JĀNIS KREICBURGS

Ar Būvindustrijas lielās balvas laureātu, Skonto būves projektu vadītāju Jāni Kreicburgu tiekamies saulainā februāra dienā, tobrīd vēl nenojaušot, ka nākamajā dienā pēc šīs intervijas Ukrainā sāksies karš. Līdz ar to arī mūsu sarunā šie traģiskie notikumi vēl nav jaušami. Runājam par tam laikam un tai dienai svarīgāko – straujo cenu kāpumu būvniecībā, par valsts iestāžu birokrātiju, kā arī par Jānim Kreicburgam īpaši tuvām tēmām – restaurāciju, koka arhitektūru, postmodernismu un svešvalodām.

Tā kā tiekamies Jaunā Rīgas teātra būvlaukumā, kur Jānis Kreicburgs ir projekta vadītājs, izmantojam izdevību kaut ko vairāk uzzināt arī par šai objektā notiekošo. Lai arī projekta virzība neesot gluži rozēm kaisīta, teātrim savā vēsturiskajā mājā esot jāatgriežas līdz gada beigām. Ticam, ka tā arī būs.

 

Esat ieguvis Būvindustrijas lielo balvu kā gada inženieris. Ko jums nozīmē šāds nozares novērtējums?

– Man tas bija ļoti simboliski. Savulaik – 2008. gadā – saņēmu balvu kā gada jaunais inženieris. Bija arī pārsteigums, jo pat nezināju, ka kolēģi mani pieteikuši apbalvojumam. Katrā ziņā – ļoti patīkami. Man ir liels prieks, ka apbalvojuma vadītāja Mārīte Šperberga tik aktīvi darbojas, jo tas ir pasākums, kas visus saliedē.

Kopš 2005. gada strādājat vienā uzņēmumā – Skonto būve. Tas ir ilgs laiks vienai darbavietai – nu jau 17 gadu. Kas jūs savulaik kā jauno inženieri piesaistīja šim uzņēmumam, un kas joprojām tajā notur?

– Laiks, ko esmu pavadījis Skonto būvē, bijis diezgan dinamisks. Kā es iesāku? Pilnīgi uz dullo uzrakstīju pieteikumu, 2005. gadā esot Berlīnē Erasmus studiju apmaiņas programmā. Un mani jau pašā sākumā iemeta tādā lielā projektā kā viesnīca Elizabete pretim Vērmaņdārzam. Projektam bija ārzemju investors, un te laikam kaut kāda nozīme bija manām valodu zināšanām, varbūt arī kādām personiskām īpašībām, un diezgan labi mums tur gāja. Drīz pēc tam bija jauna pieredze arī starptautiskā projektā – TEC-2 rekonstrukcijā. Tas jau bija pilnīgi cita veida izaicinājums, tehnoloģiska būve. Vēlāk daudz objektu saistīto uzņēmumu projektu ietvaros bijis arī ārzemēs – Anglijā, Zviedrijā.

It kā strādāju vienā kompānijā, bet šis laiks bijis ļoti dinamisks. Latvijā kopumā nozares uzņēmumi un cilvēki cits citam ir labi zināmi. Ja darbs patīk un gribi darboties, ja ir izaicinājumi un, galvenais, izaugsme, nav stāvēšanas uz vietas, tad, manuprāt, nav lielas starpības, kurā uzņēmumā strādā. Un kāpēc gan kaut ko vajadzētu mainīt? Ja jāmaina, tad jau tas būtu jādara fundamentāli, jāmetas iekšā kādā citā nozarē.

Bija kādreiz dažādas idejas. Kad tikko beidzu studijas, man bija doma, ka varbūt varētu strādāt kādā lielā starptautiskā kompānijā, tomēr vēlme būt un strādāt Latvijā ir bijusi spēcīgāka. Lai arī darba dēļ ļoti bieži sanāk ceļot, tā bāzēšanās tomēr ir Latvijā, un tas man vienmēr bijis svarīgi. Tāda arī ir mana atbilde – Skonto būvē esmu tāpēc, ka te esmu sācis, man te patīk, jūtu atbalstu no vadības, vienmēr bijusi iespēja augt. Kā jau teicu, nav lielas starpības, kurā no piecām vai sešām lielajām Latvijas būvfirmām strādāt. Protams, ir savas nianses.

Ir taču arī daudz vidējo un mazo būvfirmu Latvijā…

– Ar tām ir tā… Kā man reiz priekšnieks zīmīgi teica – Jāni, kad tu uzbūvē lielu viesnīcu vai termoelektrocentrāli, vai tev vēl gribas iet un remontēt pagrabus? Nu labi, tas varbūt ir mazliet pārspīlēti, bet doma jau saprotama. Tā nav augstprātība vai kas tāds, drīzāk vēlme tiekties augstāk, tālāk.

Protams, lielie objekti jau nav tikai tas, ar kuriem pieteikties uz balvām. Tas ir arī milzīgs stress, nervu patēriņš. Reizē – arī jaunas zināšanas. Un, kad ar to lielo objektu esi ticis galā, ir grūti pakāpties to soli atpakaļ, nav motivācijas. Vajadzības gadījumā varu iet strādāt ar lāpstu. Tieši tā arī sāku savu karjeru būvniecībā 1997. gadā.

Esat strādājis daudzos lielos un labi zināmos projektos Latvijā. Kurš ir bijis sarežģītākais, grūtākais? Un kurš pašam personiski ir nozīmīgākais – tāds, par kuru lielākais lepnums?

– Vissarežģītākā, manuprāt, bija TEC-2 rekonstrukcija, kur mēs veicām vispārceltnieciskos darbus un arī vienas turbīnas montāžu, kas man bija kaut kas pilnīgi jauns un nezināms. Arī projekta mērogs un pieredze strādāt starptautiskas kompānijas vadībā bija ļoti liels izaicinājums. Komanda tajā laikā strādāja perfekti, cik nu perfekti tādos projektos tas ir iespējams. Komanda bija gados ļoti jauna, un liela daļa no tās joprojām ir šeit, tā man ir nākusi līdzi no projekta uz projektu. Tā kā šis projekts ar visām procedūrām varbūt bija tas brīdis, kas mainīja attieksmi, veidu, kā strādāt.

