RAIMONDS MASLOVSKIS

Šogad Būvindustrijas lielās balvas Pamatakmeni par mūža ieguldījumu nozarē saņēma Raimonds Maslovskis – projektētājs, pēc kura plāniem un rasējumiem uzbūvēti ap 200 tiltu Latvijā.

Raimonds ar kundzi Ievu abi ir būvinženieri, uzņemšana viņu mājās ir silta un priekpilna. Sarunā piedalās abi, kopīgi atceroties piedzīvoto un ar mierpilnu gaišumu stāstot par senioru dzīvi – arī tagad pāris atrod darāmo, gādājot par Torņakalna vides saglabāšanu. Apbalvojums nav vienīgā uzslava par Maslovska bagāto darba mūžu – viņa veikums aprakstīts kolēģu sagatavotās brošūrās un grāmatā Raimondam 80.

 

Ar kādām emocijām uzņēmāt ziņu par apbalvojumu?

– Man pagodinājumu bijis daudz – jubilejās, ar objektu pabeigšanu, tāpēc īpaši nereaģēju. Tā nav gluži ikdiena, bet neesmu godkārīgs, tas mani nesatrauc.

 

Kas jums darbā sagādāja lielāko gandarījumu?

– Objekta vizuālais darinājums. Bija laiks, kad priekšniecība mūs mudināja izmantot tipveida projektus, kam bija vienkāršas, iepriekš saspriegtas sijas, kas paildzina tilta mūžu, bet skaistumu panākt bija grūti. Tolaik būves kopējo iespaidu varēja risināt ar balstu formu. Saņēmu no priekšniecības aizrādījumus, ka nedrīkst ar tādiem niekiem kā labs izskats nodarboties, vajag ātrāk projektu, plāns jāpilda! Padomju laikā plāns bija galvenais.

 

Kurš jūsu radītais tilts paša skatījumā ir gan konstruktīvi labs, gan skaists?

– Man viena labākā nav. Pilnīgi visiem, pat maziem objektiņiem, darinājumu mēģināju veidot pēc iespējas izskatīgu. Tas sagādā gandarījumu un darba prieku. Varu izstrādāt projektu, kas man patīk un arhitektiem arī. Es ļoti labprāt kontaktējos ar arhitektiem. Savulaik arhitekte Velta Reinfelde aktīvi piedalījās tilta konstrukcijas izvēlē. No priekšniecības saņēmu norādes, ka tik ilgi nedrīkst gudrot. Tajā ziņā biju baltais zvirbulis. Tomēr no tā mani neviens neatrunāja, visu darba mūžu tā arī strādāju.

 

Kā atšķīrās darbs padomju laikā un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas?

– Es nekādu lielu starpību nejutu, lielākā atšķirība bija priekšniecība – no tā mūsu darbs bija vairāk atkarīgs nekā no sistēmas. Kad sāku strādāt, visi projekti bija jāgatavo krievu valodā. Es biju tiltu nodaļā pirmais, kurš izdeva pirmo tilta projektu latviešu valodā. Tas bija tilts pār Gauju Gaujienā – mans pirmais paša vadītais projekts. Pirms tam dažus gadus projektēju citu inženieru vadībā.

Tas bija diezgan briesmīgi – mēs visi tiltu nodaļā bijām latvieši. Augstskolā vairāki pasniedzēji, arī dekāns, runāja krieviski, bet latviešu pasniedzēji priekšmetus pasniedza latviski. Kāda trešā vai ceturtā daļa priekšmetu bija krievu valodā. Mēs tolaik krievu valodu slikti zinājām. Kad liku eksāmenu, vienīgo trijnieku dabūju valodas nezināšanas dēļ, un stipendija bija pagalam. Karšu apzīmējumi ir vienkārši, bet tie bija jānosauc krieviski, un es terminus nemācēju pateikt.

 

Cik tiltu un pārvadu esat projektējis?

– Nepilni 200 tilti un ostu būves, tās sāku ar Ainažiem. Tur bija patrioti, kas gribēja Ainažu ostu atjaunot, jo tā bijusi pirmā osta Latvijas piekrastē. Zināšanu man nebija, bet tur ir līdzība ar tiltiem un pārvadiem. Bija jāstudē no jauna, un tiltu nodaļas priekšniecība izturējās skeptiski – kādēļ jālaužas jomā, kur esam nezinoši? Labvēlīgi apstākļi bija tāpēc, ka tilti bija projektēti daudz, bet celtnieki tos vēl nebūvēja un tiltu projektus vairs nepasūtīja. Tas tiltu nodaļai bija labvēlīgs periods, lai kaut ko darītu ar ostām. Es labprāt iesaistījos tajā darbā un diezgan daudz projektēju – kuģu piestātnes, jūras krastu nostiprinājumus, molus, kravu laukumus, kuģošanas kanālus Skultē, Salacgrīvā, Vitrupē, Ventspilī, Liepājas apkaimē.

Līdz tam laikam latviešus pie ostu projektēšanas nelaida, to darīja organizācija Gidromorstroj. Pie tiltiem aizliegumu nebija. Pēckara periodā strādājām tiltu atjaunošanā, industriālo konstrukciju attīstībā, veidojām arī individuālus risinājumus.

