JURIS TERVITS

Ar sportista neatlaidību un izturību

Būvindustrijas lielās balvas 2019 ieguvējs par mūža ieguldījumu Juris Tervits, SIA “LBS-Konsultants” izpilddirektors un prokūrists, daudzos uzdevumos  joprojām ir pirmais, kaut darba mūžs nozarē izstiepies vairāk nekā  pusgadsimta garumā.

TervitsJuris2019

 

Esat kara laika bērns. Vai piekrītat, ka viss ir dzīves sīkumi, galvenais – lai nav kara?

– Jā. Atceros bumbošanas Jelgavā. Pēc uzlidojumiem skrējām ārā no patversmes un lasījām karstās aviobumbu šķembas, lai spēlētos. Tādas spīdīgas un karstas. Ir briesmīgi, ja kādu nogalina.

 

Kā saglabāt mieru brīžam tik trauksmainā nozarē kā būvniecība?

– Jāpierod. Esmu sen pieradis, slāpēju nemieru. Vienkārši paturu sevī. Daudz palīdzējis sports. Labi noder vingrinājumi asinsriņķošanai. Alkohols? Nedaudz var.

 

Kā ir attīstījusies būvniecības nozare pēdējo 50 gadu laikā?

– Ārkārtīgi audzis tehniskais līmenis. Daudzi mācās vai būvē ārzemēs, redz jaunāko, pārņem. Joprojām ļoti svarīgs būvniecībā ir cilvēka faktors. Padomju laikā strādājām ātri, jo visiem tūlīt vajadzēja dzīvokļus. Trūka strādnieku, bija liela kadru mainība. Nāca cilvēki lielākoties bez saprašanas, kā ko darīt. Pat vienu skroderi reiz atsūtīja palīgdarbos. Ierasta lieta bija tiesāto un nosacīti atbrīvoto nodarbināšana. Liepājā atradās sieviešu cietums, tur ieslodzītās strādāja apdares darbos, būvējot vienu manu objektu – skolu Aizputē. Viņas dzīvoja kopmītnēs, pa laikam kāds atbrauca pārbaudīt, kā iet.

 

Kā sadzīvojāt?

– Labi, bet mazražīgs tas darbs, kaut reizēm arī tiesātie iekarsa strādāt. Liepājā atradās zona, kurā ieslodzītie strādāja būvniecībā. Reiz mums pietrūka ķieģeļu fasādei. Liepājā ķieģeļi bija, bet, kad pēc tiem aizbraucām, milzīgs cietumnieks ar lauzni rokās nelaida klāt. Negribēja dalīties. Viņiem arī materiāls vajadzīgs, esot jāstrādā un jāpelna. Par laimi, darbu vadītājs – bijušais mācītājs – attapās un samānīja, ka viņš man tos ķieģeļus esot privāti uzsitis gaisā. Tad atļāva ņemt. Tā laika celtniecības ministrs Ivars Ulmanis sūrojās, ka skolā piekodināja – ja slikti mācīsities, iesiet strādāt uz būvēm. Celtnieki nopelnīja, bet profesijas prestižs bija zems, lai gan tas ir svarīgs. Tagad līmenis stipri audzis.

 

Kad celtnieka profesija kļuva prestiža?

– Nekas nenotiek vienā brīdī. Ļoti lēni nāca tā sajūta. Būvēs vienmēr kaut kā trūka, kaut ko vajadzēja pārtaisīt, lielākoties klusām. Ilgus gadus kā Liepājas teritoriālā vispārējā celtniecības tresta pārvaldes galvenajam inženierim man bija pienākums norādīt, kas jālabo. Ne visai patīkams uzdevums.

 

Kur ņēmāt līdzekļus labojumiem?

– Neviens sevišķi neskatījās, cik izmaksāja materiāli vai tehnika un degviela kādai būvei. Galvenais, lai valsts nauda paliek un grozās valsts kabatā. Lai nauda netiek izmaksāta prom – strādniekiem. Ja pārtērēja algu fondus, tad gan sauca uz ministriju un rāja. Bija izdevīgi un neizdevīgi darbi, no kuriem centās tikt vaļā. Ir anekdote par to laiku. Satiekas divi būvnieki – viens no ASV, bet otrs no PSRS. Pirmais – kapitālists – lielās, ka noslēdzis šādu kontraktu par objekta būvi miljoniem dolāru vērtībā un vēl tādu kontraktu. Būvnieks no PSRS stāsta, ka veiksmīgi atkratījies no šī un vēl tā objekta, lai tik nav jābūvē. Darbinieku un tehnikas trūka, bet plānu katru gadu uzlika lielāku, nekā var izdarīt. Tā nebija, ka objektam nepietika naudas. Kad naudas pietrūka visai valstij, piedrukāja vēl tos rubļus.

