TĀLIS STRAUME

Līdztekus Triju Zvaigžņu ordenim augstāko novērtējumu būvindustrijas nozarē – Būvindustrijas lielo balvu kategorijā par mūža ieguldījumu – saņēmis ceļinieks mūža garumā Tālis Straume. Godprātīgs, kompetents un korekts vīrs, kura mērķis vienmēr ir bijuši labi ceļi Latvijā, nevis apbalvojumi, jo uz tautas labklājību var aizvest vien gludi ceļi un stipri tilti.

Kurš ir jūsu mīļākais ceļš?

Ceļš uz tēva mājām. Esmu dzimis ventspilnieks. Pa Rīgas–Ventspils autoceļu braucu pie vecākiem, braucu pie savām jaunības atmiņām. Turklāt tas ceļš ir sakopts un tiek labi uzturēts. Pirmkārt, ceļš ir inženierbūve un komunikāciju līdzeklis. Neredzu alternatīvu, kas varētu aizvietot ceļu. Protams, ceļi mainīsies, jo automašīnai, kas bija un ir galvenais nosacījums, lai ceļi attīstītos, ir tikai nedaudz vairāk par simt gadiem. Otrkārt, saprātīgi uzbūvēts un aprīkots ceļš ir skaists. Tas izceļ Latvijas dabas krāšņumu. Par kvalitatīvi uzbūvētu ceļu liecina ne tikai tā segums. Padomju okupācijas laikā speciālisti nodarbojās ar ceļa iekļaušanu apvidū, apzaļumošanu, ko tagad dara reti. Labs piemērs ir Saulkrastu apvedceļš, kur vērība pievērsta gan vides, gan apkārtējo iedzīvotāju dzīves kvalitātei. Ceļš ir komplekss pasākums.

Patlaban jūsu mīļo ceļu pārbūvē. Vai izdosies nogludināt posmu pie Tukuma, kur asfalta segums mūžīgi bijis nelīdzens?

Tai vietai nevar noteikt diagnozi. Ģeologi ir urbuši un pētījuši, bet beigās… pļurks! Ceļš vienalga nosēžas. Domāju, ka tur ir vāji nesošs augsnes slānis. Ja deformācija veidojas tāpēc, ka zemes masu izspiež uz sāniem, rievsiena varētu situāciju uzlabot. Tādas vietas gadās purvos vai slapjās vietās, kā ceļā no Kandavas uz Sabili, kur zemes kārta noslīd. Dažkārt notiek pretēji loģikai – viss tiek darīts, kā nākas, bet ceļš ir slikts. Pie vainas ir Latvijas ārkārtīgi mainīgā ģeoloģiskā situācija. Normatīvie dokumenti paredz veikt urbumus grunts pētīšanai ik pēc 200 metriem, bet pie mums šajā attālumā grunts var nomainīties daudzreiz. Tas var radīt vārgu posmu.

Kāpēc Latvijā ir tik daudz vārgu ceļu?

Kritiskais punkts ir finanses. Igauņi ir uztaisījuši labu, racionālu ceļu tīklu, jo viņiem ir līdzekļi. Mūsu doma, ka uzspiedīsim uz kvalitāti un viss būs kārtībā – ceļi kalpos mūžīgi –, ir absurda, kaut gan kvalitāte, protams, vajadzīga. Tomēr ir lietas, ko var izdarīt par nelielu naudu. Kā zināms, 89% no visas informācijas autovadītājs uztver ar redzi, bet pie daudziem ceļiem nav informācijas, ceļa zīmes ir «paslēpušās», informācijas izvietojums ir neloģisks. Autovadītājs brauc no viena pārsteiguma līdz otram.

Vai Latvijā būs maksas automaģistrāle?

