JĀNIS ZILGME

Viena sapņu būve uzcelta

Kompānijas Merks būvinženieris Jānis Zilgme pērn no Būvindustrijas lielās balvas vērtētājiem saņēma titulu Gada projektu vadītājs. Jānis vienmēr ir smaidīgs un komunikabls, ikdienas darbā prot apvienot komandu, runā skaidru valodu. Jānis savā objektu sarakstā liek Latvijai unikālas būves, saglabājot cilvēcīgu, aizrautīgi gaišu skatu uz dzīvi un cenšoties atjaunot būvnieku kā godīgu profesionāļu prestižu.

 

Kāda nozīme jūsu skatījumā ir balvai Pamatakmens?

– Mūsu vadītājam Andrim [Bišmeistaram] ir ķēriens izvēlēties īstos kandidātus – pēdējos gados pieteiktie visi saņēmām atzinību. Tomēr arī ieguldītais darbs bija liels un ambiciozs. Patīkami, ka darbs ir novērtēts, ir pacilātības sajūta, ka nozarē tevi pazīst un rēķinās ar tavu viedokli.

 

Kā izdevās prezentēt savu veikumu citiem profesionāļiem?

– Prezentācijā stāstīju par pieredzi Z-Torņos un Starptautiskā skolā Piņķos. Tur biju iekšā ar visām četrām, zināju niansēs vairāk nekā jebkurš no pretī sēdošajiem. Man nebija nekāda stresa un lieku pārdzīvojumu.

 

Kā uztvērāt faktu, ka Z-Torņos bija jāturpina citu sāktais, varbūt jālabo kļūdas, ko varēja nepieļaut?

– Pats intensīvākais darbs ir tad, kad konstrukcijas ir pabeigtas un sākas inženiersistēmu un apdares būve. Tad ir spriedze, viss ir sakāpināts un jāiet uz atrisinājumu. Mēs darbus organizējam un plānojam laikus – desmitajā stāvā betonējam, bet pirmajā liekam grīdu. Te konstrukcija bija pilnībā pabeigta un jāstrādā bija visur. Tu ieej iekšā – un uzreiz ir iztrūkums! Z-Torņos pagāja trīs četri mēneši, kamēr nolīgām cilvēkus un uzņēmām apgriezienus. Katrai vietai, kur ķeries klāt, bija kaut kas iesākts, nepabeigts. Cilvēkiem ir jāstrādā, nevis jāgaida. Skrējām pa priekšu un mēģinājām, bet jautājumu bija tik daudz! Pasūtītājs un mēs paši skatījāmies ar cerību, ka būsim tie, kas šīs ēkas pabeigs.

Tās ir unikālas ne tikai Latvijas mērogā gan ar apjomu, gan būvniecības ilgumu un procesu. Visi būvniecības dalībnieki mainījās vairākas reizes. Būvnieki pirms mums pacēla tādā augstumā tās tonnas armatūras un betona! Šķiet, Sanktpēterburgā ir augstākās līdzības būves.

 

Poļi ceļ augstāk…

– Lai viņiem veicas! Cilvēkstundas, kas ir ieguldītas Z-Torņos, ir milzīgs apjoms. Iepriekšējā komandā bija nozares vadošie speciālisti, bet viņus nevarēja salikt kopā ar pasūtītāju. Vajadzēja ar katru runāt, un viņi noticēja, ka mēs to varam izdarīt – savilkt visu kopā.

 

Bildēs un satiekoties jūs vienmēr smaidāt…

– Kolēģis Toms saka – punkts 1.1 līgumā ir humors, bez tā nevar. Ja mēs būtu ierāvušies sevī, tad nekas nenotiktu. Ir sevī jārada prieks un jābūt stimulam, bez tā nekas neizdosies. Ticiet man, kas tik nav gājis pa gaisu un kāda ir bijusi atmosfēra, bet mēs ejam uz priekšu!

