VALĒRIJS TERENTJEVS

Būvinženieru grupa 2012. gada vasarā viesojās Liepājā, lai novērtētu rūpnīcas “Liepājas metalurgs” modernizāciju. Valdes priekšsēdētājs Valērijs Terentjevs uzņēmās gida lomu, viņam līdzās galvenais inženieris un citi speciālisti. Stāstot par jaunumiem, Valērija Terentjeva acis dzirkstīja gluži kā jaunietim, kurš tikko kā sācis savu karjeru un staro laimē par uzticēto darbu. Vēlāk ejot pa cehiem, viņš sasveicinoties paspieda strādnieku melnās rokas, pie viņa nāca klāt cilvēki un uzdeva jautājumus. Nebija distances. Tādu cieņu nevar ne notēlot, ne nopirkt. To var tikai iegūt ar nesavtīgu darbu, rūpnīcu un tās ļaudis liekot augstāk par savu personīgo labumu.

Apbalvojumam “Būvindustrijas lielā balva” par mūža ieguldījumu būvindustrijā viņu izvirzīja Būvmateriālu ražotāju asociācija. Balvu “Pamatakmeni” Valērijam Terentjevam 2015. gada rudenī pasniedza Latvijas valsts prezidents Raimonds Vējonis. Tas bija laiks, kad sāpes par to, kas noticis ar rūpnīcu, kurai atdots teju mūžs smacēja un balva bija gluži kā svaiga gaisa malks. Taču saruna žurnālam “Būvinženieris” izpalika, gan togad, gan nākamajos gados.

 

Vēlēts nevis iecelts valdes priekšsēdētājs

 

Pirmajā mūsu sazināšanās reizē Valērijs Terentjevs teica, ka pārāk sāp tēma: rūpnīca un darbs. Esot iecerējis ko jaunu un ja izdosies, tad arī varēsim parunāties, jo sevi viņš nerunā, bet par iesāktiem darbiem, kas vēl nav “palaisti tautās” ne tik. Tā mēs sazināmies katru gadu. Jaunā iecere vēl tiek testēta, bet sāpes par “Liepājas metalurgu” nevis pāriet, bet kļūstot tikai lielākas.

Kuram vien jautāju, visi par Valēriju Terentjevu saka: “Neizceļ sevi”. Kaut arī kā vadītājam nācies būt priekšgalā, viņš nekas sevi nav licis uzmanības centrā. Pats svarīgākais ir darbi un padarītais. Lai tie runā.

 

Tā nu veidoju mozaīku par Valēriju Terentjevu no sarunas ar viņu 2012. gada jūlijā un  ar viņa bijušajiem kolēģiem, sadarbības partneriem, liepājniekiem pēc tikšanās 2020. gada jūlijā.

Valērijs Terentjevs vienmēr asociējies ar “Liepājas Metalurgu”, savukārt šī akciju sabiedrība vienmēr asociējusies ne tikai ar Liepāju, bet arī visu Latviju, pat Baltiju, jo tā bija vienīgā tik iespaidīgā metāla ražotne tuvākajā apkārtnē.

“Liepājas metalurgs” bija Latvijas lepnums, kopš uzņēmuma dibināšanas 1882. gadā. Pārdzīvojis dažādus laikus, tas attīstīja ražošanu, līdz pat 2012. gadam turpināja modernizēties un gādāt, lai kļūtu aizvien efektīvāks, ekonomiskāks un kā toreiz teica uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Valērijs Terentjevs, lai «ar labo roku nav jāmēģina aizsniegt kreiso ausi», jo vienu rūpnīcas daļu no otras atdalīja Brīvības iela un uzņēmumam nebija vienotas teritorijas. Viņi ļoti centās rūpnīcu modernizēt, lai tā būtu jaudīga un ekonomiska.

