SERGEJS GRIDŅEVS

Tilti ir viens no pārsteidzošākajiem un noderīgākajiem cilvēka izgudrojumiem, piekrīt Sergejs Gridņevs, SIA “Tilts”valdes priekšsēdētājs, “Būvindustrijas lielās balvas” ieguvējs par mūža ieguldījumu nozarē. Aizrautīgs un profesionālo dzīvi baudošs – tādu iespaidu rada nepavisam par pensiju vēl nedomājošais
inženieris, rādot plakātu ar savu sapņu tiltu – “Rail Baltica” šķērsojumu Lietuvā. Sergeja vadītais uzņēmums kopš dibināšanas piedalījies vairāk nekā 2000 objektu būvniecībā Baltijas valstīs, un firmas Pārdaugavas biroja atpūtas telpā uz ekrāna var vērot interneta tiešraides no aktuālajiem objektiem.

 

Ar kādiem objektiem pašlaik strādājat?

– Patlaban lielākais ir slīdošais veidnis Brocēnos. Betonējām visu diennakti un 11 dienās visu izpildījām. Iekārtu iznomājām Austrijā. Iebetonējām 24 metrus, martā līdīsim tālāk, augstums būs 45 metri. Tehnoloģiski un inženieru ziņā esam Baltijas spēcīgāko uzņēmumu vidū. Konkursos, kuros piedalāmies, parasti ir divi vai trīs pretendenti. Kad jāliek flīzes, piedalās 10 – 15 uzņēmumi, tad nav interesanti. Mēs uztaisījām Ziemassvētku pastkartītes no objekta, bet “Schwenk” pateica – varam jums uzlikt sodu, jo tas ir komercnoslēpums. Tagad būvējam arī Deglava pārvadu.

 

Kāds ir Deglava tilta termiņš?

– Objekta termiņš ir 270 dienas kopš līguma parakstīšanas. Rīgas Domes Satiksmes departaments (RDSD) saka – ņemiet vērā, ka būs Dziesmu svētki, ja nokavēsiet kaut vienu dienu, sods – 10 procenti. Mēs gribējām strādāt visu vasaru, bet sākām tikai oktobrī, un ziemā ir cita darba specifika. Tas netiek ņemts vērā. Kad piedalies konkursā, paraksti nosacījumus, pēc uzvarēšanas tos vairs nevar mainīt. Ierēdņiem ir iespējams pieņemt lēmumus, kad vien to vēlas. Piedalījāmies Austrumu maģistrāles konkursā, to izsludināja 2020. gada 9. janvārī. Mēs parakstījām līgumu šī gada 8. janvārī. Pa gadu mainījušās cenas, ir pandēmija.

 

Kāpēc institūcijas neņem vērā šādus apstākļus?

– Viņiem ir vienalga. RDSD vadītāja Vitālija Reinbaha uzdevums ir rūpēties par to, lai viņu neatbrīvo no darba, nevis uzlabot vidi Rīgā. Ja uzņēmējs kaut ko vēlas iebilst, tad atbilde – viss ir likumīgi. Uz pilsētu viņiem ir nospļauties. Veselu gadu notiek konkurss, turklāt piesaistīts Eiropas fondu finansējums, tas netiek izmantots. Šī nauda neieplūst ekonomikā, tas notiks tikai tad, kad sāksies darbi, kad tiks pirkta armatūra, betons, kokmateriāli, tiks maksātas algas un nodokļi.

 

Parasti Eiropas Savienības fondu izmantošanas termiņi ir ļoti strikti. Kas vainīgs, ka konkursi velkas tik ilgi?

