SILVIJA ŠTRAUSA

Projektē un māca ar mīlestību

Šogad balvu pa mūža ieguldījumu būvindustrijā saņēma Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Arhitektūras un būvniecības katedras asociētā profesore Silvija Štrausa, ilggadēja LBS valdes locekle un izglītības sekcijas vadītāja, savulaik inovatīvu lopkopības kompleksu projektētāja. Būvinženiera sarunā ar izcilo profesionāli piedalījās Latvijas Būvinženieru savienības vadītājs Mārtiņš Straume, viņas bijušie studenti – Būvinženiera redkolēģijas dalībnieki: Aivars Caune, LLU Arhitektūras un būvniecības katedras vadītāja Sandra Gusta, SIA CMB valdes priekšsēdētājs Artis Dzirkalis.

Meistaru spēks

Silvija būvniecībā nokļuvusi it kā nejauši, tiesa gan, viņas tēvs bija galdnieks. «Koka skaidu smarža man joprojām atgādina bērnību. Skolā labi mācījos, un klases audzinātāja pirms iestāšanās augstskolā ieteica izvēlēties nevis matemātikas studijas, bet praktisku profesiju, kur to var izmantot. Grūtākā šķita būvinženiera profesija, to arī izvēlējos. Mūs vada Dievs, un es domāju – mūsu profesija ir viena no skaistākajām.»

Profesore strādājusi gan būvlaukumā un būvmateriālu ražošanā, gan projektēšanā. Lauksaimniecības būvju projektēšanu sākusi, kad izveidoja jauno specialitāti LLU. «Norāde par priekšmeta vajadzību nāca no Maskavas. Es braucu apgūt pieredzi uz Krieviju, praktizējos pie Mārtiņa Straumes lauku projektēšanas institūtā Latvijā. Pēc neatkarības atjaunošanas mācījāmies Dānijā, Ārhūsas institūtā, citās valstīs.»

Pirmais darbs Silvijai bijis Rīgas Celtniecības tresta apdares darbu pārvaldē par meistari. «Man ļoti daudz deva darbs Rīgas kinostudijas, Zinātņu akadēmijas, Organiskās sintēzes institūta ēku tapšanā. Apdare tur notika kopā ar māksliniekiem, augsti kvalificētiem amatniekiem – sestās kategorijas krāsotājiem un apmetējiem. Tas man deva pārliecību, ka viss ir jādara skaisti, augstvērtīgi. Liels iespaids bija saskarsmei ar īstiem veco laiku meistariem. Tagad šo mantojumu labi neuzturam, jo nav īsti skaidrs, kas ir labs meistars. Klibo arī kvalitātes kontrole.»

Skolotājas misija

Jauno speciālistu mācīšanai Silvija pievērsusies, jo jau kopš bērnības jutusi skolotājas aicinājumu. «Skolā centos palīdzēt visiem klasesbiedriem, mācīju viņiem matemātiku. Kad beidzu vidusskolu, Jelgavas vietējai avīzei biju uzrakstījusi rakstiņu, ka būšu skolotāja. Uzreiz tas nepiepildījās, bet dzīve galu galā katru noliek īstajā vietā. Tagad strādāju gan ar jaunajiem cilvēkiem, gan pieredzējušiem profesionāļiem, un viņi manī klausās,» pēc gadu desmitu sekmīgas pieredzes secina profesionāle. Arī par balvas saņemšanu Silvija runā latviski pieticīgi – bijusi pārsteigta, jo ir pārliecināta, ka daudziem kolēģiem tā pienākas vairāk: «Mēs visi strādājam no sirds, laimējās, ka mani ieraudzīja un izcēla.»

Visgrūtāk karjeras gaitā bijis vadīt strādniekus būvmateriālu cehā, jo tur ne vienmēr bijuši labestīgi un inteliģenti cilvēki. Turklāt viņa bijusi kvalitātes kontroles vadītāja, kas prasījusi no strādniekiem labu produktu. Skaistākās atmiņas katru gadu saistītas ar augstskolas izlaidumu. «Tie ir mūsu darba augļi, kas ir skaidri redzami. Aulā visi ir skaisti, priecīgi, lidina cepures pa gaisu. Aizejot darba dzīvē, studenti sūta sirsnīgas vēstules no ārzemēm, stāsta par panākumiem.»

Aivars Caune lūdza Silviju salīdzināt, kā mainījušies studenti līdz ar datoru ēras atnākšanu. «Cilvēki nemainās, tas nav atkarīgs no datora. Bija ļoti labi studenti pirms desmitiem gadu, un tādi ir arī tagad. Profesionāli iespēju ir vairāk, augam gan mēs, mācībspēki, gan studenti. Tas ir atkarīgs no cilvēka čakluma – vai viņš meklē informāciju. Pie mums galu galā paliek labākie,» ir pārliecināta profesore. Taujāta par sirdij tuvākajiem, atzīst – tikai vienu gadu bijusi kuratore kursam, tāpēc tā gada studenti ir mīļākie, ar viņiem tikšanās salidojumos ir sirsnīgāka. «Mācot ievadu specialitātē, ar studentiem kopā pavadīju daudz laika, un man ir atsevišķi tuvākie audzēkņi, tomēr vārdus nesaukšu, lai neapbēdinātu citus. Īpaši priecājos par tiem, kuri ar mani sākuši strādāt projektēšanā kā rasētāji, bet tagad ir firmu vadītāji vai mācībspēki.»

