JURIS BIĶIS

Jura Biķa stratēģiskā analītiķa spējas, māka piesaistīt gan pieredzējušus profesionāļus, gan jaunus, strādāt gribošus un kokrūpniecības nozarē ieinteresētus speciālistus ir padarījusi akciju sabiedrību Latvijas Finieris par vienu no vadošajām saplākšņa ražotājām pasaulē. Tikpat nozīmīgs ir Jura Biķa veikums sabiedriskajā darbā, ieguldījums meža nozares interešu konsolidēšanā un nozares kopējā attīstībā. Taču Latvijas Finieris ir saistīts arī ar būvindustriju. Būvmateriālu ražotāju asociācija 2014. gada Būvindustrijas lielajai balvai kategorijā Mūža ieguldījums būvindustrijā izvirzīja ilggadējo AS Latvijas Finieris līderi Juri Biķi. 39 žūrijas locekļu lēmums bija vienbalsīgs. Viņi novērtēja uzņēmuma vadītāja lielo nozīmi Latvijas ekonomikā un Jura Biķa sabiedriskās aktivitātes.

Radošais konstruktors

Kolēģi uzskata, ka Latvijas Finiera pašreizējiem panākumiem Juris Biķis pamatus būvēja, kad 1967. gadā sāka strādāt rūpnīcas Furniers konstruktoru birojā. Furnierā bija vēsturiski mantota tradīcija nepārtraukti kaut ko uzlabot, rekonstruēt un pārbūvēt. Tur pārmūrēja skursteņus, nomainīja koka jumtus. Konstruktoru birojs, kurā strādāja Juris Biķis, cieši sadarbojās ar nestandarta iekārtu cehu, kas bija gandrīz kā neliela atsevišķa rūpnīca. Šajā komandā strādājošā konstruktora radošumu drīz vien pamanīja un Juri Biķi paaugstināja amatā par galveno inženieri.

Kurā brīdī viņš sajutis sevī radošu konstruktoru? Juris Biķis pasmaida un atbild: «Tas radošums droši vien nāk no senāka perioda. Manā bērnībā nebija rotaļlietu. Tās nācās gatavot pašam. Rokās urbis, ēvele, cirvītis. Tā tapa arī kaķene, pistole. Bērni pēc 1945. gada paši nodarbojās ar konstruēšanu. Varbūt no tā laika arī nāk vēlme konstruēt. Katrā ziņā izdomāt kaut ko jaunu vienmēr ir ļoti patīkami.»

1975. gadā uzņēmumus Lignums, Furnieris un Latvijas Bērzs apvienoja valsts uzņēmumā Latvijas Finieru ražošanas apvienība. Tās pirmie soļi bija neapskaužami, jo rūpnīcai tika noteikt neizpildāmi plāni. Rūpnīcā Lignums vispirms bija jāatjauno nolietotie pamatlīdzekļi un infrastruktūra. To līdz galam paveikt Jurim Biķim gan izdevās tikai tad, kad viņš jau bija kļuvis par apvienības ģenerāldirektoru.

Četrpadsmit gados no vienkārša konstruktora līdz ģenerāldirektora amatam Vissavienības pakļautības uzņēmum… Padomju laikos tā parasti nenotika, tāpēc to var dēvēt par teju vai unikālu gadījumu. Pateicoties Jura Biķa plašajam redzējumam, Latvija tika pie vēl joprojām modernākās saplākšņa ražotnes rūpnīcā Lignums. Jauno cehu pabeidza pagājušā gadsimta 80. gados. Savlaicīgās investīcijas deva jaunu produktu 4×8 pēdu izmērā un pasaules līmeņa kvalitātē. Tieši investīcijas palīdzēja rūpnīcai atgūties no plānveida saimniekošanas un nostabilizēties apkārt valdošās saimnieciskās krīzes laikā, ieņemot starta vietu pasaules brīvajā tirgū.

Ja nebūtu jaunā Lignuma ar tā jauno produktu, turklāt pasaules tirgū pieprasītajā kvalitātē, nav zināms, vai Latvijas Finieris būtu tāds, kāds tas ir tagad. Investīcijām ir izšķirīga loma pareizajā laikā un pareizajā vietā, un īpaši spilgti tas parādās pārmaiņu laikos. Par spīti finanšu svārstību viļņiem pasaulē, šodien Lignums ir vadošā rūpnīca koncernā.

