JURIS SKUJĀNS

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Arhitektūras un būvniecības katedras profesors, savulaik LLU rektors, prorektors un dekāns Juris Skujāns. Vīrs ar vārdu. 2016. gadā saņēmis Būvindustrijas lielo balvu par 45 gadu laikā nozarē paveikto.

No kā pats visvairāk esat mācījies?

No saviem vecākiem. Viņi man ieaudzināja attieksmi pret cilvēkiem un darbu. Mamma un tētis teica: ja ir problēmas, tās jārisina, ir jārunā ar cilvēkiem, nevis jānolien malā un jāgaida, ka viss patss atrisināsies. Tomēr haotiski, sasteigti sarunas uzsākt nevajag. Jāpārdomā, kā jautājumu risināt, un jānoskaņojas uz labestīgu sarunu. Šāda pieeja garantē līdzīgu attieksmi pretī. Vēl viena mācība – ja esi ko uzsācis, noved to līdz galam un pārbaudi, vai darbs paveikts kvalitatīvi.

Par ko jūs būtu kļuvis, ja ne būvnieks?

Par arhitektu. Diemžēl ar «labi» zīmēšanā bija par maz, lai iestātos arhitektos. Interesēja būvniecība, tāpēc iestājos Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātē.

Kā atšķiras studijas pagājušā gadsimta vidū, kad studējāt jūs, un tagad?

Ir labi, ka praksēm studiju programmās joprojām ir liela vieta. Ievērojamas pārmaiņas sākās pēc datoru ienākšanas. Gadsimtu mijā notika milzīgs IT lēciens. Patlaban LLU Vides un būvzinātņu fakultātē studiju procesā tiek izmantotas Auto Cad, Revit, Microstation un citas programmas, arī tādas specifiskas programmas kā Sound PLAN skaņas absorbcijas vai SEMA koka konstrukciju parametru apguvei. Plānojam attīstīt specializētu būves informācijas modelēšanas (BIM) klasi un integrēt BIM izmantošanu visā studiju procesā.

Kad students, nākamais būvnieks, droši ir izkritis eksāmenā?

Tas atkarīgs no studiju kursa. Pasniedzu bāzes studiju kursu Būvmateriāli. Lai kā mēs grozāmies, būves sastāv no materiāliem, un tiem ir dažādas īpašības. Tās nosaka gan tehnoloģiju, gan galaizmantošanu. Paši svarīgākie ir stiprības rādītāji, pēc kuriem nosaka stiprības klases. Ja to nezina, tālāk studēt nevar.

Un kas ir pats svarīgākais, kas jāzina būvniekam?

Jāpārzina projekta dokumentācija, normatīvie akti un jāatceras, kas mācīts augstskolā, piemēram, nedrīkst sagraut nesošās konstrukcijas.

Cik daudzi no būvniecību studējošajiem nepabeidz augstskolu? Kāpēc?

Pirmajā kursā atbirums ir vislielākais – parasti līdz 20 procentiem. Iemesli pārsvarā ir divi: jaunietis ir sapratis, ka viņš negribēs visu mūžu ar to nodarboties, vai arī skolā iegūtās zināšanas nav pietiekamas, lai nokārtotu fizikas, matemātikas vai ķīmijas eksāmenus, kuri veido pamatbāzi tālākām studijām. Vecākajos kursos atbirums nav liels, tikai daži procenti. Tad studenti izmanto LLU Mūžizglītības centru, kur nenokārtotos studiju kursus var apgūt par maksu.

Ar ko būvniecības studijas LLU atšķiras no studijām RTU?

LLU pamatstudiju garums ir pieci gadi, RTU – 4,5 gadi. Tāpēc mums ir nedaudz lielāks būvkonstrukciju, būvmehānikas, būvfizikas un akustiskās daļas apjoms. LLU būvnieki piektajā gadā iziet garo praksi. Parasti tas notiek viņu nākamajā darbavietā, un diplomdarbs var būt saistīts ar darbavietā risināmajiem jautājumiem. Jāteic, ka no visām pusēm ir liels spiediens, lai tiktu saīsināts studiju garums.

Vai Latvijā būvnieki ir inovatīvi, un cik starptautiski pieprasīti ir mūsu izgudrojumi būvniecībā?

Latvijā būvnieki ir inovatīvi. Tiesa, ne viss tiek pasniegts patentu veidā. Kā labu piemēru varu minēt SIA TENAX trīs jaunu būvmateriālu ražošanas tehnoloģiju ieviešanu un LLU zinātnieku kolektīva sadarbību ar TENAX šajā laikā. Tika uzsākta putupolistirola siltumizolācijas Tenapors, sendvičpaneļu TENAX un paliekošo veidņu sistēmas Dobeles panelis ražošana. Šie būvmateriāli tiek izmantoti ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.