– Birokrāti. Konkurss ir beidzies, mēs uzvarējām, viņi klusēja, uzdeva jautājumus, uz kuriem atbildējām. Septembrī paziņoja, ka konkurss ir atcelts. Pēc deviņiem mēnešiem! Mēs iesniedzām Iepirkumu uzraudzības birojā sūdzību. Konkurss tika izsludināts par jaunu. Pēc mēneša Iepirkumu uzraudzības birojs sniedza atbildi, ka konkurss jāturpina. Vēl pēc mēneša atsūtīja paziņojumu, ka esam uzvarējuši. Līgumu parakstījām, RDSD to parakstīja 8. janvārī. Problēmas turpinās – no pasūtītāja puses nav būvuzrauga. Kāds tika nozīmēts, citi iesniedza sūdzību, un agrāk par aprīli nekas nenotiks, lai gan rakt un dzīt pāļus varētu jau tagad. Varētu sākt strādāt, tehnika stāv pagalmā! (pa logu norāda uz uzņēmuma teritoriju un dažādām tehnikas vienībām)

 

Kā mūsu tirgus salīdzināms ar Lietuvu un Igauniju?

– Tur arī ir sarežģījumi, bet tur process ir skaidrāk saprotams. RDSD nevar piezvanīt un paprasīt – nav, kam. Slēgtā zona. Kad vadītājs bija Ivars Zarumba, tad viss bija saprotams. Inženierzinātņu doktors pilsētu redzēja citādi, ar viņu bija patīkami strādāt. Tagad amatos neieceļ speciālistus, departamentā nav līdera.

 

Varbūt problēma ir Rīgas domē, ka nav kopēja kursa pilsētas attīstībā?

– Es nezinu, man nav vēlmes līst politikā. Uzskatu, ka politikā iet tad, ja nav izdevies realizēt sevi biznesā. Tāpēc būtībā tur nevar būt vairākums gudru, loģiski domājošu personību. Cilvēks izaug ģimenē, mācās un pēc tam taču vēlas doties un pelnīt naudu, veidot uzņēmējdarbību. Viņš nedomā – tagad būšu valsts ierēdnis. Normālā ģimenē taču vecāki to nemāca. Pēc loģikas cilvēkam vajadzētu censties kaut ko radīt, mācēt kaut ko izdarīt. Mēs ar Gunāru Ķirsonu, “Lido”īpašnieku, kopā spēlējam futbolu. Vai jūs varat iedomāties, ka viņš kļūtu par deputātu? Kāpēc? Viņš nodarbojas ar noteiktām lietām. Viņš Salacā ķer lašus, zivīm liek čipus un seko līdzi – tas ir viņa hobijs. Viņa darbs ir barot cilvēkus, viņš taču neies Rīgas domē par deputātu.

 

Viņam bija brīži, kad vajadzēja pārorientēties, ne visu laiku darbība bija veiksmīga, viņam pat bija diezgan liela krīze. Kāpēc viņš negāja politikā? Jūs arī neejat politikā.

– Viņš ir citāds – radītājs. Mums SIA “Tilts” arī bijuši kāpumi un kritumi. Meklējām variantus, meklējām izeju, kad bija sliktākas situācijas. Bils Geitss taču neies parlamentā strādāt.

 

Jūs esat dzimis Tambovas apgabalā. Ir tāds jēdziens “Tambovas vilks”, ko tas nozīmē?

– Nezinu. Man liekas, tas ir no antonoviešiem, tur bija zemnieku kustība, sacelšanās, kas neatzina padomju varu. Viņi nodibināja savu republiku, nepakļāvās. Tur nosūtīja Tuhačevska armiju, kas piesaistīja latviešu strēlniekus, algotņus. Tie devās uz Tambovas apgabalu apšaut zemniekus. Tā ir mūsu kopējā vēsture, ko padarīsi?!

 

Jūs esat latvietis vai krievs? Kā nonācāt Latvijā?

