SERGEJS MEIEROVICS

Brīdi pirms mūsu norunātās tikšanās 19. gadsimtā būvētai ēkai Vecrīgā nogāzies karnīzes gabals, un Sergejs Meierovics izsaukts, lai apskatītu un uzrakstītu aktu. Bet vēl pirms tam viņš pētīja kādas viesnīcas pagrabu un noklausījās interesantu lekciju par restaurāciju. Un viņam īpaši patika tās sākumā minētais ētikas kodekss, ko pats tik bieži atgādina gan sev, gan citiem. Tāds skrienošs ir šā gada Būvindustrijas lielās balvas laureāts Sergejs Meierovics. Augstāko apbalvojumu nozarē Pamatakmeni viņam 5. septembrī pasniedza Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Dažkārt šķiet, ka esat teju vai vienīgais eksperts?

Mūsu kļūst arvien mazāk un mazāk. Traģēdija ir tā, ka tie, kuri ir pietiekami rūdīti un zinoši, aizbrauc, ja vien viņiem ir tāda iespēja. Un tie, kuri paliek, strādā, cik spēj. Piemēram, kādā namā Vecrīgā esmu par restaurāciju atbildīgais darbu vadītājs. Projekts – katastrofa. Bet restaurējamās būvēs atklājas interesantas lietas. Jāatzīst, ka 1912. gadā celtniecības līmenis varbūt pat bija augstāks nekā tagad.

Bija strīds par fasādi – vajag javu apmetumam, vēl kaut ko pa virsu. Saku: dzelžaina patiesība – pēc iespējas kaut ko mazāk vajag klāt virsū. Negribēju strīdēties. Nolauzu gabaliņu un aizvedu uz laboratoriju Vītiņas kundzei. Viņa pēc tam zvana: manā praksē pirmo reizi tāds gadījums, tik stipra java! Izrādās, ka tur iejaukti sīki stikla gabaliņi, un, stiklam reaģējot ar kaļķi, rodas stikla karbonāts, kas stiprina javu. Starpstāvu pārsegumā starp pirmo un otro stāvu metāla lūka. Paceļam vāku, bet tur 1,20–1,30 metru platumā starpstāvu ventilācija. Kas tur par naudas glabātavām! Teju 100 kvadrātmetru un vēl naudas lifts. Tajā laikā! Lūk, 1912. gads!

Vai visspēcīgākais jūtaties tieši restaurācijā?

Es nevaru zināt absolūti visu. Katru brīdi ir jāmeklē literatūra, jāstudē, jāskatās. Piemēram, akmens restaurācija un mūra siena starp diviem pagalmiem. Mitrums kāpj uz augšu. Izrādās, tā arkāde ir no 1884. gada. Arkas pārvestas un iemūrētas sienā. Jānodrošina, lai siena nebūtu mitra. Ir metode ar injicēšanu ik pēc 30 centimetriem. Katru dienu nākas ar kaut ko nosacīti jaunu sastapties.

Kāpēc savulaik Pēterbaznīcā kolonna sabruka? Visi ilgi domāja, bet atbrauca speciālisti no Sanktpēterburgas un jautāja: vai baznīca ilgi bija bez jumta? Jā! Sniegs, ūdens palēnām sasūcās, un ar laiku kolonnas serde kļuva arvien tievāka, tievāka, līdz sabruka. Toreiz visas kolonas stiprinājām pēc viņu metodēm