Tas, ko tagad nu jau visi masveidā būs ieviesuši – dažādas iekšējās procedūras un kvalitātes kontroles –, mums jau 2010. gadā tika gandrīz ar varu uzspiests, un mēs to arī pieņēmām un veiksmīgi realizējām.

Piemēram, kā transportējām turbīnu pa Daugavu no ostas un kabinājām nost dzelzceļa un trolejbusa vadus, lai varētu to aizvest. Tas viss bija kaut kas neierasts, salīdzinot ar tām komerciālajām būvēm, ko tolaik būvēja.

Jums ir arī uzkrāta pieredze dažādos projektos ārzemēs, piemēram, jau pieminētajā Anglijā, Zviedrijā. Esat vadījis augstceltnes būvniecību Londonā…

– Jā, bija Londona… Tā bija tāda pirmā ārvalstu pieredze tajā laikā. Tas nebija viegli, kā jau visiem uzņēmējiem, kuri iziet ārzemju tirgū. Pirmos piecus gadus gāja kā pa kalniem un lejām, un nu esam tikuši līdz tam, ka Skonto Plan Ltd Londonā apgroza desmitiem miljonu un būvē objektus pirmajā zonā.

Mums bija daudz projektu, kas tika sākti, bet tā arī neaizgāja, piemēram Rīgas lidostas termināļa rekonstrukcija. Mums bija konsorcijs kopā ar Turcijas uzņēmumu TAV Airports Holding, tā bija ļoti interesanta un pieredzējusi komanda, kas bija specializējusies tieši lidostu projektēšanā. Notika konkurss, tam bija vairākas kārtas, kurās mēs piedalījāmies, bet tad 2000. gadu beigās sākās krīze, viss apstājās un tika pārtraukts. Bijuši visādi piedzīvojumi. Piemēram, esam piedalījušies konkursā par tilta būvniecību Maltā, kas varbūt nav plaši zināms fakts. Bet ir arī šāda ļoti interesanta pieredze.

Bija tikai konkurss, vai tikāt arī pie objekta?

– Nē, tas bija tikai konkurss, līdz objektam mēs netikām. Toreiz bija arī arhitektūras metu konkurss. Tas bija viens liels piedzīvojums ar visu braukšanu iesniegt dokumentus. Tajā laikā visu, protams, iesniedza papīra formātā, un mēs gandrīz pazaudējām konkursa dokumentāciju, peroties pa lidostām un lidmašīnām. Varbūt tagad viss liekas tāds sīkums, bet tomēr tas savulaik prasījis milzu laiku un ieguldījumus. Sagatavot Maltai tādu konkursa pieteikuma dokumentāciju nav nemaz tik vienkārši.

Pieredze paliek pieredze, lai arī bez rezultāta…

– Jā. Attiecīgi jaunākā ārvalstu pieredze, kas mums ir – lai gan ar pārtraukumiem –, tā ir Zviedrija. Zviedrijā vairāk strādā Skonto Prefab – ar saliekamajām dzelzsbetona konstrukcijām.

 

Būvindustrijas lielās balvas pieteikumos atzīmēts, ka esat Skonto būves Zviedrijas filiāles vadītājs.

– Bija sākotnēji doma, ka apkoposim spēkus un veidosim vispārceltniecisko darbu komandu, bet faktiski Zviedrijas tirgū ir Skonto Prefab ar saliekamo dzelzsbetonu un CLT, un viņiem labi veicas. Arī Skonto Plan Ltd darbojas Zviedrijā. Mazāk, ja salīdzina ar, piemēram, Angliju, bet strādā. Anglijā viss ir lielākos apjomos, tur mums ir daudz prestižu un lielu objektu, augstceltnes. Lepojos ar kolēģiem.

Kādā statusā Skonto uzņēmumi ārvalstu objektos darbojas – kā specializētie darbuzņēmēji?

– Jā, runa ir par fasādēm, par stiklotajām sistēmām, elementu fasādēm, dzelzsbetonu, CLT, specializētajiem darbiem. Svarīgi, ka esam ne tikai specializēto darbu veicēji, bet arī paši visu ražojam Latvijā. Un visu vedam uz turieni. Faktiski tā ir ražošana, kas rezultējas izstrādājumu montāžā.

Šodien tiekamies un runājam Jaunā Rīgas teātra būvlaukumā. Šis ir sabiedrībai nozīmīgs objekts, tehnoloģiski sarežģīts, ar diezgan ilgu un raibu projekta vēsturi. Pastāstiet vairāk par to – kas būvlaukumā notiek, kāda ir darbu gaita, panākumi, izaicinājumi?

– Iet visādi, bet negribu to teikt negatīvā kontekstā. Faktiski ir tā, ka mūsu komanda ļoti gribēja šo objektu. Pat saderējām ar mūsu kompānijas akcionāriem uz kasti šampanieša, ka mēs šo konkursu uzvarēsim. Tāda sajūta bija, un ļoti liela vēlme bija. Ar milzīgu aizrautību un entuziasmu strādājām pie konkursa, pie dokumentācijas.

Man pašam ļoti patīk arhitektūra, restaurācija, lai gan, jāsaka, no restaurācijas šajā objektā patiesībā ir maz – kad mēs te ienācām, ēka jau bija nopostīta, nekā daudz vairs nebija palicis. Ļoti mērķtiecīgi strādājām, analizējām dažādus aspektus, lai būtu labāki nekā pārējie dalībnieki, un rezultātā mēs šo konkursu uzvarējām.