Ainažu ostai ģenerālplānu izstrādājām, tur bija labs mols pie robežas ar Igauniju. Taču kuģošanas ceļš un ostu būves nebija nekādas, tas bija jāveido no jauna, tāpēc projekts bija pamests daļēji gatavā stadijā.

 

Kā kļuvāt par būvinženieri un tiltu projektētāju?

– Mans mātesbrālis bija jūrnieks, viņš man puikas gados ļāva pašam stūrēt velkonīšus. Padomju gados viņš bija represēts, bet viņam ļāva piekrastes zonā vilkt lielos kuģus. Tas man bija aizraujošs laikposms, pat domāju iet uz jūrskolu. Tomēr klasesbiedrs man ieteica mācīties inženierceltniecību, jo man padevās rasēšana un matemātika. Tā es viņa ietekmē izvēlējos inženierzinātnes.

Tiltu nodaļā mani pirmie kolēģi bija Harijs Nartišs un viņa studiju biedrs Ziedonis Vecvagars. Viņi atnāca uz augstskolu un pierunāja mani pēc beigšanas nākt par trešo darbinieku tiltu nodaļā, kas bija pakļauta ceļu projektēšanas daļai. Pēc tam nāca jauni darbinieki klāt.

 

Vai, braucot pāri paša būvētam tiltam, novērtējat tā stāvokli?

– Tas prasa daudz laika un iedziļināšanās. Ja vajadzēja kādus uzlabojumus, braucām tiltus apskatīt un gatavojām risinājumus. Kādu laiku tradīcija bija ekskursijas, kad braucām apskatīt projektētos objektus. Tur gan vairāk bija izklaide nekā tehniskā vērtēšana.

 

Kā vērtējat pirms dažiem gadiem izskanējušo informāciju, ka daudzi tilti Latvijā nav labi uzturēti?

– Tā ir ceļu uzturēšanas dienestu atbildība. Kā nu viņi tos uztur, tā ir. Ja redzi, ka tiltam ir kāds bojājums un to sākuma stadijā ātri saremontē, tas ir pareizi. Nevar ļaut sabrukumam izplesties lielā apjomā. Ceļi un tilti jāpieskata ikdienā. Tādi gadījumi, kad mūs kā projektētājus aicināja apskatīt tilta bojājumu, bija reti.

 

Vai esat nodevis savu pieredzi nākamo paaudžu profesionāļiem?

– Pārlasot par mūsu darbu izdotās brošūras un grāmatas, liela daļa kolēģu saka, ka no manas pieredzes ir ko guvuši. Taču mums nebija cieņā pašslavināšanās. Mēs visi bijām inženieri un cits cita darbu apspriedām, analizējām, mēģinājām risinājumu radīt gan izskatīgu, gan stipru, gan kalpošanas laikam atbilstošu. Kurš tur amatā augstāks, kurš zemāks, mūsu nodaļā tam nebija nozīmes. Visi bijām līdzvērtīgi lēmumu pieņemšanā.

 

Ko jūs mainītu būvniecības nozarē pašlaik?

– Gadus septiņus vairs nestrādāju, tāpēc jaunās tehnoloģijas nepārzinu. Kā saprotu, daudz strādāts pie ceļu segumu paplašināšanas, ietvju ierīkošanā. Manā laikā veloceliņi nebija aktuāli. Tolaik, lai būtu kustīgāki un varētu labāk novērtēt ceļus, upes, apkārtni, mums nopirka mopēdus Rīga 4. Katram objektā iedeva mopēdu, ar ko pēc vajadzības un brīvajā laikā varējām pārvietoties. Reizēm aizbraucām pat simts kilometrus. Tas bija ļoti labs braucamais, bet vajadzēja motociklista tiesības.

Mūsu laikā par visu, kas būvē notiek, atbildēja būvdarbu vadītājs. Tagad visu pieskata būvuzraugs, viņam ir tāda policejiska funkcija, ja kaut kas notiek – jāatbild. Kā atceros no savām būvēm, būvdarbu vadītāji bija ļoti apzinīgi un pieredzējuši cilvēki, nemēģināja ietaupīt ar sliktāku būvēšanu vai materiāliem.

 

Kurš tilts no paša projektētajiem izceļas īpaši? Kā vērtējat tendences pasaulē?

– Man pašam no saviem projektētajiem vislabāk patīk Oskara Kalpaka tilts pār Karostas kanālu Liepājā. Izskatīgi ir tilts pār Ventu pie Zlēkām, tilts Stacijas ielā Rēzeknē. Visus savus objektus esmu projektējis ar patiku un mīlestību.

Pēdējā laika tendence pasaulē ir tiltus veidot arhitektoniskus, izskaistinātus, ne tikai racionālai izmantošanai un nestspējai. Manā laikā to neuzskatīja par pareizu, galvenais bija būves funkcionālais uzdevums. Varēji formu pielaikot, bet ne izgreznot vai vizuāli kaut ko likt klāt. Taču tilts var piešķirt skaistumu parkam vai dārzam. Funkcionāli nepieciešamas ir margas, bet tās var būt arī skaistas. Tiltiem ir raksturs, tie simbolizē konkrētas vietas. Ir tradīcija jaunajam pārim likt atslēgas uz tilta margām. Tilti nav tikai racionāli.