– Esmu krievu izcelsmes. Es mācījos Sanktpēterburgā, no valodām izvēlējos franču valodu. No Rīgas bija atbraukusi mācīties Irina, kas kļuva par manu sievu, šeit viņa mācījās tagadējā Franču licejā. Viņa labi zināja franču valodu. Mēs kopā mācījāmies franču valodu un iepazināmies. Tos, kuri labi mācījās, nosūtīja uz perifēriju, ja mācījās labi – sūtīja strādāt uz Maskavu, Sanktpēterburgu, Baltiju. Es mācījos par metropoles tuneļiem, un 1982. gadā mūs kā jaunos speciālistus pasauca Alfrēds Rubiks, lai būvētu metro. Kamēr tas nenotika, strādāju tiltu būvniecībā. Kad atbraucu, jutos pārsteigts. Pēc kādiem desmit gadiem sapratu, ka dzīvoju citā valstī, man likās, ka Padomju Savienībā visur ir vienādi, bet te bija citādi – Latvija. Biznesa vide šeit ir latviski ebrejiska. Šeit nav tādas krieviskas vides. Notika mītiņi pret metro, migrantiem, Padomju Savienībā taču mītiņu nebija. Nesapratu, kur es esmu nonācis. (smejas)

 

Kā nolēmāt te palikt?

– Es biju jaunais speciālists, ja nestrādātu atbilstoši specialitātei, nesaņemtu visus labumus, kas pienācās, – dzīvokli, vietu bērnudārzā utt. Es uzrakstīju iesniegumu pārcelšanai uz citu vietu, taču saņēmu atbildi, ka tas nav iespējams, un sāku strādāt tepat, piedalījos Zemitāna tilta un Siguldas bobsleja trases būvniecībā. Ieklājām tramvaja sliedes, tad bija nodoms izbūvēt tramvaja līniju līdz Mēbeļu namam. Pēc tam sākās perestroika. Es biju jauns, palīdzēju barikādēs, atbrauca no Tautas frontes un lūdza, lai atvedam un uzstādām betona blokus. Pēc barikādēm, kad prasījām atpakaļ, nebija vairs bloku. (smejas) Pēc tam mums atņēma PSRS pilsonību, Latvijas pilsonību nedeva – kļuvām par nepilsoņiem. Es nesaprotu, kā var būt nepilsoņa pase. Tas būtu tāpat kā neinženiera diploms vai neautovadītāja apliecība.

 

Kā jūs kļuvāt par pilsoni?

– Nokārtoju eksāmenu un saņēmu pilsonību.

 

Taču joprojām nerunājat latviski?

– Nerunāju, jo tad cilvēki aizmirsīs manu dzimto valodu, bet eksāmenu taču es kārtoju latviešu valodā, himnu un daudzas citas lietas zinu. Tagad pie mums ir vēl sliktāk, latviešu skolas agrāk nevēra ciet, bet tagad aizver krievvalodīgās skolas. Savā ziņā latviešu valodu zinu labāk par dažu labu latvieti. Vai jūs zināt, cik Latvijas himnā ir garumzīmju un mīkstinājuma zīmju? Kad raksti, tad nevar būt kļūdas. Tad es skaitīju šīs zīmes. Himnā ir 13 garumzīmes. Es uzrakstīju un skaitīju, vienas trūka, meklēju, kur. Filoloģiski man valodu bija grūti uztvert, bet kā inženieris izdomāju veidu. Man teica: «Ļoti labi, Sergej!» Es esmu nokārtojis daudz eksāmenu, tā kā nebija problēmu nokārtot vēl vienu, arī dēls, sieva un meita nokārtoja pilsonības eksāmenu. Domāju, ka nepilsoņa statuss tika ieviests, lai pārdalītu īpašumu. Pilsoņiem piešķīra vairāk sertifikātu nekā nepilsoņiem. Mēs ar sievu katrs dabūjām pa pieciem sertifikātiem, mūsu vecuma pilsoņiem piešķīra 50 sertifikātus. Tas bija naudas jautājums. Visi taču dzīvojām kopā, nekādu domstarpību nebija.

Paliku tāpēc, ka 1989. gadā izveidojām kooperatīvu. Sabrūkot Padomju Savienībai, mums jau divus gadus darbojās kooperatīvs. Paņēmām nomā zemi uz 30 gadiem, gada laikā nopelnīju naudu un zemi izpirku.

 

Parunāsim par kooperatīva laikiem?

