RUTA KRŪSKOPA

Arhitektūras biroja SIA GRAF X valdes priekšsēdētājas, arhitektes Rutas Krūskopas vadībā ar lielu pietāti pret Latvijas attīstību izstrādāti vairāki desmiti ciematu un paraugciematu apbūves projekti, detālplānojums Andrejostas teritorijai un Jaunciema papīrfabrikai, tipveida projekti skolām un bērnudārziem, tāpat projekti nozīmīgām būvēm: RAF biznesa centram Rīgā, katoļu baznīcai Salaspilī, Auto Scania tehniskajam centram, Martas centram Rīgā, K. Barona ielā, lielveikaliem Maxima Rīgā, A. Deglava, A. Saharova ielā un Vienības gatvē, rekonstrukcijām ar restaurācijām – skolai A. Kronvalda bulvārī, Rīgā, Latvijas Nacionālajam teātrim un Mihaila Čehova Krievu teātrim, projekts daudzfunkcionālam tirdzniecības, biroju un izklaides centram Zunda (Akropole) un daudziem citiem.

Rutas Krūskopas darbi redzami arī ārvalstīs: atpūtas nams Igaunijā, Viru, dzīvojamās mājas Piemaskavā, Istrā un Dmitrovkā. Izstrādāti priekšlikumi veikala projektam Pasāža Rjazaņā, 2010. gadā tapa projekts divām deviņstāvu dzīvojamajām mājām Krievijā, Sočos, Fabriciusa ielā. Par veikumu kaimiņvalstī saņemts Krievijas Arhitektu savienības apbalvojums kā labākajai ārzemju arhitektei.

Kolēģi teic, ka Ruta Krūskopa lieliski prot izmantot jaunā laikmeta sniegtās radošās brīvības un tehnoloģisko sasniegumu iespējas.

Sarunā ar Būvindustrijas lielās balvas laureāti par mūža ieguldījumu būvindustrijā Rutu Krūskopu piedalījās Būvinženiera redkolēģijas locekļi Mārtiņš Straume, Sandra Gusta un Artis Dzirkalis.

Jūs nākat no arhitektu dzimtas un esat vidū, jo ir turpinājums…

Tētis ir arhitekts un mamma nāk no liela matemātiķu – ievērojamā profesora Šteina – klana. Bērnībā, kad visi rēķināja matemātikas uzdevumus, es nepiedalījos, mani tas neinteresēja. Tolaik arī radās tāds teiciens: tad jau būsi arhitekte. Man vienmēr šķita, ka jābūt atšķirīgai, un es izvēlējos arhitekta profesiju, kas dod šo iespēju. Saprotu tēvu, kurš 1945. gadā bēgļu gaitās nokļuva Zviedrijā. 1939. gadā viņš tur bija radošajā praksē, bija palikuši sakari. Strādāja Zviedrijas ziemeļos, 600 kilometru no Stokholmas nodibināja savu firmu. Tajā brīdī, kad birojs uzvarēja konkursā par Salaspils baznīcas projektu, biju lepna, jo savulaik tēvs uzvarēja konkursā par Gēteborgas baznīcas projektu. Dzimtā esmu otrā arhitekte, sekoja trešā paaudze – meita Ilze un māsasdēls Pēteris.

(Mārtiņš Straume: Kopā ar Rutu strādāju Lauku projektā. Viņas kolektīvs bija visdraudzīgākais. Pēc neatkarības atgūšanas bijām valsts institūts. Kādreiz 550 cilvēki, tostarp 350 inženieri un arhitekti. Palika neliela saujiņa. Neviens nesaprata, kā tālāk tajā neatkarībā dzīvot.)