 

Valērijs Terentjevs ilgus gadus bija AS “Liepājas metalurgs” valdes priekšsēdētājs. Pie tam vairākkārt ievēlēts, nevis iecelts. Pirmo reizi tas notika darba kolektīva konferencē 1989. gada 24. maijā, ar krietnu balstu pārsvaru. Kopš 2013. gada viņš ir pensijā. Nenoliedzami spēcīga personība. Viņš 1970. gadā rūpnīcā “Sarkanais metalurgs” sāka kā liešanas pults operators martena cehā, pēc tam bija augstākās kategorijas iekārtu remonta atslēdznieks.

“Liepājas metalurga” martena ceham pirmo reizi ar Valērija Terentjeva vistiešāko līdzdalību tika uzprojektētas vertikāli radiāla tipa tērauda nepārtrauktās liešanas iekārtas, kas bija būtiska tā laika inovācija metalurģijā – līdzīgas tehnoloģijas pielietoja tikai Japānā. 1980. gadā Valērijs Terentjevs kļuva par tērauda nepārtrauktās liešanas iekārtu mehāniķi.

 

Gada laikā pabeigta martena ceha rekonstrukcija

 

Visi nosacījumi bija izpildīti, un 2010. gada 30. jūnijā AS “Liepājas metalurgs” no “UniCredit MedioCredito Centrale SpA” (Itālija) saņēma apstiprinājumu, ka ilgtermiņa finansējums ir nodrošināts un metāla lietuves (martena) ceha rekonstrukcija var sākties.

Projekts paredzēja, ka elektroloka un kausa krāsns, kā arī metāllūžņu iepriekšējās uzkarsēšanas sistēmas tiks izvietotas esošās ceha ēkas būvapjomos (galvenās ēkas korpusa garums ir 152 m, platums – 114 m, augstums – 42 m), galvenokārt liešanas pārlaidē, bet blakus teritorijā tiks izvietoti infrastruktūras un ceha darbību nodrošinoši palīgobjekti: SVC kompensators, 110/33 kV apakšstacija, 6 kV sadale, ūdens sagatavošanas iecirknis un gāzu attīrīšanas filtri.

Dažkārt rekonstrukcijas gaitu varēja uzskatīt par ekstrēmu, jo rūpnīcā būvniecība/rekonstrukcija ritēja, nepārtraucot metāla izstrādājumu ražošanu. Krāsnis tika apturētas tikai uz trim mēnešiem.

Pamatnes izbūvē tika izmantoti gan dzītie, gan urbtie pāļi 500 mm diametrā un 13 m dziļumā līdz morēnas slānim, kas pietiekami labi uzņem slodzes. Vecos pamatus daļēji demontēja vai pastiprināja. Tiem klāt nāca arī jauns apjoms. Lai to visu sajūgtu kopā, notika nopietna izpēte – tika rakts, urbts, pētīts, salīdzināts, rēķināts.

Kopējais betonēšanas apjoms sasniedza 8000 m³. Lai nerastos magnētiskais lauks, betonēšanai atsevišķās vietās tika izmantots nerūsējošā tērauda stiegrojums. Betonā iestrādāja speciālas čaulas, paredzot vietu tehnoloģisko iekārtu montāžai.

2011. gada novembra beigās “Liepājas metalurga” elektrotēraudkausēšanas komplekss tika apturēts modernizācijas pabeigšanai. Turpmāk elektrokrāsns un kompānijas “Fuchs Technology AG” sistēma COSSfunkcionēs kā viena vienība, kas arī ir kompleksa unikalitāte.
2012. decembrī pulksten 14:20 tērauda kausēšanas procesā pirmo reizi tika izmantota metāllūžņu iepriekšējās uzkarsēšanas sistēma. Divu nedēļu laikā elektrotēraudkausēšanas cehā sagatavoja iedarbināšanai metāllūžņu iepriekšējās uzkarsēšanas sistēmu COSS, kā arī visas komunikācijas šo agregātu darbam.