 

Kā cilvēciskais faktors varēja izpausties, ja paneļu ēkas visas ir vienādas?

– Ir vienādas, bet ne līdz sīkumiem. Svarīgākais, kā tās saliek kopā. Liepājā laiks vējains un lietains. Tāpēc mums ļoti vajadzēja pārdomāt, lai pa logu ailām vai paneļu savienojuma vietām nesūcas ūdens. Tresta darbinieki visus labos vērojumus lika lietā. Nav tā, ka viens cilvēks vienā dienā izdomā kaut ko jaunu, visi pieņem un priecīgi dara pakaļ. Parasti visi kopā pamazām domā, kā ko iespējams darīt. Patlaban ir liela ažiotāža ar BIM [būves informācijas modeli – red.]. Reklāma liela, tomēr praktiskā puse neiet. Noalgojām BIM speciālistu vienam darbam, bet nebija tā vērts.

 

Kāpēc izvēlējāties studēt būvniecību?

– Mēs – četri draugi no klases – tā nolēmām. Matemātiku mums mācīja pats labākais matemātikas skolotājs Latvijā – Jānis Mencis, bijušais leģionārs. Mēs pat nezinājām, ka viņš karojis. Tolaik baidījās par to runāt. Tāpat ilgus gadus nezināju, kur un kā gājis bojā mans tēvs. Dokumentos rakstīju, ka viņš miris. Tikai vēlāk caur Zviedriju uzzināju, ka tēvs gājis bojā latviešu virsnieku nometnē Sibīrijā. Tēvs bija beidzis virsnieku skolu, bet viņam bija arī civilā – grāmatveža izglītība.

 

Vai tiesa, ka daudzi tolaik domāja – par būvinženieri iešu mācīties, ja netikšu arhitektos?

– Jā, arī es gribēju būt arhitekts, bet nebiju pietiekami painteresējies par zīmēšanu. Arhitektiem jāpārzina savs īpašais piegājiens – svarīgi ievērot proporcijas, mazāk jāskatās uz uzzīmēto. 1959. gadā piedalījos PSRS Tautu spartakiādē. Nodarbojos ar paukošanu, 19 gadu vecumā biju Latvijas izlasē, tāpēc atsevišķi no biedriem kārtoju iestājeksāmenus Rīgas Politehniskajā institūtā [tagad RTU – red.], tāpat kā vēlāk citus eksāmenus studiju laikā. Kad atgriezos no spartakiādes, uzzināju, ka neesmu izturējis konkursu zīmēšanā. «Taču jūs ļoti labi esat nolicis eksāmenu matemātikā,» man saka uzņemšanas komisijā, «varbūt gribat studēt par inženieri-celtnieku?» Piekritu.

 

Vai sportisti varēja mācīties mazāk nekā ierindas studenti?

– Tā bija. Varēju brīvi apmeklēt lekcijas. Toties vairāk nācās darīt patstāvīgi. Plus katru dienu divu stundu treniņš. Vienu dienu svarcelšanā, otru – paukošanā. Studēju dienas nodaļā, strādāju un trenējos. Paukošanā visu studiju laiku biju Latvijas izlasē. Vienlaikus nodarbojos ar kultūrismu. Patika cilāt svarus. Tolaik to dēvēja citā vārdā – par atlētisko vingrošanu. Darbojāmies valstij piederošās svarcelšanas zālēs. Kopmītnēs Skolas ielā Rīgā atradās neliela zāle institūta sportistiem. Viņi centās saaģitēt mani vispār pāriet uz svarcelšanu. Uzvarēju pirmajās atlētiskās vingrošanas sacensībās Rīgā. Tur gan nācās pozēt, kas man nepatika, bet spēka vingrinājumus izpildīju labi. Nepatika demonstrēt sevi. Var teikt, ka esmu noslēgts.