Pēteris pierunāja dibināt firmu. Galavārdu, kāpēc to vajag darīt, teica būvinženieris Vilnis Griķis. Viņš ir ļoti nerunīgs. Klusētājs. Te pēkšņi kādu dienu saka: «Pavadīšu tevi.» Man pārsteigums. Gājām – viņš līdz stacijai, es līdz 11. tramvaja galapunktam. Vienīgais teikums, ko viņš pateica: «Ruta, tu vari un tev jātaisa firma, jo ar pārējiem mūsu nodaļā nekas nebūs.» Sekoja simbolisks sapnis – nedēļu pēc Imanta Grauda (Lauku projekta arhitekts, 2. nodaļas vadītājs ar ļoti lielu autoritāti institūtā) bērēm redzēju viņu sapnī. Viņš stāvēja pie manas tramvaja pieturas skaistā gaiši zilā uzvalkā un teica: «Ruta, nevazājies apkārt pa pasauli, nemeklē padomus. Še!» Un viņš man iedeva savu portfeli. To pašu, ko pazina visi. Ar to viņš visur staigāja, un tur iekšā bija viss – pat knīpstangas, āmurs, arī rovtringu komplekts, tušas pudelīte. Sapnī viņš izvilka tādu kā svētceļnieka zizli – lielu, kā izrādē Jāzeps un viņa brāļi, un manās rokās tas kļuva maziņš. Imants teica: «Ja vien tev nav nopietni jautājumi, tu netraucē mani.» Kad bijušas kritiskas situācijas, ejot gulēt, esmu lūgusi: «Imant…» Ja viņš sapnī neatnāca, sapratu, ka jādara tā, kā pati esmu izdomājusi.

Jūsu firmas nosaukumu tulko dažādi: grafiks, grāfs…

Firmas nosaukumā uzvārdu neliku, jo projektēšana nav viena cilvēka darbs. Piemēram, Krievu teātra projektēšanā piedalījās 17 apakšuzņēmēji. Darbs šajā teātrī bija liela veiksme – sastrādāties ar cilvēkiem, kuri saprot, ko grib. Tobrīd birojā bijām 36 darbinieki. Teātrī faktiski palika tikai ārsienas, viss pārējais radīts no jauna. Īpaša loma bija teātra direktoram Eduardam Cehovalam. Viņš zināja, ko grib. Īsts saimnieks!

Pirms tam braucām skatīties piecus teātrus ārzemēs. Tie bija kā paraugi, kādu teātri vēlējās pasūtītājs. Braucām arī uz Krieviju. Sadraudzējos ar Sergeju Gņedovski, kurš nāk no lielas krievu arhitektu ģimenes. Gņedovskis ir pasaules teātrus projektējošo arhitektu federācijas prezidents, lasa lekcijas par teātra funkciju. Mēs viņu aicinājām konsultēt arī par VEF kultūras namu.

Konkursā par Rīgas Jaunā teātra rekonstrukciju nepiedalījāmies, jo tajā laikā izpaudās latviešu mentalitāte – latvietim visgaršīgākais ir otrs latvietis. Tagad nesaprotu, kas tie par saorganizētiem spēkiem, ka vienīgo nacionālajam biznesam piederošo nozari būvniecību, būtībā ekonomikas pamatu, palīdzējuši novest tik tālu, ka celtniecībā vairs nekas nenotiek. Jaunais likums un viss ap to, nekautrēšos teikt, ir lielā d…

Žēl, ka nerealizēts palicis iespaidīgs mūsu biroja darbs – Latgales kultūras nams. Tika izpildītas visas projektēšanas uzdevuma prasības, iznāca dārgi, un tad jau iestājās krīze… Konkursa dalībnieki, mūsu biroja «draugi», presē noorganizēja apmelojuma ažiotāžu. Tā objekts guļ plauktā.

Jūsu izslavētais šerpums, tiešums un principialitāte pašai ir kaitējis?

Jā, pilnīgi noteikti. Esmu Zirga gadā dzimis Vērsis. Vai varat iedomāties? Es nevaru nestrādāt un, ja kāds pie manis atnāk ar «sarkanu lupatu», proti, ar cūcībām un apmelojumiem, izlieku laukā pa durvīm.

Ar kādiem paņēmieniem?

Dažreiz ar Hazanova paņēmieniem. Man patīk viņa humors. Bija kāds kungs, kas sarunāja man lielas rupjības. Tobrīd uz galda stāvēja tējkanna, paņēmu to rokās un teicu: «Sveiciens jums no Hazanova.» Viņš paskatījās, acīmredzami saprata, ātri pagriezās un aizgāja. Uzliet viņam to ūdeni neuzlēju, bet tuvu tam bija.