Projektu sākām ar divu mēnešu novēlošanos, jo bija problēmas ar būvatļaujas pārreģistrāciju. Kad ienācām būvlaukumā, bija pastiprināta sabiedrības, arī kaimiņmāju iedzīvotāju uzmanība, līdzi nāca arī visa iepriekšējā negatīvā publicitāte saistībā ar pāļu izbūvi utt. Mēs pilnībā nomainījām tehnoloģiju un piesaistījām mūsu ilggadējo partneri Keller, kas ir liels pasaules mēroga uzņēmums – Polijā ir viņu tuvākā filiāle.

Keller speciālisti mums pārrēķināja visus pamatus, un, kā redzam, vairs nekādas ažiotāžas sabiedrībā nav. Tas liecina, ka mūsu plāns ir izdevies – pamati un ēkas nesošās konstrukcijas ir izbūvētas ar ļoti minimālu ietekmi uz apkārtējām ēkām. Protams, pilnīgi bez nekādas ietekmes šo darbu nav iespējams izdarīt, taču uzskatām, ka lielākajā daļā gadījumu, ja arī kaut kur kādas plaisas parādījās, tad tas bija process, kas turpinājās no iepriekšējā neapdomīgi izpildītā darba. Man ir grūti komentēt, kāpēc kolēģiem pirms mums tā sanāca, bet skaidrs, ka tā varēja gadīties jebkuram. Apstākļi būvlaukumā bija ļoti sarežģīti.

Mūsu gudrība slēpās pareizā lēmumu pieņemšanā – sadarbības pieredzē ar Keller. Viņiem projektēšanas birojā strādā 40 ģeoloģijas inženieru, un mēs jau konkursā mērķtiecīgi paredzējām un rēķinājām, lai varētu atļauties tieši viņus. Jo, lai arī Latvijā ir daudz labu inženieru, tomēr katrs nevar būt pasaules mēroga speciālists visās jomās.  Tas ir kā ķirurgiem – jāveic konkrēts skaits konkrētu operāciju gadā, lai noturētu kvalifikāciju. Keller ir kompānija, kas strādā tikai ar ģeoloģiskiem darbiem, piemēram, metro līnijām un citām pazemes būvēm, viņi to drēbi zina daudz labāk, un attiecīgi arī rezultāts ir pavisam cits.

Cik tālu ar teātra būvdarbiem esat tikuši?

– Ir pabeigts ēkas karkass, faktiski pa pusei arī jumta darbi, tiek montētas fasādes, pamazām ķeramies arī pie iekšdarbiem. Strādājam. Ir ļoti daudz grūtību. Piemēram, vecajai teātra ēkai pamati izrādījās ievērojami seklāki, nekā bija norādīts izpētē. Tā kā pagraba telpas bija paredzēts veidot ekspluatējamas, vajadzēja izbūvēt pagrabā grīdas, bet, lai to izdarītu, ēka paliktu, burtiski karājoties gaisā. Līdz ar to uz priekšu gājām pa mazam posmiņam, pa vienam metram, bija jāmaina projekta risinājumi, un šos darbus veicām trīs mēnešus – tie bija milzīgi ieguldījumi un milzīgas izmaksas. Faktiski ēkai zem esošajiem pamatiem tika izbūvēti vēl vieni pamati.

Tas, ka pagājušā gadsimta sākumā ēkas būvēja ļoti kvalitatīvi, bieži vien ir tikai mīts. Konstatējām, ka šīs vecās amatnieku biedrības ēkas būvniecībā izmantoto ķieģeļu kvalitāte ir dramatiski zema, un pilnīgi neplānoti bijām spiesti pastiprināt arī ēkas sienas. Kad tapa teātra ēka, bija sava laika būvniecības bums, tad veidojās Rīgas bulvāru loks, klusais centrs, arī Brīvības iela, Čaka iela. Pilsēta strauji pletās plašumā, un lielais apjoms ir atstājis savu ietekmi arī uz kvalitāti. Tieši tāpat kā tagad – arī tajā laikā bija gan labi, gan slikti piemēri.

Gribu uzsvērt, ka pasūtītājs Valsts nekustamie īpašumi ļoti atbildīgi veic būvuzraudzību. Godīgi sakot, ir pat situācijas, kad uzraudzība kļūst pašmērķīga. Tas ir mans viedoklis. Nedomāju, ka tas ir ar nolūku, bet radītā uzraudzības sistēma, manuprāt, ir pārāk smagnēja, lai spētu normāli funkcionēt. Absolūtā vairumā gadījumu nepastāv dilemma starp kvalitāti un termiņu, bet ir lietas, kas procesu bremzē. Protams, var jau arī cilvēcīgi saprast, zinot, kā ar šo objektu ir gājis iepriekš, bet mēs kā projektētājs, celtnieks jau arī tā kā uzņemamies riskus un strādājam… Tāpēc ir noslēgts līgums. Mani ļoti interesē, cik daudz būs papīru sakrājies, šo projektu realizējot. Tās noteikti būs vairākas tonnas, kas vēl tiek dublētas elektroniski.

Kad objektu paredzēts pabeigt?

– Plānojam, ka līdz gada beigām teātrim ir jābūt jaunajās telpās.

