ULDIS KRŪSKOPS

Būvindustrijas lielās balvas ieguvējs kategorijā “Mūža ieguldījums”  Uldis Krūskops viegli atrod kopīgu valodu ar jaunajiem kolēģiem. Viņš  stingri ievērojis Konfūcija padomu: «Izvēlies darbu, kas tev patīk, un tev  visu mūžu nebūs jāstrādā.»

Kādu padomu jūs dotu jaunajiem  projektu vadītājiem?

– Nemaisies sīkumos! Pārbaudi, kā izdarīts, bet nemāci strādniekam iesist naglu!

Kā kļuvāt par būvnieku?

– Esmu mehāniķis-inženieris, tikai vēlāk dzīve mani izmācīja par celtnieku. 1955. gadā sāku studēt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, tagad Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Mehanizācijas fakultātē. Studijas sāku Rīgā, bet pēc 11 gadiem beidzu Jelgavā. Mācības ievilkās, jo pēc trešā kursa sāku strādāt un aizgāju uz neklātieni. Dzīvoju ar mammu un gribēju nopelnīt. Trešā kursa pavasarī pie dekāna atnāca Iekšlietu ministrijas pārstāvis un vaicāja, vai esot kāds students, kurš gribētu strādāt par mehāniķi. Pasauca mani, jo tolaik jau uz pusslodzi strādāju akadēmijā par laborantu. Piekritu! Tolaik stājās spēkā Komunistiskās partijas lēmums, ka cietumniekiem ir jāstrādā, nevar sēdēt dīkā. Jelgavas stingrā režīma cietumā sāka ražot metāla gultas ar atsperēm. Tur iepazinos ar būvinženieri Eduardu Raubiško, viņš uzbūvēja ražošanas korpusu, es saliku iekārtas. 60 gadu jubilejas svinībās Rundāles pilī Raubiško staigāja gar viesiem un skaļi ar visiem iepazīstināja. Daudzi bija izbrīnīti, kad par mani viņš teica: «Ar šo kungu es iepazinos cietumā.» Uz Jelgavu no Rīgas, kur dzīvoju, bija tālu jābrauc. Satiku paziņu, viņš teica, ka iekārtošot darbā galvaspilsētā. Tā kļuvu par parfimērijas rūpnīcas Dzintars galveno mehāniķi.

Vai neviens neprasīja inženiera  diplomu?

– Trešo kursu tolaik oficiāli atzina kā nepabeigtu augstāko izglītību. Vai tas ir labs piemērs jaunajiem  studentiem? – Esmu labs piemērs – ir jāiet strādāt un jāpabeidz augstskola. Tagad, iespējams, var vienlaikus studēt un strādāt, taču kādreiz darbā bija jābūt uz vietas. Bija daudz darāmā. Tolaik Dzintars plānoja pārcelties uz jauno mājvietu Mālu ielā. Direktors aizgāja prom, man radās domstarpības ar partijas organizāciju. Nepatika, ka vecajā Stabu ielas kabinetā sienas esmu apšuvis ar skaidu plātnēm, kas tolaik bija moderni. Spraugas tika nosegtas ar melnām līstītēm, izskatījās šiki. Gan darbā, gan mājās vide man vienmēr bijusi svarīga. Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecības laikā, 2008. gadā, mēs, vadītāji, strādājām vagoniņos. Bija paredzēts, ka abi ar vietnieku atradīsimies atsevišķās telpās, tomēr noliku savu galdu pie darbu vadītājiem, lai precīzi zinātu, kas notiek. Galvenais – lai ir ērti! Esmu iegātnis sievas mājā Mežaparkā. Dzīvojam tur divas radu ģimenes. Piecēlām klāt veselu stāvu, uzbūvējām otru tualeti. Kas par prieku iet savā tualetē! Bet atgriežamies pie komunistiem, kuri sāka mani urbt par kabinetu, ka esmu pārāk lepns. Pārgāju uz Vissavienības zinātniski pētniecisko radioizotopu ražošanas laboratoriju. Radījām pirmos skaitītājus, bet tur bija krievisks kolektīvs, un nevarēju iejusties.

Atkal satikāt paziņas?

