KASPARS BONDARS

Viņš apvieno akadēmisko, pedagoģisko darbību ar aktīvu būvju projektēšanu, apsekošanu un ekspertīzi. Pēdējos sešos gados vadījis 28 bakalauru darbus, 29 inženierprojektus un 15 maģistru darbus.Paplašinājis savas kompetences un specializējies šaurākās būvkonstrukciju projektēšanas jomās, tādās kā ģeotehnika un speciālie pamati. Veicis Rīgas Starptautiskās autoostas autobusu platformas apsekošanu un aprēķinus, mērījis Rīgas Doma baznīcas konstrukciju plaisas, projektējis daudzus dzīvojamos un industriālos objektus, starp kuriem ir dažādu arhitektūras un būvju konkursu laureāti, piemēram, Latvijas finiera rūpnīca Verems Latgalē, dienas centrs Skultē, bet ēka Jūrmalā ieguvusi starptautiska elitāra kluba atzinību. Viņš ir piedalījies Eirokodeksa standartu tulkošanā un LVS nacionālo standartu pielikumu izstrādē, kā arī Latvijas Būvkonstrukciju projektētāju asociācijas standartu un paraugaprēķinu izstrādē.

Inženieris Kaspars Bondars, RTU asociētais profesors, Civilo ēku būvniecības katedras vadītājs, SIA Jensen Consult un ARHIS inženieri būvkonstrukciju projektēšanas nodaļas vadītājs 2014. gadā kļuva par Būvindustrijas lielās balvas laureātu kategorijā Gada inženieris.

Arhitekts Andris Kronbergs teic, ka tava neordinārā domāšana ļāvusi atrast risinājumus šķietami neatrisināmos arhitektūras un būvkonstrukciju viedokļu sadursmes gadījumos.

(Smaida.) Kronbergs jau pats ir neordinārs. Citādi ar viņu nevar strādāt. Jāpielāgojas. Savulaik kinoteātra Andalūzijas suns aprēķini liecināja, ka Kronberga iecerētais balkons neturas. Teicu, ka vajag atgāzni. Viņš atbildēja, ka atgāznis jau var būt arī tāds, un uzzīmēja kaut ko līdzīgu ziedam. Nav neatrisināmu lietu. Tās tikai savstarpēji jāsaskaņo.

Pirms daudziem gadiem studiju laikā topošie arhitekti izdomāja «šedevrus», bet topošie inženieri teica: nē, to nevar realizēt. Tagad uzskata, ka var visu, ja vien ir nauda.

Viss atkarīgs no tā, ko arhitekts ir izdomājis. Ja vien nav galīgas muļķības, tad, protams, realizēt var gandrīz visu.

Kas ir galīgas muļķības?

Nu, piemēram, kāds lidojošs objekts, kas nekur nav nostiprināts (smaida). Tam nav balsta. Vispirms eksistē fizika. Mums ir divas lielas cīņas ar fiziku un ar ūdeni. Var jau būt, ka par ļoti lielu naudu iespējams izdarīt jebko, bet tik un tā visu izšķir fizika.

Kāds materiāls tev patīk vislabāk?

Dzelzsbetons ir plastisks. Ar to daudz var izdarīt. Vispār visi materiāli ir labi. Ja nu vienīgi tērauds man ne sevišķi…

Pabeidzi tehnikumu, augstskolu, tagad esi asociētais profesors, Civilo ēku būvniecības katedras vadītājs, iestājies par ģeotehniku. Kāpēc darbs augstskolā?

Augstskola zināmā mērā ir izaugsmes iespēja pašam. Vispirms uzzināt un tad dot citiem. Tas nozīmē, ka vēlreiz un vēlreiz jāpārliecinās par savām zināšanām, lai pēc tam mācītu studentiem. Tieši tāpēc pašam svarīga prakse.

