VALDIS KOKS

RERE BŪVE valdes priekšsēdētājs Valdis Koks. Darba devējs, kolēģi, klienti un sadarbības partneri viņam uzticas. To neapšaubāmi pierāda Valda veiksmīgie vērienīgie projekti: Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs u. c. Brīdi pirms Būvindustrijas lielās balvas Gada inženieris 2015 saņemšanas Valdis pieņēma izaicinājumu ielēkt iesāktā objektā un augstākajā līmenī, kvalitatīvi pabeigt būvēt Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas A korpusu. Lai to izdarītu, nokomplektēja pats savu nozares profesionāļu komandu.

Vai jau sākotnēji zināji, ko gribi dzīvē sasniegt?

Jau 11. klasē izvirzīju mērķi iestāties RTU bez iestājeksāmeniem un tad pastiprināti mācījos ķīmiju, fiziku un matemātiku. Pirmā kursa pavasarī sāku strādāt RE&RE. Nokļuvu LMT administratīvā kompleksa būvlaukumā. Nākamais objekts bija Domina trīs gadu garumā. Kādu brīdi biju Kuģu ielā, tad sekoja Go Planet, Dienvidu pakavs. Lielais pagrieziena punkts bija piedāvājums vadīt Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecību. Piekrist vai nepiekrist? Lēmumu pieņēmu vienā vakarā. Bibliotēkā biju no 2008. līdz 2014. gadam, bet 2013. gada sākumā, kad darbi tuvojās finišam, man jautāja: «Vai esmu gatavs uzņemties arī Mākslas muzeja projekta vadību?» Tas projekts bija pietiekami sarežģīts un komplicēts. Paralēli bibliotēkai strādāju arī Mākslas muzejā, un tas izrādījās grūtāk, nekā sākumā varēja likties. Tīri inženiertehniski, jo jaunbūve bibliotēka un muzeja rekonstrukcija, restaurācija un jaunbūve… to pat nevar salīdzināt.

Daži teica, ka tu esi pārāk «zaļš» tāda apjoma būvei kā bibliotēka, citi šaubījās – paskatīsimies, izpeldēs vai neizpeldēs? Izpeldēji. Latvijas apstākļos dabūt tāda mēroga būvi… nebijis gadījums.

Dzīvē jau viss ir apstākļu sakritība. Paldies vadītājiem, kas tajā brīdī deva iespēju. Vienkārši biju tajā vietā un pieņēmu drosmīgu un pareizu lēmumu. Tikpat labi iepriekšējais projekts varēja ieilgt, un man pat teorētiski tāda iespēja nebūtu bijusi.

Mārtiņš Straume: Nacionālās bibliotēkas būvniecībai bija arī sabiedriskā uzraudzības komisija. Redzot Valdi, tobrīd nodomāju – pārāk jauns, vai spēs tajā amatā strādāt un to lielo objektu virzīt. Valdis nav pļāpa. Klausos vienā sanāksmē, otrā. Ļoti racionāls! Un izturēja līdz galam. Ir cilvēki, kuri meklē vieglāko ceļu. Valdim vēl nav viens pabeigts projekts, kad jau jāglābj nākamā būve, pēc tam vēl kāda. Un viņš ir nevis otrajā vai trešajā, bet galvenajā vietā, kur visvairāk sit.

Kā iespējams apvienot valdes priekšsēdētāja un projektu vadītāja pienākumus?
Nav viegli, bet vienlaikus tā ir iespēja nepazaudēt saikni ar realitāti, izprast «monētas abas puses».

Kurā vietā esi jaunajā RERE GRUPA struktūrā?

Esmu RERE BŪVE, kas ir grupas meitasuzņēmums, valdes priekšsēdētājs. RERE BŪVE ir ģenerāluzņēmējs. Grupā vēl ir uzņēmums RERE MEISTARI ar saviem restauratoriem, amatniekiem, apdares speciālistiem, galdniekiem, kā arī RERE VIDE, kas projektē infrastruktūru un ceļus.

Kas tev pašam bijis lielākais izaicinājums kādā dzīves posmā?

Katru brīdi ir savi izaicinājumi. Ir kādi lielāki, tālāki mērķi, bet tas viss sastāv no maziem pieturpunktiem. Nav tā, ka vari visu apēst uzreiz, tu jebkurā gadījumā ēd pa gabaliņam.

Vai pašam nešķiet, ka esi Supermens, kurš tiek ielikts sensitīvos objektos, kuri ir sarežģīti un jāglābj?

Visas problēmas ir risināmas. Pilnīgi visas. Vismaz viena izeja ir no katras problēmas. Ar tādu moto principā arī dzīvoju. Iespējams, tāpēc arī uztic šādus izaicinājumus.