Ar starptautiskajiem patentiem nav viegli. Vispirms ideja milzīgā ātrumā jānoved līdz tirgus stāvoklim, tad seko vairāku gadu ilgas patentēšanas procedūras. Finansiālie izdevumi patenta sagatavošanai un uzturēšanai Eiropā vidēji izmaksā ap 30 000 eiro ar nosacījumu, ka patents attiecas uz astoņām valstīm un darbojas desmit gadu. Lai to paveiktu, ar autoru iniciatīvu bieži vien nepietiek.

Vai kāds izmanto jūsu patentus par apdares akustisko plātni un tās izgatavošanas paņēmieniem?

Pēdējie divi patenti tika sagatavoti, līdzdarbojoties doktorantiem un maģistrantiem. Studiju laikā viņi apguva, kā sagatavot patenta pieteikumu, un tika saņemts šis patents. Nav daudz tādu, kuri ir spējīgi sagatavot patentus. Kas attiecas uz konkrētajiem patentiem, ir ieceres sadarbībā ar SIA JUMP uzsākt eksperimentālu plākšņu izgatavošanu. Nākamie divi doktoranti jau pilnveido tehnoloģijas, un paredzams, ka šogad iesniegsim vēl vienu patenta pieteikumu.

Jūs esat putuģipša skolas aizsācējs Latvijā. Kur izmantoti šie pētījumi?

Savu tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju par putuģipša izgatavošanas tehnoloģijām aizstāvēju Maskavā 1987. gadā, bet inženierzinātņu doktora grāds man tika piešķirts RTU 1993. gadā. Tolaik mēs ieguvām četrus patentus putuģipša izgatavošanā. Sadarbojos ar Sauriešu būvmateriālu kombinātu, kur izgatavoja ģipša dekoratīvās apdares plāksnes. Tām bija augsta stiprība, bet tās bija smagas. Uzskatīju, ka putuģipša lietošana varētu atrisināt šo problēmu un nodrošināt materiāla ekonomiju. Tika izgatavota eksperimentālā partija. Diemžēl dekoratīvo ģipša plākšņu ražošana Latvijā apstājās. Lai gan Sauriešu būvmateriālu kombināts pārtrauca savu darbību, iezīmēdams ražošanas sabrukumu Latvijā, es turpināju pētījumus par putuģipša īpašībām, siltumplūsmu un žūšanu, ko joprojām citē starptautiski.

Ar kurām valstīm LLU ir lielākā sadarbība?

LLU jau 30 gadu ir kopīgā starptautiskā sadarbības tīklā ar Igaunijas Dzīvības zinātņu universitāti Tartu un Lietuvas Stuļginska universitāti Kauņā, kā arī Vroclavas Vides un dzīvības universitāti Polijā un Tras-os-Montes e Alto Douro universitāti Vilarealā, Portugālē. Mums ir kontakti arī ar Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas un Holandes augstskolām. Ar partneraugstskolām sadarbojamies galvenokārt hidrotehniskajos, būvfizikas, jaunu materiālu izgatavošanas tehnoloģiju izstrādes, biomateriālu, kā arī koka konstrukciju lietojuma, lauksaimniecības ēku un akustikas jautājumos. Arvien pieaug arī to valstu loks, ar kurām sadarbojas mūsu būvnieki. Ziemeļvalstīs veiksmīgi strādā gan mūsu uzņēmēji, gan konstruktori un būvnieki. Tur novērtē mūsu speciālistu precizitāti un kvalitāti darbā.

Cik liela peļņa ir atbilstoša būvniecībā?

Lielai daļai mazo un vidējo uzņēmumu, cik man zināms, ir pagrūti runāt par peļņu. Dempinga apstākļos jautājums vairāk ir par izdzīvošanu. Par peļņu var runāt lielās un varbūt šauri specializētas firmas.

40% ēnu ekonomika būvniecībā nozīmē, ka daudzi šīs jomas pārstāvji ir negodīgi. Kāpēc viņi tādi ir?

Par to procentu lielumu varētu diskutēt. No ēnu ekonomikas trim galvenajām komponentēm – peļņas slēpšana, neuzrādītie darbinieki un algas –, visjūtamāk tā izpaužas algu sektorā. Šajā jomā grēko arī privātais, pat stipri mazais pasūtītājs, piemēram, mājsaimniece sarunājot meistarus dzīvokļa remontam. Ēnu ekonomika ir saistīta ar normatīvo regulējumu valstī, tā izpildes kontroli, ekonomisko stāvokli, cilvēku izpratni un attieksmi pret godīgu nodokļu maksāšanu, un tā nav tikai būvniecībā.