Latvijā nevar iegūt ģeotehniķa izglītību. Visi mūsu ģeotehniķi ir starpnozares cilvēki, kuri paši apguvuši šo šauro specializāciju. Es arī neesmu ģeotehniķis. To pārzinu tikai no konstrukciju viedokļa.

Tie, kas ģeotehniku mācās padziļināti no grunts izpētes viedokļa, programmu apgūst mums tuvākajā vietā Viļņā. Tas nozīmē, ka šajā specializācijā tirgus ir tukšs. Te nav, kas strādā un risina nopietnus tehniskus jautājumus. Latvijā ir pašmācības ceļā izglītojušies ģeotehniķi, ir biroji, kas specializējas, bet uzskata, ka darba apjoms ir tik mazs, ka neatmaksājas ieguldīt kolēģa izglītošanai Viļņā. Tādā veidā mēs zaudējam šo tirgu, atdodam kaimiņiem un tālākiem ārzemniekiem.

Taču zināšanas par pamatnēm, to nestspēju un uzvedību būves ekspluatācijas laikā ir ļoti būtiskas. Pamatne ir mainīga gan laikā, gan slodzes brīdī. Deformācijas visu laiku mainās. Tās ietekmē ūdens līmenis, slogojums, blakus apbūves.

Tad tāpēc, būvējot vecpilsētās, tik ļoti nepieciešams ģeotehniķa padoms?

Mēs, vairāki ģeotehniķi, apvienojāmies asociācijā un turam rūpi par to, lai atsijātu nekvalitatīvas lietas, ko pēdējos gados radījušas vienkāršotas izpētes. Jau aizmirsuši, ka kādreiz deformācijas rēķināja arī blakusmājām un aprēķinus salīdzināja ar monitoringa rezultātiem. Tagad nauda visu ir tik ļoti pārņēmusi, ka paskatās – izpēte, aprēķini, monitorings maksā tik… tad to nevajag. Un sameklē kādu, kas atbildību uzņemas par mazāku summu. Tur tas sāls, ka daži neapjauš, ar ko tas draud. Ja nesamaksās tagad šajā pozīcijā, vēlāk maksās apdrošinātājam, kaimiņam vai kādam citam. Tā ir īslaicīga domāšana. Ja sākumā ietaupa, pēc tam tik un tā kādam jāmaksā.

Daži mēdz doties pie konstruktoriem, par kuriem saka: viņiem viss ir galvā, zina, kurā vietā kāda grunts.

Tās zināšanas konstruktori aizguvuši no ģeotehniķiem, kuri pētījuši, kādā vietā kāda grunts. Dažs zina tik daudz, ka pat izpētes programmu var rakstīt.

Interesanti, ka kāds pērk zemes gabalu un būvē, pat neizpētot, kāpēc tā teritorija tik daudzus gadus bijusi neapbūvēta. Pērkot zemi tādās vietās, būtu jāzina, kas atrodas zem zemes virskārtas.

Vai starp studentu izglītošanu, projektēšanu, apsekošanu un ekspertīzēm ir līdzsvars, vai arī tu kaut kam dod priekšroku?

Prioritātes atkarīgas no tā, kādu prieku katrs darbs man rada. Studentu izglītošana gan nav tas lielākais prieks, vairāk pienākums pret vietu un pozīciju, kurā atrodos. Nu, tāds svēts pienākums. Taču tas ir vienīgais veids, kā mēs varam piespiest jauniešus iegūt zināšanas. Lai viņi domā, ka viņus moka, ka viņiem prasa nezin ko, bet, tā kā esmu reālajā būvniecībā, zinu, ko viņiem prasu. Man tas ir skaidrs, bet viņiem ne, kamēr ar to nav saskārušies praksē. Tad aiziet industrijā un saprot, ka tās prasības bija tāpēc… Ja pirms tam nobumbulē, praksē jāmācās papildus.

Kas tas ir – slinkums, nevēlēšanās?