Emīls Dārziņš esot teicis: «Ja man būtu vēl viena iespēja, es atkārtotu katru savu kļūdu. Katru. Bez tā nebūtu manu nošu, bez tā nebūtu manis paša.» Vai jums gribētos, lai tas viss, kas ar jums ir noticis, atkārtotos, vai arī gribētu dzīvi pamainīt?

Nevaru žēloties. Ja esmu kļūdījusies, ja esmu vainīga, man nav grūti atvainoties, un to arī daru. Japāņu arhitekti saka: ja septiņus gadus tu, savai projektētajai ēkai ejot garām, esi apmierināts un tev nav kauns, tad viss ir kārtībā. Man ir tikai viena māja, uz ko tā kā negribētu paskatīties, un tas bija pirmais objekts, ko mēs taisījām brīvvalsts laikā un pasūtītājs lika projektēt no tāda skaita paneļu un tāda skaita ķieģeļu, ko, kā izrādās, viņš pirms tam izgāztuvē sadabūjis un attīrījis.

(Mārtiņš Straume: Ruta vienmēr visu veidojusi kompleksi, ar sapratni, ka arhitektiem un inženieriem ir kopīgs risinājums. Viņa neliekuļo. Kādreiz ir asa, bet vienmēr pasaka pēc būtības. Jubilejās viņai ir lielais zupas katls, un visi ciemiņi sāk ar zupu. Tā ir īpaša procedūra un īsta viesmīlības sajūta.Pietāte pret saviem darbiniekiem – tā viņai ir fantastiska.)

Man visu laiku šķitis, ka tam ir milzīgi liela nozīme. Uzskatīju, ka nopelnītais nevis jākrāj, bet jāiegulda kolektīvā. Viss birojs esam daudz braukājuši apkārt: uz kalniem, uz hokeju. Studiju laikos mūsu kurss organizēja dažādus pasākumus. Kursā bija divi vecāki kungi Laimonis Tīkmanis un Žanis Krauklis, viņi teica: neaizmirstiet, ka studiju laiks ir ļoti interesants, jāmācās, bet vajag arī izbaudīt šo laiku. Tā iemācījos, ka kompānija jāuztur.

Izklausās, ka būtiski, kādi cilvēki ir apkārt. Vai bijis jāpārkāpj sev pāri un jāizvēlas starp ne tik patīkamu saskarsmē, bet profesionāli, jāstrādā ar viņu un jāpielāgojas?

Nemācēšu atbildēt. Visi zina, ka esmu šerpa. Taču pat ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esam šķīrušies dusmīgi, joprojām uz ielas sveicināmies, apvaicājamies, kā klājas. Turpinājums ir pozitīvs. Ja jūtu, ka viņš ir profesionālis, ātri piekāpjos. Ja viņš ir gudrs un ja tagad viņam piekāpšos, nākamajā reizē varēšu zvanīt un prasīt padomu.

Ja kaut kas nepatīk, tad nestrādājas, un tur neko nevar izdarīt. Man ļoti nepatīk, ja darbinieks saka: «Šodien nebūšu, jo vecmāmiņa nomirusi», kaut gan aizbrauc uz kalnu vai kaut kur citur. Tāpēc saku: «Ja gribi iet uz krogu, pie meitenes vai kur citur, pasaki, ka nebūsi. Man vienalga, kur, bet nemelo!» Tāda ir mana attieksme pret daudzām lietām. Es nelīferēju – ja kāds objekts nepatīk, pasaku to. Tas noteikti ir apvainojoši. Bet tas ir ceļš, kādu mēs gājām. Atceros, savulaik Imants Jēkabsons ar Martu Staņu aizstāvēja Dailes teātri Arhitektu savienībā, kaut gan visi kritizēja, aizrādīja. Mēs uztaisījām līdzīgu sapulci Arhitektu savienībā par Nacionālo teātri ar domu dalīties pieredzē, pārrunāt ar kolēģiem idejas, bet mūs nesaprata. Nacionālā teātra piebūvei bija pieteikušās sešas firmas, bet daži, manuprāt, izcili arhitekti nepiedalījās. Bijām divas firmas, kas uzzīmējām. Otrie atdarināja veco teātri, bet noteikumi paredzēja, ka jābūt modernai arhitektūrai. Konkursa laikā fasādes varēja mainīt, un tādā brīdī noorganizējām Arhitektu savienībā sapulci, saaicinājām valdi un citus arhitektus, lai apskatās un pasaka. Tad Ingurds Lazdiņš teica: «Vai tad jūs neko nejēdzat un nākat prasīt padomu?» Viņš arī ir šerps.