– Jā, pazīstu daudzus! Daži paziņas, kas nevarēja strādāt institūtā, aizgāja uz apvienību Rietumu zivs. Aicināja pie sevis, jo viņiem vajadzēja eksperimentālo darbnīcu vadītāju. Izveidojām pirmās nēģu cepamās elektriskās krāsnis, siļķu bundžu automātiskās ražošanas līniju Ķengaragā. Bija 70. gadu vidus. Draugi stāstīja, ka attīstās zvejnieku kolhozi. Aizgāju uz zvejnieku kolhozu Uzvara Lielupē par galveno mehāniķi. Uzcēlām Baltijā lielāko zivju pārstrādes rūpnīcu. Strādājām pa 12 stundām dienā. Izveidojās labas attiecības ar priekšsēdētāju, divkārtējo sociālistiskā darba varoni un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Ilgoni Bumburu. 90. gadā kolhozu likvidēja. Visu sāka noteikt jaunie cilvēki, kuri staigāja pa teritoriju ar mapītēm padusē un uzskatīja, ka vecie vairs nevelk. Pārgāju uz SIA Christmas Jūrmalā, kur vajadzēja ģenerāldirektora vietnieku celtniecībā. Taisījām valūtas maiņas punktus, veikaliņus, atjaunojām vasarnīcas.

Tajā laikā plauka organizētā noziedzība. Vai nebija bail biznesā? – Nebiju tieši saistīts ne ar tirdzniecību, ne spēļu automātiem. Tomēr darbs īsti negāja pie sirds. Satiku draugu, tolaik Bankas Baltija viceprezidentu. Viņi meklēja celtniecības pārvaldes direktoru. Svētdien aizgāju uz pārrunām ar Bankas Baltija padomes priekšsēdētāju Aleksandru Laventu. Teica, lai jau pirmdien nākot darbā. Atbildēju, ka nevaru – jāizņem dokumenti. Lavents sacīja: «Kas ir priekšnieks? Dvoskins? Neej uz turieni! Pateikšu, ka tu nāc strādāt pie mums!» Kopā ar Helēnu Endriksoni uzbūvējām Bankas Baltija 37 filiāles visā Latvijā, galvenokārt vecajās Latvijas Bankas filiālēs. Tikai tad īsti sāku apgūt celtniecību.

Kā mācījāties?

– Daudz lasīju un runāju ar speciālistiem, ar to pašu Raubiško, ko uzskatu par vienu no labākajiem Latvijas celtniekiem.

Vai Lavents bija stingrs priekšnieks?

– Viņš kā bankas padomes priekšsēdētājs neiejaucās manā darbā. Galvenā saistība man bija ar Tāli Freimani.

Kā pārdzīvojāt to, ka Banka Baltija ir maksātnespējīga un nespēj izpildīt saistības ar noguldītājiem un kreditoriem?

– Par bankas finanšu lietām neko nezināju, līdz vienā dienā mūs sasauca kopā un teica: «Ja jūs izņemsiet naudu no bankas, tiksiet atbrīvoti no darba.» Bankas darbība beidzās. Paliku viens no pēdējiem darbiniekiem līdz 1997. gadam, jo pārzināju dokumentus par nekustamajiem īpašumiem. Tur gāja pa labi un pa kreisi – īpašumus pārdeva par sīknaudu.

Kā tikt pāri nepatīkamajai sajūtai, kad citi apvaino uzņēmumu negodīgumā?

– Tas ir grūti. Ja neesi un nejūties vainīgs, nav viegli tikt tam pāri, īpaši tad, ja skartas paša intereses. Pēdējos 20 gadus strādāju RBSSKALS, pirms tam – RBS-PROJEKTS. Lepojos, ka biju Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecības projekta vadītājs Latvijas nacionālajā būvkompānijā. Sākām dubļu vannā un uzbūvējām visu korpusu, uzlikām nerūsējošā tērauda jumtu. 2014. gadā saslimu – insults. Strādātājs vairs nebiju. Toreiz RBSSKALS vadība uzrakstīja pavēli, ka par mūža ieguldījumu maksās man minimālo algu līdz mūža galam. Diemžēl beidza pastāvēt uzņēmums un arī mans līdz galam. Neesmu ticis tam pāri.

Kurš bija pirmais projekts, ko vadījāt RBS-PROJEKTS?