 

Vai jums kā noslēgtam cilvēkam nav grūti būt vadītājam?

– Darbā vienmēr esmu centies uzturēt draudzīgas attiecības. Necenšos uzsvērt, ka esmu priekšnieks. Pastāstu cilvēkiem, kā gribētu, lai viņi izdara. Dodu viņiem iespēju. Vadībzinības apguvu ne no grāmatām, bet no dzīves. Mēdz teikt, ka celtnieki vislabāk saprot, ja teikumā iepin pa kādam stiprākam vārdam. Lamuvārdus nelietoju. Pirms gadiem 30, kad tautsaimniecībā valdīja liels sajukums, vienu brīdi nodarbojos ar starptautiskiem autokravu pārvadājumiem. Teikšu, ka šoferi lamājas daudz vairāk nekā celtnieki, bet pie manis neviens nenāca ar lamuvārdiem. Padotie parasti pielāgojas priekšnieka tonim.

 

Ar darbiniekiem esat uz tu vai jūs?

– Lielākoties uz tu, bet, ja cilvēks ir vecāks un vairāk pieredzējis, vienmēr esmu teicis jūs.

 

Vai laidāt, ja kāds strādnieks lūdza, ka no darba jāsteidzas uz treniņu?

– Protams. Arī tagad laižu.

 

Cik liela padomju laikā bija būvnieka loma standarta dzīvojamo māju  celtniecībā?

– Viss tika limitēts. Dzīvoklis nedrīkstēja būt lielāks par tik un tik metriem, mazas virtuves. Visu nācās ekonomēt. Taupījām metālu, tika ierobežots baltās krāsas patēriņš, jo tās trūka. Flīzes nevarēja likt normālā augstumā. Būvniekus kolhozos tā nekontrolēja, viņi varēja dabūt vairāk materiāla. Zinu, jo vienulaik strādāju par republikāniskās apvienības Laukceltnieks tehniskā centra galveno inženieri. Trestā viss nāca caur Celtniecības ministriju, kur bija lielāki ražošanas apjomi, bet vājāka apgāde.

 

Vai cilvēki tolaik bija pieticīgāki?

– Jā, priecājās par to, ko dabūja. Neviens neteica – neņemšu šo dzīvokli, jo vannas istabā nav flīžu. Nebija, ar ko salīdzināt, uz ārzemēm nevarēja tikt, un dzīvokļu trūka. Vecajās mājās nebija ne aukstā, ne karstā ūdens, nebija gāzes.

 

Kas noteica, kurš dabūs jaunu  dzīvokli?

– Dzīvokļus dalīja trīs varas – komunistiskā partija, arodbiedrība un pilsētas vai uzņēmuma administrācija. Viss, izņemot kolhozu īpašumu, piederēja valstij, un visu būvēja par valsts naudu. Privātajiem personīgajā lietošanā varēja piederēt tikai privātmājas līdz noteiktam izmēram.

 

Uz kurieni jaunie būvinženieri visvairāk vēlējās iet strādāt?

– Nebija lielas izvēles. Pēc institūta notika valsts sadale. Nācās strādāt, kur nosūtīja. Es gribēju uz Liepāju. Te manas un valsts intereses sakrita. Kurzemnieki bija labi celtnieki. Pirmās lielpaneļu konstrukcijas dzīvojamo ēku būvei gan ražoja Rīgā, tikai vēlāk sāka ražot Liepājā. Konstrukcijas veda no Rīgas vai Liepājas uz Daugavpili un no Daugavpils vai Rīgas uz Liepāju, jo rūpnīcas specializējās noteikta veida materiālu ražošanā. Kad Liepājā uzbūvēja lielo galantērijas kombinātu Lauma, kurā strādāja milzīgs daudzums strādnieku, viņiem visiem vajadzēja dzīvokļus. Konstrukcijas to būvei veda pat no Ļeņingradas [Sanktpēterburga – red.]. Diemžēl tās laida cauri ūdeni. Lāpījām, lāpījām, pēc tam kvalitatīvākas konstrukcijas sāka ražot uz vietas.

 

Vai nekremt, ka kaut kas uzbūvēts nekvalitatīvi? Kāpēc neprotestējāt, ka jābūvē citādi?