Viņiem ir tik daudz informācijas ieguves veidu, ka pasniedzējs vairs nespēj aizraut. Viņi pieraduši, ka informācijai jābūt ar izklaidējošu raksturu. Bet augstskolā jau netaisa cirku, tāpēc jāizlemj, vai viņi vēlas informāciju vai izklaides. Tagad pilnīgi visu var apgūt internetā. Var pat nemācīties augstskolā. Var skatīties video. Var sameklēt tekstus, gatavot sev konspektus un visu apgūt attālināti, ja vien ir vēlme. Internetā jāmāk rakties, tikai jāzina valoda.

Tev piemītot pedantiska attieksme pret darba kvalitāti un neiecietība pret paviršībām. Būvkonstrukciju projektētāji tevi izmanto “zvans draugam” statusā, lai konsultētos. Ko jautā?

(Nopūšas.) Par pedantismu ir pārspīlēts, jo nepietiek laika, lai tāds būtu visās jomās. Ir lietas, kuras nevar atstāt bez īpašas uzmanības un palaist pašplūsmā. Viss ir jāčeko. Bet tā kā notiek ļoti daudz… universitāte, apsekošana, projektēšana trīs birojos, administratīvais darbs, zinātne, pētniecība… Viss sadrumstalots, jāzina, kādā fāzē kas ir un kurā brīdī kam jāpieslēdzas. Svarīgi sabalansēt, lai starp teoriju un praksi nepazaudētu kvalitāti. “Zvans draugam” visbiežāk saistīts ar ģeotehniku, ja kāds sastopas ar problemātisku vietu. Specializējos nulles ciklā.

Kas ir tavas dzīves galvenais sasniegums?

Izglītība. Uz to balstās sajūta, ka saproti, kā kas darbojas. Jūti, kādas dimensijas būs nepieciešamas, kādas ir rezerves. Veidojas padziļināta sapratne par to, kas kā darbojas, kur var rasties kļūmes. Apsekošanā atklāju, kā radušies bojājumi. No zināšanām veidojas kompleksa izpratne par ēku, spēja novērtēt, vai tas ir vai nav būtiski drošībai. Pieredze un izglītība.

Kādā posmā / punktā esi patlaban?

Tagad ir sasniegta robeža, kad var likt lietā zināšanas un vairs nav īpašas izaugsmes. Vismaz es neredzu, kur iet. Apsīcis azarts, esmu iestrēdzis administratīvā rutīnā.

Kā atgūt azartu?

Nepieciešams kāds izaicinājums. Lai nav bremzējošu faktoru. Ja būtu šaurāka specializācija, būtu lielāka motivācija tai nodoties. Tagad viss ir tik plaši, ka viena lieta bremzē otru. Jādomā, kam pateikt «jā» un kam «nē». RTU administratīvais aparāts ir tik smagnējs, ka velk līdzi. Neatliek laika darboties ar vajadzīgo. Sauklis par modernāko tehnoloģiju un inovāciju augstskolu pašlaik ir ļoti pārspīlēts.

Vai pēc tevis ir rinda, un vai tu proti pateikt «nē»?

Mans statuss pašlaik ļauj izvēlēties, ar ko strādāt un ar ko nestrādāt. Varu izvēlēties to, kas iepriecina, piemēram, varu palīdzēt saglābt kādu būvi, varu dot rekomendācijas. Esmu kā ārsts, tikai ne cilvēkiem, bet būvēm.

Vai pats esi stāvējis rindā?

Reizēm tas ir vienīgais veids, kā tikt pie nepieciešamā.

Pēc kā tu esi gatavs stāvēt ļoti garā rindā?

(Smaida.) Man visa kā ir gana.

Cik pieticīgi!

Jā, tāda ir mana dzīves filozofija – pārlieku nepārslogot sevi ar vēlmēm. Visa pietiek.

Ko tu gribētu iemācīties?