Šorīt biju viesnīcā. Pagrabā nāk mitrums. Tā māja Pasaules kara laikā nobombardēta, bet pagrabi palikuši, tad atjaunoti. Vecrīgā lielākajai daļai ēku ir pāļu pamati. Tie ir ūdenī, bet stāvošā ūdenī koks sapūst. Doma baznīcai 2000. gadā atklājām, ka visi pāļi mīksti, ar roku var saspiest. Ir jālasa to laiku grāmatas. Pēc tam kolēģi Juri Tervitu spriedām, kas vajadzīgs, lai to visu izpētītu. Ģeotehniskā izpēte, protams, svarīga, bet jāceļ augšā vēsturiskais materiāls, jāskatās, ko sarakstījis Holcmanis un citi arhitekti grāmatā Rīgas pilsēta ārpus nocietinājuma mūriem. Tur ir vecie plāni no 1600.–1700. gada. Tie parāda, kur Rīdzenes upīte iet ar visām attekām un kā tā pakāpeniski ir iegrožota. Piemēram, Opera arī ir uz pāļiem, uz koka gulšņiem. Labi, ka tur vēl cirkulē ūdens. Kad radās iecere Operas priekšpusē būvēt viena vai divu stāvu autostāvvietu, teicu: vai jūs traki esat!?

Reiz būvnieka darbu salīdzinājāt ar ārsta profesiju.

Es bieži vien mūsu darbu salīdzinu ar ārstu darbu. Mikelandželo esot teicis: ārsts ārstē cilvēkus, bet arī ēka ir dzīvs organisms, un cilvēkam ir jāpalīdz ēkai strādāt. Man patīk somu inženieru atzinums, ka ēka sāk novecot ar to brīdi, kad to uzceļ.

Jūs jau kā padomdevēju un ekspertu aicina ne tikai uz restaurējamām ēkām. Vai nav par daudz? Vai spējat atteikt?

Es daru, ko varu, un, ja nevaru, saku. Tad bieži iedodu savu kolēģu kontaktus, uz kuriem varu paļauties. Tie ir tādi kolēģi, kuri saka patiesību, nevis slēdziens ir atkarīgs no tā, cik kurš maksā. Jaunajiem, kuri vēlas praktizēties, saku: ejam, skatāmies. Mēs runājam, ko vajadzētu darīt, bet pēc tam jautāju: pasaki, kā tev šķiet, jo varbūt es kaut kur nošāvu greizi. Runāsim tā, kā tas ir. Blakenfeldes muižas īpašnieks sāka dikti gudri: tā un šitā. Tad gan teicu: «Vai jūs kādreiz esat iebilduši pret to, ko ārsts saka? Vai jūs sakāt: es jums maksāju, tāpēc darīsiet, kā es likšu.» Viss, mute bija ciet.

Var jau būt, ka kādreiz esmu ļoti šerps. Bet vienu gan uzsveru – mēs šajā pasaulē visi esam tikai pagaidām, nav laika gari spriest.

Man patika Valsts prezidenta Vējoņa uzruna balvas pasniegšanas ceremonijas sākumā. Viņš teica, ka būvniecība ir kā tāds lakmusa papīrs, kā katalizators ekonomikai. Man jau tehnikumā mācīja, ka būvniecība ir tā, kas parāda – ja ekonomika iet uz leju, būvnieki mirst, un viņi ir pirmie, kas ceļas, ja ekonomika sāk attīstīties. Tā ir veca patiesība, bet to neviens neņem vērā.

Vēl mani šokē tas, ka nesaprotam – ja pieaug nodokļi, strauji samazinās ieņēmumi. Ronalds Reigans bija runājies ar The Economist redaktoru un pieminējis, ka ekonomikas grāmatā izlasījis šādu piemēru: caur Šervudas biezokņiem gāja cauri tirgotāji, un Robins Huds viņus aplaupīja, lai it kā nabagiem varētu atdot to naudu. Ko tirgotāji darīja? Viņi sāka apiet to mežu. Te ir tā sistēma. Kad Reigans pārkārtoja visu ekonomiku, divu trīs gadu laikā viss aizgāja straujā tempā pavisam uz citu pusi.

Jums patīk lasīt ekonomikas grāmatas?

