JĀNIS TIMŠĀNS

«Viņa vārds ir kā kvalitātes garants. Nereti pasūtītāji vaicā: vai viņš būs uzraudzības grupas vadītājs? Lieliski, tad mūsu problēmas ir atrisinātas!» tā SIA Aqua-Brambis vecāko inženieri Jāni Timšānu raksturoja kolēģi, piesakot viņu konkursa Būvindustrijas lielā balva kategorijai Gada inženieris.

Jāņa Timšāna darba stāžs ir 29 gadi, un lielā pieredze ļauj konsultēt ūdenssaimniecības speciālistus gan individuāli, gan kā lektoram, piedaloties kvalifikācijas celšanas kursos. Patlaban viņš ir inženiera komandas vadītājs projektos Būvdarbu inženiertehniskās uzraudzības pakalpojumi notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecībā Ogrē un Būvdarbu inženiertehniskā uzraudzība ūdenssaimniecības pakalpojumu attīstībā Mārupē, 2. kārta.

Viņš uzskata, ka būvniecība ir gan zinātne, gan tehnoloģijas, gan bizness un būvniecībā labāk klāsies tad, kad biznesa komponente nestāvēs tik kliedzoši pāri tehniskajai un profesionālajai un kad sabiedrība būvniecību pārtrauks uzskatīt tikai par līdzekli dažādu saimniecisku un nesaimniecisku politiku realizācijai.

Ar izcilību pabeidzi Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultāti rūpniecības un civilās celtniecības specialitātē un uzreiz orientējies uz šauru specializāciju.

Jā, devos uz specializētās būvniecības trestu, kura profils bija pāļi, pamati, visa veida maģistrālie cauruļvadi. 70% no Latvijas teritorijas bija mūsu darbības zonā. Tātad uzreiz pēc augstskolas zemes darbi un komunikācijas.

Kāpēc izvēlējies būvniecību?

To daudzi jautājuši. Nevaru atbildēt… Reiz klases audzinātāja man parādīja 8. klasē rakstīto: būšu celtnieks. Man gan likās, ka uzrakstīju to un tūlīt aizmirsu.

Izrādās, pēc gadiem uz papīra uzrakstītās vēlmes piepildās.

Varbūt (smejas). Bet varbūt ietekmēja tas, ka Līvāni, pilsēta, kurā piedzimu un dzīvoju, tolaik bija viens vienīgs būvlaukums. Būvēja mājas, sabiedriskās celtnes, rūpnīcas. Kad pabeidzu studijas un devos strādāt, nevienu brīdi neradās doma, ka vajadzētu darīt kaut ko citu. Tātad biju nokļuvis tur, kur vajadzēja.

Kurā brīdī saprati, ka dari to, ko vēlies?

Studiju gados daļa grupasbiedru mainīja augstskolu. Es tā nejutos, ka jāmeklē kas cits. Bet tikai 90. gadu otrā pusē tā pa īstam sapratu, ka esmu tur, kur vēlos būt. Ar ko tikai nevajadzēja nodarboties, kad viss sabruka un būvniecība tikpat kā nenotika. Kolēģi kļuva par tirgotājiem, izvēlējās transporta jomu vai atrada ko citu. Pāris gadu ārpus profesijas, un secinājām, ka vajag tomēr būvēt. Lai cik bija grūti, sākām meklēt pirmos objektus. Kad atsākām, sapratu – jā, tas ir tas, kas man jādara, nevis jābrauc uz Viļņas tirgu un jātirgojas.

Kolēģi teic, ka tev ir tendence nesavtīgi dalīties pieredzē.

Tā nav tikai mana rakstura īpašība, bet pirmām kārtām mūsu birojā valdošā gaistne. Neviens neko necenšas noslēpt. Katru dienu birojā ir tādas neformālas tehniskas sanāksmes, kad lielākā vai mazākā lokā notiek «tehniski radošs process». Visi labprāt dalās.

Tu esot neērts būvuzņēmējiem, neejot uz kompromisiem.

(Brīnās.) Man šķiet, ka absolūti bezkompromisu cilvēki nemēdz būt. Ir gadījumi, kad var un vajag iet uz kompromisu, un ir reizes, kad to nedrīkst. Kompromisi ir vajadzīgi. Tie apstākļi, kādos strādājam, nav ideāli, nav normatizēti. Taču principus nodot nedrīkst.

Kādus?