– Ēka Rīgā, Martas un Barona ielas stūrī. Projektu izstrādāja firma GRAF X, ko vada mana kundze. Gāja grūti, jo tur atradās veca koka ēka, arhitektūras piemineklis, kas bija jāsasaista ar jauno. Uz RBS-PROJEKTS mani uzaicināja no Bankas Baltija laikiem pazīstamais Harijs Volodko, viens no bankas Olimpija dibinātājiem, un Ivars Grīnbergs. Divus gadus būvējām

Minskā Baltkrievijā. Uzcēlām nozīmīgas rūpnīcas administratīvo ēku no A līdz Ž. Tur bija parks un bērnu dzelzceļš. Rūpnīcas vadība panāca, ka dzelzceļu pārceļ. Visu, ieskaitot durvju rokturus un tepiķus, vedām no Latvijas. Līdz robežai kravas pavadīja policija, tur sagaidīja apsardze, lai neviens neaptur. Rūpnīca joprojām strādā. Manā CV šī objekta nav, patlaban stāstu tikai aptuveni. Baltkrievijas prezidentam Lukašenko uzbūvējām tenisa ziemas halli. Lukašenko pieprasīja – man vajag aukstā ūdens fontānu uz postamenta, lai varu padzerties nesaliecoties. Meklējām, kamēr atradām tādu fontānu Spānijā. Lai dzer, kā vēlas!

Kā tikāt pie šādiem projektiem?

– RBS–PROJEKTS bija labas attiecības ar cilvēkiem Baltkrievijā. Īsi pirms 2000. gada Minskā pie stacijas būvējām pirmo McDonald’s Baltkrievijā. Ēka bija divos stāvos. Gāja grūti. Kad bija jāstāda vai jāvāc kartupeļi, baltkrievu strādnieki pazuda pie radiem laukos. Pat par dubultu samaksu nepalika būvē, bet strādāja kartupeļu laukā. Bija paredzēts būvēt arī CocaCola rūpnīcu, bet Lukašenko izmeta amerikāņus no diplomātiskā korpusa. Amerikāņi apvainojās un atcēla rūpnīcas būvi Baltkrievijā.

Kas visvairāk patika RBS-PROJEKTS?

– Draudzīgās un lietišķās attiecības ar sagādniekiem, darba vadītājiem, priekšniecību – Saukānu, Grīnbergu. Ja bija iemesls svinēt, pacēlām pa graķītim. Svinējām RBS piecu, desmit un 20 gadu jubilejas, uzaicinājām apakšuzņēmējus.

Kādām jābūt projekta vadītāja  attiecībām ar strādniekiem?

– Ja strādnieks nāk pretī, atceries pateikt paldies. Pēdējais objekts, ko vadīju, bija Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas jaunais korpuss Rīgā. Veselības ministrijas valsts sekretārs Rinalds Muciņš teica, ka tā esot skaistākā slimnīca Latvijā. Ļoti centāmies, lai tā būtu. Pat svētdien pirms būves nodošanas ekspluatācijā strādājošie bija jāaicina darbā. Pēc nodošanas ikvienam darbiniekam pasniedzu 20 dolārus.

Vai tas nav nelikumīgi?

– Nē, dolārus devu kā suvenīru! Dolāri bija konfekšu kārbas vietā. Ir nācies maksāt arī sodu. Darba inspekcija pamatoti uzlika sodu, kad 18. novembrī strādājām Citadeles ielas rajonā. Pats samaksāju, un strādājām tālāk.

Kāpēc būvniekiem parasti trūkst laika?

– Atklājās tas, ko nevarēja pateikt iepriekš. Viena Citadeles rajona ēka bija uzcelta uz Rīdzenes upītes gultnes, cauri pamatiem sūcās mitrums. Iegremdējāmies dziļi, ēka atradās uz ozolkoka paneļiem, tik cietiem, ka nevarēja ne iecirst, ne iezāģēt. Nācās meklēt variantu, kā vainu likvidēt. Pa to laiku grafikā radās robs. Sākumā jau to nezina, to redz darbu gaitā. Tad jāsauc projektētājs un konstruktors un jāspriež ar darbu vadītājiem, ko var mainīt.

Kas ir svarīgākais, kas jāievēro projekta vadītājam?