Strādājot tandemā ar COSS sistēmu, krāsnī pastāvīgi jāatrodas ap trim desmitiem tonnu šķidra metāla. COSSjeb metāllūžņu iepriekšējās uzkarsēšanas sistēma ir taisnstūra šahta jeb tornis. Tas ir ap 15 metru augsts un sver vairāk nekā 500 tonnu. Agregāta pirmās konstrukcijas savu vietu cehā ieņēma jau 2011. gada 17. jūlijā, jo tās nebūtu iespējams uzstādīt laikā, kad jau uzsākta metāla ražošana. Jaunā elektrotēraudkausēšanas kompleksa darba pirmajos mēnešos topošā COSS sistēma pakāpeniski “apauga” ar dzesēšanas, hidraulikas, signalizācijas sistēmām, līdz novembra sākumā tā bija pilnībā gatava darbam. Papildu grūtības radīja nepieciešamība jauno iekārtu izvietot jau esošā cehā. Tornis sniedzas gandrīz līdz ceha ēkas karkasa sijām un lejceltņu tiltiem, līdz ar to izrādījās neiespējami izmantot standarta augstuma kublus. Lai elektrokrāsns varētu strādāt tandēmā ar COSSsistēmu, “Fuchs Technology AG” konstruktori speciāli “Liepājas metalurga” vajadzībām radīja īpašus kublus – zemākus un taisnstūra formas. Izmantojot COSS sistēmu, sakarsētās lūžņu masas izkausēšanai nepieciešams jūtami mazāk enerģijas, tādējādi tiek ekonomēta elektrība un laiks.

Realizējot COSS sistēmas ieceri, nācās saskarties ar nozīmīgām tehniskām grūtībām. Viena no tām – pareiza uzkarsēšanas laika aprēķināšana, jo metāllūžņi nedrīkst pārkarst un sākt kust. Tiem jāpaliek pietiekami cietiem, tajā pašā laikā krāsnī nedrīkst bīdīt aukstus lūžņus. Un vēl kāda problēma – kādus lūžņus izvēlēties, jo, piemēram, vieglie ātri kūst, “sacepas”, sadeg.

Situācija ir unikāla, un gatavu recepšu, kā ar to strādāt, nav.

Liepājnieki ir gandrīz vai pirmatklājēji. Daudz ko tandēmā «elektroloka krāsns + metāllūžņu iepriekšējās uzkarsēšanas sistēma» bija nepieciešams pilnveidot. Tika izstrādāti optimāli darba režīmi, kas dotu iespēju palīgmateriālus izmantot ekonomiskāk.

Rēķinot kilovatstundās, tiek ieekonomēti gandrīz 30% elektroenerģijas. Vairāk nekā par 10 megavatiem samazinājusies elektroloka krāsns patērētā elektriskā jauda. Viena kausējuma ilgums stabili turas 50 minūšu līmenī, tas mēdz būt arī mazāks.

Divkārt palielinājusies kompensatora jauda. Tagad pastāvīgi darbojas visi četri moduļi. Pasaulē nav cita tam līdzīga kompensatora. Tas top uz vietas.

Tagad vairāk nekā 90 procentos darba laika elektrotēraudkausēšanas krāsns elektriskais loks darbojas stabili un sprieguma svārstības elektrotīklos tuvojas minimumam, tad tās ir arī daudz vieglāk kompensēt. COSS sistēmas ieviešana ļoti labvēlīgi ietekmē elektrotīklu.

Elektroloka tēraudkausēšanas krāsns automātikas sistēmas automātiķiem ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums: pareizi noformulēt un pilnībā aprakstīt tehnisko uzdevumu, kas jāīsteno, jo tehnoloģija darbam ar COSSsistēmu ir jauna un praksē nepārbaudīta. Tas nozīmēja, ka liepājniekiem visu vajadzēja sākt no nulles.