Nedrīkstētu atkāpties no būvniecības tehniskās un līgumiskās loģikas. Būvuzņēmējs ir uzvarējis konkursā un norādījis, ko konkrēti viņš darīs, ko saņems pasūtītājs. Darbu gaitā diemžēl 90% cenšas atkāpties no tā un vēlas panākt, lai pasūtītājs mersedesa vietā iegūtu zaporožecu, bet maksātu par mersedesu. Tādi kompromisi nav pieļaujami, lai arī būvuzņēmēji ir spiesti tos piedāvāt esošās diezgan vājās likumdošanas bāzes un tās radītā deformētā tirgus dēļ. Bet tas ir atsevišķas sarunas temats. Taču, ja runājam par vienu vai otru tehnoloģiju vai materiālu, kas nenodara pasūtītājam kvalitātes zaudējumus, nepārkāpj līguma loģiku, var būt arī kompromisi.

Pasūtītāji esot teikuši: ja uzrauga Timšāna grupa, tad viņu prāts ir mierīgs, problēmas tiks atrisinātas. Kā to panāc?

Cik dažādi objekti un apstākļi, tik dažādi arī paņēmieni, kā panākt rezultātu. Parasti cenšos aktuālo risināt gan ar pasūtītāju, gan ar būvnieku. Protams, var jau nostāties pozā: punkts tāds un tāds, tikai rezultāta nav. Pasūtītājam svarīgi redzēt, ka jautājumiem tiek meklētas un atrastas atbildes.

Vai bijis tā, ka otrreiz ar kādu firmu objektā vairs negribētu satikties?

Situāciju un speciālistu mainība kopš 2008. gada bijusi tik liela, ka vairs nevar apgalvot: šī slikta, ar to negribu strādāt, bet tā laba. Pēc trim četriem gadiem satiekoties citā objektā, ir jau citi cilvēki ar citu pieeju un citu sapratni; bet gadās arī otrādi – pirms pieciem gadiem viss bija lieliski, bet tagad ir brigādes, kas nezina, kā un ko darīt, no kura gala ķerties klāt. Lai kā kurš strādātu, tas nenozīmē, ka jākonfliktē. Vienmēr jāmeklē risinājums, reizēm arī tāds, kas šķiet kā šā brīža zaudējums, bet kļūst par ieguvumu visām pusēm projekta noslēguma fāzē.

Jelgavas ūdens atzīst, ka Timšāns ļoti operatīvi rīkojas ārkārtas situācijās, meklē variantus.

Ja spītīgi iecērtas, labuma nav nevienai pusei. Ja visu atstāj, paliek iesaldēts konflikts, kas līdz objekta nodošanai tik un tā parādīsies vai nu finišā, vai garantijas darbu laikā un radīs vēl lielākas galvassāpes gan pasūtītājam, gan mums. Jāatzīst, ka konfliktu risināšana prasa gan psiholoģiskos, gan fiziskos resursus visām pusēm, kas ir iesaistītas.

Būvniecība vienmēr visos objektos ir stresaina?

Objekti ir dažādi, un stress ir process, ko var kontrolēt un vadīt. Ja gribi mazāku stresu, tad svarīgi, kādā veidā sāksi procesu. Diemžēl pats process būvniecībā nesākas ar mums, bet gan ar būvniecības ieceri, konkursa dokumentu un tehnisko specifikāciju gatavošanu. Ja šis process ir labi sagatavots, izplānots un izdarīts un būvuzņēmējs tādā pašā veidā ir izturējies pret tehnisko piedāvājumu, problēmu nav daudz. Tās rodas tad – un pēdējos gados tas novērojams aizvien vairāk –, ja visos posmos ir neizdarītas un pusdarītas lietas, kurām pārlec pāri iepriekšējos sagatavošanās periodos, bet ko vairs nevar ignorēt, kad process nonācis būvlaukumā.

Gala periods ir būvēšana, kuras laikā atklājas visas iepriekšējās neizdarības un problēmas. Tad ar to jācīnās būvuzņēmējam, būvuzraugam un bieži vien arī pasūtītājam. Neapšaubāmi, laikus neveiktos pasākumos ir gan pasūtītāja, gan būvuzņēmēja atbildības daļa. Būvniecības procesā pilnīgi nelaikā nākas risināt to, kas nebija izdarīts pirms pāris gadiem vai gada. Tas rada stresu. Ja viss rit normāli, ja labi iejūdz, tad kamanas slīd gluži labi. Taču pašlaik labi iejūgt ir grūti. Ņemot vērā šodienas celtniecības apjomu valsts un pašvaldību objektos un par zemāko cenu iepirkto tehnisko pakalpojumu kvalitāti, pasūtītājam ir sarežģīti sagatavot visus dokumentus labā līmenī. Problēma ir nesakārtotība un haoss, kas rodas tāpēc, ka nav zināms, kad varēs iegūt finansējumu, kad varēs būvēt, kad varēs nokārtot atļaujas, vai tās dabūs vai nedabūs. Kad top zināms, ka var, tad ir atlicis tik maz laika, ka to, kas būtu jāgatavo gadu, sagatavo pāris mēnešos, formāli, bieži to dara zemas kompetences speciālisti. Pēc tam viss pa roku galam sagatavotais nonāk līdz būvobjektam. Tur tas haoss kaut kā jāsakārto un vēl jāuzbūvē.