– Jātur vārds! Kamēr juristi kārto līgumus starp ģenerāluzņēmēju un apakšuzņēmējiem, kamēr spriež, kādas būs soda sankcijas par līguma neizpildīšanu, aizjoņo nedēļas un būvniecība kavējas. Tad ir svarīgi, ka pazīsti cilvēkus, kuri uzticas un sāk strādāt, pirms parakstīti papīri. Jāatceras, ka pirmā reize sadarbībā ir izšķirīgā. Ja pirmoreiz izdevies, tad vairs nemeklē citu sadarbības partneri. Mans princips – ja esmu varējis palīdzēt citiem, vienmēr esmu to darījis. Tas ir atstājis labu iespaidu. Svarīgi ir neiegrimt sīkumos, bet risināt lielās lietas. Jāspēj uzņemties atbildību par materiāliem un darbu. Kādas flīzes arhitekts paredzējis, tādas arī jāizmanto. Vari mēģināt nokaulēt cenu piegādātājam.

Cik reāli projekta vadītājam ir tikt galā ar vairākiem projektiem?

– Atkarīgs no apjoma. Bet vispār nekas labs no vairākiem objektiem vienam projekta vadītājam nevar iznākt. Darbu vadītājam var būt vairāki objekti, bet projekta vadītājam – ne. Man vienlaikus nav bijuši vairāki objekti. Mazākais objekts bijis Cesvaines pils jumta maiņa, kad kā būvuzraugs ierados reizi nedēļā un, protams, svarīgu darbu sākumā un beigās. Vadītājam ne tikai jāpilda noteikumi, kad jābūt objektā, bet tas jājūt pašam.

Vai esat saskāries ar ēnu ekonomiku būvniecībā un varat ieteikt, kā to  ierobežot?

– Neesmu bijis iesaistīts. Nekad arī neesmu gribējis zināt par to. Protams, projekta vadītāja uzdevums ir kaulēties, meklēt izdevīgākus variantus. Pārrunas ar pasūtītājiem vai apakšuzņēmējiem vada paši uzņēmuma vadītāji. Nezinu, ka būtu bijušas kādas vienošanās. Runā, ka savā laikā RBSSKALS esot aizmirsis kaut ko nokārtot par Nacionālā teātra rekonstrukciju. Pēc tam Rīgas dome RBSSKALS vairs nedeva nevienu pasūtījumu.

Vai nav dīvaini, ņemot vērā milzīgo naudas apjomu būvniecībā, ka  uzņēmēji Guntis Rāvis un Ivars Millers tiek turēti aizdomās par 20 000 eiro kukuļa došanu?

– Gribu citēt Rāvja vārdus: «Nezinu, pie kā novedīs iekšējie skandāli politikā. Nekā laba tur nav. Tuvojas krīze, principā jau ir. Kultūras ministrija nesamaksāja RBSSKALS deviņus miljonus eiro. Samaksāja par materiālu sadārdzinājumu, bet sadārdzinājās arī darbaspēks. To nesamaksāja.» Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Nacionālajai būvkompāniju apvienībai radās problēmas un RBSSKALS vairs nepastāv.

Jums arī jāiet uz tiesu?

– Nē, to dara Saukāns un juristi.

Kurš ir jūsu mīļākais objekts?

– Pirmais objekts – ēka Martas un Barona ielas stūrī un pēdējais – Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas jaunais korpuss, un, protams, Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Vai nekremt pārmetumi, ka bibliotēka esot kā ieķīlēta šaurā vietā, ka nav paredzēti ērti varianti jumta un logu tīrīšanai?

– Bibliotēka atrodas pašā labākajā vietā, kur iespējams. Paskatieties no Vecrīgas puses! Jau iepriekš bija skaidrs, ka logu tīrīšana būs dārga. Nebija tikai zināms par kaijām. Kad Itālijas firma uzlika nerūsējošā tērauda jumtu un aizpildīja spraugas ar speciālu silikonu, kas iztur spiedienu un siltumu, kaijas sāka plēst. Nācās likt vēlreiz.

Kā projekta vadītājam vajadzētu sadarboties ar pasūtītāju?

– Pirmkārt, jāvienojas iepriekš, ko darīs un ko ne. Nevajag solīt to, ko nav iespējams paveikt. Labāk pateikt, ka nevar, bet izdarīt. Otrkārt, ja pasūtītājs nāk virsū – saprātīgi jāmeklē risinājums. Treškārt, projekta vadītājam jāspēj strādāt patstāvīgi.

