VIKTORS PURIŅŠ

Viktors Puriņš. Būvindustrijas lielās balvas laureāts par mūža ieguldījumu industrijā. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Pirms sešdesmit viena gada sācis ar dzīvokļu remontu Rīgā. Tad ķēries pie lietas nopietnāk. Cēlis dzīvojamos masīvus Ķengaragā pie Daugavas, Purvciemā, Juglā, Iļģuciemā, Imantā, daudzus bērnudārzus, skolas un poliklīnikas, turpinājis ar gaisa spēku karabāzi Lībijā, fermām, privātmājām un kultūras namiem Ādažos un visā Latvijā, protams, savu privātmāju, līdz uzcēlis ko ļoti svarīgu gan būvindustrijai, gan visai sabiedrībai – Latvijas Būvnieku asociāciju. Ne jau visu pats savām rokām un ne jau viens, tomēr vārdi «celt, likt kopā, apvienot, attīstīt, vadīt» vislabāk izsaka tā cilvēka spējas un būtību, kuru Latvijas būvnieki ilgus gadus oficiāli atzinuši par savu pirmo numuru. Vadītājs un organizētājs Viktors Puriņš ir bijis vienmēr.

Darba tikums

Labam būvniekam jābūt, pirmkārt, godīgam, otrkārt, redzīgam. Ir jāskatās visapkārt un jāmācās. Idejas nāk ar gadiem, kad daudz redzēts. Interesi par apkārtējo jācenšas saglabāt visu mūžu. Rīgas Lauksaimniecības tehnikumā arhitektūru mācīja Gunārs Priede, viņš arī vadīja manu diplomdarbu. Kad uzbūvēju savu māju, Priede gribēja to apskatīt, lai redzētu, ko no viņa mācībām esmu ņēmis vērā. 1959. gadā sāku strādāt par desmitnieku – tas ir tāds kā strādnieku uzraugs – Rīgas Proletāriešu rajona remontu un celtniecības pārvaldē. Lāčplēša un Valdemāra, tolaik – Gorkija, ielas stūrī remontējām senās podiņu krāsnis. Toreizējais krāšņu meistars gāja uz Vecrīgu, meklēja mūros vecus kārniņus, berza tos un jauca ar ūdeni. To putriņu viņš smērēja podiņiem iekšpusē, pirms likt tos vietās. Un teica, ka tagad tās krāsnis divdesmit gadu sildīs un nebūs jāremontē. Varēja taču iztikt ar vienkāršu māla javu, bet, nē, viņš augstu turēja savu meistara godu. Šodien, braucot no Juglas uz Siguldas pusi pa jauno šoseju, skatos, ka pēc asfalta uzklāšanas starp joslām šķembas nav kārtīgi novāktas, uzreiz uzvesta melnzeme, viss sajaukts un pavirši iesēta zāle. Sīkums?! Nē, tā ir paviršība. Būvniecībā atbildība ir noslīdējusi zemu. Galvenajam būvuzņēmējam ir jādod pasūtītājam piecu, nevis divu gadu garantija. Tad varētu uzskatīt, ka formālā puse ir kārtībā. Bet kā ir ar sirdsapziņu, ja tā pēc katastrofas dažam labam ļauj mainīt uzņēmuma nosaukumu un strādāt tālāk?

Darbs

Tikai darbs un mācīšanās cilvēku dara bagātu. Kopš bērnības man bijis smagi jāstrādā, jo tēvs nedeva atpūtu savam vienīgajam bērnam. Pirmajos padomju gados, kad tuvojās Jaungads, Ziemassvētki jau tolaik bija aizliegti, cirtām mežā eglītes un ar zirgu vedām uz Rīgu pārdot. Izcirtām Suntažos alkšņus, apstādījām zemes gabalu ar kartupeļiem un atkal uz Rīgu pārdot. Divus gadus stāvējām rindā, kamēr varējām nopirkt savu pirmo automašīnu Pobeda. Biju labs laukstrādnieks, visus lauku darbus darīju, zirga mugurā stāvus varēju jāt. Kad vēlāk aizgāju Rīgā uz cirku, smējos, ka tur skatītāji akrobātiem par stāvēšanu uz zirgiem naudu maksā un vēl aplaudē. Rīgas Lauksaimniecības tehnikumā ierados tieši no labības kulšanas, lai mācītos par būvtehniķi. Kad saņēmu dzīvokli, savām rokām liku tajā parketu, vēlāk pats uzbūvēju sev māju Kalngalē. Joprojām strādāju. Oficiāli skaitos dēla firmā. Tikko atbraucu no objekta Rīgas lidostā, biju novērtēt, vai veikala izbūve notiek atbilstoši plāniem, vai celtnieki ievēro grafiku. Raportēju dēlam, ka viss kārtībā.