Objekts, pirmkārt, jau ir sarežģīts tāpēc, ka te ir ļoti šauri, vietas ir tik, cik ir, iebraukt būvlaukumā īsti nevar. Papildus īrējam pagalmu no kaimiņiem, taču arī tas ir ļoti mazs. Otrkārt, līgumiskā struktūra – it kā skaitās projektē un būvē, bet tajā pašā laikā ir esošs projekts, un, tikko ir kādas izmaiņas, kas objektīvi vienmēr var rasties, tā sākas gandrīz bezgalīga skaņošana. Manuprāt, ir kaut kā jānormē šī birokrātiskā pieeja, citādi mēs visu būvniecību pārvēršam par bezgalīgām šausmām, kam ar būvniecību ir visai maz sakara. Milzīgai komandai jānodarbojas ar dokumentu ražošanu, kas pēc tam ieguls plauktā. Protams, bez dokumentācijas nevar, bet, ja man būtu jāapgalvo, ka process ir organizēts kā valstij vai sabiedrībai izdevīgs, ka sistēma strādā sabiedrības labā, tam absolūti nevaru piekrist. Kaut kas ir nogājis greizi…

Ar arhitektiem – Zaigas Gailes biroju un Sarma & Norde Arhitekti –, kas ir mūsu partneri, strādājam roku rokā katru dienu, mums ir savstarpēja sapratne un izpratne par šo projektu, un visiem ir viens mērķis – uzbūvēt teātri, lai tas būtu labāks un skaistāks. Daudz uzmanības tiek pievērsts interjeriem, detaļām. Ir ļoti daudz specifisku materiālu, ko mēs vedam no Kanādas, no ASV – Oregonas priede, speciālais Kanādas putu panelis, dažādas lietas, kas mūsu platuma grādos tiek izmantotas pirmoreiz. Bet atkal – lai to visu saskaņotu, ir vairākkārt jāpārvar sarežģīti veidota procedūra. Izdarīt labāk neļauj līgums. Ēkas funkcija, estētika paliek otrajā plānā, jo priekšplānā izvirzās faktori, kas saistīti ar līguma, noteikumu interpretāciju – tā, lai nevienam potenciāli nerastos šaubas par kādām novirzēm. No vienas puses, saprotami, tomēr ne vienmēr labi projektam un procesam. Te būtu jāatrod balanss.

Gribas uzreiz jautāt – kas tad īsti palicis no vecās teātra ēkas – vai tā ir tikai fasāde?

– Fasāde un, protams, ļoti daudz interjera detaļu. Piemēram, lielajā Smiļģa zālē, cik nu vien varēs saglābt, būs vecie koka paneļi. Interesanti, ka tas ir taras finieris – kad 30. gados šajā ēkā bija ugunsgrēks, materiāli, kas tika izmantoti atjaunošanā, bija relatīvi lēti. Tāpat, piemēram, arī Dzintaru koncertzāles vecajā daļā ir izmantots taras finieris.

Tas ir beicēts un lakots vairākās kārtās ar politūru un dažādām lakām, ko grūti dabūt nost, un, ja arī dabū nost, apakšā viss ir šausmīgi pleķains, līdz ar to mums vēl būs jādomā, kā risināt šo problēmu. Kaut kāda daļa droši vien paliks ar daudzajām lakas kārtām, lai būtu kāda atsauce uz vēsturi.

Arī visas durvis un visi logi vecajā ēkā tiek restaurēti. Arī te ir daudz izaicinājumu saistībā ar ugunsdrošības prasībām. Dažus logus tomēr dabūjām upurēt – atsevišķās vietās vecie logi nomainīti pret ugunsdrošiem logiem, citādi prasības nevarēja izpildīt. Tas pats ir ar durvīm. Vēl nezinām, kā ar tām darīsim. Notiek diskusijas par to, kā vēsturiskās koka durvis padarīt ugunsdrošas ar atbilstošu furnitūru, speciālām beicēm, lakām. Te ir daudz pretrunu, jo bieži nevar saskaņot dažādas atkāpes. Daudzas durvis ir atjaunotas, restaurētas no pilnīgi nederīgas substances, salipinātas no jauna kā tāda puzle. Durvis ir cietušas 30. gadu ugunsgrēkā, turklāt ēka stāvēja neapkurināta arī vēl pirms tam, Pirmā pasaules kara laikā. Daudzām durvīm ņēmām nost desmitiem eļļas krāsas slāņus, kuriem apakšā vēl bija deguma pēdas, pārogļojušies fragmenti.

Lampas viena daļa būs vecās vai piemeklētas laikmetam atbilstošas. Arī te saskārāmies ar neparedzamiem šķēršļiem, jo ir regula par zaļo iepirkumu un norādīts, ka spuldzei jākalpo 50 tūkstošus stundu. Skaidrs, ka vecā lampa ar cokolu, spuldzīte nespēj to nodrošināt. Sanāk apburtais loks – mēs it kā restaurējam, bet reizē nedrīkstam to darīt pareizi. Bet tāpēc jau mēs vispār te esam, citādi mana komanda būvētu kādu lielveikalu, kur viss ir nedaudz vienkāršāk.

Manuprāt, tā ir ES regulu interpretācija tieši un burtiski. Cik esmu pētījis, lasījis apskatījis Spānijā, Itālijā, Vācijā, tepat Somijā, restaurējot operas namus, teātrus, izpratne ir nedaudz atšķirīga, darbojas tā saucamais reuse princips – tu maksimāli izmanto vecās lietas un neradi jaunas, kas nākotnē būs kārtējie atkritumi. No vienas puses, zaļais iepirkums, no otras puses, tas zaļums pazūd noteikumu piemērošanas procesā. Var jau saprast, bet ir ļoti nopietni jādomā, kā lietas vairāk skatīt pēc būtības un kā noteikumus interpretēt tā, lai arī noteikumu mērķi tiktu sasniegti pēc būtības, ne burta.

Ir zināms, ka jūs aktīvi iesaistāties arhitektūras, īpaši koka arhitektūras, un modernisma interjeru saglabāšanas projektos. Kas tie ir par projektiem? Kā izpaužas jūsu iesaistīšanās, darbība tajos?

– Tas jau arī sasaucas ar to, kāpēc es tik ļoti gribēju strādāt teātra rekonstrukcijā. Uzskatu, ka ikkatram ir pienākums saglabāt un nodot tālāk to, ko iepriekšējām paaudzēm ir izdevies cauri gadsimtiem saglabāt.

