NORMUNDS TIRĀNS
Pagājušajā gadā, piesakot būvinženieri un inženierzinātņu doktoru, SIA IG Kurbads vadītāju Normundu Tirānu Būvindustrijas lielajai balvai, motivācijas vēstulē tika uzsvērts, ka pretendents «patlaban ir viens no redzamākajiem un profesionālākajiem vidējās paaudzes inženieriem būvkonstrukciju projektēšanas jomā». Šo faktu vēlāk apliecināja Normundam Tirānam piešķirtais godpilnais tituls Gada inženieris 2014.
Saruna ar Normundu notiek augustā, no septembra viņu «noķert» būtu grūtāk, jo viņš piekritis atkal lasīt lekcijas Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studentiem. Tas nozīmē vēl saspringtāku grafiku: darbs savā birojā, Latvijas Būvkonstrukciju projektētāju asociācijas (LBPA) valdes priekšsēdētāja pienākumi, raksti nozares izdevumiem un citas aktivitātas. Normunds atzīst, ka cenšas plānot darbus tā, lai darbdiena nebūtu garāka par astoņām stundām. Tiesa, tūdaļ viņš piebilst, ka būvmehānika un visa veida mehānika ir viņa hobijs un vaļasprieks, un, ja kaut kas sagādā prieku, stundas nav jāskaita.
Vai par jums arī bērnībā teica, ka dienās būsiet celtnieks?
Sākumā man «pierakstīja» arhitekta profesiju, jo es allaž zīmēju dažādas celtnes. Interese par celtniecību nepazuda, un pēc pamatskolas beigšanas iestājos Celtniecības tehnikumā. Tālāk ceļš loģiski veda uz RTU, kur pēc bakalaura grāda iegūšanas turpināju studēt maģistrantūrā un 2007. gadā ieguvu arī inženierzinātņu doktora grādu būvniecībā. Domas par citu profesiju man nekad nav bijušas.
Kāds bija patstāvīgo darba gaitu sākums?
Pirmie darba gadi ir laiks, kad tiek ielikti pamati visai turpmākajai darba dzīvei, un man ļoti paveicās, jo 90. gados pēc RTU absolvēšanas sāku strādāt izcilā inženiera Paula Sirmā vadībā, kuru uzskatu par savu skolotāju būvkonstrukciju projektēšanā. Līdzās bija vēl citi pieredzējuši kolēģi, un es ieguvu ļoti vērtīgu pieredzi. Daudz iemācījos no Imanta Mieriņa. Kad 2000. gadā tika izveidota Inženieru grupa Kurbads un bija nepieciešams padoms, es vēl aizvien vērsos pie sava skolotāja Paula Sirmā.
Mācīties un pilnveidoties var visu mūžu.
Tieši tā! Viens no veidiem, kā būvkonstrukciju projektētāji gūst jaunu pieredzi, ir autoruzraudzība. Tās galvenais mērķis ir nevis dublēt būvuzraugu vai būvdarbu vadītāju, bet objektā uz vietas pārliecināties, ka visas iesaistītās puses saprot projektētāja izstrādāto projektu. Tādējādi kļūst skaidrs, kas varbūt nav uzzīmēts pareizi, kas nav korekti parādīts un izskaidrots, kas būvdarbu veicējiem nav skaidrs. Tā ir lieliska skola un izglītošanās praksē.
Jūsu vadītais birojs vairāk darbojas ar «pamatīgākām» konstrukcijām.
Jā, lielākoties strādājam ar nesošajām konstrukcijām, pamatiem, dzelzsbetona un tērauda konstrukcijām.
Kāds, jūsuprāt, mūsdienās ir labs projektētājs?
Kādreiz, kad jaunais projektētājs beidza augstskolu, viņš bija tiktāl sagatavots, ka varēja dot darba uzdevumu un skatīties, kā viņš ar to tiek galā. Vajadzēja tikai nedaudz pielabot kļūdas vai pamācīt. Šodien augstskolā ir tik ļoti «apgriezti» būvmehānikas, materiālu pretestības, būvkonstrukciju kursi, ka cilvēks, kurš ieguvis būvinženiera diplomu, patiesībā neko daudz nezina no tā, kas īstajā būvniecībā notiek. Viņam faktiski viss jāmācās no jauna, no saviem kolēģiem. Ja ir interese un vēlēšanās, viss ir apgūstams. Protams, paiet laiks. Un vēl – projektēšana ļoti strauji mainās. Es sāku ar rasējamo dēli, lineālu un tušu, tad nāca dators ar AutoCAD programmu. Tagad tiek strādāts 3D formātā, un dažbrīd pasūtītāji jau gaida trīsdimensiju attēlus. Manā skatījumā, būvkonstrukciju projektētājam neatkarīgi no tā, kā viņš strādā – uz papīra, ar datoru, divās vai trīs dimensijās –, jāspēj pareizi novērtēt savas projektētās būves aprēķinu shēmas, būvkonstrukciju drošuma līmeni un konstrukcijas mezglu darbību. Šīs lietas netiek detalizēti aprakstītas, arī aprēķina shēmas būvnormatīvos nav definētas.