– Centāmies, un cilvēki joprojām dzīvo tajās mājās. Lielā padomju valsts tika vadīta centralizēti. Centās pēc vienveidības. Taupīja. Bija noteikts metāla patēriņš – norma, kur var lietot metālu, kur ne. Maskavā kursos dzirdēju – būvējot vienāda apjoma tiltus, dzelzsbetona konstrukcijas tiltā metāls iztērēts vairāk nekā metāla konstrukcijas tiltā. Tas gan nebija tik augstas markas betons, kādu lietojam mūsdienās. Līvānu kombināta mājām pagrabu, kas laukos noderīgi, drīkstēja būvēt tikai zem nama vienas puses. Tā ir grūti uzbūvēt, pamati sēžas. Tomēr visai mājas platībai pagrabu taisīt neļāva, jo materiāls jātaupa un tā esot lieka platība. Tik lielu pagrabu nevajagot. Latvijas Starpkolhozu celtniecības apvienības vadītājs, amatpersona ministra līmenī, brauca uz Maskavu, lai pierādītu, ka labāk būvēt pagrabu zem visas mājas. Ar lielām pūlēm izdabūja cauri to atļauju.

 

Latvijā bija Celtniecības ministrija.  Vai pie ministra varēja viegli tikt uz pieņemšanu?

– Man vairāk iznāca darīšana ar ministra vietniekiem. Darīšanu bija daudz, es biju lielas celtniecības pārvaldes galvenais inženieris. Visi centās iet un pierādīt, ka materiāli vajadzīgi, izsist vairāk, jo beigās nogrieza vienalga.

 

Vai piedalījāties kādas triecienceltnes būvē, kurai tika veltīti īpaši resursi?

– Es ne, bet kolēģus norīkoja uz darbiem Armēnijā pēc zemestrīces, nācās braukt uz Černobiļu. Tie braucēji nu jau ir tajā saulē. Ventspilī amerikāņi uzņēmēja Hammera vadībā, kurš Maskavā sevi bija pierādījis, uzceļot lielu administratīvo ēku, būvēja minerālmēslu noliktavu. Projektēja francūži. Noliktavai piešķīra īpaši svarīga objekta statusu, deva zaļo gaismu apgādē, tāpēc nekad netrūka materiālu. Mūsu trestam Ventspilī bija būvniecības pārvalde, tāpēc man iznāca darboties ar papīriem.

 

Ko tagad ikdienā darāt “LBS-Konsultantā”?

– Strādāju ar ekspertīzēm. Lielākoties visa pamatā ir strīdi par kvalitāti. Nopriecājos, kad mani uzaicināja te strādāt, jo būvniecība ir mana specialitāte. Tās dēļ savulaik pametu sportu. Vēl no Liepājas regulāri braucu uzstāties TV pārraidēs, demonstrēju spēka vingrinājumus. Tomēr sapratu, ka mans lauks ir būvniecība, to pārzinu, te pazīstu cilvēkus. “LBS-Konsultants”  risina strīdus starp būvniekiem kvalitātes jautājumos. Citas nesaprašanās nav inženieru jautājums. Meklējam, kāpēc caur jumtu tek ūdens, kāpēc ēka sēžas. Cenšamies noskaidrot vainu, bet ne vainīgo. Vainīgais katram jāmeklē pašam. Pārāk daudz ir starpnieku un juristu, kuri iejaucas līgumos. Slikti, ja ministrijā, kas atbild par būvniecību, nav būvnieku un visu sāk regulēt juristi. Nekādi līgumi nelīdz, ja nav godaprāta. Būvnieks, kurš sola un pēc maza brīža apzināti lauž solījumu, nekad nav cienīts.

 

Darba gaitas 1959. gadā sākāt kā  meistars. Kas meistaram jāzina?

– Jānorīko strādnieki un jāuzrauga, kā tiek izpildīts darbs. Patlaban strādniekiem visbiežāk maksā par stundu darbu. Stundas likme irzināma. Tolaik maksāja par darba izpildi. Lai strādniekiem sanāktu alga, nācās daudz ko sadzejot, jo normā par darbu izpildi bija paredzētas kapeikas. Nācās pierakstīt, piemēram, ka taisnotas vecas naglas. Ļoti īsu laiku strādāju par meistaru. Kā inženieris vairāk kārtoju dokumentus.

 

Vai padomju laikā bija kāds inženieru stils – žigulis, uzvalks, ādas žakete?

