KĀRLIS SIĻĶE
Nosvērtība, viedums, sirsnība, možums un dzīves spars. Tā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Vides un būvzinātņu fakultātes darbinieki raksturo savu kolēģi, docentu Kārli Siļķi, iesakot viņu augstākajam apbalvojumam būvniecības nozarē Pamatakmenim.
Pamatakmens ir pievienojies Zemkopības ministrijas medaļai Par centību, Ministru kabineta atzinības rakstam par mūža ieguldījumu hidroinženierzinātnes attīstībā, pedagoģisko un sabiedrisko darbību, Latvijas Būvinženieru savienības atzinības rakstam un medaļai Par mūža ieguldījumu būvniecībā, kā arī Latvijas Būvinženieru savienības zelta nozīmītei. 56 gadi nozarē.
Virs Vides un būvzinātņu fakultātes laboratorijas durvīm, pa kurām ieejam ar mūsu stāsta varoni, lasāms Leonardo da Vinči citāts: «Ar ūdeni ir tā. Vispirms izmēģini un tad spried.» Ar cilvēkiem esot tāpat.
Kas ir ūdens?
Cilvēki ir ūdens radījumi un lielā mērā atrodas ūdens varā. Planēta ir vairāk zila nekā zaļa. Ūdens ir ārkārtīgi vērtīgs resurss. Nedomāju, ka ūdens pietrūks, mums tikai jāsaglabā tā tīrība. Ūdeni piesārņo lielpilsētas, fermas ielaiž mēslus grāvī, tas ietek upē…
Vai Latvijā cilvēki apjauš ūdens vērtību?
Visskaidrāk, ja mājā ir ierīkota centralizētā sistēma un jāmaksā par patērēto ūdeni. Dzeramā ūdens jautājums Latvijā ir atrisināts. Lietus nokrišņu apjoms gadā svārstās no 550 līdz 650 milimetriem Rīgas apkārtnē, bet Vidzemes augstienē ir tuvu 830 milimetriem. Daļa no tā iesūcas gruntī, daļa aiztek upēs. Ir gadi, kad tas ir pārsniegts, piemēram, 1928. gads bija ļoti slapjš. Mēmelē bija augsts ūdens līmenis. Man ir fotogrāfija, kurā redzams, ka baļķi, ko pludināja pa upi, kā sērkociņi atspiedās pret tiltu un sablīvējās milzīgā kaudzē. Tajā pašā laikā vienā diennaktī no ūdenskrātuves var iztvaikot līdz 100 milimetriem ūdens slāņa, ja ir vējains un mazs mitrums. Skaties un brīnies, kā ūdens pazūd!
Atceros 1958. gadu, kad bija pārplūdušas gan Driksna, gan Lielupe. Mūs, trešā kursa studentus, profesors Arturs Tramdahs aizveda parādīt, kā ūdens riņķo un cik lielām jābūt notekām. Ūdens novadīšanas sistēmā ietilpst grāvji, cauruļvadi, mazās upītes, lielās upes, ezeri. Svarīgi, vai tuvumā ir liels mežs, kas uzsūc lietu. Dabā ir sarežģītas kopsakarības, nevar visu ielikt formulās un teikt: šeit vajadzīgs grāvis metra diametrā. Izdevumā Latvijas lauksaimniecības elektrifikācijai uz vietējo energoresursu bāzes, ko izdevusi Glavnoje upravļenije energetiki, virkne pētnieku, tostarp mans profesors Bernhards Sarma, apkopojuši nokrišņu apjomu, redzams, cik ilgi sniegs neizkūst. Jelgavā tās ir 90 dienas, Vidzemes augstienē – 130, Liepājā – 80, ir augsnes apraksti un tabulas – upes un ūdeņu apjoms. Pagājušā gadsimta divdesmitie, trīsdesmitie, piecdesmitie gadi. Nē, jaunu taisīt nav vajadzības, tā būtu atkārtošanās. Šis izdevums ir bāze, ko izmanto joprojām.