Automātisko vadības sistēmu viedokļa ziņā iepriekšējā un jaunā tehnoloģija visai būtiski atšķiras. Pirmajā posmā tika paveikts visnepieciešamākais – datorprogrammā ieviesta savstarpēja bloķēšanās, kas nepieciešama, lai «nenodarītu pāri» mehānismiem. Nākamais posms – atsevišķu elementu un darbību saskaņošana.

Jāoptimizē viss process kopumā, panākot, ka visi agregāti strādā saskaņoti.

 

2012. gads. Optimisms un pārliecība par nākotni

 

Valērijs Terentjevs: «Kādreiz pirms modernizācijas jauda bija 18, tagad ir 40 megavati, elektroloka krāsnij jauda ir 100 megavati. Taču modernizācija neiespaido strādājošo skaitu rūpnīcā. Pie mums strādā 2300 cilvēki, kopā ar meitasuzņēmumiem – 3000. “Metalurgs” ir tik sociāli atbildīgs, ka neesam samazinājuši darbavietu skaitu. Vai tas ir labi vai slikti? Ja tāds uzņēmums būtu Ņujorkā, tad slikti, taču Liepājā nevar saviem cilvēkiem pateikt «Paldies! Tagad ej projām!». Mēs dodam iespēju strādāt.

Piemēram, daudzi saka, ka cinkotais skārds, kādu ražoja Liepājā, esot labākais, kāds redzēts, bet 1983. gadā ražotne tika likvidēta. Tā bija briesmīga. Tur strādāja armijnieki, jo bija grūti atrast cilvēkus, kas gatavi strādāt tādus darbu tādos apstākļos. Šodien cenšamies rūpnīcu veidot tik pievilcīgu, lai nāk strādāt jauni cilvēki, citādi nav uz ko cerēt.»

 

AS “Liepājas metalurgs” galvenais inženieris Egils Kupšis: «Pirmais mūsu plāns ir sasniegt atjaunotā ceha 100% jaudu. Esam tuvu plānotajam ražošanas apjomam. Pirms rekonstrukcijas elektrokausēšanas cehā mēnesī saražojām 45–48 tūkstošus tonnu sagatavju, tagad vidēji 73–75 tūkstošus tonnu. Gada uzdevums ir 860 tūkstoši tonnu. Esam tuvu tam, varbūt pat pārpildīsim.

Tagad strādājam pie jaunāka produkta, ko pieprasa tirgus. Kādreiz bija mūžīgais sagatavju deficīts. Tās pat iepirkām. Šodien tērauda ražošanas jaudas pārsniedz velmēšanas jaudas un varam eksportēt.

“Slitinga” velmētavā kolēģi strādā pie jauna projekta, kas kombinācijā ar martena krāšņu nomaiņu un jaunu modernu velmētavu dotu jaunus produktus. Piemēram, tirgus pieprasa dzelzsbetona stiegru saiņos, bet patlaban šis izstrādājums pieejams ruļļos. Eiropa un citi tirgi pieprasa citādu šo izstrādājumu, aktuāli ir mazāki velmējumi. Piemēram, 8 mm velmētās stieples. Šāda izmēra ražošanai nepieciešama sarežģīta iekārta. Plānojam kapitālos remontus citos cehos.

Elektrometalurģija prasa lielus skābekļa apjomus. Procesa intensifikācijai vidējais patēriņš ir 1,5 tonnas skābekļa stundā. Kopā ar “Elme Messer Metalurgs” (Latvijas, Igaunijas un Vācijas kopuzņēmums, kas AS “Liepājas metalurgs” teritorijā atklāts 2000. gada 19. septembrī) kompāniju tapa skābekļa sadales rūpnīca.