Mājas

Kopā ar vāciešiem, kuri Otrajā pasaules karā atkāpjoties dzina cilvēkus no Baltkrievijas uz Rietumiem, no Polockas nokļuvām Ērgļos. Māte, tēvs, vecmāmiņa, tēva brālis. Mūs pieņēma darbā saimnieks ar 100 govīm. Varat iedomāties, cik darba. Pirmie divi vārdi, kurus iemācījos latviski, bija «sviests» un «paldies». Ziemā mani ielika skolā, otrajā klasē, mācības tur bija krievu valodā. Sataisīju brēku, lai ceļ atpakaļ uz pirmo klasi, kur mācījās latviski. Kopš tā laika uzskatu latviešu valodu par savu dzimto un Latviju par mājām. Stabilu ģimeni lieku pirmajā vietā. Ja mājā viss ir labi, arī būvobjektos būs kārtība.

Uzlabojumi

Ja tu dari, ātri vien pamani, kā to var izdarīt labāk. Projektētājs, kurš sēž birojā un zīmē, daudz ko nezina, jo praktiski neko nedara. Pirmos inovāciju augļus izbaudīju Pleskavā, kur pēc tehnikuma dienēju aviācijā. Vienu gadu aviācijas skolā un divus lidlaukā. Jau esmu aizmirsis, ko tur ieteicu uzlabot, bet par to nopelnīju desmit dienu atvaļinājumu. Kad būvējām 446. sērijas mājas gar Daugavu, meklēju variantus, kā tās labāk likt kopā. Iesniedzu priekšlikumus par konstrukcijām, par inženiertīklu izvietojumu. Saņēmu 1000 rubļu prēmiju. Tās mājas ir labi samontētas, ko nevaru teikt par mājām Āgenskalnā, kuru paneļus lēja un montēja ziemā un vasarā trīs maiņās, tāpēc tie drūp, arī saliekamās montāžas detaļas tur nebija cinkotas. Ripor 105, materiāls, to var izmantot fibrolīta vietā, ir pazīstamākais, ko izgudrojām kopā ar kolēģiem no Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūta. Uzlabojumi ir neizbēgami it visā. Nākotnes ēkas redzu konstruktīvi drošas, būvētas tā, lai pilnīgi izmantotu saules, vēja un ūdens enerģiju. Manas mājas hallē gaisma krīt no stikla griestiem, kā pirms gadsimta būvētajām mājām, lai elektrība kāpņu telpā dienā nav nepieciešama.

Apjoms

Divdesmit gadi LPSR Celtniecības ministrijā: Rīgas Ēku celtniecības kombinātā, Rīgas Lielpaneļu celtniecības trestā, Rīgas Rūpnīcu celtniecības trestā. Visur vadītājs vai vadītāja vietnieks. Šajā laikā uzbūvēti piecpadsmit bērnudārzi, piecas skolas, tirdzniecības centri Purvciemā, Iļģuciemā, Imantā, divas poliklīnikas, visas tās daudzās paneļu mājas… Liela atbildība. Purvciemā rakām kūdru četru piecu metru dziļumā un vedām prom. Vienā dienā daļa transporta no Purvciema bez manas ziņas tikai aizdzīta uz Ventspili darbā. Zvanu pa valdības telefonu, man kā celtniecības tresta vadītājam tāds stāvēja uz galda, celtniecības ministra vietniekam, prasu, kāpēc, skaidroju, ka tāpēc aizkavēsies celtniecība. Runājām krieviski, dažreiz latviski, bet lielākoties krieviski. Kopā ar ministra vietnieku tajā pašā vakarā vēlu braucām uz objektu, apturējām kravas automašīnu, prasījām brigadierim, cik šodien izvests. Nebija tā, ka tu esi priekšnieks un sēdi kabinetā tālu no visa. Darbu apjoms bija milzīgs, un it visā vajadzēja iedziļināties. Lībijā, būvējot gaisa karaspēka bāzi, celtnieki dienā izlietoja līdz 2200 kubikmetriem betona, 600 tonnām asfalta. No PSRS vien tajā objektā strādāja 2500 cilvēku. Bija gadi, kad manis vadītie agrofirmas Ādaži Celtniecības pārvaldes vīri būvēja 70 objektus ne tikai Ādažos, bet visā Latvijā: kultūras namus, partijas vīriem mājas. Mana māja ir pārāk liela. Kam tie daudzie simti kvadrātmetru… Šodien būvētu trīs istabas, vēl vajag garāžu un dārziņu.