Tādam nokrišņu daudzumam, kāds bija Latgalē un pēc tam visā Latvijā, mūsu hidrobūves nav gatavas, jo hidrotehnikā pastāv tāds jēdziens kā dabas parādības atkārtošanās iespējamība noteiktā laika periodā, tāpēc būves ar milzīgu rezervi netiek projektētas. Tā būtu izšķērdība. Plūdi ir apstākļu sakritība, apstākļu kopsavilkums, kad ūdens daudzums, kas nolīst vai sasnieg, dramatiski palielinās.
Tad latgalieši paši vainīgi, ka nav uztaisījuši lielākas caurtekas?
Ja ir tāda situācija kā patlaban, caurteka galā netiks, abas ceļa puses būs ūdenī, ceļš pārplūdīs, bet iepriekš nevienam nav lemts to paredzēt. Vienkārši tā sagadās, ka vasara ir slapja un sākas plūdi. Skaidrs, ka īpašniekam sāp – viņš ir iesējis vai iestādījis, bet nevar novākt ražu. Tas nav tikai tehnisks un naudas, bet arī emociju jautājums.
Ja runājam par aprēķiniem, nodarbojos ar mazo hidroelektrostaciju dokumentu, tostarp ekonomiskā pamatojuma izstrādi, kas nozīmē aprēķinus, ka, uzstādot vai restaurējot noteiktas jaudas turbīnu, varēs saražot tik un tik, lai īpašnieks var zināt, cik maksās dambja atjaunošana, turbīnas atjaunošana vai jaunas iegāde, kāds transformators, kāds skaitītājs būs nepieciešams.
Mazo hidroelektrostaciju īpašnieki jūs klausa?
Galvenais ir izprast pie galda sēdošo intereses. Neesmu jau viņiem vienīgais padomdevējs. Rēķinu, ka kādiem 90% atjaunoto dzirnavu aizsprostu varētu būt krusttēvs. Reizi gadā organizējam mazo HES kopsapulci, atbrauc kāds no Vides un reģionālās attīstības ministrijas, sarāj kādreiz, ja kāds uzstādījis augstāku ūdens līmeni, lai dabūtu lielāku kritumu un lielāku jaudu.
Par to, ka mazās upes ir pārplūdušas, akmens būtu jāmet uz mazo hidroelektrostaciju īpašnieku pusi.
Daba ir daudzveidīga, un mazās hidroelektrostacijas jau nav plūdu aizsācējas. Tikpat labi var teikt, ka trīs mūsu lielās HES uz Daugavas ir galvenās, kas izraisa plūdus. Var saklupt virsū, ka esat izčakarējuši Daugavu.
Tā jau arī ir.
Tā ir, bet no kurienes tad ņemsim elektroenerģiju. No ārzemēm iepērkam samērā maz.
Kāpēc pievērsāties hidroenerģētikai?
Pamatskolu beidzu 1951. gadā, vēl tagad tā atrodas Rīgā, pie Imantas stacijas. Skolu beidzu teicami, kas ļāva iestāties tehnikumā bez iestājeksāmena. Man bija 14 gadu. Jūlijā ar vecmāmiņu gājām caur Vecrīgu, Krāmu ielā ieraudzīju plakātu, ka Rīgas Lauksaimniecības tehnikums uzņem audzēkņus elektrostaciju būvē. Saku, ka man šī lieta patīk, ejam iekšā. Līdz tam par hidroenerģētiku zināju maz. Tiesa, impulss bija. Pie mājas Rīgā, kurā dzīvoju, bija pamatīgs novadgrāvis. Skatījos, kā ūdens tek. Manā dzimtajā pusē Jaunpilī bija ūdensdzirnavas. Tas rosināja domas par profesiju. Latvijā pirms Otrā pasaules kara bija vairāk nekā 700 ūdensdzirnavu, pēc kara daudzas tika pamestas. Daudzas ūdensdzirnavas stāv sagruvušas. Ir atjaunotas 103 dzirnavas, varētu atjaunot vai uzbūvēt līdz 300. Lielākā daļā no atjaunotājiem tepat šajā kabinetā ir bijuši, esmu viņu biznesam izstrādājis tehniski ekonomisko pamatojumu.