Lasu to, ko man konkrētajā brīdī vajag. Strādājot par darbu vadītāju un ražošanā, nevaru citādi. Būvniecība vienmēr prasa, kā pēc iespējas racionālāk veikt darbu ar mazākiem cilvēkresursiem. Ja ir liels bars, visi sāk putroties, pīties cits citam pa kājām. Tas ir ļoti slikti. Piemēram, Austrumu slimnīcā bija iedalīta Eiropas nauda. Skatos – nekādā jēgā. Ārsti arī sēž un blisina acis. Saku: «Ziniet ko, beigsim! Sākot ar rītdienu pulksten 8 tiekos ar brigadieriem un meistariem. Visi pārējie brīvi.» Un tad sākām tā racionāli – tu to, tu šito. Man saka: es tad to uz ceturtdienu. Es pretī: nestāsti, labākajā gadījumā pirmdien vai otrdien tiksi galā, ja sestdienu un svētdienu paķersi klāt. Jāsaka patiesība. Kad visu sadalījām, burtiski pēc mēneša bija skaidrs, ka aizies. Mums ir ļoti racionāli jāstrādā, jāskatās arī materiāli. Ja strādāsi ar sliktu materiālu, pēc kāda laika tas tev nāks atpakaļ.

Vai celtnieks var būt tik talantīgs, ka jau jaunībā spēj sajust būvi, vai arī tas nāk tikai ar pieredzi?

Domāju, ka tas nāk ar pieredzi. Beidzot 7. klasi, man vajadzēja domāt, kur tālāk. Kāds ebrejs man teica: «Tu, puik, uz to jurist neej! Jo valsts iekārta mainās, un tad visi likumi ir ārā. Tu ej uz to celtniecīb, uz būvniecīb, jo kiegel vienmēr būs kiegel.» Un tā arī ir. Mācījos celtniecību. Tur bija ļoti stingra disciplīna. Eksāmenu ļāva tikai vienu reizi pārlikt. Bija ļoti liela slodze un dabīgā atsijāšanās. No 45 pabeidzām 13. Man paveicās, ka tiku restauratoros. Tur bija amatnieki, kas 30. gados kļuvuši par meistariem. No viņiem varēju ļoti daudz mācīties. Es nekautrējos, jau pirmajā mēnesī gāju un teicu: ļaujiet man paskatīties, kā to dara.

Saņemot balvu, teicāt paldies tiem tūkstošiem cilvēku, ar kuriem nācies satikties darba gaitās, un viņu ģimenēm…

Viens tu neesi nekas, tas ir komandas darbs. Es ļoti cenšos strādāt komandā. Kādā seminārā stāstīja, ka Austrālijā dzelzceļu vajadzēja ļoti īsā laikā uzbūvēt. Sanāca kopā. Ko lai dara? Projektētāji, uzraugi, pasūtītāji, būvētāji nolēma, ka peļņu sadalīs kristīgi, ja izdosies to visu izdarīt. Izdevās, jo tas bija komandas darbs. Arī operāciju zālē sanitāri, ārsti, medicīnas māsas dara katrs savu darbu. Bet tur nav neviena ekonomista, nav neviena jurista, tur strādā speciālisti.

Tagad vienā no Vecrīgas būvēm ilgi runā par pagalma pārsegumu. Vajag tur siltumizolāciju, lai nesvīstu griesti pagrabā. Ko darīt? Spriež – likt tādu vai šitādu. It kā tā nav mana daļa, bet saku: sameklēšu cilvēku, kas izrēķinās. Iedodu telefonu arhitektei, bet nākamajā sapulcē atkal viss tāpat. Par to runā jau trešo mēnesi, netiek uz priekšu. Palūdzu, lai iedod to lapu, to griezumu. Pēc trim dienām man atdeva visus aprēķinus. Atnesu, noliku uz galda. Viss atrisināts. Nekur neuzsveru, ka tas ir mans darbs. Tas, kas netika darīts, kavēja arī mani, lai es tiktu pie tās sienas, kas jātaisa. Tāpēc nevajag dalīt, ir jāstrādā komandā, nevajag arī strīdēties un plēsties. To mums visiem vajadzētu saprast. Ko es viens izdarītu, ja man nebūtu speciālists par liftiem vai par vājstrāvām? Es tad neesmu nekas.