Es pilsētvidi uztveru kā istabu, kā telpu, kuru var tālāk dekorēt, padarīt interesantu. Pret to ir šausmīgi grēkots, piemēram, padomju laikā, kaut arī vienlaikus man ir liela cieņa un izpratne pret tiem dažiem postmodernisma arhitektūras un interjeru paraugiem, kas mums palikuši no šiem laikiem. Pret jebkuru lietu, kas ir saglabājusies un kas ir kvalitatīva – nav svarīgi, vai tas ir Ulmaņa laiks, padomju laiks vai kāds cits periods –, ir jāizturas ar cieņu un jācenšas saglabāt. Tāds glābēja sindroms man piemīt (smejas).

Esat Aizputes vecpilsētas darba grupas biedrs. Ko nozīmē šis amats, tituls? Kas aiz tā slēpjas?

– Mums Aizputē ir izveidojusies tāda domubiedru grupa, un mēs intensīvi darbojamies, lai saglabātu pilsētas vēsturisko koka arhitektūru. Pats arī esmu no Aizputes. Mēs sevi saucam par graustu miljonāriem, katram ir pa pāris nolaistām koka ēkām, kuras cenšamies glābt. Nolaistas tās ir nevis tāpēc, ka tās kāds mērķtiecīgi mēģinājis nodzīvot, bet tāpēc, ka tās savā laikā kāds nopircis un nav licies ne zinis. Ir tādi cilvēki, kas sagrābjas īpašumus un nolaiž līdz vājprātam. Kaut kā veiksmīgi daļu šo ēku no īpašniekiem esam atkarojuši. Te jau apakšā ir arī dažādi dziļāki stāsti. Tagad ir aktuāls jautājums par kompensācijām ebreju kopienai, un arī Aizputē ļoti daudz īpašumu pieder kādai ebreju ģimenei, kas dzīvo Izraēlā. Viņi nav rūpējušies par saviem īpašumiem
30 gadu, kopš 90. gadu sākumā ir atjaunojuši īpašumtiesības, un viss – ne tie īpašumi tiek pārdoti, ne apsaimniekoti, faktiski tie ir atrauti sabiedrībai un iet bojā. Tas ir noziegums pret kultūras pieminekļiem. Mēs šos īpašniekus Izraēlā esam uzmeklējuši un tikušies, un ceram, ka varbūt nonāksim vismaz pie tā, ka viņi pacentīsies atrast kādu pārstāvi, kurš īpašumus pārdod, jo cilvēkiem ir interese par tiem.

Mēs ļoti iestājamies par šo arhitektūru, par saglabāšanu, glābjam visu, kas tiek grauts. Esam tur tādi dīvainīši savākušies (smejas).

Jūs arī pats praktiski darbojaties ar koku? Pats zāģējat, ēvelējat, būvējat?

– Katru nedēļas nogali darbojos absolūti praktiski, citreiz pirmdienā atnāku uz darbu un skatos – visas rokas ar skabargām, reizēm ar krāsu, sapulcēs gandrīz vai jāslēpj zem galda. Jā, mēs ļoti daudz nedēļas nogalēs fiziski strādājam, tas ir vienīgais veids, kā atrast kaut kādu balansu ar to mentālo vājprātu, kas reizēm notiek ikdienā. Tad vai nu jāiet skriet krosu, vai kaut ko darīt ar rokām.

Ļoti daudz daru pats savām rokām, protams, ne jau pilnīgi visu. Un tādi paši ir arī draugi, visi, kas mēs tur esam savākušies. Cilvēkiem patīk arī ballēties, bet mums tās balles nav tādas, ka visi sēž pie galda un dzer alu, vīnu. Mums vienmēr ir vai nu kārtējais loga rāmis ar fēnu jākasa, vai kārtējie griesti no kaļķa jāattīra. Vairums teiktu, ka tas ir savādi.

Esam diezgan daudz paveikuši. Piemēram, pagājušajā-aizpagājušajā gadā kādas septiņas astoņas mājas ir ieguvušas jaunus īpašniekus – tādas, kas jau bija gandrīz bezcerīgas. Cilvēki pavelkas, viņiem patīk, un tā lieta aizrauj.

Arī ar dažādiem interjeriem darbojamies. Piemēram, rūpnīcai Kurzemes atslēga ir klubs Aizputē, kuram esam dabūjuši valsts pieminekļa statusu. Tas ir viens no retajiem modernisma interjeriem, kam būs pieminekļa statuss – vēl tāds ir, piemēram, Dailes teātra interjeram. Tagad gaidām to papīru no Mantojuma pārvaldes.

Tas ir faktiski autentisks 70. un 80. gadu mijā veidots interjers, kas saglabājies cauri laikiem un nav piedzīvojis brīnumainās rīģipša pārvērtības 90. gados, kā arī plastmasas un putuplasta laikus. Tagad mēs mēģinām tajā atgriezt dzīvību – tur atkal dejo bērni, notiek pašdarbība, mēģināsim arī kādus koncertus sarīkot.

Labi, ka Dailes teātra ēka Brīvības ielā savu spozmi ir atguvusi un laukums tiek sakārtots, 1990. un 2000. gados jau arī tā publiskajā telpā tika nepamatoti noniecināta, un tas ģeniālās Martas Staņas darbs. Turklāt projekts radīts jau 50.–60. gados. Dailes teātri cēla vairāk nekā 10 gadu, tāpat kā mēs cēlām, piemēram, savu bibliotēku. Tās lielās būves mums Latvijā kaut kā nevedas, redzēs, kā ies ar Rail Baltica…

Runājot par padomju mantojumu un modernisma arhitektūru, vēl jau mums ir Pasaules tirdzniecības centra ēka Elizabetes ielā – vēl viens stāsts, kas īpaši aktuāls kļuvis pēdējā laikā.