Te laikam mēs nonākam pie būvniecības nozarei sāpīgā punkta – nesakārtotās likumdošanas.
Jaunais Būvniecības likums un normatīvi neko nepasaka par projektēšanu un to, kam ir jābūt projekta sastāvā. Šajā sakarībā Latvijas Būvkonstrukciju projektētāju asociācija (LBPA) izstrādājusi profesionālo standartu par būvprojekta saturu un noformēšanu, un LVS tehniskā komisija to pārstrādājusi par Latvijas valsts standartu LVS 1046. Tiesa, šis standarts nav obligāts, un tas rada zināmas problēmas. Godprātīgi izpildot šā standarta prasības, mēs kļūstam nekonkurētspējīgi ar tiem kolēģiem, kuri to neievēro. Bieži vien pasūtītājs prasa, lai viņam uzzīmē būvprojektu visminimālākajā apjomā, lai tikai varētu saņemt būvatļauju. Ja pasūtītājs nāk ar šādu uzstādījumu, tad nav ko brīnīties, ka nekas līdz galam nav uzzīmēts. Saprotams, tās cenas ir vairākkārt mazākas par tām, ko mēs prasām, ievērojot visus neobligātos nosacījumus un sagatavojot projektu pēc būtības.
Jaunais likums tika iecerēts kā viens no soļiem ceļā uz nozares sakārtošanu.
Patlaban gan nekas par to neliecina. Šajā ziņā esmu ļoti skeptisks. Par visu būvniecības nozari neņemos spriest, bet uz būvkonstrukciju projektēšanas sakārtošanu likuma izmaiņas neatstāja iespaidu.
Cerēsim, ka viss tomēr virzīsies uz labo pusi, jo darba jau netrūkst. Pie kā jūsu birojs patlaban strādā?
Nobeigumam tuvojas Rīgas Jaunā teātra rekonstrukcijas risinājums. Apjomīgs un interesants projekts, ambiciozs no arhitektūras viedokļa. Šaurā vietā – starp blakus esošām piecu un sešu stāvu mājām – būs jāieceļ nākotnes teātrim atbilstoša būve. Līdztekus tiks maksimāli saglabāts un rekonstruēts esošais apjoms. Rezultāts, domāju, būs ļoti labs. Līdztekus šim notiek darbs pie dažādiem mazākiem, bet ne mazāk komplicētiem objektiem.
Ar kuriem sava biroja projektiem jūs lepojaties visvairāk?
Viens no tādiem noteikti ir topošā daudzfunkcionālā augstceltne Z-Towers Pārdaugavā, kam izstrādājām virszemes konstrukcijas un kas ir ļoti iespaidīga inženierbūve. Šajā objektā mēs piedalījāmies Rīgas gruntīm unikālos pāļu testos, iebūvējot pāļos tenzometrus un dažādos līmeņos mērot spriegumu pāļu slogošanas laikā. Autoruzraudzības ietvaros izmantojām Latvijā jaunu metodi, kā apstiprināt savus ar datorprogrammu veiktos aprēķinus ar reāliem mērījumiem. Mērot pašsvārstību frekvenci, kas bija iespējams, būvei sasniedzot 40 metru augstumu, jau būvniecības procesā varējām precizēt mūsu datormodeļu atbilstību reālajai būvei. Dabā nolasītās frekvences ļauj precizēt modeli, līdz ir iegūta apmierinoša atbilstība. Ja tiek atklātas kādas kļūdas, tas dod iespēju jau būvniecības laikā veikt nepieciešamās korekcijas. Mūsu gadījumā modelis ar būvi dabā uzrādīja apbrīnojami labu sakritību (līdz 15%). Šī metode vairāk tiek izmantota mašīnbūvē un tērauda konstrukcijām, tiltu būvē. Manuprāt, šīs metodes piemērošana šāda tipa būvei ir samērā novatoriska ne tikai Latvijā, un par mūsu darbu interesi izrādījuši kolēģi gan no Latvijas, gan citām valstīm.
Gandarījums bija strādāt ar būvkonstrukciju projektu Latvijas paviljonam izstādei EXPO-2015, lai arī tas netika realizēts. Mūsu projektu pārbaudīja itāļu kolēģi, kuri akceptēja mūsu veiktos seismiskos aprēķinus. To izstrādes laikā vairākkārt konsultējāmies ar Itālijas kolēģiem un ieguvām jaunu pieredzi, jo Itālijā neatkarīgi no objekta atrašanās vietas seismiskie aprēķini kaut vai minimālā līmenī ir obligāta projekta prasība.