Izstādes par arhitektūrā paveikto jums ir kā atskaites punkti vai analīzei?

Tajā brīdī, kad taisa izstādi, cilvēkiem ir kolektīva sajūta, visi ir klāt ar savām idejām. Citādi viņi ikdienā, iebāzuši galvas datoros, neko citu neredz. Par godu katrai apaļai biroja jubilejai centāmies izveidot izstādi, turklāt katru reizi citā vietā. Tās izstādes vairāk pašam birojam vajadzīgas.

Vai jums ir autoritātes?

Mūsu birojam tāda persona ir profesors Ivars Strautmanis. Viņu uzaicinājām, kad Krievu teātrim taisījām interjeru. Viņš mums ļoti palīdzēja. Ja nav interjera, arhitektu nepamana, zina tikai būvētājus. Pie mums joprojām daudzi studenti nāk praksē. Arī tolaik. Liku, lai idejas Krievu teātra interjeram visi zīmē ar roku, nevis datorā. Teātris ir īpašs stāsts un superparaugs, ko pat nevar izstāstīt. Teātra direktors Eduards Cehovals, Rīgas domes Īpašuma departamenta vadība, Re&Re celtnieku komanda – neaizmirstama sadarbība.

Kādas īpašības, jūsuprāt, nepieciešamas jaunam arhitektam un jaunam būvniekam?

Pirmām kārtām – un tas ir galvenais – jāatmet pašapmierinātība; nākamais – jāsaprot, ja esi tikko beidzis, bet tas nenozīmē, ka tu kaut ko zini; tu zini tikai sākumu. Agrāk oficiāli formulēja, ka institūts iemāca sameklēt informāciju. Tālāk tev pašam jāizvēlas. Ļoti daudz jauniešu aizskrien uz ārzemēm. Ja viņam veicas kaut kur, labi. Bet citi skraida no viena grāvja otrā. Jāsaprot, ka tikai pēc augstskolas tiec iemests tādā vidē, kur vari sākt augt un veidoties par labu speciālistu.

Nesen pie manis atnāca tikko augstskolu pabeigusi arhitekte. Mums ir Akropole –milzīgs stāsts, jau 15 gadu projektējam, jo pasūtītājs nemitīgi kaut ko maina. Viņai saku: mums ir ļoti interesants darbs, iesakiet savas idejas. Kā jūs domājat, kāds bija viņas jautājums – cik maksāsiet? Saku: bet es jau nezinu, vai jūs zīmuli mākat rokā turēt. Pierādiet sevi! Ja uztaisīsiet ko ģeniālu, samaksāšu.

Kurš mūzikas instruments jums ir vistuvākais?

Vijole. Tā mani visvairāk suģestē.

Kas jums ir visnozīmīgākais?

Dzīvē apmierinājumu dod darbs. Nākamais man svarīgākais ir mazdēls.

Vai palikusi vieta arī kārtīm, pokeram, dejām, hokejam?

Hokejs mani uztrauc, jo mēs zaudējam. Kārtis… Jā, birojā visi zina, kad esmu uzvilkusies līdz ārprātam, jo man jāgaida kārtējais pasūtītājs, kas man ir parādā milzīgu naudu, un es nevaru savilkt galus kopā, jo viņš mani visu laiku krāpj, – spēlēju kārtis datorā.

Kas jums liek justies īpaši labi? Varbūt ir kāda vieta, kur patīk atgriezties, uzkavēties, aiziet, aizbraukt?