Mūsu tehnoloģisko procesu ļoti ietekmē elektroenerģija. Mums ir “know-how”, kas saistīts ar izraisīto svārstību sprieguma kompensāciju. Mēs to dēvējam par kompensatoru, ko būvēja “General Electric” Francijas nodaļa “Converteam”. Iekārta strādā nevainojami, un parametri flikera svārstībām atbilst gan Eiropas, gan Latvijas normām. Tas bija viens no stūrakmeņiem, lai nodrošinātu jaunā kompleksa dzīvību.»

 

Valērijs Terentjevs: «Lai nokļūtu Skandināvijas, Francijas un citos tirgos, jāiziet speciāla sertifikācijas procedūra. Savukārt Latvijā tirgus ir atvērts katram, kas grib kaut ko ievest, tāpēc arī ieved.

Eiropas Savienības valstīs ir tāda kārtība: ja vēlamies realizēt produkciju, piemēram, Portugālē, jāizgatavo un jāsertificē produkts pēc portugāļu standarta. Vispirms saražo, nosūta pieteikumu uz viņu sertifikācijas centru. Tā speciālisti ierodas pie mums, pārbauda mūsu iekārtas, laboratoriju, personālu. Pārbauda paraugu. Tad ar šiem cipariem dodas uz Portugāli un salīdzina dokumentus, vai viņu laboratorijas slēdziens sakrīt ar mūsu laboratorijas slēdzienu. Ja sakrīt, tad produkciju var ievest, tikai pirms tam vēl tiek noslēgts līgums ar viņu sertifikācijas centru, kas trīs četras reizes gadā brauks mūs pārbaudīt. Tam jāatvēl lielas summas.

Tas, ka pie mums var ievest jebko un jebkurš, nav stāsts par dempinga cenām, bet gan par pašcieņu. Ja Eiropā ir tādi noteikumu, tad tādu kārtību vajag arī mums. Jau piecus gadus produkcijai, ko ražojam, cenšamies ieviest Latvijas standartu LVS 191. Ja valstī ir Saeima, valdība, armija, likumdošana, kāpēc nav Latvijas valsts standartu? Bet, ja tie ir, tad jāievēro jebkuram. Kā to darbu organizēt? Piemēram, mēs savu produktu sertificējām Itālijā. Viņu centrs ir Milānas Politehniskajā institūtā. Centrā strādā pasniedzēji, lasa lekcijas studentiem un strādā par inspektoriem. Tā viņi sevi attīsta. Ja Itālijā tādas prasības, kāpēc mums tādu nav?»

 

2020. gads. Kolēģi par visur klātesošo inženieri

 

Savulaik rūpnīcā strādājošie liepājnieki tagad vairs nevēlas runāt par rūpnīcu, jo visam notikušajam ir sāja pēcgarša. Kādreiz “Liepājas metalurgs” lepnums, tagad viņiem esot sajūta, ka rūpnīca visu Liepājas nelaimju cēlonis. Katrs jau notikušo sevī pārdzīvo citādāk, jo teju katrs liepājnieks kaut kādā veidā bija saistīts ar rūpnīcu. Te strādāja ģimenes, pat dinastijas vairākās paaudzēs, klases biedri. Bet to gan visi saka, ka lai nu kurš, bet Valērijs Terentjevs par savu darbu ir pelnījis augstāko novērtējumu un balvu. Viņš nebijis vienkārši vadītājs, viņš bijis visur klātesošs inženieris, jo viņam interesēja procesi un attīstība. Pat ņēma papīra lapu un zīmēja, līdzi domāja. Viņu ļoti cienīja strādnieki. Par Valēriju Terentjevu saka: “Ļoti inteliģents un ļoti patīkams cilvēks, Liepājas un Latvijas patriots. Runā latviešu valodā. Spēlē futbolu. Sirdī un dvēselē inženieris. Pat vadītājs būdams vēlējās saprast problēmas, kuru risināšanā iesaistījās rūpnīcas inženieri”.

Valērijs Terentjevs rūpējās, lai tie, kas vēlas mācīties, rūpnīcā apgūdami savas pirmās darba iemaņas dažādos cehos, Latvijā kļūst par inženieriem, jo metalurgus  – inženierus Latvijā neapmācīja.