Vai nekļūsti pārāk lecīgs un iedomīgs? Zvaigzne?

Neesmu Supermens. Nav pamata būt ne lecīgam, ne zvaigznei. Ceru, ka tāds neesmu. Bet lepns gan esmu – par komandas labi paveikto darbu un rezultātiem.

Visu izdari un sameklē risinājumu, lai naktī vari normāli gulēt?

Mēģinu tā strukturēt darbus, lai problēmas nenestu sev līdzi uz mājām. Telefons gan nekad nav izslēgts.

Kolēģi rakstīja, ka tev esot neizmērojams darba spars. Kā tas izpaužas?

Grūti komentēt. Pret darbu attiecos tā, ka tas ir izdarāms, tikai jāgrib. Labāk neatlikt uz rītdienu to, ko var izdarīt šodien. Un tas, ko nevar izdarīt šodien, jādara tad, kad ir attiecīgi apstākļi vai attiecīgi cilvēki, kuri var lemt kādu jautājumu. Piemēram, nav jēgas sasaukt sapulci, ja tajā nevar piedalīties arhitekts, kura viedoklis ir svarīgs. Prioritārā kārtība ir galvenā.

Lasot kolēģu pieteikumu, radās sajūta, ka esi darbaholiķis. Tagad, tevī klausoties, šķiet, ka veiksme ir būt īstajā laikā īstajā vietā.

Jā, mana veiksme bija uzsākt darbu lielā, spēcīgā uzņēmumā un veidot RERE BŪVI. Tomēr, ja nebūtu gribējis sevi profesionāli attīstīt un kāpt pa karjeras kāpnēm, būtu atteicies no iespējām, kas tika dotas. Taču tad mēs šeit droši vien nesēdētu un nerunātos. Zinu arī cilvēkus, kuriem piedāvā, bet viņi atsakās.

Vai tev pašam nav bijušas bažas vai bailes?

Tās ir visu laiku. Tās nekad nepamet, bet vienlaikus iekšēji mobilizē, stimulē darīt vairāk. Izdarīt visu, ko spēj, šā mērķa sasniegšanai.

Vēl kolēģi rakstīja, ka Valdis «pārzina katru vissīkāko detaļu projektā». Vai tas vispār ir iespējams, jo tad jau var «sadegt», sevišķi, ja būve ir apjomīga.

Projektu vadītājam jāpievērš uzmanība tādiem būtiskiem aspektiem kā pamati, hidroizolācija, specifiski tehnoloģiski risinājumi, kas ir individuāli. Bet visu nekad nevar zināt, tāpēc nevajag kautrēties aicināt ekspertus no malas, ko es arī daru.

Jaunajiem, kas ātri kļuvuši par augstākā līmeņa vadītājiem, grūti uzticēties padotajiem. Kā ir ar tevi?

To iemācās ar laiku. Sākumā tā bija, bet tajā brīdī, kad saproti, ka visu pats nespēj izdarīt, iemācies deleģēt. Šajā ziņā pēdējo četru gadu laikā ļoti esmu mainījies. Jāuzticas cilvēkiem un jādod iespēja arī viņiem kaut ko paveikt. Jāiedvesmo un jāmotivē sasniegt labākus rezultātus.

Nepatīkamus notikumus viegli laid pār galvu vai pārdzīvo?

Ja ir daudz darāmā, nav laika domāt par nepatīkamajiem brīžiem. Sēžot mājās, jau var aizdomāties nezin kur, bet ikdienas skrējienā virzāmies tik uz priekšu.

Kādam, tavuprāt, jābūt cilvēkam, lai viņš patiešām būtu komandas vadītājs?

Noteikti uzticamam un līderim, lai ar viņu var pārrunāt jebkurus jautājumus. Taču noteikti jābūt arī pietiekami stingram, jo ar lielu daļu ir tā – ja nepaprasīsi, viņi arī neizdarīs. Visu laiku jāuztur tāds zināms līdzsvars burkāna un pātagas formātā. Protams, ir arī tādi, kuri neiederas komandā, bet tad labāk šķirties, nevis ļaut, lai kāds degradē kolektīvu un visus velk uz leju. Labāk, lai kāds ceļ uz augšu, kaut vai neformāls līderis.

Ja nu tas, kurš neiederas komandā, ir unikāls speciālists?
Katrs gadījums jāskata atsevišķi. Ja viņš dod neatsveramu, unikālu pienesumu, tad noteikti ir jēga izdomāt tādu formātu, lai cilvēks pēc iespējas mazāk ietekmētu pārējo komandu.