Maksas ceļš ir automaģistrāle, kurai ir piekļuve noteiktās vietās. Ir sarežģīti kaut ko tādu dabūt gatavu – jāpieņem likums, jāatrisina jautājums, kā cilvēki piekļūs saviem īpašumiem. Ikvienam maksas ceļam nepieciešams pavadošais ceļš, pa kuru var braukt tie, kuri negrib maksāt. Nav pietiekamas intensitātes, lai to darītu. Maksas tilts varētu būt, man savulaik nagi niezēja izmēģināt. Viena vieta varētu būt uz Rīgas HES dambja, kas ir stratēģiski nozīmīga vieta, tāpēc nav normāli, ka dambim pāri iet liels ceļš, kā patlaban. Tur varētu būt maksas tilts – valsts un privātās partnerības projekts.

Kuri ceļi Latvijā ir vajadzīgi, bet kuri ne?

Ja kāds uzskata, ka šis vai tas ceļš nav vajadzīgs, lai iedod sarakstu, no kura ceļa viņš atsakās un kur turpmāk ir gatavs iet kājām. Cita lieta, ka mazāk izmantojamus ceļus varētu būvēt un uzturēt vienkāršāk un lētāk. Slavenais uzdevums – uztaisīt plānu, ka konkrēto ceļu remontēs tad un tad. Ja runā par inženiertehniskām lietām, tādu plānu var uztaisīt. Bet kāds labums, ja zināsim, ka šo ceļu remontēs nākamgad, bet to tikai 2038. gadā, jo nav līdzekļu? Ir aksioma – ja ceļu neremontē savlaicīgi, izdevumi palielinās trīs četras reizes. Ceļi ar asfalta segumu kalpo no desmit līdz piecpadsmit gadiem, tad segums jānomaina. Protams, zinātniekiem, projektētājiem un būvniekiem ir jāstrādā, lai pagarinātu šo termiņu. Ilgāks mūžs ir betona ceļiem, taču tos ir sarežģīti ekspluatēt, tiem ir cits apledošanas režīms, betona plāksnes ir smagi atjaunot. Visi mēģinājumi lietot betona ceļus beidzas vienādi – neveiksmīgi. Vācieši, kad atjaunoja Austrumvācijas ceļus, uzklāja betonam virsū asfaltu.

Ēnu ekonomikā ir izdevīgi, ka kaut ko vienkārši uzklāj virsū vai aprok un neviens īsti nezina, cik tas ir maksājis. Vai esat saskāries ar ēnu ekonomikas ceļu būvē?

Uz ceļiem neesmu sadūries ar ēnu ekonomiku. Nezinu, vai ceļinieki ir godīgāki par ēku būvniekiem. Kad strādāju, nevarēja būt runa, ka vadītāji organizētu kādas lietas, konkursus vai darbus savtīgi. Sanācām kopā un pateicām: nemūžam neiesim to slideno ceļu. Nenoķēru nevienu. Kolēģi arī zināja – ja ķers, tad tikai vienu reizi, jo tālāk ir ceļš pie prokurora. Tagad dzird runājam, ka kāds maksā būvuzraugam, ka tas kaut ko izliekas neredzam, bet kāpēc tas runātājs to nesaka skaļi, lai var noorganizēt pārbaudi? Būvuzraugam būtu jāķer rokā un jādiskvalificē būvētājs, kurš, piemēram, vietā, kur šķembas jāber 24 centimetru biezā slāni, konsekventi ber 22 centimetrus. Laboratorijas, pasūtītājs – visi var sekot līdzi.

Uzskatu, ka priekšstats par netikumiem, ko ceļiniekiem piesien, radās vēl okupācijas laikā, kad Latvijas PSR ceļiem gadā bija paredzēti 240 miljoni krievu koka rubļu. Tonna bitumena tolaik maksāja 18 rubļu. Ja kādam pietrūka resursu, ceļinieki palīdzēja. Taisīja ceļus bērnudārziem un tamlīdzīgi. Visi pierada, ka ceļu būvētājiem ir nauda.

Kuri ir labākie ceļu būves uzņēmumi Latvijā?

Rindot varētu, ja es būtu pasūtītājs. Tad tas būtu korekti. Pasūtītājs neesmu jau velns zina, cik gadu. Viņi visi ir uzticami.

Kā uzskatāt – lai publiskā iepirkuma konkursos uzvar labākais vai lētākais?