 

Jūs sakāt – mēs. Vai strādājat ar kādu noteiktu kolēģu grupu?

– Mūsu būvobjekta komanda ir projekta vadītājs, būvlaukuma vadītājs, tīklu inženieri un darbu vadītāji. Tie ir mūsu cilvēki, bet skaits atkarīgs no objekta lieluma. Vienā brīdī būvējām paralēli Z-Torņus, Akropoli, Alfu un Ventspils Mūzikas skolu. Aizbraucu uz Akropoli un pusi kolēģu nepazīstu! Kodols ir projekta un būvlaukuma vadītāji, pārējos piesaista pēc nepieciešamības.

 

Vai jūs kādreiz arī esat dusmīgs?

– Jā. Mani kaitina liekvārdība un nevēlēšanās atrisināt kādu jautājumu, tad es varu uzsprāgt trijās sekundēs. Ja man saka, ka kaut ko nevar atrisināt, es saku – darām tā, bet tā arī nevarot. Kad prasu, kā varam, atbild – es nezinu! Nav tādas situācijas, ko nevar atrisināt, bet – ja negrib, vienmēr var atrast iemeslu. Es saku kolēģiem un apakšuzņēmējiem – nāciet pie manis ar risinājumu, kā kaut ko izdarīt, nevis stāstiet, kā neizdarīt – to es pats varu izdomāt! (smaida) Savus kolēģus esam pie tā pieradinājuši, bet ar apakšuzņēmējiem jāstrādā katru reizi.

Ir arī projektētāji un pasūtītāji. Z-Torņos ir interesanti gājis, jo kā vadītāji mainījām pozīcijas – sākumā biju būvlaukuma vadītājs, pēc tam projekta vadītājs. Sapulces, kurās 20 cilvēki runā trīs stundas – kāda jēga no tām? Labāk salikt svarīgos punktus, pusstundā izrunāt un atrisināt. Iedod uzdevumus, un tiekamies nākamreiz! Ja tikai katrs pasaka savu viedokli, rezultāta nav. Tā ir nevēlēšanās uzņemties atbildību.

Katrs saprot – ja tu pieņem kādu lēmumu, tev par to būs jāatbild. Neviens neraujas pirmais. No savas puses – ja es lieku kādu skici uz papīra, man nav problēmu to parakstīt. Ja kāds to var labot, es to pieņemu, bet ar citiem ir pieredzēts – tikai tā un nekā savādāk! Ar to saskaramies ikdienā, no tā var uzvilkties, un tas rada stresu. Dažreiz vajag satikties un pārrunāt procesu, bet tā, lai visi saprot, kas tālāk darāms.

 

Kurš ir no sākuma līdz galam jūsu objekts?

– Piņķu Starptautiskā skola un koledža ar dienesta viesnīcu, ko pabeidzām 2020. gadā, ir mans projekts no A līdz Z. Sāku kā būvlaukuma vadītājs un pabeidzu kā projekta vadītājs. Mēs saņēmām gatavu projektu, bet pasūtītāju neapmierināja izmaksas. Viņiem svarīgāks bija budžets un funkcionalitāte. Mums bija design&build līgums, paši projektējām un uzbūvējām. Pasūtītāja uzstādījums bija skaidrs – ir budžets, būvuzraugi, arhitekti un mēs. Jums ir programma – tieciet ar to galā! Mums tas bija ļoti interesanti. No savas puses skatāmies, ka vajag darīt citādāk. Ir lietas, ko mēs projektā vienmēr mainām, ko praksē uzbūvēt ir vieglāk citādi, tas ir lētāk un racionālāk nekā projektēts. Mēs uzreiz varējām iezīmēt, kā to darīsim. Parasti tas ir atkarīgs no projektētāja, vai viņš atļauj mainīt projektu. Tā mēs iekļāvāmies budžetā un būvējām no oktobra līdz augustam. Tas ir arhitekta Jura Laša nopelns, ka spējām izpildīt šo būvi tādā apmērā un dizainā. Tur ir ātriji, kas rasējumā tā nenolasījās kā dabā, viņam uz to ir ķēriens. Pēc pirmā projekta viņš ticēja mūsu spēkiem, mēs ticējām viņa spēkiem un veiksmīgi visu padarījām ar visu Covid!