Kāpēc patērētājiem, maksājot par elektroenerģiju vairāk, ir jāsubsidē mazo HES īpašnieki?
Ja nesubsidētu, mums nebūtu tik daudz skaistu vietu. Zaļie nav priecīgi, jo viņiem šķiet, ka ir nepareizi atbalstīt mazo HES īpašniekus. Šis «nepareizi» ir ļoti kategorisks, nepārzinot visas detaļas. Dzīvē ir jāpiemērojas situācijai, jāprot izmantot pieļaujamo. Var jau teikt: nojauksim HES uz Daugavas, jo gribam redzēt Staburagu. Bet ko tālāk?
Pasaules dabas fonds ir nosaucis vairāk nekā divdesmit veidu, kā, uzceļot aizsprostu, upe tiek bojāta. Kā teiktu jūs, kas tādā gadījumā notiek upē?
Notiek pārmaiņas. Tiek appludināta teritorija, izveidojas ūdenskrātuve. Daudzos gadījumos tā jau ir bijis. Līvānos ir Straumes HES. Kad notika HES vēsturisko būvju atjaunošana, veicām rūpīgu izpēti. Uz kādas mājas varējām saskatīt gaišu svītru – pagājušo gadu ūdens līmeni. Tajā pašā līmenī ūdens pacēlās arī pēc aizsprosta atjaunošanas.
Ūdens līmeni upēs ietekmē arī meliorācija. Tā ir zemes uzlabošana, kas mazina klimatisko apstākļu nelabvēlīgo ietekmi un nodrošina dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Meliorācija domāta augsnes auglības uzlabošanai, augsnes veselībai. Tā ir divpusīgā mitruma regulēšana. Ja ūdens līmenis ir pārāk zems, ūdens pa drenām jādod atpakaļ. Latvijā ir maz pārsusinātu teritoriju. Zemniekiem būtu jābūt dokumentiem par drenāžām, grāvjiem, sūkņu stacijām, ja tādas uz viņu zemes ir. Zem zemes vajadzētu būt māla caurulītēm vai perforētas plastmasas cauruļvadiem, kuru caurumiņi nosegti ar sintētisku materiālu, kas laiž cauri ūdeni, bet nelaiž grunti. Tomēr vadi, tāpat kā caurulītes, piesērē. Ozolniekos var redzēt veco Pārvietojamās mehanizētās kolonnas Nr. 13 bāzi. Tur bija tehnika, projektētāji, ekskavatoristi, buldozeristi. Brauca uz objektiem, uzmērīja, veica aprēķinus, projektēja. Jau padomju laikā drenu licēji noteiktā dziļumā spēja rakt, automātiski likt cauruļvadu un uzreiz arī aizsargapvalku. Tagad daudz izdara dators. Ir moderna tehnika. Cilvēku spējās lielas pārmaiņas neredzu. Melioratori pelnīja labi, darbu apjoms bija liels, un visam bija jābūt gatavam ātri. Tiesa, toreiz mūsu domāšana bija noapaļota ap lielsaimniecībām – kolhoziem un sovhoziem, kad tie sabruka un pārveidojās, saimniekos pastiprinājās apziņa, ka tu esi atbildīgs par šo teritoriju, tev jābūt zinošam daudzās jomās. Labs saimnieks uztur savus ceļus, izcērt krūmus no grāvjiem un iztīra caurtekas, izdzenā bebrus upēs, jo tiem ir instinkts aizsprostot ikvienu teci. Reizēm zemnieki sūdzas, ka pavasarī vai rudenī, kad lietavas, nevar ar tehniku tikt uz lauka. Visbiežāk ir aizsērējušas drenas vai smagā tehnika, strādājot uz salijuša lauka, tās saspiedusi.