– Sākumā PSRS gados bijām astoņi cilvēki, taču Gorbačova laikā pateica: jāizvēlas – vai nu strādāt kooperatīvā, vai palikt valsts darbā. Visi uzrakstīja, ka vēlas palikt valsts darbā, bet es nolēmu strādāt kooperatīvā, es nepratu latviešu valodu. Tas bija 80. gadu beigās, un ļoti pareizi, ka nevarēji vienlaikus būt ierēdnis un kooperatīva īpašnieks. Es attīstīju kooperatīvu.

 

Kāds bija sākums uzņēmējdarbībā?

– Biju aizgājis no valsts uzņēmuma, dzīvojām divistabu dzīvoklī, dēls bija mazs, meitiņa nesen piedzimusi. Mans birojs un visa plānošana bija dzīvoklī, sieva nesa kafiju un tēju. Tad cilvēki vairāk smēķēja, spriedām, domājām, kā attīstīties. Kooperatīviem bija Gorbačova nodokļu sistēma – pirmajā gadā 3% nodoklis, visu pārējo naudu varēja izņemt skaidrā, tas deva rīcības ātrumu un brīvību. Ja man, piemēram, vajadzēja skābekļa balonus, apturēju mašīnu, samaksāju šoferim un saņēmu balonu. Kad Latvija atdalījās, 1991. gada augustā Ivars Godmanis izdeva likumu par valsts valodu un visus krievvalodīgos padzina no valdēm. No VEF, RAF, RVR un citām rūpnīcām. Pēc tam ieviesa vienotu nodokļu sistēmu valsts uzņēmumiem un kooperatīviem. Visi strādāja pēc vienādiem nosacījumiem. Aktīvākie cilvēki sāka kooperēties. Visi kaut ko darīja – tika tirgoti džinsi, būvēja kioskus, cepa bulciņas.

 

Kāpēc jums izdevās tik daudz sasniegt?

– Es dzīvoju īres dzīvoklī Baznīcas ielā, bet pirku otru urbšanas iekārtu par miljonu eiro. Visu naudu ieguldīju attīstībā, nedomāju daudz par sevi. Pirmos desmit gadus nezināju, kas ir atvaļinājums. Bērni bija mazi, sieva vasarās brauca uz Krieviju, uz laukiem, es paliku. Visu laiku darbojāmies, bijām tirgū. Līdz 2004. gadam bija vienkārši strādāt. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā vide mainījās – bija nolikumi, regulas, banku garantijas, ķīlas institūcijas, mums nācās konkurēt ar kompānijām, kurām pieredze kapitālismā bija jau 400 – 500 gadus, bet mums tikai 10 – 12 gadu. Daudzi uzņēmumi, arī Lietuvas un Igaunijas kompānijas, to neizturēja.

Vai tad latvieši nevar tirgoties? Var! Es taču dzīvoju Sanktpēterburgā, no Latvijas uz turieni brauca tulpju tirgotāji. Iestājoties Eiropas Savienībā, dažādo nosacījumu dēļ daudzi vairs netika galā. No vietējām veikalu ķēdēm mums ir tikai “Elvi”, kam līdzās Zviedrijas un Norvēģijas “Rimi”, lietuviešu “Maxima”. Nav tā, ka mēs nevarētu to darīt, vienkārši nebijām gatavi straujai ieiešanai lielā kapitālisma tirgū. Mums ar sievu bija degvielas uzpildes stacija, iepriekš bija dažādas mazo komersantu stacijas. Tad ienāca “Statoil”, “Lukoil”, mēs savu pārdevām, jo sapratām, ka būs slikti. Pārdevām un uzcēlām māju. Citādi būtu cietuši zaudējumus.

Tagad vecāki bērniem saka: «Kāpēc tev vajag savu uzņēmumu? Tur visam jāseko līdzi, darbinieki mēdz neierasties, piedzeras. Labāk strādā valsts iestādē!» Protams, ir prestižs. Bet es aizeju uz ministriju, un tur priekšā 28, 29 gadus veci padomnieki… Kādus padomus viņi var dot? Tomēr viņiem ir tāds amats, viņi ir ministru padomnieki, staigā kaklasaitēs un kreklos. Viņi negrib radīt, izgudrot, viņi ieņem amatus un ir apmierināti. Tas ir masveida process. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā daudziem vietējiem iedzīvotājiem zuda motivācija kaut ko darīt. Līkos vietējos gurķus vairs nevar tirgot, likvidēja cukurbiešu nozari…

 

Kāds ir jūsu padoms jaunajiem inženieriem, kas vēlas dibināt uzņēmumu un būvēt tiltus?