Tas ir stāsts par to, cik nesaimnieciski un slikti plānotāji esam.

Periods pirms 2009. gada krīzes ir izteikti labs piemērs, kā nevajadzētu plānot. Tolaik apjomi bija tik milzīgi, kādus Latvijas būvniecības industrija nevarēja pacelt. Ir lietas, kas jādara 100 cilvēkiem, bet mums pieejami 60, tuklāt termiņi īsi. Tad no ielas uzradās cilvēki, kas sevi dēvēja par celtniekiem. Tas ļoti degradēja nozari. Pirmo triecienu neviens kaut kā nejuta, uz to nereaģēja. Tad nāca otrais trieciens. 2009. gads. Krīze. Tas nozarei bija kā zemestrīce. Ja būtu plānošana, ja daļa 2006. un 2007. gada apjomu būtu atstāta 2010.–2012. gadam, celtniecības firmas bez infarktiem varētu attīstīties. Tas attiecas gan uz privātā, gan, jo vairāk, uz valsts sektora plānotājiem. Kolīdz nozari sāka raustīt, tā nespēja nodrošināt ne kvalitāti, ne apmācīt cilvēkus. Tāda ir reālā situācija, ar ko jārēķinās. Jādomā, kā iziet no pussabrukuma perioda.

Kas tev kā inženierim bijis izaicinājums?

Deviņdesmitajos gados bija jābūvē siltumtrase un jānodrošina Pārogre ar siltumu. Pāri upei tolaik veda divi tilti – dzelzceļa un auto. Dzelzceļa tiltam neko neļāva karināt klāt. Lai uzzinātu par otrā iespējām, aizgāju pie bijušajiem pasniedzējiem RTU. Viņi apsekoja tiltu un secināja: viss maksimālais jau ir, vairāk nav iespējams. Ko tālāk? Tika meklēti varianti. Viens – vai siltumtrasi var izbūvēt zem upes? Pētīju un rēķināju kopā ar zviedru kolēģiem. Tas pasūtītājam bija pārāk dārgi. Tapa otrs variants. Posmā starp abiem tiltiem ievērojām vecus balstus. Radās ideja uzbūvēt komunikāciju tiltu, lai pāri upei nogādātu siltumu. Piedalījāmies konkursā. Kopā ar Ceļuprojektu sagatavojām projektu. Ar savu piedāvājumu uzvarējām profesionālu ceļinieku un tiltu būvētāju. Izstrādājām uzbīdīšanas tehnoloģiju, lai tos laidumus dabūtu otrā krastā. Uzbūvējām, uzlikām siltumtrasi. Šodien komunikāciju tiltu Ogrē lieto arī kā gājēju tiltu, kas gan tā nebija plānots, objektu nododot.

Kādas kļūdas ir visraksturīgākās un visbiežāk atklājas pasūtītājiem, būvētājiem?

Pavirša tehniskā projekta un konkursa dokumentācija, tās kvalitāte. Kļūdas atkārtojas. Iemeslu ir daudz. Viens ir jau minētais haoss un termiņi, arī populārie zemākās cenas iepirkumi, kuros uzvar cilvēki ar apšaubāmu kvalifikāciju. Tā cena ir tāda, par ko neko jēdzīgu nevar uzprojektēt un uzbūvēt, līdz ar to tas produkts ir tāds, kāds ir. Tehniskā dokumentācija un specifikācijas diezgan bieži ir sliktā kvalitātē. Latvijas siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienība un Latvijas Ūdens saimniecības un kanalizācijas uzņēmumu asociācija ir centušās uzsākt ūdenssaimniecības būvju tehniskās specifikācijas, bet krīze procesu ir apturējusi. Ceļinieki ir malači. Viņiem jau vairākus gadus ir autoceļu specifikācija, kas reāli tiek izmantota. Tā ir vienošanās starp profesionāļiem. Tai nav likuma statusa, bet līgumā tiek norādīts, ka būvēs pēc autoceļu specifikācijas, un tas kļūst par normatīvu šā līguma ietvaros. Tāpat vajadzētu arī citās inženierkomunikāciju būvniecības nozarēs, proti, profesionāļi vienojas, kā būvēs, kāda tipa ūdensvadus, kanalizāciju, siltumtrases utt. Tā ir grāmata, ko visi zina, tāpēc nevajag katrā atsevišķā objektā, gatavojot dokumentāciju, pieaicināt kādu, kas pratīs vai nepratīs, uzrakstīs vai neuzrakstīs, jo ir vienota specifikācija, uz kuru atsaucas. Protams tas ir dzīvs dokuments, kas tiek papildināts, nākot klāt jaunām tehnoloģijām un prasībām.