Bet mans lauciņš ir hidraulika un hidroinženierzinātne. Pēc Lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas man un draugiem, pieciem jauniem čalīšiem, bija doma studēt tālāk. Trīs arī pabeidzām. Vadība teica: tu esi vajadzīgs Hidrotehnisko būvju katedrā, tā kļuvu par laborantu. Vajadzēja ierīkot laboratoriju, biju uzraugs visām iekārtām, visam bija jāstrādā.
Ja jūs nebūtu norīkots darbā Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur būtu gājis strādāt?
Pirmā vietā būtu bijusi vectēva saimniecība Mežavoti Jaunpils pagastā, bet tie jau bija padomju laiki, un šī saimniecība bija kolektīvs īpašums. Mana māsa, kura arī izstudēja hidromeliorāciju, atguva mūsu senču saimniecību un saimniekoja tajā. Tagad saimniecība ir viņas vīra īpašumā. Tas ir dzimtas darbs.
Labi, ka paliku universitātē, jo nebiju noskaņots strādāt objektos. Vēlāk nāca dažādi pasūtījumi no uzņēmumiem – nosakiet to, izmēriet to vai modelējiet to, un mēs darījām. Ir pat īpaši betonā izveidots Daugavas modelis. Vienā pusē Jēkabpils, bet otrā – Krustpils. Modelis tapa 1983. gadā, jo 1981. gadā bija lieli plūdi, un pēc tā modeļa rēķināja, kur jābūvē aizsargbarjeras.
Tas pats modelis, kurā tagad ar skolēniem peldināt papīra laiviņas?
Jā, tur mēs ar skolēniem darbojamies. Bērniem tas ir vajadzīgs. Atrodu viņiem kādas balviņas laivu pludināšanā. Viņi tik dzīvi jūt līdzi un čalo: redz, mans kuģītis tur peldēja visātrāk. Tagad rudenī Jelgavā būs zinātnieku nakts, tad atkal tiksimies šeit.
Man ar bērniem ir ļoti laba saprašanās. Kāpēc? Vienkārši tā ir. Iedzimts. Savulaik spēlēju sešu stīgu ģitāru orķestrī un tagad mācu bērnus, astoņus deviņus gadus vecus, spēlēt klasisko ģitāru. Atnāk arī kāds pieaugušais un pat viena vecmāmiņa, kurai vajagot kādu aizraušanos. Galvenais ir radīt bērnos interesi un atvērt viņus. Lai viņi cenšas izprast mūziku. Viņi mēģina spēlēt, kļūdās un mēģina vēlreiz. Daži lūdz iedot kādas noteiktas dziesmiņas notis. Tad kopā meklējam tās internetā. Te nav mūzikas skolas noteiktības – sak’, tev jāiemācās. Bērni vienkārši sanāk kopā, viņiem patīk būt kopā, jo dažiem nav ne brāļu, ne māsu. Viņi šeit jūtas kā zivis ūdenī. Pulciņš nav monolīts, viņi nāk un mainās. Strādājam četri pieci kopā, katrs savā kaktā, katram savas notis. Droši. Te ir liela ēka, kas piektdienu vakaros brīva.
Esat Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentu godalgots gan kā mācībspēks, gan kā prodekāns? Kā paņemt studentus?