– Par šo projektu man ir savs viedoklis. Šīs ēkas tehniskais stāvoklis nebūt nav slikts, kā to pasniedz publiskajā telpā. Tā māja tur, tajā parkā, arī no arhitektūras un pilsētplānošanas viedokļa ļoti labi sēž. Arī no ilgmūžības viedokļa rekonstrukcija-restaurācija ir, manuprāt, saprātīgākā pieeja. Bet mūsu kultūras ministrs ar savu komandu, mēs esam gatavi iztērēt milzīgu naudu, lai to nojauktu un kaut ko iebūvētu vietā. Ja pieņem, ka konkrētās ēkas atrašanās parkā ir kļūda, tad kāpēc, iebūvējot jaunu ēku, šī kļūda būtu jāatkārto? Visi argumenti ir pretrunā cits ar citu un nav nedz loģiski, nedz saprātīgi. Daži apgalvojumi, piemēram, par fasādes apšuvuma stāvokli, ir neprofesionāli, iespējams, pat nepatiesi. Šādi atsevišķu indivīdu, turklāt ne attiecīgās nozares profesionāļu, ambīciju apmierināšanas projekti un lēmumi ir kaut kas prātam neaptverams, avantūra šī vārda vissliktākajā nozīmē. Tas viss ir kaut kas tāds, kas raisa dusmas, kaut arī esmu liels mūsu valsts, mūsu zemes patriots. Reizēm vienkārši nolaižas rokas – ko mēs darām ar savu valsti? Bet būs labi, ir jādarbojas un jācīnās ar nejēdzībām, lai mūsu Latvija kļūst labāka!

 

Teicāt, ka Jaunais Rīgas teātris ir objekts, kurā ļoti gribējās strādāt. Vai ir vēl kāds sapņu objekts, projekts, kurā vēlētos piedalīties un darboties? Tepat Rīgā, varbūt kaut kur tālāk?

– Es ļoti gribētu piedalīties kaut vai šīs pašas Elizabetes ielas 2. mājas pārbūvē un arī iesaistīties projektēšanā. Tās arī varētu būt kādas ēkas, kurās ir modernisma interjeri, jo, manuprāt, daudziem cilvēkiem, kas šādas ēkas pārbūvē, projektē, ļoti bieži nav izpratnes par to, kas tad būtu jāsaglabā. Te neder piedāvājums tikai ar lētāko cenu, te vajag zināšanas, izpratni. Kā mēs zinām, projektēšanā un arhitektūrā visa kvintesence slēpjas detaļās. Ļoti bieži cilvēki, gribot izdarīt kaut ko labu, pazaudē detaļas, un ēka zaudē savu vērtību, burvību. Šādi projekti būtu jāvada cilvēkiem, kas grib to darīt, kam tas patīk, kas ir gatavi arī ārpus darba laika lasīt, interesēties par attiecīgo laikmetu, detaļām, dizainu, tehnoloģijām. Jā, man ļoti gribētos rekonstruēt kādu modernisma ēku. Un Elizabetes ielas nams būtu ļoti labs paraugs.

Es būtu priecīgs piedalīties arī Kongresu nama pārbūvē. Un ir vēl viena dīvaina ēka, kas lēnām zaudē savu nozīmi un izzūd no Rīgas kartes – tā ir Sporta manēža. Šāda tipa ēku mums ir ļoti maz.

Jā, vēl mums ir VEF Kultūras pils, par ko man ir savs viedoklis. Ir liels prieks par daudzām labām lietām, ko arhitekti ir izdarījuši šai ēkā, bet reizē ir ļoti lielas bēdas par to, ka faktiski ir iznīcināti tie vērtīgie uzslāņojumi, kas bija ēkā – 70., 80. gadu interjeri. Tas, manuprāt, ir absolūti nepareizi, jo ēka tāpat kā cilvēks dzīvo savu mūžu, tai ir kaut kādi uzslāņojumi, dažādu laikmetu mantojums, kā cilvēkam pieredze, grumbas, vaibsti, kas visu laiku mainās. Par to, vai ēka jārekonstruē tāda, kāda tā bija uzbūvēšanas brīdī, arhitekti lauž šķēpus visā pasaulē. Mans viedoklis ir, ka vajag atstāt šos uzslāņojumus, atklāt ēkas dzīves stāstu.

Savulaik Zviedrijā redzēju nelielu viesnīciņu, kuras interjerā bija visa tās vēsture – mēbelēs, sienu fotogrāfijās, apdarē – no kādiem 40., 50. gadiem līdz pat mūsdienām…

– Tāpēc ir vajadzīgs labs arhitekts, labs dizainers ar izpratni. Var apaudzēt māju tā, ka tā izskatās pēc krāmu bodes, un var to iekārtot ļoti gaumīgi. Tāpēc arī nevajadzētu ļaut deputātiem un politiķiem, ja vien viņi nav konkrētās jomas speciālisti, spriest par lietām, ko viņi nepārzina. Katram jādara savs darbs.

Atgriežoties pie sarunas par objektiem – es būtu laimīgs par iespēju atdzīvināt restorānu Sēnīte, tas varētu būt kaut kas tik spožs un labs! Nu jau gan vairs nevar izsekot līdzi, kam tagad tā pieder, kas un kam to ir pārdevis, tas stāsts ir vienkārši katastrofa.

Jā, vēl mums ir Okupācijas muzejs! Nu kā var tā arhitektoniski sacūkot ēku?! Šos manus vārdus droši varat citēt. Man ir pilnīgi vienalga, vai te ir darbojies Gunārs Birkerts vai kāda cita slavenība, bet tā nedrīkst darīt! Tā nedrīkst izturēties pret citu autoru darbu un sabiedrību, kurai uz šo ēku būs jāskatās vismaz 30 gadu! Tas nav stāsts par būvniecību, bet arhitektūra ir sacūkota līdz vājprātam. Ne vairs ēkai ir proporcija, ne vērtīgo, autentisko apdares detaļu. Vienīgā vērtīgā lieta, kas palikusi, ir metāla apdares kasetes. Muzeja ēka bija autentiska, oriģināla sava laikmeta būve, tā bija brīnišķīga tieši tādēļ, ka neiederējās tajā vietā – tāpēc, ka tā kā mūris pasargā Vecrīgu no Daugavas vējiem. Tā ēka nebija slikta, bet tagad mēs esam uztaisījuši frankenšteinu. Ļoti bēdīgi.