– Nebija tāda. Turklāt automašīnas nevarēja izvēlēties. Cilvēks bija laimīgs, ja tika pie žiguļa. Man ir piederējuši vairāki žiguļi. Arī vairākas “Alfa Romeo”. Vienu man nozaga pie pašas mājas. Tagadējā “Alfa Romeo” ražota pirms 1990. gada, ar trīs litru motoru, 210 zirgspēki, glabājas garāžā. Ikdienā braucu ar Volvo,  215 zirgspēki.

 

Kas ir nozīmīgākais, ko esat paveicis būvniecībā?

– Nav tāda viena objekta vai darba. Viss ir darīts kopā ar kolektīvu. Viens nebūvē. Būvē piedalās daudzi. Vislielākās tiesības teikt es šo uzbūvēju ir tam, kurš katru dienu pavada būvē. Būvdarbu vadītājam, būvuzraugam, kuram patlaban ir liela loma. Mūsdienās ir viegli dokumentēt procesu un pārraudzīt. Visiem ir fotoaparāti telefonā, fiksē, kas notiek.

 

Vai esat aktīvs  sociālajos medijos?

– Cenšos tur nebūt.

 

Vai ievērojat stingru dienas režīmu?

– Nē. Strādāju, kad vajag. Joprojām palieku darbā vakaros. Rekordu ilgpalikšanā sasniedzu pašā sākumā LBS-Konsultants, kad bija jāsagatavo konkursa materiāli. Viens pats rāvu līdz trijiem naktī. Ja cilvēks zina, ko grib, izdarīt ir viegli.

 

Kas jums palīdz tik ilgi būt aktīvam darbā?

– Neatlaidība. Esmu pārliecināts par sevi. Manī vienmēr ir valdījis sacensību gars. Jāapzinās, ka īpaši grūti ir būt pirmajam, jo vienmēr atrodas konkurenti, kuri vēlas gāzt. Daudz ko jāspēj pieņemt. Paukošanā ir vairāki ieroči, un disciplīnā ar rapieri, kad visu izšķir elektrofiksatora rādījums, nevis tiesneša lēmums, esmu uzvarējis pat pasaules čempionu. Ar zobenu nevarēju tik augstu tikt, jo tiesneši piešķīra uzvaru citam. Vienkārši tā lēma. Mācījos pieņemt.

 

Kāpēc pievērsāties  paukošanai?

– Bērnībā lasīju Dimā romānus, patika ieroči un tā skaņa, kad metāls atsitas pret metālu. Sāku gan ar boksu, bet mammai nepatika. Darbā sports īpaši nenoder. Ja kāds arī zināja par maniem sasniegumiem sportā, viņš neko neteica. Par paukošanu noturējos, daudz nestāstījis arī mājās. Ko daudz runāt par pagātni! Sanāks tāda kā lielīšanās. Rapierus glabāju kastē un reti kad izņemu. Reiz vasarā atnāca ciemiņi, mušas laidelējās pa istabu, paņēmu zobenu un nolasīju tās pa vienai vien. Man tas nelikās nekas īpašs, bet kolēģi brīnījās, kā esmu varējis trāpīt, un vēl tik tuvu lustrai! Diemžēl patlaban nav daudz laika draugiem. Iznāk satikties tikai ar tuvākajiem dzimšanas vai vārda dienās, salidojumos. Cilvēks, kurš aktīvi organizēja sportistu salidojumus, nu ir aizgājis citos medību laukos. Starp sportistiem zaudējumi šajā ziņā ir lielāki nekā starp būvniekiem.

 

Ko ieteiktu gados jaunākiem  būvniekiem, lai saglabātu sportisko formu un darbaspējas?

– Jaunajiem cilvēkiem jārēķinās ar to, ka būs ilgi jādzīvo, tātad arī daudz jāstrādā. Vajag padomāt, ko ēd. Noteikti vingrot. Ja vēl arvien strādāju, tad tikai tāpēc, ka daudz kustos. Vienulaik 65 gadu vecumā katru rītu atspiedos 180 reizes. Slodze liela, bet jutos labi. Asins riņķo, galvassāpes pāriet. Laikam par daudz aizrāvos, jo vienurīt, pēc vingrošanas mazgājoties aukstā ūdenī, acs pieplūda ar asinīm. Ārsts teica – ja tas asinsvads pārplīstu galvā, būtu insults. Tomēr apstāties nevaru. Mazāk, bet vingroju joprojām. Varu atļauties gulēt mazāk nekā sešas stundas diennaktī, jo ir tik daudz, ko darīt.