Vai jūs vienmēr izrādījāt iniciatīvu pats, vai arī jums blakus bija kāds gudrs vadītājs, kas jūs pamanīja?

Katrā ziņā sevi nekad nereklamēju, jo agrāk nebija pieņemts rīkoties tā, kā tagad, kad pretendents uzstājas un sevi piesaka. Toreiz aicināja strādāt vai iecēla amatā.

Ko jaunu par sevi uzzinājāt, nokļūstot aizvien lielākā amatā?

Satiekoties ar cilvēkiem, ir svarīgi saprast, ka katrs ir citāds un no katra var mācīties. Iemācoties var izprast viņa motivāciju. To saskari ar cilvēku pārnesu izpratnē uz sevi, saprotot, kāpēc viņš darbojas tieši tā un kā ar viņu strādāt, sadarboties.

Kā vislabāk pārbaudīt cilvēku? Vai jums vienmēr piemitusi intuīcija, izvēloties ar ko kopā strādāt?

Lai ar cilvēku strādātu kopā, jābūt vienādai izpratnei par rāmjiem, kuros darboties, arī par atļautības robežām, pieņēmumiem. Ja tā izpratne ir līdzīga, komanda strādā kopā. Ja nosacījumi, ko cilvēki sev izvirza, ir atšķirīgi, tad jāšķiras. Tas nav nekas slikts. Sastrādāties parasti var ar tiem, ar kuriem ir vienāds prasību līmenis pret sevi, pret pārējiem, pret valsti. Tā arī veidojas komanda.

Latvijas Finieri var uzskatīt par Latvijas lepnumu. Kas jums pašam ir lepnums?

Neesmu par to domājis, bet tās varētu būt attiecības ar cilvēkiem.

Astoņpadsmit mātesmeitas

Viens no koncerna uzņēmumiem Rēzeknē Verems ir veiksmīgs piemērs industriālo koka ēku būvniecībā Latvijā. Pēc Jura Biķa iniciatīvas rūpnīcas 14 200 m2 platībā izmantotas Somijā līmētās koka konstrukcijas. Verems ir pirmais industriālais projekts Latvijā, kur dzelzsbetona un metāla kolonnu vietā izmantotas lielgabarīta koka būvdetaļas.

Kāpēc izvēle bija par labu Rēzeknei?

Mums bija svarīgs reģionāls izvērsums resursu dēļ. Patlaban strādājam arī Lietuvā, Igaunijā, Somijā. Bet Rēzeknes rūpnīca saistīta ar konkrētu personību. Kādreizējais partneris kokmateriālu iepirkšanā Jānis Staris ļoti veiksmīgi sadarbojās ar uzņēmumu un pēc tam jau pievienojās Latvijas Finiera komandai.

Vai kāds no daudzajiem meitasuzņēmumiem ir sirdij īpaši tuvs?

Parasti vairāk uzmanības tiek tam uzņēmumam, kurš vēl tikai veidojas un attīstās. Līdz ar to katram bijis savs laiks.

Ko iegūst un ko zaudē, strādājot tik lielā uzņēmumā?

Svarīga ir mainība. Ja uzņēmums ir audzis, attīstījies, tad nevar teikt, ka visu laiku strādāju vienā vietā. Būtībā sanāk, ka esmu strādājis daudzās vietās. Visu laiku esmu procesā un tādā mainībā ar tik dažādām funkcijām, ka tas ir ieguvums attīstībai.

Kāds brīdis vai periods bijis vissarežģītākais pārdzīvojumiem pilnākais, riskantākais?

Izšķirošu lēmumu ir bijis pietiekami daudz: lielā maiņa no tā dēvētās plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, privatizācijas procesi, eksporta tirgus atrašana. Jāsabalansē resursi, tirgi. Tas bija būtiski. Nācās pieņemt gan ļoti atbildīgus, gan nepopulārus lēmumus.

Vai Krievijas investoru agresīvā vēlme nopirkt uzņēmuma akcijas sarežģīja dzīvi?

Tas nebija sarežģītāks brīdis par citiem. Var jau saprast Krievijas uzņēmēju intereses iegādāties mūsu uzņēmuma akcijas un caur uzņēmumu iekarot pasaules tirgus. Tas viņiem bija svarīgi. Taču tas ir noiets posms. Atzinību mūsu akcionāru vidū šīs aktivitātes neieguva.