Kad deviņdesmitajos gados uzņēmums no Vissavienības uzņēmuma kļuva par Latvijas valsts īpašumu, nācās krietni papūlēties, lai rūpnīca nepaliktu bez gāzes. Tolaik Valērijs Terentjevs biežāk bijis Rīgā nekā Liepājā. Daudz palīdzēja toreizējais “Latvijas gāzes” vadītājs Adrians Dāvis. Izdevās! Vietējie joprojām lepojas, ka rūpnīcai bija gan savs bērnudārzs, dzīvojamās mājas (1994. gadā viss dzīvojamais fonds 53 mājas, četri bērnudārzi  ar 750 vietām, divas katlu mājas, siltumcentrs un siltumtrase tika nodota pilsētai), poliklīnika, kura tagad dēvējas kā “Liepājas medicīnas centrs”, strādā, bet kuru joprojām liepājnieki dēvē par metalurga poliklīniku, bija sporta centrs un Metalurga kultūras pils, kurā “Līvi” sāka savus pirmos mēģinājumus. Metalurgs tika uzskatīts par ļoti sociāli atbildīgu uzņēmumu.

Kad saku, ka Valērijs Terentjevs jūtas vainīgs pret katru rūpnīcā strādājošo, man atbild, ka viņam nav par ko kaunēties. Ko saimnieks /īpašnieki liek, tas arī jādara. Īpašnieki mainījās un “pateicoties” politiķiem, dažādu personu ambīcijām Liepājas uzņēmums ieguva tādus īpašniekus kādus ieguva… Valērijs Terentjevs vairs rūpnīcā nestrādāja, kad ieradās pēdējie īpašnieki, “izārdījās”, visu apturēja. To, kas viņiem aiz ādas un kas viņi par biznesmeņiem jau pa gabalu varējis redzēt, bet uz Liepāju atbraukušie ministri un politiķi teica, ka jādraudzējas ar Ukrainu un jāļauj rūpnīcu privatizēt Ukrainā reģistrētam uzņēmumam un ja likšot šķēršļus draudēja pat ar tiesu. Speciālisti vēl šodien ar mielēm atceras tos vārdus un grimases.

Kā akmens kaklā rūpnīcai bija arī kredīts – gadā 10 miljoni un OIK  – gadā 10 miljoni eiro.

Taču ar lepnumu viņi runā par Valēriju Terentjevu, atceroties, kā 1984. -1985. gadā viņš devās uz Turciju un 1987. – 1988. gadā uz Irānu, lai izveidojot tērauda nepārtrauktas liešanas iekārtas šo valstu rūpnīcās, nodotu savu pieredzi.

 

Atvadoties liepājnieki man saka: “Kad bijām labi, bija daudz draugu, tagad nav”.  No rūpnīcas ļaudīm saņemu ļoti skaistu un smagu dāvanu – grāmatu par “Liepājas metalurga” vēsturi, kas izdota par godu rūpnīcas 130 gadiem. Uz tās vāka strādnieka roka ar sakarsētas armatūras gabaliņu pirkstos.

Tā ir aizraujoša un interesanta lasāmviela. Citēšu tikai vienu vietu. Valērija Terentjeva 1995. gada atskaitē par rūpnīcas darbu var izlasīt: “Pēdējie gadi liecina, ka varam nodrošināt eksportu. Dzelzsbetona konstrukciju stiegrojumu stiegras, kas ir “Liepājas metalurga” pamatprodukcija, kvalitātes ziņā ir konkurētspējīgas un rūpnīca ir slavena ar to, ka vienmēr ievēro piegāžu disciplīnu. Tāpēc pasūtījumu trūkumu neizjūtam. Gluži otrādi. Apgrozāmo līdzekļu trūkuma dēļ, esam spiesti no piedāvājumiem pat atteikties.”