Cik obligāts ir jūsu pieminētais graķītis?

– Obligāts nav, bet saprāta robežās tas atvieglo saprašanos.

Kādas īpašības nepieciešamas labam projektu vadītājam?

– Jāsaprot, par ko ir runa. Pilnīgi normāli, ka visu nevar zināt, jo objekts ir plašs. Bet, ja nezini, – jautā. Man daudz palīdzējuši kolēģi, visvairāk – Helēna Endriksone, kura atnāca pie manis uz Banku Baltija par galveno inženieri, kad likvidēja Lauku celtnieku. Projekta vadītājam noteikti jābūt cilvēcīgam.

Tagad būvnieki apgūst BIM. Kā jūs savulaik mācījāties datorprasmes?

– Daudz jādara pašam. Kad sāku vadīt Nacionālās bibliotēkas projektu, datorā spēju apskatīt tikai ziņas. Saucu palīgā būvdarbu vadītāju Uldi Kravali, viņš mācīja.

Vai darbinieki ir devuši jums iesauku?

– Pat divas – Vecais un Ulda onkulis.

Vai pēc dabas esat nosvērts?

– Emocionāls, bet man ātri pāriet. Priekšnieks var uzkliegt, bet, ja esi pārsālījis, jāatvainojas. Stresa līmenis ir augsts, jo projekta vadītājs ir atbildīgs par visu – darba izpildi, darba aizsardzību, materiāliem zaudējumiem, uzņēmuma un savu godu. Ir situācijas, kad nepieciešams mainīt kādu darba vadītāju. Bibliotēkas būves laikā arī mainījām. Pēdējā objektā man ar darba vadītāju radās konflikts, atļāvos pateikt, ka viņš ir sūda brālis. Pēc tam atvainojos, un tagad esam labi draugi.

Jūsu kundzi arhitekti Rutu Krūskopu būvnieki dēvē par šerpo Rutu. Kā  sadzīvojat?

– Esam kopā jau 48 gadus. Man ātri pāriet, pēc horoskopa esmu Jaunava, bet Ruta ir Vērsis. Ja kāds parāda sarkanu lupatu, tas ir uz ilgu laiku. Mana kundze pirms trim gadiem saņēma Pamatakmeni. Pērn, kad Valsts prezidents Raimonds Vējonis man pasniedza Pamatakmeni, viņš atcerējās Rutu un aicināja mūs kopā fotografēties. 50 procenti no maniem sasniegumiem darbā ir Rutas nopelns. Pie vakariņu vai brokastu galda pārrunājam, izstrīdamies, atrodam kopīgu valodu.

Vai darbu ņemat uz mājām?

– Jā, neizbēgami! Mūsu meita Ilze Krūskopa arī ir arhitekte. Znots ir ekonomists. Par mazbērniem vēl nezinām, vienam – astoņi, otram – pusotrs gadiņš.

Cik svarīga jums ir Būvindustrijas balva?

– Ļoti nozīmīga, lai gan bija arī intrigas – daži uzskatīja, ka viņi balvu ir vairāk pelnījuši nekā Krūskops.

Kas, jūsuprāt, noteica pārsvaru?

– Esmu sabiedriskāks, aktīvi darbojos Latvijas Būvinženieru savienībā.

Esat piedzīvojis sociālisma celtniecību gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kā mainījusies būvnieku dzīves uztvere?

– Nav vairs garu runu un mītiņu. Uzņēmējs noslēdz līgumu, uzrauga izpildi un samaksā. Šī paaudze diemžēl strādā nekvalitatīvāk par iepriekšējo, jo uzņemas darīt visu. Neiet, bet tomēr uzņemas. Ja kādreiz teica, ka izdarīs, tad izdarīja. Tagad daudzi izdara, kā pagadās.

Steidzas, tāpēc ir pavirši. Tāda strādnieku attieksme projekta vadītājam ir jālauž kopā ar darbu vadītāju. Piemēram, betonējām šahtas, bija jāatstāj caurums kabeļiem, bet serdenis nebija ielikts. Liku meklēt to vīru rokā, lai urbj caurumus. Bibliotēkā visi strādājām divās maiņās.