Kā izvēlaties, kam uzticēties, lai neuzspiež kādas konkrētas firmas produktu?

Var nojaust, kurš ar tevi kvalificēti runā, kuram ir tirgotāja dvēsele un kuram praktiskā. To var diezgan ātri noķert. Jo vairāk vai mazāk starp rindām pavīd, ko viņš pārzina, piemēram, kas ir kapilārais mitrums vai sāļu izsāļojumi. Tad sāc saprast – ar to es varu, bet ar to ir garām. Ar laiku izkristalizējas sadarbības partneru loks, kuriem uzticies.

Savulaik teicāt, ka nav ko skatīties pagātnē. Cik tālu raugāties nākotnē?

Pagātne bija pasmaga, bet tajā pašā laikā pamatīga skola. Jau sešu gadu vecumā vajadzēja rīkoties patstāvīgi. Daudz ko nevarēja atļauties. Nākotnē skatos tādā veidā, ka gribu pakāpeniski visam pielikt punktu, tas ir, mazināt visu darbību. Tāpēc svarīgi izveidot tādu nākamo darbības programmu, ko darīt tad, kad tās astoņas vai sešas darba stundas kritīs laukā no kopējā dzīves ritma. Ir jāspēj rast nodarbošanos. Man saka: raksti memuārus. Sacerējumu neprotu uzrakstīt… es pat nespēju iedomāties, kas man tur sanāktu, ja sāktu.

Vai cilvēkam sevi kaut kā jāgatavo, lai tomēr pats saprastu, ka darbā slodze jāsamazina, ka kādi pienākumi vairs nav paceļami?

Jūs mani tā filozofiski pareizi uzvedinājāt (smejas), ka laiks saprast – jāpārvietojas. Ne nu gluži uz citiem medību laukiem, jo tur augšā šefs visu rīko, un, kā jau esmu teicis, man tā iedzimtā pieklājība – kad visi drūzmējas pie lielajiem vārtiem, es citus palaižu pa priekšu (smejas)… Uz kaut ko citu gan jāpārorientējas. Savā laikā sportoju. Pēc tam pametu. Taču nācās atsākt, jo tas mani piecēla kājās pēc avārijas. Sports deva rūdījumu, kā ar visu tikt galā. Tā bija laime nelaimē atgriezties pie sporta, pie speciāliem vingrinājumiem, kas tagad kļuvuši par dzīves ritmu. Nekad nebiju domājis, ka tik daudz peldēšu, bet nu jau kilometru kilometri uz muguras baseinā nopeldēti. Dzīves apstākļi piespieda. Un tagad šie apstākļi liek domāt, ka darbs jāmet nost. Ja tas nebūtu saistīts ar restaurāciju, kas dod gandarījumu, tad tiešām vairs nevarētu izturēt to vājprātu, kas tagad notiek būvniecībā. Es cenšos cilvēkiem palīdzēt. Ir bijuši gadījumi, kad jāpalīdz cilvēkiem, bet nejūtu gandarījumu. Pusstundu ko tādu darīt ir tas pats kas divas trīs dienas smagu darbu strādāt. Bet pavadu četras piecas stundas objektā, divas stundas plānošanā un absolūti nejūtu nogurumu!

Par ko ir īpašs gandarījums?

Par Rundāli. Savulaik tas bija ārkārtīgi smagi. Cilvēkus katru pirmdienu ar autobusu veda uz darbu, turpat pilī uz grīdas gulēja. Bija lielas problēmas, iestājās pat tāds laiks, kad man bija jāskrien un jāmeklē limiti gaļai un citiem produktiem, jo viss bija ierobežots. Laukos, ja nebiji vietējais iedzīvotājs, ēdnīcā paēst nevarēji dabūt. Nācās izkārtot.