Lidot. Tas ir kaut kas tāds, ko visi nedara. Sarēķināju, ka ar savu algu helikopteru varētu nopirkt pēc 108 gadiem. Ja tā, tad tur kaut kas nav kārtībā. Bet vispār… tagad varētu iemācīties lidot, un varbūt kādreiz lidaparāti būs tik plaši pieejami, ka varēšu lidot ar savu (smaida).

Kā tu sadzīvo ar sociālajiem tīkliem?

Tos lietoju reizi pusgadā, lai sazinātos ar draugiem, paziņām, kurus vēlos satikt, lai uzzinātu, kā kuram klājas. Profesionālo Linkend apmeklēju biežāk, jo tas ir labs. Jauniešiem dzīve izveidojusies tā, ka svarīgākie ir sociālie tīkli, bet pārējam laika neatliek.

Ko tu vēlētos mainīt, ja tev tiešām būtu reāla ietekme?

Strauji neko nevar izmainīt. Tā ir ilūzija, ka viens kaut ko vari izdarīt. Var mērķtiecīgi un maziem solīšiem. Var virzīt kādu procesu, kas nākotnē izmainīs vairāk nekā viena revolūcija, kas tikai iznīcina. Svarīgi izmaiņas radīt mērķtiecīgi un stratēģiski pareizi. Vēlētos, lai pētniecība kļūtu brīvāka, nepiespiestāka, jo tagad tā ir pakārtota projektam. Protams, labi, ka konkrētais jautājums attīstās. Politiski nesvarīgās tēmas iestrēgst un neattīstās, jo tām nav finansējuma. Citāda situācija veidotos, ja sevi nebūtu tik ārkārtīgi sadalījuši inovatīvajos produktos un lietās, kuras nosaka virzienus, kādos jāpēta, kur jāpielāgojas, kuri «jāpievelk» zem tēmas, piemēram, ekoloģijas.

Ko pašam visvairāk patīk pētīt?

Grunšu deformācijas un ēku bojājumus. Nekas cits jau tik vērienīgi ēkām nevar kaitēt. Nu, jā, pats cilvēks…

Vai tevi kāds var nokaitināt, vai tu kļūsti nikns?

Esmu mierīgs. Savulaik bija gadījumi, pēc kuriem sapratu – ja sevi izlaižu no grožiem, nekas labs tas nav. Tāpēc sevi jākontrolē. Nedaudz vajadzīgs laiks.

Kā uzlādējies? Kā rodas enerģija?

It kā tam paredzētas brīvdienas. Bet šajā laikā izdaru to, kas iekrājies.

Esi darbaholiķis?

Jā, tā man saka. Taču traucē sadrumstalotība. Kādā atbildības vietā kaut kas paliek nepadarīts.

Darbs ir hobijs? Un citādi nekā?

Kad aizbraucu uz siltajām zemēm, nirstu. Kad aizbraucu pie brāļa, makšķerēju. Kad nedēļas vidū tieku, skrienu Magnētā. Tas gan ir nesen, bet tas ir forši un ar mērķi.

Bet kas ir visinteresantākais?

Tehnoloģijas un zināšanas par būvniecību ir visinteresantākās. Piedalīties semināros, konferencēs un klausīties, kas jauns. Lūk, tas ir interesanti!

Varētu braukt pat reizi nedēļā un klausīties par jaunumiem. Būvniecība ir simbioze starp vairākām zinātnēm un nozarēm: fiziku, ķīmiju, materiālu zinātnēm. Cis ar citu saistīts. Man ļoti patīk zinātne un pētniecība, patīk vadīt studentu zinātniskos darbus. Ja lielajā zinātnes burbulī uztaisi mazu pauguriņu, blakus izaug virsma, un uz katra pauguriņa var būvēt nākamo, jo zinām aizvien vairāk. Pats varu iniciēt tēmas, ko sasniegt. Tās zināšanas noder, tās var izmantot. Tāpēc semināri ir interesanti.