Man jau ir tas vecums, kad vislabāk patīk mājās. Vasarā ir kaifa sajūta, kad varu apsēsties uz balkona un kaut kur aizmugurē atstāt visas problēmas. Skatos apkārt, redzu visu ainavu. Tā ir absolūta laimes sajūta. Tādas valstis, kur gribētos vēlreiz aizbraukt, nav. Ja nu vienīgi vēlreiz gribētu uz Lasvegasu. Man patīk tā satriecošā lielā biznesa varēšana – visai pasaulei pūst miglu acīs un tajā pašā laikā likt cilvēkiem justies labi. Tu vari staigāt pa spēļu zālēm, laukumiem, vērot, kā atdarināts Svētā Marka laukums, kā brauc gondolas. Redzi, kur tā nauda ielikta. Un tad pieej pie Beladžio, pie mūzikas baseina… Tajā brīdī ir tāds kā lepnums, ka esmu arhitekte, jo to visu arī ir radījis arhitekts.

Man patīk Rīga. Patīk staigāt pa Vecrīgu, vērot te vienu, te otru stūrīti, tik daudz kas mainās. Mīlu pilsētu!

Jums ir svarīgi, ko cilvēki par jums domā?

Nupat ir iestājies periods, ka vairs nav.

Vai ir gribējies kādreiz pašai sevi lauzt?

Vai, un kā vēl! It sevišķi tad, kad kārtējo reizi esmu kādu izbārusi un kritizējusi.

Kāda ir sajūta, saņemot balvu par mūža ieguldījumu būvindustrijā?

Tā deva gandarījumu un it kā uzlika mazliet vāku virsū visiem tādiem apzinātiem pāridarījumiem, ķengām, Krievu teātra neatzīšanai. Kolēģis Skalbergs teica, ka Rutai daudz labāks teātris par citiem arhitektu skatēs novērtētiem darbiem. Tas nav mans. Krievu teātra projektu izstrādāja viss birojs.

Birojā vairākās lietās esmu pagājusi malā, tur ir jaunie. Veiksmes stāsts ir ļoti vienkāršs – mums darbā ir ļoti labā proporcijā vecā paaudze ar jauno. Tagad vēl derētu kāds jaunietis, jo mums uzdots domāt par Zundu (Akropole), tāpēc vajadzīgs kāds dullais.

Bet jaunajiem ātri gribas būt patstāvīgiem.

Kāpēc jaunie ir spiesti palikt ēnā? Viņi aiziet no firmām ar vārdu, bet darbu nespēj atrast, jo nav pieredzes. Arī kāds, kas no mums aizgāja, tagad gatavs dažādas skices mums taisīt, jo apnikušas noliktavas. Viņiem neko citu neuztic.

Pirmo darbavietu atceraties?

Pēc institūta beigšanas strādāju Vojenprojekt. Tur bija interesants priekšnieks, ģenerālis. Mēs bijām vairāki jaunieši un startējām konkursos par Cesvaines un Alūksnes kultūras namiem, bet kas tādiem zaļknābjiem dos pirmo vietu? Palikām otrie. Mūsu ģenerālis aizbrauca uz Maskavu, aizgāja uz Vojenprojekt, izstaigāja darbnīcu, paskatījās, kas ko taisa, un savāca informāciju. Atveda mums un visiem teica: objekts Sočos, atpūtas komplekss augstākajai armijas virspavēlniecībai. Kāds prieks! No rīta līdz vakaram zīmē, ko gribi, bet bija viens noteikums – visam projektam jābūt portfeļa variantā. Jebkura mājiņa bija jāuztaisa tā, lai var ielikt albumiņā, jo ģenerālis pie augstākās virspavēlniecības varēja ierasties tikai ar portfeli.

Kāds ir jūsu reālais sapnis?

Rekonstruēt un restaurēt VEF kultūras pili un kopā ar vīru katram pie savas rokas aizvest mazdēlu uz skolu.

Mārīte Šperberga

Intervija lasāma žurnāla “Būvinženieris” 2016.gada februāra numurā (Nr.48)!