Kas notiks ar būvniecības nozari bez Eiropas Savienības fondu naudas?

Būvniecības darbīgums vai stagnācija apliecina visas valsts darbošanās spējas. Ja valsts būs darbīga, viss būs kārtībā. Ja valsts balstīsies tikai uz birokrātijas attīstību, lielas nepatikšanas būs ne vien būvniecībai.

Bijāt nozares profesionālo organizāciju rīkotās lielās skates Gada labākā būve Latvijā žūrijā. Kāds ir iespaids par to?

Lieliski noorganizēts notikums un apstiprinājums tam, ka Latvijas būvnieki prot būvēt.

Nākamgad skate Gada labākā būve Latvijā notiks jau divdesmito gadu. Kādi būtu jūsu ieteikumi tās attīstībai?

Noteikti jāturpina objektu rūpīgā izvērtēšana dabā. Finālā ieteiktu izmantot Būvindustrijas lielās balvas pretendentu principu, kad visas prezentācijas visiem žūrijas locekļiem iespējams noskatīties vienlaikus, nevis dalīt finālistu uzstāšanos pa grupām.

Esat studentu korporācijas Fraternitas Imantica filistrs. Kā buršu tradīcijas Jelgavā palīdz studijām?

Jā, mana korporācija ir Fraternitas Imantica. Tā ir brālība uz mūžu. Korporācijā apvienojas gan jauno azarts un vēlme ātrāk sasniegt mērķus, gan vecāko pieredze un spēja dot labus padomus. Ir arī stipendijas labākajiem fukšiem, kuri sevi pierādījuši gan studijās, gan sabiedriskajā dzīvē.

Kāda ir jūsu mīļākā studentu dziesma?

Kad studēju, patika Miglā asaro logs. Patlaban sirdi saista Jaunība un Virši zili, virši sārti. Tās var atrast arī LLU 150 gadu jubilejai veltītajā Dziesmu kladē.

Jums ir daudz apbalvojumu, tostarp ārzemju. Kurš ir sirdij tuvākais?

Latvijas Republikas Trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. Protams, augsti novērtēju arī citas atzinības: Latvijas studentu Gada balvu nominācijā Gada rektors 2007. gadā, Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības rakstus, Latvijas Zinātņu akadēmijas Atzinības rakstu, Igaunijas Republikas un Somijas Republikas ordeņus un citas atzinības.

Ar kādu sajūtu 2016. gada rudenī saņēmāt Būvindustrijas lielo balvu?

Šī balva man ir ļoti nozīmīga. Kaut arī mans pamatdarbs ir saistīts ar jauno būvnieku sagatavošanu un dzīve mani ievirzījusi administratīvajā darbā, nekad neesmu zaudējis saikni ar būvindustriju. Priecājos, ka balvas organizatori izprot, cik svarīgi ir ielikt pareizus pamatus nākamo būvniecības speciālistu domāšanā.

Patlaban daudz diskutē par būvnieku atbildību, tomēr ģenerāluzņēmēji joprojām paliek parādā apakšuzņēmējiem, ne visas būves ir kvalitatīvas. Vai tie augstskolā pareizi ieliktie pamati darbā aizmirstas?

Nedomāju, ka pamati šādai sliktai attieksmei ir ielikti, studējot būvniecību augstskolā. Domāju, ka tās vispirms ir negodīgas biznesa attiecības. Cilvēki ir dažādi.

Kolēģi no LLU jūs raksturo kā spēcīgu un aktīvu personību. Kāpēc, jūsuprāt, viņi tā uzskata?

Pamatā šim uzskatam varētu būt kopīgo mērķu sasniegšana, neskatoties uz daudzām problēmām un šķēršļiem. Kad biju asistents augstskolā, kopā ar kolēģiem no nulles izveidojām būvmateriālu laboratoriju. Kad biju dekāns, sekmīgi novadīju pirmo starptautisko studiju programmu akreditāciju, un visi kopā izveidojām jaunu unikālu ainavu arhitektūras un plānošanas specialitāti. Kad biju rektors, uzbūvējām Baltijas valstīs modernāko LLU veterināro klīniku, kopā ar Latvijas Kokrūpnieku federāciju un AS Latvijas valsts meži izveidojām Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūtu, LLU mācību un pētījumu saimniecībā Vecauce uzbūvējām govju kūti ar moderniem slaukšanas robotiem un Latvijas laukos pirmo koģenerācijas staciju. Esmu ieguldījis lielu darbu, lai Jelgavas pils kļūtu par vienu no atpazīstamākajiem studiju, kultūras un zinātnes centriem Latvijā.