Precizitāte

Precizitāte ir nepieciešama pilnīgi visā. Ikvienai skrūvei un naglai paredzēts savs pielietojums. Rokrakstam jābūt salasāmam. Mājā un darbā ir jābūt kārtībai. Dzīvoju 19 kilometru no Rīgas Tehniskās universitātes mājas Kaļķu ielā. Četras reizes gadā man tur jābūt uz RTU padomnieku konventa sēdēm. 1996. gada 27. jūnijā RTU zālē pulcējās 57 būvuzņēmēju organizācijas, 10 būvniecības industrijas uzņēmumi, septiņas projektēšanas organizācijas. No visiem balsoja 67 organizāciju vadītāji, kuri piedalījās sapulcē. Vienbalsīgi nolēma dibināt Latvijas Būvnieku asociāciju. Mani ievēlēja valdē. Biju otrais asociācijas prezidents aiz Jāņa Lancera. Asociāciju vadīju 14 gadus un deviņus mēnešus. Apvienojām 196 uzņēmumus no visas Latvijas, bija septiņas filiāles.

Pasaule

Mums ar sievu Āriju patīk ceļot. Esmu bijis 64 valstīs, daudzās vairākas reizes. Te tie ceļojumi glabājas – albumos plauktā un datorā sarindoti pēc koda, vietas un datuma. Bet uz Lībiju būvēt gaisa spēku karabāzi padomju laikā aizbraucu tāpēc, ka… Nē, ar čeku tam nebija sakara. Komunists biju, bet ar čeku sakaros nenonācu. Vienkārši bija kaut kas jāmaina. Tolaik bieži aizsvilos, kad objektos darbi negāja. Vienmēr esmu teicis tieši acīs, ja kas nepatīk. Vārdu sakot, biju neapmierināts ar darbu. Bet tā Lībijas lieta sākās ar makšķerēšanu, manu hobiju mūža garumā. Vēl nesen 24 kilogramus smagu raudu atvedu no Peipusa. Genādijs tur zina īstās vietas. 1981. gadā braucām ar LPSR celtniecības ministra vietnieku uz Peipusu makšķerēt. Piektdien izbraucām, palikām pa nakti, runājām par darbu, stāstīju, kā man iet. Viņš saka: brauc uz Maskavu, sarunāšu tev tikšanos, apskatīsies, ko tur piedāvā. Devos uz Maskavu, uz Rūpniecības ministriju, aizvedu balzamu un šokolādi. Vai es braukšot uz Āfriku par celtniecības tresta pārvaldnieka vietnieku? Jā! Tā nokļuvu Lībijā. Līgums uz diviem gadiem ar iespēju pagarināt vēl uz diviem gadiem. Atgriezos ātrāk, kaut arī alga bija laba un daudz varēja mācīties. Visa tā ārzemju tehnika – lielie Caterpillar traktori, greideri, skrēperi… Padomju Savienībā nekā tāda nebija. Iedeva man melnu volgu, nākamajā dienā to samainīju pret baltu žiguli, lai karstumā neizceptos. Saule un nafta sabojā cilvēku, tāpēc domāju, ka Lībijā vienmēr būs jukas.

Prasīgums

Teic, ka esmu prasīgs, pat piekasīgs. Padomju laikā kolhozu, vēlāk agrofirmu Ādaži vadīja Alberts Kauls. Lūk, tas bija prasīgs vadītājs. Pēc darba Āfrikā meklēju, ko varētu darīt Latvijā. Kauls, uzzinājis, ka esmu tikko no Āfrikas, uzaicināja mani uz pārrunām, lai nākot vadīt viņa kolhozā Celtniecības pārvaldi. Tolaik jau biju iekopis dārziņu Garciemā, tā teikt, spēris soli Ādažu virzienā. Piekritu, bet Kaulam uzreiz teicu, ka esmu tāds pats šerps kā viņš. Kauls atbildēja, ka gan jau sapratīsimies. Tā arī bija. Sava otrā dēla bērēs Kauls uzlika galvu man uz pleca un rūgti noraudāja par pagājušajām dienām un likteni, kas bērnus aizsauc pirms vecākiem. Tie astoņi gadi Kaula vietnieka celtniecības jautājumos un Ādažu valdes locekļa amatā bija darbīgs laiks. Kaulam bija 11 vietnieki. Manā pārziņā strādāja divi simti celtnieku, seši projektu vadītāji, piecas tabeļvedes, kuras rakstīja, cik darba dienas cilvēki nostrādājuši. Kam man piecas tabeļvedes? Atstāju vienu. Grigorijs Lučanskis, ar kuru vienubrīd Ādažos strādājām kopā, vaicāja: vai jūs esat biznesmenis? Nē, esmu būvinženieris.