 

Kā jūs izlēmāt kļūt par būvinženieri?

– Domāju, ka sākumā tas bija tā mazliet neapzināti. Pabeidzu vidusskolu, mani draugi no Ventspils brauca uz Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) kursiem gatavoties iestājeksāmeniem. Man tādas pārliecības nebija, apsvēru Sporta akadēmiju. Ventspilī mācījos 1. ģimnāzijā, matemātikā biju spēcīgs. Atzīmes man nebija pašas labākās, bet iestājos RTU. Būvniecība likās interesanta, tiku budžeta grupā un sāku mācīties. Pirmais gads bija Ventspilī, tālāk Rīgā. Pēc pirmā kursa pasniedzējs Ivars Nudiens mani uzaicināja kļūt par viņa palīgu un pastrādāt par ģeodēzistu. Mežos mērījām ar teodolītu un likām kupicas. Tas ir pasmags instruments, bija, ko stiept. Pirmais objekts bija Jelgavā, gāju no stacijas kājām līdz pasāžai, tā bija mana pirmā pieredze. Es biju tieši tāds students, kādi pie mums atnāk tagad ar visām no tā izrietošajām sekām. Visu laiku skaties uz vārtiem – tagad es varu iet? Nu tad es eju! (smejas)

 

Kad tas mainījās?

– Sākot strādāt Merkā 2007. gadā, sākās mana īstā pieredze. Visu laiku pirms tam bija kāds attaisnojums, man pašam objektīvs, kāpēc kaut ko neesi izdarījis un neesi vainīgs. Merkā pirmais projektu vadītājs Zigmunds Urtāns mainīja manu attieksmi – ja tev ir uzticēts kāds darbs, tad tev par to ir jābūt atbildīgam un jāizdara līdz galam. Neinteresē atrunas, tev jāpanāk rezultāts. Manā izpratnē vislielākā izaugsme bija Jūrmalas objektā ar Andri Bišmeistaru, viņš bija jauns projektu vadītājs, es – būvlaukuma vadītājs. Tur mēs labi norūdījāmies, tur bija jāpieņem daudz un strauji lēmumi. Arī nepatīkami lēmumi, un pēc tā objekta likās, ka varu strādāt.

 

Jūs kā jaunietis bijāt bezrūpīgs, bet kāds tomēr noticēja jūsu potenciālam?

– Kāds laikam noticēja, un arī tagad, kad nāk studenti, ir jāmēģina atrast pievienoto vērtību. Es spēju izdomāt netradicionālus risinājumus. Man apkārt sēž katras jomas guru, kuri var parādīt iespējas, un es varu atrast labāko ceļu. Būvēs ir ļoti daudz nestandarta risinājumu. Nereti kolēģi strādā tikai tā, kā grāmatās ir rakstīts, un citādāk ne. Man nav tādu aizspriedumu. Manā uztverē labāk esi piecas minūtes muļķis nekā visu atlikušo dzīvi… Ja tu esi kļūdījies, neviens pa galvu nesit, ja to parādi citiem, mēģini situāciju atrisināt un izlabot.

 

Tā ir ļoti svarīga īpašība, jo daudziem joprojām liekas – nedrīkst parādīt, ka esi kļūdījies…

– Būvniecībā tas nav iespējams, jo katra būve ir superunikāla. Ventspils koncertzāles jumts, Akropole ar apjomu, Alfasrekonstrukcija… Tu nevari atvērt grāmatu, kur par Akropoli viss ir uzrakstīts. Tur ātri jāspēj reaģēt un pieņemt lēmumus. Mēs savā starpā Merkā mēģinām dalīties ar pieredzi, lai ir skaidrs, kam pievērst uzmanību.