Vai kādai savas dzīves iespējai kādreiz esat teicis nē?

Visu laiku esmu strādājis šajā sistēmā un vienmēr centies izmantot tās iespējas, ko piedāvā šī uzņēmuma attīstība.

Kādreiz skolā mācīja, ka ir tikai viena pareiza atbilde. Kā ir dzīvē?

Nav viena varianta, ir virzieni, kurus pieņemam, kuros vēlamies attīstīties. Tie ceļi veidojas vai tiek sasniegti, ņemot vērā cilvēkus, iespējas. Tāpēc ceļiem ir samērā liela brīvības pakāpe. Taču pats svarīgākais ir saprast virzienu.

Kāds ir lielākais prieks no šā darba?

Uzņēmuma attīstība un iespēja strādāt kopā ar daudziem ļoti interesantiem cilvēkiem.

Vai jums piemīt vēlme pētīt problēmu?

Bez tās izzināšanas nevar pieņemt lēmumus.

Novērtējums par lēmumiem un rīcību

Juris Biķis saņēmis Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava apbalvojumu –Polārzvaigznes ordeni, 1. šķiras bruņinieka krustu.

Par lielajiem nopelniem Latvijas meža nozares un Latvijas tautsaimniecības attīstībā Jurim Biķim piešķirts IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordenis. Viņš ir arī III šķiras Atzinības krusta komandieris.

Savulaik viņam piešķirta Latvijas Darba devēju konfederācijas balva par ieguldījumu uzņēmējdarbības vides attīstībā un Spīdolas balva ekonomikā par profesionālā mūža ieguldījumu mežu nozares konkurētspējīgā attīstībā: sekmīgā privatizācijā, uz zināšanām balstītā koksnes padziļinātā pārstrādē, jaunu eksporta tirgu apguvē, kā arī efektīvas pārvaldības iemaņu nodošanā nākamajām paaudzēm.

Jurim Biķim piešķirta arī Ministru kabineta balva un meža nozares Gada balva Zelta čiekurs nominācijā Par mūža ieguldījumu.

Balvas ir kā paldies un novērtējums. Sportisti par īpašu uzskata olimpisko medaļu, vai arī jums kāda no saņemtajām ir īpaša?

Nevaru izdalīt kādu konkrētu apbalvojumu. Taču no sportistiem es ļoti atšķiros. Sportists visbiežāk balvu saņem par savu individuālo sniegumu. Visas man piešķirtās balvas ir par uzņēmuma, tātad komandas sasniegumiem. Diemžēl par šiem sasniegumiem balvas parasti saņem uzņēmuma vadītājs. Bet tās nopelna, strādājot visi kopā. Mani apbalvojumi ir apbalvojumi komandai.

Kas ir lielākā atzinība ražotājam?

Ja uzņēmums attīstās, ja tā produktu novērtē, pasūta un iegādājas daudzviet pasaulē, tā ir atzinība.

Juris Biķis aktīvi piedalās sabiedrisko organizāciju darbā. Īpaša viņa ietekme jūtama Meža konsultatīvajā padomē, Latvijas Kokrūpniecības federācijā, Tautsaimniecības padomē un Latvijas Darba devēju konfederācijā. Juris Biķis ir Latvijas Lauksaimniecības un Meža zinātņu akadēmijas Goda loceklis un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Goda doktors.

Kur rodat tik daudz spēka, laika un enerģijas šīm aktivitātēm?

Patlaban mazāk aktīvs esmu uzņēmumā. Taču sabiedriskās aktivitātes vienmēr ir attieksmes jautājums – pret procesiem valstī, cilvēku domāšanas izmaiņām. Sabiedriskās aktivitātes dod plašākus kontaktus un ļauj saprast, kā šī mainīgā pasaule attīstās. Tas atvieglo uzņēmumā pieņemt lēmumus un darbu. Tā ir skola un informācijas ieguve.

2007. gadā Komersanta Vēstnesim Juris Biķis teica: «Brīvība ir laba lieta tad, ja mēs to gaidām. Tad, kad tā pienāk, ļoti daudziem negribas uzņemties atbildību. Arī pašiem par sevi. Ja cilvēks nostājas šādās pozīcijās, tad pat īsti vairs nav kam žēloties. Mēs cīnījāmies par brīvību un neatkarību, kad tās vēl nebija, bet, kad tā ir iegūta, daudzi vēlas nokļūt atpakaļ vecajos laikos, lai būtu kāds, kam prasīt un pasūdzēties.»