– Man nav receptes, kā kļūt bagātam. Ja studēsi te, neko neiemācīsies. Es izglītojos Sanktpēterburgā, dēls – Anglijā. Agrāk darbiniekus sūtījām mācīties uz Angliju. Viņi atbrauca atpakaļ, trīs, piecus gadus pastrādāja pie mums un aizgāja. Kāds nodibināja savu uzņēmumu, viens pārcēlās uz Šveici. Nenožēloju, ka devām viņiem dzīves ceļu. Ja jaunais inženieris grib būvēt tiltus, lai nāk pie mums pastrādāt pusgadu vai gadu, mēs visu parādīsim un pastāstīsim. Ja kādam būs interese, aizsūtīsim uz Angliju mācīties, pateiksim, kurā fakultātē un kādi priekšmeti jāmācās. Mēs koordinējam, ko mācīties. Braucu pie dēla Artjoma uz universitāti, lai tiktos ar pasniedzēju. Mani pārsteidza tur esošā laboratorija, kur bija 15 – 20 miljonu dolāru vērtas iekārtas. Tur universitātei ir 400 gadu. Mūsu Rīgas Tehniskajai universitātei nav tādas materiāltehniskās bāzes.

 

Varbūt tas ir mantojums, tāpat kā ar gadsimtiem seno kapitālismu?

– Iespējams, es to nepārzinu. Bet PSRS jau deva kaut kādu tehnisko bāzi. Jau ilgi esmu draugos ar Aināru Paeglīti no Rīgas Tehniskās universitātes. Viņš savāc autobusos studentus un ved šurp, mēs iedodam ķiveres un rādām viņiem betonu, citas lietas. Pirmkārt, tas nav tālu – Ķīpsala, otrkārt, viņš jau pats neko tādu nevar parādīt. Taču viņš ir vienīgais, kas tā dara. Mēs kā maza valsts neesam spējuši uzkrāt taukus. Mums nav arī tādas stingras sistēmas kā Honkongā vai Singapūrā. Viņi angļu politisko sistēmu ieviesa tajā vidē, no dzimšanas mācīja angļu valodu, 20 gados no zvejnieku ciema kļūstot par augsti attīstītu valsti. Pēc teritorijas Singapūra ir kā Rīga. Tur ir vienas partijas sistēma, absolūta pakļaušanās. Tās ir citādas valstis. Mums 30 gadu laikā nav neviena līdera, pat Baltijas mērogā. Es uzskatu, ka tāpēc mums nav tādas attīstības, nav pārstāvētas nacionālās intereses. Jebkura partija, kas nonāk pie varas, zina, ka viņiem atvēlēti četri gadi vai pat mazāk. Nav jādomā 20 gadus uz priekšu. Ja šī sistēma darbosies kādus 200 gadus kā ASV, tad varbūt tas strādātu.

Ar iestāšanos ES parādījās ķīlas, varēja iegūt banku garantijas. Piedaloties konkursos, 10% procentus vajag maksāt kā ķīlas naudu, mums bija, ko ieguldīt. Daudziem uzņēmumiem šādas naudas nebija un nav. Var strādāt tikai kā apakšuzņēmējs, bet tad esi atkarīgs no tā, vai tev ģenerāluzņēmējs iedos naudu vai ne, samaksās par darbiem vai ne… Līdz tam šādu nosacījumu nebija. Palielinājusies birokrātija, bet augusi būvniecības kvalitāte, katrai medaļai ir divas puses. Augusi ceļu kvalitāte, pārbaudes, laboratorijas, kvalitātei seko ļoti rūpīgi. Finanšu disciplīna ir svarīga, ja nav labu rādītāju, konkursā neuzvarēt.