 

Vai nevajadzētu plašāku profesionāļu pieredzes apmaiņu būvniecībā, lai kopīgi izrunātu kļūdas?

– Es nezinu, vai tas ir īsti iespējams. Tad cilvēkiem ir jābūt ar vienu domāšanas virzienu. Dažādām grupām no atšķirīgām kompānijām, ja katrs sāktu savu viedokli aizstāvēt, tas nebūs produktīvi. Ja tas notiek Latvijas Būvinženieru savienībā – varbūt, bet vai arī tur kāds gribēs uzlikt rasējumu, lai citi to ķidā? Par to es neesmu pārliecināts.

 

Jūsu objektu saraksts nav garš, bet iespaidīgs…

– Es trāpu projektos odziņu. Man nav bijuši garlaicīgi projekti. Sākot no Jūrmalas Dzintaru prospekta 26/28, nāca Piņķu skolas pirmā kārta, Z-Torņi, Piņķu skolas otrā kārta.

Pirms tam Bērnu slimnīca arī bija tāds objekts, kur nevarēja ilgi domāt un sēdēt uz vietas. Astoņās nedēļās bija jāuztaisa rekonstrukcija – jāiznes viss stāvs, jāuzbūvē un jāsanes atpakaļ ar visām inženiersistēmām, kamēr slimnīca turpina strādāt. Trešajā stāvā mēs laužam starpsienas, betonējam, bet otrajā stāvā ir operāciju bloks. Mēs tur strādājām bez brīvdienām. Bija pārtraukums reizi dienā no pulksten 14 līdz 16, kad nevarēja strādāt klusās stundas dēļ. Reiz sestdienā vai svētdienā, kad ārā bija mīnus 20 grādi, demontējot starpsienu, norāva radiatoru un sāka gāzties ūdens. Sistēma bija veca, neviens īsti nezināja, kā tā strādā. Sāka zust spiediens, bet pilna slimnīca ar bērniem, aizgriezt vārstu nevar. Atbildīgais brīvdienā telefonu neceļ, kontroles punktam klāt netiekam. Temperatūra jau sāka kristies, bet uzlauzām kopā ar apsardzi durvis, aizgriezām vārstu un salabojām no-plūdes vietu. Tā ir mana personīgā pieredze – viss ir jāpārbauda. Ja tu neesi pārbaudījis, tad notiek sliktākais scenārijs. Arī visus kabeļus izrokam piektdienas vakaros, kad visi dienesti ir mājās. (smaida)

 

Kāda ir jūsu sapņu būve?

– Es teiktu, ka Piņķu skolas otrā kārta ir pirmā piepildītā sapņu būve. Tas bija manā uztverē paraugs, kā jāstrādā būvniecības procesam, sasaistei starp pasūtītāju, projektētāju, būvuzraugu un būvnieku. Var būt mazs projekts, bet tās attiecības tik sliktas, ka visu laiku tērē lieku enerģiju un resursus. Diemžēl tādu objektu ir arvien vairāk. Piņķu būvē viss no būvniecības organizēšanas viedokļa ritēja tā, kā vajadzētu būt. Visi sadarbojās, rīkojās saprātīgi, un projekts bija liels. Ar šo projektu es atguvu pārliecību par saviem spēkiem un būvniecību – tā var būt, ka visi strādā ar vienu mērķi, visas puses vienojas. Tad lielu objektu var uzbūvēt astoņos mēnešos. Tā ir sapņu būve, kur viss notiek tādā sazobē!

 

Ko vajag, lai tā notiktu visos objektos?