Ko pats domājat par saviem kolēģiem?

Tikai kopā esam varējuši paveikt tik daudz. Gan fakultātē, gan katedrā ir draudzīgs, saliedēts kolektīvs. Daudzu jautājumu risināšanā apvienojamies ar citu fakultāšu kolēģiem un vienmēr atrodam kopēju valodu.

Kā to sasniegt?

Jābūt tādam, kāds esi.

Kas vadītājam jāprot?

Nospraust organizācijas tuvākos un tālākos mērķus, izvērtēt darbus pēc svarīguma un pareizi sadalīt prioritātes. Izvēlēties, ko darīt pašam un ko deleģēt kolēģiem. Izveidot labu, rīcībspējīgu komandu. Saliedēt kolektīvu, lai sasniegtu mērķus.

Piecpadsmit gadu esat bijis dekāns, desmit gadu – rektors. Padalieties atziņās, kā saliedēt cilvēkus?

Jābūt korektam attiecībā pret visiem, vai tā ir apkopēja vai tavs vietnieks. Strīdīgi jautājumi jāizskata ieinteresēto cilvēku klātbūtnē, ļaujot visiem izteikties. Ir vajadzīga diskusija. Ir jāizanalizē un ātri jāpieņem atbilstošākais lēmums. Ja tas ir pamatots, pat negatīva lēmuma gadījumā nebūs konflikta. Protams, vajag organizēt kolektīva pasākumus, kuros pašam aktīvi jāpiedalās.

Ar ko vadītājs būvniecībā atšķiras no citiem vadītājiem?

Būvniekiem nav pastāvīgas darba vietas kā rūpnīcā. Vadītājam jāizprot ne tikai projektu dokumentācija un milzīgs skaits būvniecības tehnoloģisko procesu, bet arī jābūt gatavam sākt darbu klajā laukā un pēc ēkas būvniecības pabeigšanas doties projām uz citu, līdz tam svešu vietu. Īpaši svarīgi ir izprast savus darbiniekus, kuru darbs nav no vienkāršajiem, jo būvnieki strādā gan zem klajas debess, gan ļoti ierobežotās telpās.

Cik mērķtiecīga bijusi jūsu kāpšana pa karjeras kāpnēm?

Zinātnes jomā tā ir ļoti mērķtiecīga. Negulētas naktis, ģimenei atņemts laiks un dzīve trūcīgos apstākļos – viss bija veltīts inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai. Administratīvajā darbā visos amatos tiku virzīts un aizklāti ievēlēts. Vienmēr esmu radoši un atbildīgi izturējies pret veicamajiem darbiem. Neesmu plānojis, kā apsteigt citus vai parādīt viņus sliktākā gaismā.

Cik daudz tajā ir paša sekmju un cik veiksmes?

Veiksme ir tad, ja tu esi īstajā vietā un īstajā laikā, viss cits gulstas uz paša sekmīgu darbību.

Vai būvnieks maz drīkst paļauties uz veiksmi?

Ja nu vienīgi kāršu spēlē un arī tikai tad, ja zaudējums nedraud ar ģimenes izlikšanu no dzīvokļa.

Ko darīt tiem, kuriem kāpšana pa karjeras kāpnēm nesekmējas tā kā jums?

Pacietīgi strādāt un pilnveidot sevi.

Jūs uzskata par omulīgu un jautru cilvēku. Kāds ir jūsu mīļākais joks par būvniekiem?

Bērni, pārnākuši mājās no bērnudārza, rupji lamājas. Vecāki dodas uz bērnudārzu, lai noskaidrotu, kurš vainīgs. Vadītāja teic, ka sliktais piemērs noteikti būs nācis no būvmeistariem, kuri bērnudārzā labo saplīsušās ūdens caurules. Pasauc meistarus. Vecākais meistars ir patiesi sašutis, ka viņus apvaino rupjību runāšanā: “Kāpēc mēs!? Es kā šodien atceros – turu kāpnes, bet metinātājs Nikolajs, uzkāpis augšā, pēkšņi sāk metināt. Nepaspēju pabēgt malā, un man aiz krekla apkakles sabira ugunīgas dzirksteles. Es teicu: mīļais Nikolaj, lūdzu, esi mazliet uzmanīgāks un uz mirkli pārtrauc metināt.

Vai savu kuplo bārdu kādreiz esat noskuvis?

Līdz šim neesmu to darījis, bet svarīgas lietas labā varētu gan. Piemēram, ja būvniecībā tiks pilnībā iznīdēta ēnu ekonomika vai visi LLU būvniecības 1. kursa studenti pabeigs pirmo sesiju bez studiju parādiem.

Andris Pētersons