Kad pirmo reizi strādājām pie Brīvības pieminekļa, no vienas puses, jutām politiku, no otras – cilvēki ļoti uztraucās, vai tikai nejauks nost, un nāca skatīties. Brigadieris, kurš bija izgājis cauri visiem Sibīrijas lēģeriem, teica: nē, nē. Avīzēs neko nepublicēja, un tad, kad tikām klāt zvaigznēm, saķērām galvu – ārprāts, ko nu darīsim, tām bija vajadzīgs remonts. Zeltīšanu augšā veikt nevaram. Tad teicu: uztaisām tādu lielu, lielu būdu, mazākā kastītē saliekam zvaigznes un vedam pie zeltītāja uz mājām. Zvaigznes nocēlām, neviens nezināja. Aizvedām pie meistariem Pārdaugavā, Vecvagara Jura privātmājā zvaigznes apzeltīja. Atvedām atpakaļ, uzlikām, viss kārtībā. Varu priecāties, man ir ļoti paveicies, jo sanācis strādāt pie kultūras objektiem, arī Pētera un Pāvila baznīca, Ave Sol koncertzāle…

Daudzreiz pierādījās, ka nevis cilvēku skaits izšķīra termiņus, bet šo cilvēku godaprāts, apzinīgums un kvalifikācija. Nācies strādāt arī ārpus Latvijas. Par mums vietējie teica: skatieties, kā tie baltieši strādā. Iecirkņa priekšnieks atbildēja: viņi vēl nav pazaudējuši sirdsapziņu. Godaprāts vēl ir. Ja esi kaut ko uzņēmies, tad pildi; ja jūti, ka nevari, godīgi pasaki: man nesanāk, kaut kā pietrūkst.

Atceros gadījumu, kad Jūrmalā bija jāveic apdares darbi. Tās bija vasarnīcas pirmā līmeņa personām. Gāja pa galvu, pa kaklu. Atbrauca Ministru padomes priekšsēdētājs un prasa: jūs pagūsiet? Es saku: otrdien no rīta viss būs kārtībā, kā jau teicu. Otrdienas rītā atnāku, vīri noauguši ar bārdu, visu nakti strādājuši: nu, priekšniek, mēs pabeidzām. Ko es teicu? Paldies! Samaksājām, cik norunāts. Viņi zināja – ja esam vienojušies, tad dzelžaini pildīsim norunu. Citādi nevar būt. Tas drusku ir no kriminālās pasaules, kur ir nerakstīti likumi, ko visi ievēro. Mums valstī ir likumi, bet tos neievēro. Bet vajadzētu būt citādi – ja esi kaut ko uzņēmies, izpildi.

Kolēģi teic, ka ar jums varot par visām tēmām runāt – ne tikai par būvniecību un ekonomiku, bet arī par mākslu un sportu.

Tie, kuri par visu un visur mēdz izteikties, neko nezina. Tā tāda tukša runāšana. Jā, es interesējos par daudz ko, un tas ir tikai pašsaprotami, jo nevar cilvēkam būt tikai brokastis, pusdienas, vakariņas un darbs. Tas neder.

Tētis jurists, mamma aktrise, dēls sanāca celtnieks. Nav nācies nožēlot?

Kādreiz man vajadzēja mammai palīdzēt – trūka aktieru, un man vajadzēja tēlot jaunu puisi. Toreiz pēc izrādes man teica: tev padodas aktierspēle, tev jākļūst par aktieri. Tad, pusaudzis būdams, atbildēju: «Nē, nebūšu aktieris, maz maksā.»

Tā ir manas dzīves laime, ka varu piedalīties būvniecībā un teikt, ka esmu aiz sevis kaut ko atstājis. Ja saliek kopā abu vecāku profesijas, tad tiešām iznāk celtnieks, jo darbā visu laiku esi kā uz skatuves, nedrīksti izkrist no lomas, tajā pašā laikā jāpārzina juridiskās lietas, ar ko tas viss var beigties (smejas). Es nenožēloju.

Mārīte Šperberga

Žurnāls “Būvinženieris” 2016. gada oktobris