“Liepājas metalurgs” pasaules tērauda tirgū sāka justies  aizvien stabilāk un drošāk.

Pasūtītājs no Polijas vēlējās stiegras pēc ASV standarta. Velmētāji apņēmās tās izgatavot un darbu izdarīja gan laikus, gan kvalitatīvi.

 

“Viss, kas Latvijas dzīvē noticis kopš 1882. gada, ietekmējis rūpnīcas gājumu, panākumus. Ir pārdzīvoti arī grūti brīži, taču ik reizi pēc tiem uzņēmums atdzima stiprāks, tehnoloģiski vēl spēcīgāks”. Tā tiek pieteikta šī grāmata. Diemžēl privatizāciju “Liepājas metalurgs” nepārdzīvoja un gan neveiksmīgā privatizācija, gan citi faktori būtiski ietekmēja ļoti daudzu liepājnieku dzīvi. Ar ļoti sāpīgu pēcgaršu. Un tas nav stāsts par to, ka katram savs laiks un viss reiz beidzas, bet gan par prasmīgu vai neprasmīgu saimniekošanu, par politiskām ambīcijām un vēl daudz ko citu.

 

Skats no ārpuses

“Sadarbībā ar “Liepājas Metalurgu” vienmēr varēja just būvnieku komandas interesi par attīstību un kvalitāti. Tā būvniecībā ir panākumu atslēga. Šādu nostāju komandai vienmēr piešķir vadība,”  atceras Jānis Ošlejs, “Primekss Group”galvenais izpilddirektors, dibinātājs.

“Valērijs Terentjevs ir ļoti patīkams cilvēks, interesants sarunu biedrs, tāpēc arī darbinieku cienīts, bet viņš kā vadītājs nespēja pretī stāvēt tiem bandītiem, kas privatizēja rūpnīcu un kopā ar Latvijas neprofesionālo valdību to sagrāva. Rūpnīca, kura izdzīvoja pat otrā pasaules kara laikā, varēja strādāt arī tagad,”  saka Kirovs Lipmans, AS “Grindeks” padomes priekšsēdētājs un lielākais akcionārs, AS “Liepājas Metalurgs” bijušais prezidents un padomes loceklis.

 

“Latvijā bija viens ļoti nopietns uzņēmums un tāpēc, ka tā vairs nav, Valērijs Terentjevs ļoti pārdzīvo. Viņš ar dziļu ieinteresētību izdzīvoja visus procesus rūpnīcā. Viņa atbildība kā vadītājam bija augstākās pakāpes līmeņa atbildība. Tieši tāpēc viņš ļoti pārdzīvo notikušo un pieļauju, ka tam joprojām nav ticis pāri. Ļoti gribētos, lai mūsu valsts ierēdņi un ministri pret savu darbu attiektos ar tādu atbildību un ieinteresētību, kāda bija Valērijam Terentjevam strādājot “Liepājas Metalurgā”,” Valdis Birkavs, bijušais ministru prezidents, kurš viens no pirmajiem 1993. gadā apmeklēja “Liepājas metalurgu”.

 

“”Liepājas metalurgs” bija lielākais uzņēmums pilsētā, tāpēc arī tā vadītājam Valērijam Terentjevam bija  būtiska loma Liepājas dzīvē. Viņš vienmēr bija ļoti tolerants un diplomātisks gan pret saviem darbiniekiem, gan rūpnīcas īpašniekiem. Ļoti izturēts un dzīves gudrs, piemērs citiem. Vienīgais kā žēl, ka viņš neuzaudzināja sev līdzvērtīgu vadītāju,” saka Uldis Sesks, Liepājas domas priekšsēdētājs no 1997. līdz 2018. gadam

 

Teksts un foto: Mārīte Šperberga

Publicēts žurnālā “Būvinženieris” 2020. gada augustā, Nr. 75