 

Uzticams profesionālis

Būvinženieris Juris Tervits pārstāv Latvijas būvindustriju visplašākajā profesionālajā spektrā. Apbrīnojama ir viņa ilggadējā un nenogurstošā darbība, saglabājot atbildību cauri visiem notikumiem un pārmaiņām valstī un būvniecības jomā. Karjeras gaitā Juris Tervits piedalījās jaunu materiālu un būvniecības tehnoloģiju veidošanā – šuvju hermetizācija lielpaneļu mājām, pašizlīdzinošās grīdas u. c. Būvinženieris uzkrājis milzīgu profesionālo zināšanu apjomu, kuru izmanto ne tikai savu profesionālo uzdevumu risināšanai, bet arī visas nozares attīstībai un pilnveidei. Nekad nav liedzis savu pieredzi jaunajiem būvniecības speciālistiem. Jura Tervita amatā LBS-Konsultantā jārisina jautājumi par pareizu būvniecības normatīvo aktu pielietojumu un būvniecības procesa dalībnieku dažādu izpratni par tiem. Viņš vienmēr ir principiāls būvniecības procesa jautājumos – priekšlikumu izstrāde nozares likumdošanā, būvekspertīzes un būvprojektu ekspertīzes, būvju pieņemšana ekspluatācijā. Juris Tervits daudzkārt veiksmīgi palīdzējis atrisināt sarežģītus jautājumus, par kuriem ekspertiem radušās domstarpības. Viņš sniedzis ieguldījumu nozares likumdošanas sakārtošanā, lai novērstu iespēju dažādi interpretēt normatīvos aktus. Juris Tervits ir cilvēks, kurš citiem neuzspiež savu viedokli. Ar viņu var runāt par daudzām tēmām, un viņš labprāt dalās ar savām zināšanām, kā arī pateiks savu viedokli, ja viņam jautās.

No kolēģu vēstules Būvindustrijas lielās balvas 2019 vērtētājiem

 

Profesionālā pieredze: Juris Tervits, SIA “LBS-Konsultants” izpilddirektors un prokūrists

Darbības jomas: būvekspertīze, tehniskā apsekošana, būvprojektu ekspertīze

Izglītība: 1961 – 1967 – Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultāte, Rūpniecības un civilās celtniecības specialitāte, inženiera-celtnieka kvalifikācija 1947 – 1959 – Liepājas 5. vidusskola

Papildu izglītība: Baltijas starptautiskā konference Informācijas modelēšana būvniecībā un transportā Normatīvo aktu prasības būvju ugunsdrošībā Mācības Būvniecības procesa nodrošināšana atbilstoši reglamentējošo normatīvu aktu prasībām Būvniecības izstādes Vācijā Datorprasmes Windows vidē

Valodas: latviešu, krievu, vācu

Darba pieredze: Kopš 2004. gada SIA “LBS-Konsultants” izpilddirektors 1993 – 2004;  SIA “Antares Transports” direktors 1983 – 1993;  republikāniskās apvienības “Latvkolhozstroj” ražošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks un tehniskā centra galvenais inženieris 1968 – 1983:  Liepājas teritoriālā vispārējās celtniecības tresta ražošanas tehniskās daļas meistars, būvdarbu vadītājs, daļas vadītājs, celtniecības pārvaldes galvenais inženieris, tresta galvenā inženiera vietnieks.

Dalība profesionālajās organizācijās un sertifikāti: Latvijas Būvinženieru savienības biedrs, 2015. gadā saņēmis biedrības apbalvojumu par mūža ieguldījumu būvniecībā;  Latvijas Inženieru konsultantu asociācijas biedrs;  Augstākās kategorijas kompetence ēku būvdarbu vadīšanā, būvuzraudzībā, būvju tehniskajā apsekošanā;  Sertifikāts ēku būvdarbu būvuzraudzībā un vadīšanā.

 

Pēteris Andersons

Foto: Māris Lazdāns, PHOTORED

Publicēts žurnāla “Būvinženieris” Nr. 72,  2020. gada  februārī