Kā tu vērtē Latvijas būvniecības eksportspēju?

Mēs varam eksportēt būvproduktu, izstrādājumus un, iespējams, arī montāžu, bet ne kompleksu būvniecību no A līdz Z. Latvija jau eksportē to, ko ražo: dzelzsbetona, stikla un metāla izstrādājumus. Bet tā nav kompleksa būvniecība. Noteikti ne ģenerāluzņēmēja funkcija, jo tā nav lētāka kā vietējiem. Paskatīsimies no otras puses. Vai mēs gribētu, lai ģenerāluzņēmējs nāk no citas valsts? Pasūtītāja vienīgā interese būtu cena. Inženieru līmenis ir tāds pats, ja nerunājam par kaut ko īpaši ekskluzīvu. Kā unikālas mēs noteikti varam eksportēt mūsu restaurācijas speciālistu zināšanas un prasmes. Tas arī ir pārbaudīts.

Tev ir hobiji? Laikam dārgi, ja pasmaidīji.

Pasmaidīju tāpēc, ka tie ir gājuši mazumā. Darbdienas beigās vairs nav entuziasma, tā īsti neko negribas, jo vēlos satikt bērnus, nolikt viņus gulēt. Vismaz tik daudz…

Vai dzīve balstās uz ģimeni?

Protams, darbs jau tikai aizpilda noteiktu laiku šajā dzīvē, taču tas ir ļoti svarīgs. Varbūt kaut kādā mērā esmu darbaholiķis, jo pārāk ilgi atpūsties arī nemāku, man kaut kā sāk pietrūkt. Bet bez ģimenes tam visam nav jēgas.

Kā sākas tava ideālā diena?

No rīta bērnus aizvedu uz skolu un bērnudārzu un tad pazūdu darbā. Viena meita mācās 5. klasē, otra – 1. klasē, trešā iet bērnudārzā. Skola beidzas ap pusdienlaiku, tad seko pulciņi, mūzikas skola, dejošana. Pēc skolas izvadāt bērnus uz nodarbībām palīdz aukle.

Kas tomēr saglabājies no vaļaspriekiem?

Kopš 1999. gada braucu ar sniega dēli. Mēģinu vienreiz gadā aizbraukt uz kalniem. Zudībā gājusi hokeja spēlēšana savam priekam. Patīk autosports, priecājos, ja sanāk klātienē pavērot kādas sacīkstes. Pašam savulaik gribējās braukt, bet kaut kādu apstākļu sakritības dēļ nesāku, tāpēc tagad tikai skatos. Vēl man ir ilgstošs projekts, kuram nav laika, –jau sešus gadus restaurēju veco Audi Quattro.

Kas ir tavs dzinējspēks darbā? Jānodrošina noteikts labklājības līmenis ģimenei, tāpēc vajag nopelnīt? Strādā tāpēc, ka tev tas patīk? Bet varbūt pie vainas ir ambīcijas – tu strādā, lai izveidotu karjeru?

Viss kopā. Bez darba tā īsti nav ko darīt. Nu, cik ilgi var, piemēram, slēpot? Arī ģimene ir ļoti svarīga. Un tas, ko es uzbūvēju, sniedz man gandarījumu, kas savukārt dod spēku darīt vēl vairāk. Nemaz jau nerunājot par tiem brīžiem, kad manu profesionālo veikumu novērtē arī citi.

Tikko pie biedrības vadības ieradās žurnālisti un taujāja, lai pasakot, ko sliktu par kādu, jo visi eksperti esot pērkami. Vai teiktu, ja tas ko dotu tavai karjerai?

Noteikti ne. Man piemīt veselais saprāts, mēs taču tik mazā valstī dzīvojam… Latviešiem ir teiciens: nespļauj akā, no kuras pašam var nākties dzert. Mums visiem tepat vien būs jādzīvo un jāstrādā.

Kāds būtu nevainojams mehānisms būvniecībā, lai sistēma darbotos normāli?

Viss jau sākas ar likumdevēju. Likums tika pieņemts ar daudz neizdarītām lietām un kļūdām. Dzirdu, ka visu laiku kaut kāds darbs notiek, bet rezultāta nav.

Tu esi gatavs piedalīties?

Esmu gatavs konsultēt ar piemēriem, redzējumu un problēmām. Neesmu gatavs uzrakstīt likumu. Skaidrs, ka nākotnes vārdā mums jādara kaut kas vairāk, lai ilgtermiņā nestaigātu pa vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Mums to ir tik daudz.