Ar vienkāršību un nelielu humora devu. Nekad viņus nelamāju, vienkārši izrunājamies. Saku: izstāsti kas tev patīk, kas uzvedinājis studēt vides un ūdens saimniecības specialitātē. Viens ir izdomājis pats, citam onkulis ieteicis. Sarunās viņi atraisās. Mēdzu stāstīt jautrus gadījumus no dzīves. 1957. gadā bijām praksē Vecaucē. Dzīvojām pils tornī, tādā ar robiem galā, un mūsu uzdevums bija uzmērīt nemeliorētās teritorijas. Kamēr darījām derīgo darbu, mūsu uzmanību piesaistīja zemeņu lauks netālu no pils. Zemenes apsargāja vīrs, kurš sēdēja mazā, skapim līdzīgā mājiņā ar rokturiem, lai to var aiznest uz vajadzīgo vietu laukā. Vienā naktī, kad sarga būdiņā nebija, mēs to aiznesām uz lauka viņu galu, saēdāmies zemenes un aizgājām gulēt. Otrā rīta visa saimniecība meklēja sarga mājiņu, bet mēs neatzināmies. Tāda 60 gadu veca draiskulība. Gadi paskrējuši ātri. Sākām fakultātes vecajā korpusā, organizējām palīgus no fakultātes, pārvācāmies uz šejieni, izveidojām jauno laboratoriju. Kopš 1983. gada strādājam šeit. Jau 56 gadi pagājuši nozarē. Augstskolu patlaban ir daudz, un studentu grupas ir mazākas. Tā ir privilēģija abām pusēm strādāt, ja grupā ir desmit, divpadsmit studentu.
Kāds nedrīkst būt mācībspēks?
Nedrīkst solīt un neizpildīt, nedrīkst būt lielīgs – es biju, izgudroju, ka esmu tas un tas. Studenti noteikti ir pārāki kādā savā jomā. Reiz jautāju, kurš ir peldējies Nāves jūrā, kur tas milzīgais sāļums. Paceļ roku skaista meitene, ka esot peldējusi, varējusi gulēt uz ūdens. Reizēm paprasu, vai esat bijuši Alūksnē, redzējuši jauno gājēju tiltu. Tieši apceļojot Latviju, var iegūt visvairāk
Vai jums ir kāda īpaša metodes, kā iemācīt?
Mans studiju kurss Hidraulika ir otrajā gadā. Tad viņi jau visu zina, ko es tur daudz stāstīšu. Aizejam ar studentiem uz Fortum, kas apgādā Jelgavu ar siltumu. Tur ir daudz cauruļvadu, siltuma iekārtu. Pēc tādas ekskursijas vārds «sūknis» studentu uztverē iegūst plašāku skanējumu.
Galvenie ir laboratorijas darbi, kad studenti strādā nelielās grupās, attīsta savas novērošanas spējas. Saku, ka ēka ir applūdusi, jo ir avārija, un istabas durvis ir veramas uz ārpusi, bet koridorā ir ūdens. Ar kādu spēku mums jāspiež durvis, lai izkļūtu ārā? Visiem ir jautri, bet ir filmas, kur tas attēlots – vajadzīgi vairāki spēcīgi vīri, lai tiktu laukā. Nu, tad ir skaidrs, ka nepieciešams liels spēks. Ejam ar studentiem ārā lietū skatīt, kā lietus ūdens novadīšanas sistēma strādā. Saku: saskaitiet, cik gūliju strādā pie mūsu fakultātes, un vērtējiet, cik ūdens ietek kanalizācijas cauruļvadā; tad ejam pa Driksas ielu līdz Sporta namam, un es parādu studentiem, ka te, šajā punktā, Driksā ietek lietus ūdeņi no mūsu fakultātes, tieši tāpat kā mēs tikko nācām pa šo ielu. Lai sajūt, kā tieši tas notiek.
Ar krītiņiem rūpīgi uzzīmēju un uzrakstu shēmas uz tāfeles. Tāds zīmējums prasa minūtes trīsdesmit. Nedodu studentiem gatavu materiālu. Lai viņi papildina manu zīmējumu uz tāfeles vai raksta uz papīra. Citādi skaidroju, skaidroju studentam, tad jautāju: vai saprati? Jā, sapratu, bet, kad liec pie aprēķiniem, neko viņš nav sapratis. Ja nu darbā datora nebūs! Inženierim jāspēj būvlaukumā ātri uzzīmēt, aprēķināt un norīkot darbiniekus, lai ātri gatavs. Vides un ūdens saimniecības speciālistiem pirmajā semestrī ir astoņi un otrajā semestrī atkal astoņi laboratorijas darbi – divas reizes vairāk nekā būvniekiem.