Kur tā bēda, ka dzīvojam pagātnē, gaužamies? Vai to iespējams mainīt?

Tā ir viena no mūsu lielākajām problēmām, un nemaz tik strauji uz labo pusi neiet. Brīvībai jāiet kopā ar atbildību. Vieglāk ir žēloties, nevis pašam uzņemties atbildību. Sliktākais, kas ir Latvijā – no kaut kā gaidīt rezultātu, neuzņemties atbildību un nenovērtēt to, kas šajos 25 gados sasniegts un tik ļoti izmainījies uz labo pusi. Mēs, protams, nevaram salīdzināt sevi ar bagātākajām Eiropas valstīm, jo nav iespējams dažos gados panākt to, ko citi paveikuši gadu desmitos un simtos. Ja tie cipari ir pareizi, tad tikai 16% pasaules iedzīvotāju dzīvo labāk nekā Latvijā. Tātad uz savu zemi mēs varētu skatīties pavisam citādi. Žēlošanās ļoti traucē. Tā traucē arī pieņemt lēmumus.

Seši bērzi katram Latvijas iedzīvotājam

LLU Padomnieku konventa priekšsēdētājs un Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidents Juris Biķis Latvijas Lauksaimniecības universitātes 150. jubilejā, stādot mežu, teica: «Grūti iedomāties ko tādu, kas būtu simboliskāks par kokaudzes stādīšanu. Tas ir nākotnes un stabilitātes garants. Ieguldot mežu audzēšanā, rezultāts Latvijas ekonomikā kopumā būs pēc vairākiem gadu desmitiem. Bet, jo ilgāk zeme netiks racionāli izmantota, jo ilgāk lauku ilgtspējīga attīstība tiks bremzēta.»

Cik koku pats esat iestādījis?

Neesmu skaitījis, bet domāju, ka diezgan daudz. Tā ir viena no formām, kā pievērst sabiedrības uzmanību uzņēmumam. Savulaik izrēķinājām, ka katram Latvijas iedzīvotājam esam iestādījusi sešus septiņus bērzus. Aktualizējam Meža dienas, iesaistām skolēnus, jauniešus. Īstenojam programmu par bērzu audzēšanu.

Ja jums būtu jāidentificē sevi ar koku, kas jūs būtu?

(Smejas.) It kā man būtu jāsaka bērzs, bet negribētu tā izdalīt. Jebkuram kokam ir nozīme. Katrs ir ļoti vajadzīgs. Vieni ir rūpnieciskajos mežos, citi ainavās, parkos. Katram sava vieta, un par katru jārūpējas.

Kādas grāmatas jums ir pa tvērienam?

Grāmatu ir daudz, bet tās var sadalīt. Viena grupa saistīta ar vēsturi, pasaules un valstu attīstību, otra – ar ekonomiku, tautsaimniecību, trešā – ar izklaidi. Citkārt tās lasu pat vienlaikus.

Jo augstāk cilvēks kāpjot, jo vientuļāks kļūstot. Kā ir ar jums?

Neteiktu, ka vientuļāks, un nezinu, vai tam ir sakars ar amatiem. Ar laiku katram izveidojas līdzīgi domājošu cilvēku loks, ar kuriem viņam ir vieglāk saprasties.

Kā jāaudzina bērni, lai viņi turpinātu vecāku iesākto, teiksim, dēls ietu tēva pēdās?

Viņiem jāļauj darboties, lai viņi redz rezultātu, tad var salīdzināt, kā bijis ar citu ieteikto variantu. Nevajag viņiem diktēt savus nosacījumus. Pēctecība veidojas, ja ģimenē tiek apspriesti arī darba jautājumi, vismaz daļēji. Ja bērnam ir vairāk informācijas par šo jautājumu, tad viņš izvēlas. Tas attiecas uz jebkuru profesiju: ārstiem, juristiem. Viss atkarīgs no tā, kā ģimenē tiek pārrunāti un apspriesti darba jautājumi.

Kā jūs izbaudāt šodienu? Vai joprojām esat darbaholiķis?

Cenšos sabalansēt visu, kas cilvēkam nepieciešams.