Ja jau par Rātslaukumu runājam, vēl jau turpat ir arī bijusī Rīgas Tehniskās universitātes administrācijas ēka, arī padomju mantojums, kas nupat ir palikusi tukša ar nezināmu nākotni.

– Bet vai tad neviens nezināja, ka RTU ies prom no šīs mājas? Ķīpsalā tiek būvētas jaunas RTU telpas jau vairākus gadus. Un tagad mēs klausāmies TV, ka tiek fantazēts, ko tad mēs te darīsim, ko mēs te liksim. Tāda provinciāla pieeja. Piemēram, Berlīnē un Parīzē ēkām šādos un līdzīgos gadījumos tiek nodrošināts starpizmantošanas periods. Tā pati Republikas pils pašā Berlīnes centrā – 15 gadu zwischennutzung jeb starpizmantošana ar vairākiem tūkstošiem kultūras pasākumu.
Ja pašvaldībai vai valstij nav, ko ar šo ēku darīt, tad laižam iekšā vai nu kādas radošās organizācijas, cilvēkus, vai vismaz birojus uz 3–5 gadiem, lai ēka dzīvo.

RTU, Elizabetes iela 2 – faktiski funkcionējošas ēkas, kas varēja pašas sevi uzturēt, bet mēs esam tās iztīrījuši tukšas, turpinām apsaimniekot, un no ēkām, kas varētu pašas sevi uzturēt, tās kļuvušas par ēkām, kas prasa nepārtrauktus ieguldījumus. Nevar teikt, ka tā ir saimnieciska un saprātīga rīcība.

Iepriekš minējāt, ka studiju laikā bija doma strādāt kādā lielā starptautiskā uzņēmumā, taču vēlme palikt Latvijā izrādījās spēcīgāka. Tomēr ne visi tā domā un dara, daudzi speciālisti jau ir aizbraukuši. Vai ir kāds ieteikums tiem, kas varbūt vēl tikai domā – palikt Latvijā vai aizbraukt laimi meklēt citā zemē? Vai tiešām citur būs kaut kas labāk?

– Manuprāt, te jāizdala divas komponentes. Viena ir emocionālā, otra – racionālā. Cilvēkam jāsaprot, kas viņam ir svarīgi. Var aizbraukt, piemēram, uz Zviedriju, strādāt būvobjektā, dzīvot prom no ģimenes, varbūt reizi mēnesī atbraukt apciemot, mitināties viesnīcās vai kaut kādos dzīvokļos… Nu, ja tas tā patīk… Var pārcelties ar visu ģimeni, tas ir cits… Neesmu no tiem, kas saka, ka tas ir absolūti nepareizi, katram sava izvēle. Bet katram jāpavaicā sev godīgi – ja jau esi gatavs tur, ārzemēs, strādāt tās astoņas vai desmit stundas tā, ka asinis pa degunu nāk, tad kāpēc neesi gatavs to pašu darīt šeit?

Daudzi jau brauc prom naudas, lielākas algas dēļ, ne tāpēc, ka gribētu…

– Tāpēc saku, ka ir divas komponentes – emocionālā un racionālā. Katrs izdara savu izvēli. Es vienkārši neredzu perspektīvu, kā ir iespējams gadiem dzīvot tādā veidā, atbraucot reizi mēnesī uz mājām. Ne tu satiec ģimeni, ne draugus, tev veidojas paralēlā pasaule, kurā ir tikai darbs un vakari kopā ar citiem darbiniekiem un alus bundžu. Protams, ja ir konkrēts mērķis sapelnīt naudu, tad varbūt ir citādi.

Man te īsti nav, ko teikt. Reizēm ir kauns no kolēģiem par to, ka inženiertehniskie darbinieki pie mums bieži vien pelna mazāk nekā stiegrotāji objektā. Bet, ko var pārmest – stiegrotāji raujas desmit stundas dienā sniegā vai lietū, salā vai karstumā – nu tad viņi arī pelna tos divus vai trīs tūkstošus uz rokas. Ārzemēs jau arī ir jāstrādā.

Lielākā bēda jau ir tā, ka aizbrauc labs inženiertehniskais personāls, kas citādi varētu izmantot savu potenciālu te, mājās.

– To nevar nekādi regulēt. Ir jāizaug no tā. Piemēram, ja ir tāda situācija kā tagad, kad ne par ko ir jācīnās ar valsts iestādi, lai uzbūvētu objektu, kuru es patiešām vēlos uzbūvēt kvalitatīvi un labi, nu tad arī brīžiem dūša apskrienas – kam man tas viss vajadzīgs, kāpēc es to daru? Lai kādam kaut ko apliecinātu un pierādītu? Ir tādas situācijas, kas daļai cilvēku tiešām liek visam atmest ar roku.

Ja mēs vidi veidosim pozitīvu un saprotamu, tādu, kurā būvniecība tiešām ir būvniecība, nevis regulāri un nebeidzami juridiski strīdi, tad varbūt kaut kas arī mainīsies. Ko tagad dara inženieri, projekta vadītāji – viņi visvairāk raksta juridiskas vēstules un nodarbojas ar lietām, ar kādām inženierim nebūtu jānodarbojas. Tikai tāpēc, ka kādam vajag piesegt, atvainojos, pēcpusi, un tāpēc, ka kādam ir desmitreiz jānodrošinās. Tāpēc mēs nodarbinām veselu armiju ar cilvēkiem, kas visu dienu to vien dara, kā sēž un raksta.
Kā Juhana Smūla komēdijā par pulkveža atraitni – cilvēki vienkārši nosmok zem papīra kalniem, ko mēs katru dienu saražojam.