– Tas nav iespējams. Ja pasūtītājam būvi vajag un viņš ir ieinteresēts, tad tas ir izpildāms. Merks telpās ir fotogrāfijas – gandrīz visas no privātajiem pasūtītājiem, kam vajadzēja šīs būves. Ventspils ir vienīgais valsts un pašvaldības objekts, un tas bija grūti. Saskaņa objektā ir atkarīga no personālijām un pasūtītāja vēlmes visus pārliecināt par būves nepieciešamību konkrētā laikā un kvalitātē. Tad būvnieks var izveidot savu komandu un visu labi vadīt, dot racionālus risinājumus.

Biežāk ir tieši pretēji. Iemesls – nav vēlmes uzņemties atbildību, bet ieņemt spēka pozīciju, izrādīt varu.

 

Cilvēkiem taču ir jāsaprot, ka izaugsmes atslēga ir sadarbība?

– Ja jāpierāda kādam, ka viņam vai man ir taisnība vai nav taisnība, tas tērē ļoti daudz enerģijas. Es teiktu – ja intervētu cilvēkus, kas čakarē [kavē, bojā – red.] procesus, viņiem pašiem tā nevienā mirklī neliktos. Viņi teiktu, ka citi ir muļķi. Mīnusus var atrast jebkurā situācijā un cilvēka rīcībā. Ja tu zini manus mīnusus un esi projekta autors vai pasūtītāja pārstāvis, tad parādi man, iedod risinājumu! Es varu kaut ko norādīt kādam, bet viņam uzreiz ir spuras gaisā – ko tu man te gribi norādīt! Varbūt es tā nemaz neesmu domājis, tikai meklējis risinājumu sliktai situācijai.

 

Vai jums ir brīvais laiks un hobiji?

– Nodarbojos ar boksu, tas man palīdz atslēgties no darba problēmām, nav ne sekundi laika par to domāt. Kad atnāku sešos septiņos vakarā no darba, neesmu jaudīgs džeks, sparingā ar divdesmitgadīgu čali nav viegli. Varbūt kādreiz varēšu amatieru sacensībās piedalīties, bet pagaidām ne. Taču tas dod pārliecību par sevi un noņem bailes.

 

Kāds ir jūsu profesionālās karjeras mērķis?

– Ir lietas, ko es gribētu mainīt nozarē no likumdošanas vai pieejas puses. Ja tas būtu manos spēkos, standartizētu līgumus. Es uzskatu, ka paši būvnieki ir daudz sadarījuši ne tos godprātīgākos darbus, nu tas deķis ir otrā pusē un jāmēģina to līdzsvarot. Tagad pie stingrākās kontroles valsts un pašvaldību pasūtījumos visi baidās kaut ko nolemt vai mainīt. Ir jāatjauno pasūtītāja pārliecība, ka būvnieki darbu dara godprātīgi.

 

 

Antra Ērgle

 

Jānis Zilgme, Gada projektu vadītājs 2020

Darba vieta: SIA Merks kopš 2007. gada.

Izglītība: Rīgas Tehniskā universitāte, 2006–2010 – maģistra grāds un inženiera kvalifikācija būvniecībā;
2002–2006 – inženierzinātņu bakalaura grāds būvzinātnē.

Darba pieredze: darbu Merks sācis kā būvdarbu vadītājs. Jāņa mērķtiecība, pacietība, būvniecības jomas pārzināšana no A līdz Z, darba spējas ļāvušas izaugt līdz celtniecības direktora vietnieka amatam. Jānis ir komandas spēlētājs, orientēts uz rezultātu un sadarbību.

Galvenie objekti:

Officeday Latvia biroju un noliktavu komplekss Ķekavas pagasta Piepilsētās;

Starptautiskā koledža, skola, bērnudārzs, dienesta viesnīca Piņķos;

daudzfunkcionālais komplekss Z-Towers;

daudzdzīvokļu ēka Jūrmalā, Dzintaru prospektā 36, 28, 26.

Avots: SIA Merks pieteikums Būvindustrijas lielajai balvai