Kāda ir jūsu teorija par to, kā veidojas cilvēka dzīve? Katrs pats to veido, liktenis, karma, ceļā satiktie cilvēki…

Domāju, ka ļoti daudz ietekmē citi cilvēki. Kontakti ar viņiem rada kādas izmaiņas dzīvē, jo katrs satiktais dod kādu pienesumu.

Daži kungi teikuši, ka līdz 40–50 gadu vecumam smagi jāstrādā, tad jābauda augļi. Jūs joprojām strādājat.

(Smejas.) Daru gan to, gan to. Piemēram, slēpoju. Man šķiet, ka visiem latviešiem patīk slēpot, arī man.

Kas jūs rada bažīgu?

Neteiktu, ka par to bažījos, bet jāpieņem, ka pasaule visu laiku mainās. Šīs izmaiņas jāpieņem un jāsaprot, kā uz tām reaģēt. Pasaulē bijuši kari, vēl lielākas nelaimes un krīzes nekā patlaban. Nav jādramatizē situācija, nav jāvairo žēlošanās un bēdas, bet jāvērtē šīs izmaiņas. Jādomā par to, kā pielāgoties šai mainīgajai pasaulei.

Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, pasniedzot Jurim Biķim augstāko apbalvojumu būvindustrijā Pamatakmeni, teica, ka balvas laureāts ir tāds pamatakmens, uz kura turas mūsu valsts Latvija, un vēlēja, kaut mums būtu vairāk tādu stipru vīru.

Jura Biķa kolēģi apgalvo, ka viņu nav iespējams par daudz saslavēt. Viņš pats no skaļiem slavinājumiem cenšas norobežoties, taču piekrīt, ka bijis aizsācējs, bet viss pašreizējais uzņēmumā izveidots, kad pamazām klāt pienākuši citi. Arī Būvindustrijas lielo balvu Juris Biķis uztver kā novērtējumu savai komandai: «Paldies, ka mūsu kolektīvs novērtēts kā būvnieku sadarbības partneris. Mūsu saplāksnis, ko lieto veidņos, noder monolītajā celtniecībā. Esam bijuši arī aktīvi pasūtītāji un sava uzņēmuma būvēs cenšamies izmantot kaut ko jaunu, piemēram, Veremā iespaidīgas koka konstrukcijas. Būvniecība atspoguļo cilvēka dzīves izmaiņas prasības pret vidi un kvalitāti. Būvnieku darbošanās, laba darba organizācija virza uz priekšu arī citus iesaistītos. Tās ir tādas mērauklas. Būvniecība ir visu aptveroša un ļoti radoša nozare, kurā ir arhitekti, konstruktori, būvnieki… Ar veselīgu skaudību skatos uz šo skaisto nozari.»

Latvijas Finieris

No uzņēmuma ar trim ražotnēm Latvijas Finieris izaudzis par koncernu. Tā sastāvā ietilpst 18 meitasuzņēmumi, no kuriem septiņi atrodas Latvijā, bet 11 – ārpus tās. Saplāksni ražo un apstrādā Latvijas Finiera rūpnīcas Rīgā: Lignums, Furniers, Hapaks, arī Troja (saistītā uzņēmuma rūpnīca), Rēzeknē – Verems, kas turklāt ir lielākā koka konstrukciju rūpnieciskā būve Latvijā; pa vienai finiera ražotnei ir Lietuvā – Likmere, Igaunijā – Kohila Vineer – un Somijā – Sastmala. Savukārt «iekārtu rūpnīca» piedāvā dažāda veida inženierpakalpojumus.

Koncerna Latvijas Finieris pamatdarbība ir bērza saplākšņa ražošana, ko izmanto dažādās nozarēs: celtniecībā – iekšējām un ārējām sienām, grīdām, sastatnēm, platformām, betonēšanas veidņiem; transporta industrijā – treileru, autobusu un mikroautobusu grīdām, treileru sienu un griestu apšuvumam; kuģu būvē.

Latvijas Finiera ražoto saplāksni izmanto arī pasaulē lielākā dabas gāzes transportkuģa būvē, un tas ir viens no vispiemērotākajiem materiāliem šāda kuģa «vēdera» aizpildīšanai.

Intervija publicēta žurnāla “Būvinženieris” 2015.gada jūnija numurā

Mārīte Šperberga