Pēdējā laikā bieži tiek pieminēta Norvēģija. Jāadaptē likumdošana no viņiem. Bet, lai tas būtu iespējams, mums būtu jākļūst tikpat likumpaklausīgiem kā norvēģi.

Arī es uzskatu, ka velosipēdu nevajag izdomāt no jauna, bet mēs visu laiku mēģinām to darīt. Ja tas velosipēds ir būvniecības regulējums, tad patlaban tam ir kantaini riteņi un tikai viens pedālis, tāpēc esam tur, kur esam. Nu, es vismaz tā jūtos. Norvēģija gan nav tā, ko vajadzētu atdarināt, var atrast daudz labākus piemērus. Nevajag jau pārrakstīt visu.

Zolitūde visspēcīgāk skāra jūsu uzņēmumu. Gan publiski, gan iekšēji. Daudziem tā varētu šķist kā ārišķība, ka uztaisījāt holdingu, lai norobežotos no RE&RE, un tagad RE&RE atdzimst jaunā kvalitātē. Kas mainījās?

RERE GRUPA ir jauns uzņēmums ar jaunu vadību un pārvaldību, tomēr vistiešākajā mērā izjūtam sekas, un es nebaidos teikt, ka patlaban RERE GRUPAS komanda dara daudz vairāk. Ir dubultās kontroles, papildu pārbaudes, ekspertīzes. Jāuzticas, bet jāpārbauda! Dubultā kvalitātes kontrole ietver gan projekta pārbaudi, gan procesa uzraudzību. Mums ir izveidota atsevišķa kvalitātes nodaļa ar kvalitātes inženieriem, kuri koncentrējas tikai uz to. Ja nepieciešams, izmantojam ārpakalpojumus: dažnedažādas analīzes, inspekcijas, pārbaudes, ko ar aci nevar novērtēt un ar vienkāršu instrumentu nomērīt. Galvenokārt tās ir laboratoriskās pārbaudes.

Bet kā jūs spējat tirgū konkurēt? Jums jābūt krietni dārgākiem…

Tas ir ļoti sarežģīti. Protams, jārezervē šiem darbiem līdzekļi, bet cita varianta jau nav. Tas ir jādara! Pirms būvniecības fāzes projekts jāpārskata vēlreiz, nesošās konstrukcijas jāpārrēķina un jāskatās, vai viss atbilst. Būvniecības fāzē vēl jāuzrauga inženieri, būvdarbu vadītāji, kuri ikdienā strādā objektā. Četru acu princips ir četru acu princips – jebkurš cilvēks var kaut ko nepamanīt. Tiklīdz ir sešu acu princips, kļūdas minimizējas.

Kā attiecies pret projektēšanas un būvdarbu apvienošanu?

No pasūtītāja skatpunkta tas ir vislabākais variants. No būvnieka redzesleņķa tas prasa citas kompetences, nekā tikai būt ģenerālbūvniekam. Protams, var pieaicināt projektētājus, bet tā ir nedaudz cita veida domāšana un cita veida pieeja projekta realizācijai. Tas viss ir izdarāms, svarīgi, lai būtu kompetenti komandas spēlētāji.

Stradiņos būvniecība droši vien aizskrēja pa priekšu projektēšanai. Ja to pagrieztu atpakaļ normālā procesā…

Jā, noteikti tiktu ieekonomēts laiks, jo sākumā izstrādāt projektu, pēc tam izsludināt iepirkumu uz būvniecību… tas ir ilgi. To var pavirzīt pa labi vai pa kreisi atkarībā no resursiem un spējām, bet parasti šādos gadījumos ir Project Book – grāmata, kur jau viss ir specifiski aprakstīts. Tas noteikti paātrina procesu un ieliek atbildību vienās rokās. Tā ir ideālā pasaule.

Patlaban likumdošana nenosaka atbildību.

Ja pēc projekta, kas tiktu izstrādāts un saskaņots būvvaldē, varētu uzbūvēt bez nevienas izmaiņas, tad atbildība jau būtu diezgan skaidri definēta. Bet tādu projektu nav. Tiklīdz ir izmaiņas un papildinājumi vai kaut kādas atkāpes, uzreiz ir vieta interpretācijai. Bieži min Vāciju. Viņiem regulējums nemainās. Tur vienkārši viss iet savu sakārtoto, normālo gaitu. Mēs līdz tam vēl tikai mēģinām nonākt.

Valdi, no malas raugoties, šķiet, ka tu esi savā vietā. Vai arī tev pašam ir tāda sajūta?

Pašam jau var šķist visādi, bet, kad tevi novērtē no malas, tad tam patiešām var ticēt.

Mārīte Šperberga
Artis Dzirkalis