Neatkarība

No komunisma celtniecības nokļuvām tieši kapitālismā, vārda burtiskā nozīmē, kur pasūtījumi nāk ne tikai no valsts, bet arī no privātiem pasūtītājiem. 1989. gadā tika atjaunota Latvijas Būvinženieru savienība, būvnieki sāka dibināt savas firmas. Būvinženieru savienībā tika izveidota būvuzņēmēju grupa. Kopā apguvām jaunus materiālus, līgumu slēgšanu. Vakaros pēc darba rakstījām Būvniecības likumu. Aiznesām tā laika Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam. Viņš, pats būdams būvinženieris, teica, ka tas ir pamats, par kuru var runāt. Jauns pamats būvniekiem radās pēc Latvijas Būvnieku asociācijas nodibināšanas. Vēlāk intereses sāka dalīties – ģenerāluzņēmējiem vienas, apakšuzņēmējiem citas. Asociācija tika dibināta, lai aizstāvētu visus, tikai kādreiz nācās biedrus aizstāvēt pret pasūtītājiem, bet tagad apakšuzņēmēji bija jāaizstāv pret ģenerāluzņēmējiem. Lielie sāka teikt, ka Puriņš aizstāv mazos, taču es izturējos taisnīgi pret visiem neatkarīgi no apgrozījuma. Tikāmies objektos, runājām, vienojāmies. Tieši apmeklējot filiāles, radās ideja par skati Gada labākā būve Latvijā. Skate, kurai šogad aprit divdesmit gadu, joprojām ir gada svarīgākais notikums būvindustrijā. Ir svarīgi popularizēt nozari un izcelt labākās būves Latvijā.

Pinekļi

Nozarē ir vesels slānis cilvēku, es pat nesaukšu viņus par būvniekiem, un ar viņiem saistīto, kuri iztiek tikai no mahinācijām, nevis darba. Būvnieki ir sapinušies. Nezinu, kurš pirmais sāks publiski runāt par personu ar iesauku «Divdesmitnieks» un citiem. Tas ir grūti, jo mēs visi pazīstam cits citu. Septiņus gadus biju eksperts Publisko iepirkumu uzraudzības birojā. Reiz man uzdeva pārbaudīt aprēķinu, par kuru bija radušās šaubas, ka tas varētu būt uzpūsts. Palaidu to cauri ar minimāliem aizrādījumiem. Nevarēju norakt draugu.

Alkatība

Daudzi ir spiesti darboties pelēkajā zonā, lai izdzīvotu, bet daudzi vienkārši grib ieraust vairāk un vairāk. Nē, tie nav būvnieki, kuri ir kļuvuši bagāti šajos divdesmit piecos gados. Būvuzņēmējs nedrīkst spiest apakšuzņēmējus samazināt cenu, nedrīkst likt darīt citādi, nekā sākotnēji līgumā paredzēts. Laika gaitā plaisa starp ģenerāluzņēmējiem un apakšuzņēmējiem ir padziļinājusies. Ģenerāluzņēmējam ir savi darbi: projekta vadīšana, objekta pārraudzība un tā tālāk. Ir aplami un pat kaitīgi, ja viņš, piemēram, nopērk četrus simtus kvadrātmetru flīžu un dod apakšuzņēmējam, lai tas līmē klāt. Būvuzraugam objektā ir jābūt katru dienu, nevis vienu reizi nedēļā, lai pārējā laikā skraidītu apkārt pa citiem darbiem. Savukārt būvniekiem ir jāatrāda uzraugam, kas notiek objektā.

Nākotne

Visvairāk biedē politika. Politiķi ir inerti un bezzobaini, bezatbildīgi un alkatīgi. Gadiem ilgās diskusijas par progresīvo ienākumu nodokli apliecina, ka viņi ir pilnīgi atrauti no tautas. Tāpēc vēl jo sliktāk, ka ikvienam būvniekam paša intereses ir tās svarīgākās, kas jāapmierina uz citu rēķina.

Andris Pētersons

Intervija publicēta žurnāla “Būvinženieris” 2017.gada augusta numurā