Noteikti jāpiemin Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs Zeimuļs Rēzeknē, kas ir īpašs ar savu sarežģīto arhitektonisko veidolu – zemē saspraustu zīmuļu formu. Lielākais izaicinājums bija to visu uzzīmēt tā, lai celtniekiem viss būtu skaidrs un saprotams. Tas mums izdevās, jo nevajadzēja pat izstrādāt papildu dzelzsbetona konstrukciju detalizācijas rasējumus.
Katrs objekts ar kaut ko ir īpašs un paliek atmiņā. Piemēram, bērnudārzam Taurenītis Jūrmalā projektējām sporta zāli, kur izmantotas liellaiduma līmētās koka konstrukcijas, kas Latvijā netiek plaši lietotas. Sadarbībā ar norvēģu kolēģiem piedalījāmies industriālas būves projektā aiz Polārā loka jūras krastā, kur grūtākais uzdevums bija tikt galā ar milzīgajām vēja slodzēm.
Projektētājs bieži vien ir tas, kurš «novelk pie zemes» arhitekta radošās ieceres, un kompromisa atrašana mēdz būt arī visai sarežģīta.
Viss atkarīgs no pasūtītāja – cik daudz viņš grib un ir gatavs investēt konkrētajā objektā. Parasti sagatavojam vairākus konstruktīvos variantus, tad kopā ar arhitektu izspriežam, kāda arhitektūra ir samērojama ar katra konkrētā varianta izmaksām. Tālāk jau viss atkarīgs no pasūtītāja. Bet vispār mums patīk realizēt arhitektu pārgalvīgās idejas. Tie ir jauni izaicinājumi un pieredze. (Smaida.)
Jums ir pieredze darbā ar studentiem, un šoruden jūs atkal atsākat lasīt lekcijas RTU. Ar kādām domām sagaidāt jauno mācību gadu?
Biju lasījis lekcijas jau septiņus gadus, tad pārtraucu un šogad atkal piekritu nolasīt būvmehānikas pamatkursu. Teorētiskā mehānika un materiālu pretestība bija iespiestas būvmehānikas ievadkursa astoņās lekcijās un tās pavadošajās praktiskajās nodarbībās, tagad prātoju, kā nolasīt visu tēmu par statiski noteicamām sistēmām nākamajās astoņās lekcijās. Kādreiz mehānikai bija atvēlēti vairāki atsevišķi mācību priekšmeti, tika veltīts daudz vairāk laika to apguvei. Kad es studēju, pasniedzēji teica, ka mēs mācāmies tikai trešo daļu no tā, kas būtu jāmācās. Tagad studenti mācās aptuveni ceturto daļu no tā, kas bija jāmācās man 90. gadu sākumā. Šāds samazinājums ir pārāk ekstrēms, un mēs labi zinām, pie kā var novest šāds pamatzināšanu trūkums.
Kas atrodas jūsu uzmanības lokā kā LBPA valdes priekšsēdētājam?
Plānojam sākt darbu pie tipveida līguma projektēšanas jomā. Pie mums ir tā – cik projektētāju, tik līgumu, un katrs raksta to, ko uzskata par svarīgu. Savukārt, piemēram, Skandināvijā būvprojektēšanā izmanto, profesionāli izstrādātus vienotus līgumus, kur tiek atrunāti visi nosacījumi. Tas vieš uzticību un rada pārliecību par korektām savstarpējām attiecībām.
Kādi ir jūsu vaļasprieki ārpus ikdienas darba un sabiedriskajām aktivitātēm?
Cenšos nestrādāt vairāk par astoņām stundām dienā, jo jāatlicina laiks ģimenei, vajag mazliet pasportot, aiziet uz kino, tikties ar draugiem. Tādu īpašu vaļasprieku man nav, izņemot to, ka esmu nelabojami aizrāvies ar visu, kas saistīts ar būvniecību un mehāniku. (Smaida.)
Kāds būtu jūsu novēlējums kolēģiem, kuri lasīs šo interviju?
Vairāk vai mazāk mēs šajā nozarē esam atnākuši aicinājuma pēc, nevis nokļuvuši netīšām. Gribētu aicināt neaizmirst tos mērķus un vēlmes, ar kādām sākām strādāt būvindustrijā. Patlaban ir haotisks laiks, kad daudzas vērtības tiek pārskatītas, un arī mēs dažādu iemeslu dēļ esam spiesti tās pārskatīt, taču nezaudēsim savu sirds aicinājumu būt nozarē un pastāvēt tajā!
Paldies par sarunu!
Antra Veļķere
Intervija publicēta žurnāla “Būvinženieris” 2015.gada oktobra numurā (Nr.46)