Vai jutāt strādnieku lepnumu par to,  ka viņi būvē Latvijas Nacionālo  bibliotēku?

– Protams! RBSSKALS darbu izpilde betonēšanas laikā bibliotēkā trīs mēnešus pēc kārtas sasniedza vienu miljonu latu.

Kur, jūsuprāt, jābūvē jaunā koncertzāle?

– Tikai Andrejsalā, piemērojot Sīļa projektu. AB dambis ir galīgi garām. Iztaisnot Eksporta ielu ir nieks, pret Daugavu var uztaisīt izcilu piebrauktuvi. Pie Rīgas Kongresu nama nevajag ķerties, lai tas mierīgi beidz savu dzīvi, tāpat kā Dailes teātris Kā projektu vadītājam saglabāt  veselību? – Jācenšas mierīgāk pieņemt nepatikšanas. Dzīves ilgumā esmu pārspējis visus Krūskopus, kaut arī neievēroju veselīgu dzīvesveidu. Ceļoju. Ir būts visur – no Islandes līdz Japānai. Man garšo alus, tāpēc krāju alus kausus. Runā, ka man esot otra lielākā kolekcija Latvijā – 430 kausi. Jaunībā esmu mēģinājis spēlēt futbolu. Daugavas komandas treneris teica: «Krūskop, tu laukumu redzi, bet bumbu iedot nevari!»

Esat vadījis būvniecības projektu golfa klubā Viesturi. Vai sākāt spēlēt golfu?

– Mēģināju, bet neiepatikās. Nepadodas. Taču koka ēka, ko tur uzbūvējām, ir izcila. Bija ļoti labs projekts.

Kura objekta būvniecību jūs labprāt būtu vadījis, ja būtu lemts?

– RBSSKALS administratīvās ēkas celtniecību Ķīpsalā, bet to man neiedeva.

Kā būvfirmās dala projektus?

– Pēc vēja virziena. Skatās, kas ar ko labāk satiek. Man vienmēr bijis labs kontakts ar pasūtītāju. Viss kļūst skaidrs jau pēc pirmā objekta. Jābūt labam administratoram. Valsts būvinspekcijā savulaik teica, ka Latvijā esmu pirmajā desmitniekā starp administratoriem, kaut arī man nav celtnieka specialitātes. Akadēmijā man pusgadu mācīja celtniecības pamatus. Vai zināt, kas objektā jāizdara vispirms? Jāuzceļ tualete! Savulaik tā bija koka mājiņa.

Vai to allaž ievērojat?

– Protams!

Pret kuru objektu esat jutis vislielāko atbildību?

– Pret visiem, īpaši pret Brīvības pieminekļa terases restaurāciju, jo tā tika veikta par ziedojumiem. Tur atradu daudzus brīvprātīgus palīgus. Brīvības pieminekļa terasei bija apdrupuši un izkustējušies granīta akmeņi, salauzta ūdens noteka. Nojaucām un atklājām, ka tur labā stāvoklī ir lietusūdens keramiskās caurules, izolētas ar pakulām. Kad laidām ūdeni, tas kaut kur aiztecēja. Projektētājs Valters Celmiņš piejauca ūdenim kālija permanganātu, kas nevienam nekaitē. Redzējām, ka iekrāsotais ūdens iztek zem tilta kanālā. Vecās caurules atstājām un uzlikām jaunu lietusūdens piltuvi. Aizgāju uz rūpnīcu Rīgas Dīzelis, lai piltuvei izlej čuguna restīti. Rūpnīcu vadīja krievvalodīgi cilvēki. Restīti solīja nedēļas laikā. Domāju, ka tik ātri nebūs. Pēc nedēļas aizgāju pie direktora. Restīte bija gatava. Prasīju, cik jāmaksā. Direktors atbildēja, ka neko nevajag maksāt – tā esot dāvana Latvijai. Rīgas Ūdens nodrošināja ūdens ņemšanas vietu no hidranta Raiņa bulvārī. Sadales tīkli bez maksas pieslēdza pie Operas teātra apakšstacijas. Tāda bija attieksme pret Brīvības pieminekli! Par paveikto tiešām bijām lepni.

 

Andris Pētersons

Publicēts žurnālā “Būvinženieris” nr.70, 2019. gada  oktobris