Britu praksē to dēvē par labas būvniecības prakses kodu, un visi to ievēro.

Arī mums šāda specifikācija būtu labas celtniecības prakses kods. Tas ļoti atvieglotu pasūtītāja darbu, arī nosakot tehniskās prasības. Tas palīdzētu ne tikai pasūtītājam, bet arī būvētājam.

Vai solistiem būvlaukumā ir vieta?

Solistam būvlaukumā ir tikpat daudz vietas, cik solistam simfoniskajā orķestrī, bet tas ir solists, kas savu partiju spēlē labi, jūtot un dzirdot aiz sevis visu orķestri. Solistam, kas dzird tikai sevi, būvlaukumā vietas nav!

Vai ir bijusi griestu sajūta, proti, ka izaugsme vairs nav iespējama?

Nepiekrītu, ka ik pēc pieciem gadiem jāmaina nodarbošanās vai amats. Nav iespējams sasniegt labus rezultātus, ja cilvēks ik pēc brīža maina savu darbības jomu. Varbūt tā var kļūt par labu administratoru, bet tāds cilvēks nekad nebūs ne labs inženieris, ne labs mūziķis, ne labs ārsts. Periodiski mainot darbība jomu, kvalitāti un izcilību sasniegt nevar. Izaugsme? Ar lielāku kabinetu un lielāku krēslu? Varbūt, bet, ja runājam par profesionālo izaugsmi, tad to var attīstīt, tikai nepārtraukti izglītojoties un praktizējot tajā nozarē, kurā tu strādā.

Vai bijusi iespēja spēlēties ar varu?

Iespēja ir tad, ja jāvada kolektīvs, procesi, cilvēki. Par laimi, man nav bijusi vēlme spēlēties ar varu vai arī radīt apstākļus, lai būtu iespēja ar kādu manipulēt. Ja tā būtu noticis, tas pilnīgi noteikti nesagādātu gandarījumu.

Kas ir svarīgākais jautājums, ko jebkuram cilvēkam vajadzētu uzdot pašam sev?

(Domā.) Vai tas, ko es daru, vai tas, kā es dzīvoju, der tikai man vai vēl kādam citam? Ja der tikai pašam, tad ir pamats satraukumam.

Kolēģi saka, ka esi tolerants. Kas vēl tev piemīt?

Esmu pacietīgs, varu gaidīt ilgāk, nekā paredz pirmais solis vai termiņš, bet to novērtēt var ilgākā laika posmā. Pieļauju, ka ir situācijas, kad izpaužas acumirkļa neiecietība vai aizkaitinājums. Bet ne uz ilgu laiku. Neatceros tādu konfliktu, pēc kura nesveicinos vai vairs nevaru ar kolēģi kopā strādāt. Drīzāk gan, pabeidzot darbu visi saprot, ka joprojām esam partneri.

Tava relaksācija ir ceļojumi, mūzika, grāmatas?

Grāmatas un mūzika ir relaksācija. Ceļojumus tā neuztveru. Tie nav iemidzinoša darbība, jo pats plānoju, meklēju, organizēju. Tā ir atbildība, tāpēc tos drīzāk uzskatu par darbības maiņu. Skolas gados patika lasīt par to, kā cilvēki dzīvo citur. Tagad ceļojumi ir ziņkārības apmierināšana un sajūtu kolekcionēšana. Man patīk parunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Tādas reizes paliek atmiņā, dažkārt pat kardināli maina līdzšinējos priekšstatus par zemi, kas pirms tam tikai televīzijā redzēta vai par ko grāmatā lasīts.

Mārīte Šperberga

Žurnāls “Būvinženieris” 2015. gada februāris