Kāda ir lielākā atzinība konstruktoram, būvinženierim?

Kad students pasaka, ka viņa pasniedzēja stils ir labs. Tā ir vislabākā atzinība. Tas ir efektīvi. Priecē tie, kuri izrāda aizrautību, kuriem patīk, interesē tas, ko māci. Kādi 10% no visiem studentiem ir aizrautīgi.

Kāpēc jānāk studēt, kāpēc jāiesaistās būvniecībā?

Šajā nozarē var redzēt rezultātu, ko esi uzprojektējis, uzbūvējis. Tas ir vidē, dabā. Turas, neplaisā. Daudzi cilvēki rada, bet bieži vien tas nepaliek. Bet te ir māja, kurā citi ir priecīgi ienākt, dzīvot, un tas paliek. Svarīgi, lai industrija prasītu zinātkārus studentus.

Ko pēc desmit gadiem darīsi?

Plānoju aptuveni divus gadus uz priekšu, bet ja tik daudz… Jāizskolo dēls. Otro gadu Anglijas augstskolā apgūst finanses. Būvkonstrukcijas nesaistīja. Rasēja, skatījās, saprata, ka viņam tā ir pārāk liela atbildības nasta. Projektēšanā ir ļoti liela atbildība. Tā atbaida daudzus jauniešus. Visu laiku jāmācās, visu laiku kaut kas jauns nāk klāt. Jebkur ir atbildība, bet te nu tās papilnam, ne uz brīdi nevar atlaist. Tas arī daudzus nobiedē. Toties man ir prieks, ka esmu vairākiem birojiem uzaudzinājis konstruktorus. Arī Kronbergs savulaik teica: žēl, ieguldu daudz darba un līdzekļu, bet pēc tam viņš nodibina savu uzņēmumu. Taču tagad saka, ka labi vien jau ir, jo radījis speciālistu, kas var strādāt patstāvīgi. Tāpat arī man. Jauna paaudze, jauni biroji. Ieguldi, un viņi aiziet. Un tad ir “zvans draugam”, zvans man (smejas).

Ja tev piedāvātu izvēlēties izdzīvot kādas filmas sižetu, kura tā būtu?

Ir tāda filma Susurīša diena, kur vienu dienu var dzīvot ļoti, ļoti ilgi un tik daudz ko piedzīvot. Visu laiku kaut ko jaunu iemācies, laiks nemaz neiet uz priekšu.

Vai ir vēlme būtu vienam, vai arī esi kompānijas cilvēks?

Ģimenes cilvēks.

Vai tici, ka nākotni iespaido vide, kādā esi audzis un dzīvojis?

Visvairāk ietekmē paša attieksme. Tu pats ar šā brīža attieksmi nodrošini savu nākotni. Kāda būs tava attieksme, tādu atbalstu sniegs arī apkārtējie. Ja citi saka, ka ir kāds likteņa pirkts, kas visu vada, tad tu pats ar savu attieksmi arī ietekmē šo vadīšanu.

Kas ir tava otrā āda?

Man nav otras ādas. Kāds esmu, tāds esmu. Būtiski ir pēc iespējas vienkāršāk izturēties pret lietām. Nesamākslot.

Kāds būs tavs pavasaris un vasara?

Beidzot jāatpūšas. Pasniedzējam pienākas divi mēneši atvaļinājuma (smaida). Parasti jau nesanāk. Ja atklāti, tā nekad nenotiek. Taču pēc sesijas vajadzīgs pārtraukums, lai var atgriezties normālā apritē.

Vasara būs saulaina, skaista, ar lauku māju, kurā reizēm var pieslēgties e-pastiem, pakoordinēt to, ko var attālināti. Vismaz vienreiz dienā jākontrolē tas pulss, un es to daru vakarā (smaida).

Intervija publicēta žurnāla “Būvinženieris” 2015.gada jūnija numurā

Mārīte Šperberga