 

Kurš objekts jums devis vislielāko prieku?

– Baltijā pa šiem gadiem, arī Kaļiņingradā esam uzbūvējuši vairāk nekā 2000 objektus. Gandrīz katru atceros. Es to redzu kā kino – braucu garām un atminos būvlaukumu. Ja ir laiks, apstājos un apskatu būves. Ja pamanu kādus defektus, zvanu attiecīgajām amatpersonām un informēju, ka nepieciešams remonts, piemēram, Bauskā pirms kāda laika. Uz citu objektiem īpaši neskatos, bet savi ir īpaši. Ja ir laiks, noteikti apstājos un aplūkoju.

 

Ko vēlaties uzcelt?

– (Sergejs pieceļas un aiziet uz citu telpu pēc projekta vizualizācijas un rasējuma – aut.) Piedalāmies “Rail Baltica“ tilta būvniecības konkursā pār Neras upi. Pusotru kilometru garš, divu gadu laikā jāuzbūvē. Dievs, dod, ka izdotos uzvarēt un būvēt! Tas būs lielākais tilts Baltijā, tur ir upe un pļavas, ļoti ainaviski – kā pasakā. Ja tādu uzcel, vari mazbērniem stāstīt. Tilts iekļaujas vidē un to papildina. Konkurss būs februārī. Tā kā man ir sapņu tilts, ko vēlos uzcelt.

 

Jūs taču esat vēl gana jauns un aktīvs, vai neapmulsāt, saņemot balvu par mūža ieguldījumu?

– Es biju barikāžu dalībnieks, tad man atņēma pilsonību. Tagad ir pagājuši 30 gadi, mani pasauca un pasniedza grāmatu, balvu. Kas bija, tas bija, bet tagad pēkšņi atcerējās. Es taču nestaigāju un nedomāju par to visu laiku, kaut kā neparasti. Piemēram, es biju Černobiļā – likvidēju avārijas sekas.  2016. gadā, kad bija pagājuši 30 gadi, mani atcerējās. Protams, esmu aktīvs, spēlēju futbolu divreiz nedēļā, mums ir sava sporta zāle.

 

Vai esat sasniedzis to, ko vēlējāties?

– Nekad neesmu alcis pēc kaut kā konkrēta, vienkārši dzīvoju. Mums bija dažādas izejas pozīcijas, pāris dienu laikā pieņēma likumu par valsts valodu, mūs izdzina. Dažs kļuva par reketieri, cits – par tirgotāju… Piemēram, kā es savācu kolektīvu! Braucu vilcienā un, tērzējot ar pavadoni, noskaidroju, ka viņa mācījusies Sanktpēterburgā, vienā universitātē ar mani. Prasīju, kāpēc strādā šeit, viņa sacīja, ka esot atlaista un neesot, kur strādāt. Teicu, lai nāk pie manis. Nodevu remontā televizoru, sākām ar meistaru runāt, atklājās, ka viņš Saratovā mācījies par tiltiem, nezinot latviešu valodu. Aicināju, lai nāk pie manis, un viņš joprojām strādā. Pāris dienās cilvēki kļuva nevajadzīgi, un nebija, kur iet. Tā kā es nodarbojos ar kooperatīvu, tad to arī turpināju darīt, neko citu nemācēju. Man nebija kāda mērķa. Kad iekļuvu miljonāru sarakstā, sāku domāt – kur tad man ir tie miljoni? Izrādās, pēta aktīvu vērtību. Ja ir kredīti, uz to neviens neskatās. Pēc tam sāka zvanīt dažādi krāpnieki, prasīja naudu – bija visādi stāsti, kādam māte slima ar vēzi, citam vēl kaut kas. Vairākus gadus mainīju telefona numuru. Zvanīja ar reālām prasībām, ko es tur skaidrošu, ka man ir kredīti un dēls skolojas Anglijā!

 

Foto:  Būvindustrijas lielā balvas arhīvs

Publicēts žurnālā  “Būvinženieris” 2012. gada februārī