Nemitīgi mācās

Būvnieka profesija ir ļoti sena, tā pilnveidojas nepārtraukti, un Latvijā esam diezgan labā līmenī, uzskata Štrausa. Pēc kolēģu teiktā, tas raksturīgs arī viņai kā personībai un profesionālei. Viņas komunikācija ir lietišķi laipna, tieša, pretimnākoša, viņa māk iedvesmot mācāmos meklēt arī grūtas atbildes, iedziļināties.

Tikpat augstas prasības Silvijai ir pret profesionālo darbību. Viņa saka: «Ar studentiem esmu draugos, bet attiecības nav familiāras. Joprojām mācos un augu kopā ar jaunajiem cilvēkiem. Es atbalstu visus studentus, varbūt meitenes vairāk, jo viņām profesijā iet grūtāk. No savas jaunības atceros ļoti draudzīgus, gudrus pasniedzējus, šo attieksmi esmu mācījusies no viņiem. Es mīlu studentus, un tas nozīmē gādību un rūpes par viņiem. Nevaru darīt viņu vietā, bet palīdzu bruģēt ceļu.» Profesorei ir idejas, kā nozarei piesaistīt jauniešus, rīkojot pasākumus fakultātē, apmeklējot skolas un tehnikumus.

Gādība izpaužas arī Silvijas vaļaspriekā – dārzkopībā. Īpaši tuva viņai ir tomātu un gurķu audzēšana. Kopš skolas vecuma viņa dzied korī, piedalījusies visos dziesmusvētkos. Silvija apguvusi pieredzi ārzemēs, un ceļošana ir viņas aizraušanās. Uz citur redzētā fona viņa Latviju raksturo kā «zaļu, skaistu un sulīgu». «Pēdējais ceļojums bija uz Meksiku, un tur jau pēc dažām dienām sailgojos pēc Zemgales plašajām debesīm, zvaigznēm virs savas mājas. Citur tāda apvāršņa nav.»

Jauni virzieni

Silvijas jaunākais darba virziens ir energoefektivitāte, viņa ir Zemgales reģiona energoefektivitātes padomē, māca energoauditorus, vada maģistru darbus par šo tēmu, strādā ar siltināšanas projektiem Jelgavā. Šis temats balvas laureātei kopīgs ar Arti Dzirkali, kurš rosina veidot īpašu mācību virzienu energoefektivitātes profesionāļiem. Štrausa vērtē, ka LLU un Jelgavā ir laba bāze šādai programmai, to varētu dibināt kā specializācijas virzienu. Vajadzību noteic arī plašais darbalauks, kas Latvijai palicis mantojumā no padomju laikiem.

Profesorei tuva tēma ir logu būvfizika, kur iesaista arī studentus. LLU ir vienīgā augstskola Latvijā, kur māca stikloto konstrukciju būvniecību, piebilst bijušie studenti. Silvijai pašai vienmēr patikuši lieli logi, jo tie ļauj sajust vienotību ar dabu. Viņa uzsver, ka ēkā tie jāsabalansē ar enerģijas patēriņu, lielāku resursu izmantojumu, veidojot energoefektīvākus stiklojumus.

Silvijas projektētie objekti Latvijā ir daudzviet, un pašai tuvākās celtnes ir cūkkūtis. Nozīmīgākie ir kompleksi Apriķos, Aizputē, Allažos, Rēzeknes un Madonas pusē. Šajos objektos strādāts gan ar vietējiem zemniekiem, gan dāņu un norvēģu īpašniekiem. Būvēti vairāki moderni piena lopkopības kompleksi, kad tiem bija pieejams Eiropas finansējums. Ražošanas ēku būve inženierei joprojām ir tuvākā.

Kolēģi vērtē

Mārtiņš Straume, LBS valdes priekšsēdētājs:

«Silvija Štrausa dzīve ir veiksmes stāsts būvniecībā, sevišķi lauku celtniecībā. Pirms 40 gadiem, kad viņa no ražošanas atnāca uz jaunveidoto LLU Lauku inženieru fakultāti, Silvija saprata, ka būvobjekts ir pakārtots ražošanas tehnoloģijām. Viņas projektētajās fermās jau toreiz bija tagad modernās slaukšanas iekārtas: tandēms, skujiņa, karuseļi. Govju turēšanu viņa plānoja gan boksos, gan brīvā telpā, cūkkūtis projektēja ar dažādiem variantiem. Viņa piepildīja mērķi, ka zinātne kalpo dzīvei. Silvija izdeva grāmatas gan studentiem, gan nozares praktiķiem, iedziļinājās priekšmetā un iedibināja Latvijā lopkopības būvju projektēšanas virzienu.»

Sandra Gusta, LLU Arhitektūras un būvniecības katedras vadītāja:

«Profesore Štrausa Arhitektūras un būvniecības katedru vadīja 19 gadu, ir ļoti laba administratore, spējusi savākt enerģisku pasniedzēju kolektīvu. Viņa daudziem mums bijusi labs paraugs, kā strādāt ar studentiem, ka vienmēr jābūt laikus sagatavotam nodarbībai, punktuālam un labi organizētam, ar lietišķu, labvēlīgu attieksmi. Silvija vienmēr pratusi piesaistīt jaunos cilvēkus, kas iedziļinās nozarē, paralēli praktiskam darbam paši māca studentus. Viņa nekad neliedz padomu un atbalstu kolēģiem, audzēkņu diplomprojektus cenšas novest līdz labākajam rezultātam, palīdzēt izveidot labāko saturu un prezentāciju.»

Antra Ērgle

Žurnāls “Būvinženieris” 2015. gada decembris