 

Kāda, jūsuprāt, pašlaik ir situācija būvniecības nozarē, kādas tendences jaušamas? Aktuāli kļūst globālie izaicinājumi, cenu kāpums, materiālu deficīts…

– Protams, cenas kāpj, tas ir dramatiski, un kādam būtu jādomā, kā to kompensēt. Ja mēs varam atļauties bārstīt naudu kā minerālmēslus visiem un visur, tad te ir konkrēti sarēķināmi gadījumi, situācijas. Skaidrs, ka visi
objekti, kas definēti par iepriekšējām cenām un jāuzbūvē šī gada laikā, ir ar zaudējumiem, te vairs nav nekādu ilūziju.

Tas nav stāsts tikai par Jauno Rīgas teātri, tas ir par visiem citiem objektiem. Privātās kompānijas, privātie investori domā par to, kā būvniekam pielikt un palīdzēt, un ir konkrēti gadījumi, kad tiešām ir pielikts un puses ir vienojušās.

Neticu, ka kolēģiem, kuri strādā lielajos valsts projektos, iet ļoti rožaini. Vismaz tas, kas dzirdams, nav nekas pozitīvs. Par to neviens nerunā. Ja, piemēram, Francijā Ministru kabinets jau gandrīz pirms gada ir izdevis dekrētu, ka pašreizējie apstākļi pielīdzināmi forsmažoram un valstiskām institūcijām, pasūtītājiem ir tiesības katru konkrēto gadījumu un problēmu risināt individuāli, tad mūsu vadošie kadri par to pat negrib dzirdēt. Nedrīkst iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka viss ir kārtībā, ja materiālu cenas ir pieaugušas trīs reizes.

Kopumā kaut kas nav labi ar nozari, bet gan jau process pats sevi sakārtos. Esmu optimists arī bezcerīgās situācijās.

Jūs pārzināt vairākas svešvalodas. Kas ir raisījis šādu interesi par valodām, kas ir mudinājis tās apgūt?

– Savā laikā centos maksimāli izmantot iespējas studēt ārzemēs. Sākās viss ar Štutgarti, pēc tam bija Berlīne, Parīze. Maģistrantūrā biju Lozannā, Šveicē – Lozannas Politehniskajā institūtā, kas ir pēc reitinga otra labākā inženierskola pasaulē. Tā vienkārši sanāca – maisījos visur, satiku cilvēkus un ņēmu un mācījos valodas. Angļu valodu zināju jau no skolas, vācu valodu arī, beidzu 5. vidusskolu Liepājā, uz kuru aizgāju tieši valodu dēļ. Pēc tam studiju laikā zināšanas nostiprināju, biju spiests mācīties, jo eksāmeni bija jākārto vāciski. Franču valodu apņēmīgi sāku mācīties jau pēc tam, jo man patīk franču kultūra, kino, māksla, patīk lasīt. Visi man saka – jā, tev jau tās valodas ļoti labi padodas… Nu var jau būt, ka padodas nedaudz labāk nekā citiem, bet tas nav tā, ka vienkārši paņem un iemācies. Tas ir mērķtiecīgs darbs.

Kādas valodas tad ir sarakstā?

– Angļu, franču, vācu, krievu, spāņu. Pēdējo gan jau mazliet sāku aizmirst, īpaši tagad, pandēmijas laikā, jo tā diemžēl netiek lietota. Un tagad sāku mācīties zviedru valodu. Franču un vācu valodu es uzturu labā līmenī, jo man ir draugi, es ar viņiem sarunājos, lasu. Angļu un vācu valodu izmantoju darbā, ikdienas saziņā.

Piemēram, šai pašā teātra objektā visas skatuves tehnoloģijas, elektromehāniskas daļas saņemam no Vācijas, un ir pavisam citādi, ja tu vari aizbraukt pie vāciešiem un komunicēt, veidot personīgos kontaktus, izrunāt detaļas. Es arī augstskolā saviem studentiem stāstu – ja ir iespēja studiju laikā braukt un valodas grābt, tad tas ir jāizmanto, jo vēlāk tam nebūs laika. Kad ir jāstrādā, tad mācīties ir daudz grūtāk.

Ir kāds padoms tiem, kas ļoti grib valodas mācīties, bet nevar saņemties?

– Valodas, protams, visvieglāk ir apgūt, pašam esot tai zemē, valodas vidē. Bet vispār ir par kaut ko jāinteresējas. Piemēram, mani ļoti interesē franču kino. Un, lai apmierinātu šo interesi, es valodu arī mācījos. Gāju uz Francijas Kultūras centru, mācījos, pirms vēl aizbraucu studēt, bet pēc tam vienkārši ņēmu fonotēkā filmas, skatījos, liku subtitrus, mērķtiecīgi un kvalitatīvi pavadīju laiku, skatoties klasisku kino. Lai valodu pilnvērtīgi mācītos, jābūt kaut kādam ietvaram, vēl kaut kādai interesei, kas mudina mācīties. Lai laiks, ko tu pavadi mācoties, ir interesants. Nezinu, vai daudziem ir interesanti vienkārši skatīties vārdnīcā un kalt vārdus, jāatrod kaut kāds pamatojums, kāpēc tu to dari. Sports, māksla, bizness.

Vēl man bija lapiņu metode – visās kabatās, visās malās lapiņas, pat mašīnā uz paneļa. Meklē cimdus, atrodi lapiņu, paskaties, un tas vārds jau pamazām ieiet atmiņā.

Lai valodu daudzmaz pārzinātu, 500–600 vārdu vajag. Un kas ir 500–600 vārdu, izdalot uz gada dienām – tie ir tikai pāris vārdu dienā, kas jāiemācās.

Uldis Andersons

Foto – Sarmīte Livdāne, Jāņa Kreicburga personīgais arhīvs