Pasūtītājam vajadzētu būt dievam tam kungam, kurš gādā naudu, organizē būvniecības procesu, saņem būvi un uztur to. Viņam vajadzētu būt suverēnam savu partneru izvēlē. Grēcīga doma, bet Iepirkumu uzraudzības birojs, lai cik labi strādā, nav loģisks, jo ikvienam pasūtītājam ir tiesības izvēlēties, ar ko sadarboties. Pasūtītājam tikai ir jābūt pārliecinātam un atbildīgam, ka šī sadarbība dos labu rezultātu. Viņiem jāstrādā kopā, lai būve būtu pa pirmo. Būs korupcija? Pārkāpēji jāķer ciet.

Biedrība Latvijas ceļu būvētājs vasaras beigās nāca klajā ar milzu skaitli, ka uz Latvijas ceļiem neveikto darbu apjoms pārsniedz astoņus miljardus eiro. Vai tie darbi kādreiz tiks veikti?

Ja paturam prātā, ka asfalta ceļu pēc desmit gadiem nepieciešams atjaunot, katru gadu jāatjauno desmitā daļa no Latvijas ceļiem. Kamēr vienus ceļus taisa, citi dilst. Ja neatrisināsim jautājumu par pastāvīgu un regulāru ceļu finansējumu, ja finansējums būs atkarīgs no valsts budžeta iespējām, stabilu ceļu nebūs. Diemžēl ceļi nav prioritāte politikā. Tāpēc ir vajadzīga neatkarīga finansēšanas sistēma, kas veidojas no ceļu lietotāju iemaksām, kāds bija Autoceļu fonds. Zinot, cik autovadītāji spēj samaksāt, varam izveidot perspektīvo uzturēšanas un attīstības programmu. Tad aizmirsīsim par bedrīšu remontu.

Vai arī jūs, braucot pa sliktu ceļu, lamājat tā būvētājus?

Lamājos reti. Ja nu vienīgi tad, kad redzu pilnīgu skaidru nevīžību. Uz mazajiem ceļiem joprojām nav sakārtota informācijas sistēma. Ir gadījies apmaldīties.

Ar ko braucat?

Ar Subaru. Braukt pa Latvijas ceļiem tumsā un lietū ir nāves smaka. Lielākā daļa ceļu šādos apstākļos nav braucama. Latvijā nav neviena ātrgaitas ceļa, kaut gan cilvēki lūdz atļaut braukt ar ātrumu 110 kilometru stundā, uzskatot, ka nav ko raustīties. Ir gan ko raustīties. Lietus laikā pa ceļu Rīga–Sigulda, kur nav lietus noteces, mašīna peld.

Braucat arī ar velosipēdu. Kāpēc veloceliņu attīstība Latvijā buksē?

Parasti jau analizē, vajag to veloceliņu vai ne. Ja būtu finanses, mums būtu arī veloceļš uz Siguldu. Dažkārt izglītības trūkums traucē izprast, ka pretnostatījums – autobraucēji un gājēji vai velosipēdisti – ir nepareizs. Visa centrā ir cilvēks. Cilvēks var izvēlēties tādu transporta veidu, kā vēlas: savu vieglo auto, velosipēdu, sabiedrisko autobusu vai arī iet kājām. Tiem, kuri plāno transporta tīkla attīstību, ir jāņem vērā visas šīs iespējas.

Kāpēc izvēlējāties saistīt savu dzīvi ar ceļiem?

Draugi ieteica, lai ejot mācīties uz Rīgas Politehnisko institūtu, kur ir laba basketbola komanda, un basketbols man bija svarīgs. Tolaik valdīja labs tonuss, ko noteica spēcīgā virsvadība ceļu būvē – LPSR autotransporta un šoseju ministrs Egons Slēde, viņa vietnieks Hamilkārs Sviķis. Bija sajūta, ka teju teju ceļi ies vaļā, jo attīstās autobūve. Jau viena automašīna uz desmit cilvēkiem! Mums, jauniem džekiem, tas izklausījās vilinoši. Iestājos, beidzu, nekad neesmu nožēlojis. Pēc norīkojuma bija jābrauc strādāt uz Liepāju, bet biju jau iedzīvojies Rīgā. Paliku strādāt projektēšanā līdz deviņdesmitajiem gadiem.