Esat piedalījies Jelgavas pilsētas pretplūdu koncepcijas izstrādē. Vai Jelgava ir droša pret plūdiem?
Jelgava kļuva drošāka. Pēc aizsargdambja uzbūvēšanas no Dzelzceļa tilta līdz autoceļa tiltam Rīgas puse ir aizsargāta. Universitātes puse gan nav aizsargāta. Ir jāseko Mežotnē, kāds ir ūdens līmeņa augstuma rādījums, lai izlemtu, vai gulēt mierīgi vai evakuēties. Fakultāte neapplūst, bet dažas zemākās ielas gan. Kad cilvēks nopērk zemi, viņš nāk šurp un lūdz padomu. Tad rādu foto no plūdu laikiem tajā vietā un reizēm saku, ka līmenis būtu jāpaceļ par kādu metru.
Kas varētu izraisīt situāciju, ka Jelgava jāevakuē?
Tā varētu būt ārprātīga vētra, kas no Baltijas jūras pa Irbes šaurumu sadzītu iekšā daudz ūdens. Tādā gadījumā paceltos ūdens līmenis visās upēs, kas ieplūst Baltijas jūrā. Babītes ezerā ir režīms, ko regulē Varkaļu slūžas. Visi šie līmeņi jāzina un iedzīvotāji jāsagatavo. Teorētiski tāda liela vētra var būt. Jelgava ir applūdusi – es tad vēl nebiju te –, pats centrs gan nebija applūdis, bet vietējie man ir rādījuši, no kurienes uz kurieni varēja aizbraukt tikai ar laivu.
Kura ir jūsu mīļākā vieta?
Noteikti Jaunpils, senču mājas. Kara laikā drošības dēļ bija jāatstāj mājas, devāmies pāri jūrai uz Vāciju. Tur mūs nekas nesaistīja, atgriezāmies. Atceros, kā pāri galvai pārlidoja krievu lidmašīna un puskilometra attālumā uzziedēja milzīgs zemes mākonis metru desmit augstumā. Lidotājs bija gribējis trāpīt mājai, kurā dzīvojām.
Ko sajutāt, uzzinot, ka Latvija atkal ir neatkarīga?
Biju ārkārtīgi priecīgs, kad pasludināja neatkarību. Tajā brīdī bijām dārzā, klausījāmies radio.
Vai ir sajūta, ka esam saimnieki savā valstī?
Jā, ir.
Kā atzīmēsiet Latvijas valsts simtgadi?
Kopā ar kolēģiem un studentiem. Fiziskā varēšana gan ir mazāka nekā senāk, februārī man apritēja astoņdesmit. Kādreiz nivelējot varēju izkāpelēt visas bedres.
Kuri ir trīs nozīmīgākie darbi jūsu mūžā?
Piedalīšanās mazo hidroelektrostaciju atdzimšanā, LLU Lauku inženieru fakultātes prokedāna periods no 2005. līdz 2014. gadam, bet visvairāk jau tie 60 gadi, ko esmu kopā ar savu sievu. Viņa arī strādāja fakultātē. Profesors Sarma palūdza, un viņai izdevās atrast kopēju valodu ar studentiem.
Kāda ir recepte saticībai?
Jābūt vienkāršam. Ienaidniekiem atliek uzdot pareizos jautājumus, lai mainītu viņu domas. Kā jau Ūdensvīrs pēc horoskopa, esmu saticīgs.
Andris Pētersons
Intervija lasāma žurnāla “Būvinženieris” 2017.gada oktobra numurā (Nr.58)