 

Kādi ir jūsu hobiji un labākā atpūta?

– Tagad mans galvenais hobijs ir aiziet uz veikalu un nopirkt kaut ko garšīgu. (smejas) Es visu mūžu labprāt nodarbojos ar fizkultūru, spēlēju basketbolu un galda tenisu. Darbavietā bija galda tenisa aprīkojums, varējām spēlēt pusdienlaikā un pēc darba. Uz basketbola treniņiem gāju divas trīs reizes nedēļā. Spēlēju amatieru līmenī, un visiem maniem darbabiedriem patika basketbols. Man patīk arī strādāt dārzā, audzēt puķes un kopt augļu kokus.

 

 

Inženieris Raimonds Maslovskis

Dzimis 1932. gada 10. martā Rīgā.

Izglītību ieguvis Latvijas Valsts universitātē specialitātē – satiksmes ceļu inženieris.

Projektētāja darba gaitas sākušās 1955. gada 27. septembrī PSRS Iekšlietu ministrijas Ceļu pārvaldes projektēšanas un izpētes grupā.

Pēc studiju beigšanas strādājis arī Alma-Atā un Minskā.

No 1958. gada 6. jūnija turpināja strādāt no Ceļu pārvaldes grupas izveidotajā projektēšanas organizācijā Latdoravtoprojekt, kas pēc vairākām desmitgadēm un reorganizācijas pārtapa par AS Ceļuprojekts.

Darba gaitas noslēgtas 2012. gada 30. martā, tomēr dalība projektēšanā, ekspertīzēs un konsultēšanā turpinājās vairākus gadus.

Bijis projekta galvenais inženieris, vecākais vadošais tiltu inženieris, sertificēts tiltu un hidrotehnisko būvju projektētājs un eksperts.

 

 

No pieteikuma vēstules Būvindustrijas lielajai balvai:

«Mēs strādājam Latvijai, un mūsu pienākums ir veikt jebkuru darbu pēc labākās sirdsapziņas.»

«Tilts un īpaši tā pieejas ir jāprojektē tā, lai tie vispirms kalpotu vietējo iedzīvotāju interesēm, saudzējot un iekļaujoties apkārtējā vidē.»

«Veiksmīgi projektēts tilts, pat tā daļa – individuāli projektēta balstu forma, margas – tam visam ir paliekoša estētiska vērtība, gan raugoties no vietējo iedzīvotāju viedokļa, gan no gandarījuma, ko tiltu projektētājs gūst no sava darba Latvijas labā!»

Šīs atziņas iegūlušas Raimonda Maslovska laikabiedru domās un lieliski raksturo Raimonda vērtības inženiera darbā. 56 darba gados viņa vadībā izstrādāti ap 200 tiltu būvprojekti – tas ir rekords, ko neviens nav pārspējis un mūsu laikos pat nav iedomājams aizsniegt. Lielā vai mazā, ar vai bez važām lietot tipveida konstrukcijas – ik objektā Raimonds turējies pie patiesām vērtībām.

Garajā darba mūžā Raimondam izdevies dot pienesumu ne mazums talantīgu tiltu
būvinženieru izaugsmē – Juris Mārtiņš Leikarts, Jānis Zavickis, Rūdolfs Gruberts,
Arnis Linde, Jānis Rāzna, Verners Straupe, Juris Linde u. c. Liela daļa pašlaik vadošo tiltu projektētāju reiz strādājuši Raimonda vadībā.

Atjaunotajai Latvijas valstij 90. gados bija daudz vajadzību, tiltu būvniecība nevarēja būt prioritāte. Lai saglabātu inženiera darbu, Raimonds spēra drosmīgu soli hidrotehnisko būvju projektēšanas virzienā – mācījās un pārkvalificējās līdzīgā profesijā. Tas deva iespēju gan pašam Raimondam, gan uzņēmumam atvērt jaunu darbības virzienu, lai pārdzīvotu ekonomiski grūtu laiku būvniecībā.

Pozitīvisms, humors, labestība – lai gan profesionālajā sfērā nenovērtētas, bet ilgam un veiksmīgam darba mūžam svarīgas īpašības. Tuvāko kolēģu atmiņās tās vērtētas vienlīdz augstu ar Raimonda inženiertehniskajām spējām. Tieši viņa pozitīvā daba ļāvusi aizpildīt paaudžu plaisu un izaudzināt tik daudz jauno speciālistu.

Raimonds Maslovskis nenoliedzami ir viens no sava laika tiltu projektēšanas smagsvariem, kas devis nepārspējamu ieguldījumu Latvijas infrastruktūras attīstībā, turklāt nevis ar masu ražošanas pelēcību, bet ar amatniecības krāšņumu. Avots: AS Ceļuprojekts.

 

Antra Ērgle