Kā kļuvāt par valsts akciju sabiedrības Latvijas Valsts ceļi valdes priekšsēdētāju?

Nekad nebiju domājis, ka strādāšu valsts pārvaldē, bet mani pierunāja. Satiksmes ministrs Jānis Janovskis teica: mums pašiem tā sistēma jārestrukturizē, jāveic reformas. Cilvēki man uzticējās. Bet otrreiz valsts pārvaldē neietu. Kaut gan darbs ir interesants, tas nedod gandarījumu, jo ikviens politiķis jebkurā brīdi var ar tevi izrēķināties. Bet vispār valsts darbs ir vajadzīgs un svētīgs. Kā cements betonā, ja to dara labi. Lai varētu strādāt valsts darbu, jābūt dzīves pieredzei, jāpārredz visi stūrīši, nevar savas ambīcijas stādīt augstu, jo tad iznāk čiks. Okupācijas gados strādāju projektēšanas institūta Ceļuprojekts, sadarbojāmies ar Autotransporta un šoseju ministriju. Ja ministrijā mainījās nodaļas vadītājs, šis cilvēks iepriekš bija izgājis cauri dažādiem līmeņiem. Kad pirms Latvijas Valsts ceļiem strādāju Latvijas Satiksmes ministrijā, daudzi ierēdņi bija jauni studenti. Viņi bija centīgi, bet nepārzināja drēbi, un viņiem gāja grūti, bieži nekas nesanāca. Ja runājam par ierēdņu skaitu, nekad neesmu strādājis ar daudziem padotajiem. Nodaļā bija viens vai divi cilvēki.

Kādi ir principi, kurus ievērojat kā vadītājs?

Savu dzīvi balstu uz trīs principiem, ko mēģinu iestāstīt arī darbabiedriem. Pirmajā vietā ir godaprāts. Ja tev nav godaprāta, kaut arī esi ģēnijs, no tevis nekas labs nenāks ārā, īpaši, ja tu strādā valsts darbā. Otrajā vietā ir zināšanas. Trešajā vietā ir darbs. Arī sliņķim nekas nesanāks. Pie šiem principiem esmu turējies, par tiem esmu stāstījis saviem darbiniekiem Jaungada pasākumos. Ja cilvēks nezina, tas nav briesmīgi, var iemācīt, ja slinks, viņu var uzmundrināt, bet, ja viņš nav godprātīgs, ar viņu labāk nesadarboties.

Ko uzskatāt par saviem skolotājiem?

Ceļu mīlestību esmu mācījies no Hamilkāra Sviķa. Viņš vēl šodien ir aktīvs mūsu vidū, kaut vīram jau vairāk nekā 80 gadu. Projektēšanu man iemācīja Imants Putniņš. Valsts pārvaldē mani burtiski iesvieda, bija jāmācās pašam.

Vai jums ir skolnieki, kas turpina darbu?

Viens no maniem darba turpinātājiem ir Latvijas Valsts ceļi valdes priekšsēdētājs Jānis Lange, kuru savulaik iesaistīju valdē. Viņam ir potences.

Kas jāievēro topošajiem ceļu būvniekiem, vēl studentiem, lai gūtu sekmes?

Jāspēj sarunāties ar ceļiem kā ar dzīvām būtnēm. Jābūt lepniem par savu profesiju un jāmīl Latvijas daba.

Ar ko atšķiras studijas pirms piecdesmit gadiem, kad studējāt jūs, un šodien?

Pateicoties grāmatām un roku darbam, dziļāk izpratām procesu fizikālo būtību. Šodien daudzi uzticas datorprogrammām un zaudē izpratni par realitāti. Studijas ir pietiekami plašas, bet, runājot par dziļumu, mēs bijām labākā stāvoklī. Turklāt studentiem ir mazāk laika studēt. Mēs tos piecus gadus netikām ne pa labi, ne pa kreisi, retu reizi piestrādājām, bet daudz mazāk nekā studenti patlaban.

Esat AS Ceļuprojekts padomes loceklis, SIA LBS-Konsultants valdes loceklis. Kā uzturat sevi formā?

Lasu profesionālos žurnālus, meklēju informāciju internetā, apspriežos ar kolēģiem Latvijas Būvinženieru savienībā.

Kāds ir šābrīža darbs?

Vilnis Andrejsons un Hamilkārs Sviķis raksta nodaļu grāmatai par Latvijas ceļiniekiem, kurai jābūt gatavai uz mūsu valsts simtgadi. Pēc autoru uzaicinājuma gatavoju rakstu par ceļu nozares restrukturizāciju pagājušā gadsimta 90. gados un 21. gadsimta sākumā. Par reformām ceļu lietās, un kas no tā iznācis.

Un kas tad ir iznācis?

Lēnām atkāpjamies vecajas pozīcijās. Es to nepieņemu, jo bijām jau lielus soļus spēruši tādās lietās kā ceļu uzturēšanas privatizācija un Autoceļa fonds. Situācija nav uzlabojusies kopš 2000. gada, kad 50 procentu ceļu tika atzīti par tehniski neatbilstošiem.

Kuri darbi jums ir devuši lielāko gandarījumu?

Ja runā par projektēšanu un tehnoloģijām, lepojos ar Sigulda kamaniņu – bobsleja trases pavadošo ceļu. Siguldā nāca veči un teica, ka visa tā būšana iešļuks gravā. Nekā. Stāv! Spilgtā atmiņā ir sarežģīts projektēšanas un darbu saskaņošanas process, lai dabūtu gatavu Jūrmalas apvedceļu un tiltu. Toreiz pat tika draudēts ar čeku, bet viss izdevās labi. No ierēdņa darbiem nozīmīgas bija ilgās iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā, vienošanās par Via Baltica, vienošanās par ceļu pastiprināšanu un grants seguma nomaiņu pret asfaltu.

Valsts ir novērtējusi jūsu devumu ar Triju Zvaigžņu ordeni. Kā jutāties, kad saņēmāt Pamatakmeni – augstāko apbalvojumu Latvijas būvindustrijā?

Jūtos neērti, kad man piešķir apbalvojumus. Uzskatu, ka tos ir pelnījuši arī daudzi citi, bet esmu disciplinēts, un, ja man saka, ka jādara, noliecu galvu un saņemu. Kolēģiem, kuri virzīja mani Pamatakmens saņemšanai, jau teicu, ka īsta gandarījuma nav. Esmu dziļi pateicīgs, ka mans darbs ir pamanīts, bet gandarījuma nav, jo esmu iztēlojies, ka mana darba rezultāts būs kvalitatīvi ceļi, nevis ordenis vai balva. Tagad ir otrādi – apbalvojums ir, bet ceļu nav. Varbūt lieki kaisu sev pelnus uz galvas, tomēr es mainītu ordeni pret to, lai citi teiktu: tu, Tāli, esi Latvijā uztaisījis labus ceļus.

Kāpēc tā nav noticies?

Kad Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis man pasniedza Pamatakmeni, citēju citu Latvijas Valsts prezidentu – Kārli Ulmani. Zem šī Ulmaņa izteiciena var parakstīties ikviens: “Labi ceļi un stipri tilti ved uz tautas labklājību.” Lai politiķi atmet savas ambīcijas un ieklausās Kārlī Ulmanī un ceļiniekos. Igauņi un lietuvieši mūs patlaban pārspēj. Lietuviešiem ceļi vienmēr ir bijuši nacionālais lepnums, kur viņi atbilstoši iegulda, bet igauņi, kuri deviņdesmito gadu sākumā bija trešajā vietā ceļu finansēšanā starp Baltijas valstīm, patlaban ir pirmie.

Kāds būs 2017. gads ceļu būvē?

Nekas daudz nemainīsies. Kamēr būs ES fondi, būs kustība, kaut arī maza. Kad fondi vairs nebūs pieejami, kritums būs neglābjams.

Andris Pētersons