JĀNIS KRASTIŅŠ

Atklājējs ar argumentiem

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras fakultātes profesors Jānis Krastiņš ir ne vien neizsmeļamu nozares zināšanu turētājs, bet arī sakrājis bagātu atmiņu pūru par Latviju vēstures griežos. Galvenā viņa darbības vērtība ir godīgums – arhitektūras lietpratējs vienmēr atklāti un argumentēti pamato viedokli par nozares norisēm, pat ja tas neatbilst valdošajai nostājai. Pērn saņemto Būvindustrijas lielo balvu “Pamatakmeni” par mūža ieguldījumu nozarē Jānis Krastiņš bija nopelnījis jau sen un godam, aprakstot Rīgas jūgendstilu un pamatojot tā atbilstību UNESCO kultūras mantojuma statusam.

 

Kā jūs uztvērāt pieteikumu Būvindustrijas lielajai balvai?

– Es par tādu pieteikumu pat nebiju informēts. Man tikai uzreiz paziņoja, ka balva ir piešķirta. Būvindustrija vairāk asociējas ar ēku reālo īstenošanu pēc arhitektu izstrādātajiem projektiem. Tā kā es pēdējos gados nekādus projektus neesmu izstrādājis, bet mans darbības lauks ir pedagoģija, teorija un arhitektūras pētījumi, tas bija diezgan liels pārsteigums. Tomēr arhitektūra un būvniecība pēc jēgas un būtības ir viena no otras neatdalāmas. Jebkura atzinība katrā cilvēkā vismaz neraisa negatīvas emocijas.

 

Tomēr pieteikums nāca kādu laiku pēc tam, kad jums par pētījumiem jau bija piešķirtas dažādas starptautiskas balvas…

– Profesionālu atzinību man, kā izrādās, ir diezgan daudz. Acīmredzot tas tika pamanīts. Ir darbi, kuri ir vairāk vai mazāk virtuāli. Tie īstenojas ēkā, un, kāda ir bijusi kuras personas klātbūtne ēkas tapšanā, ne vienmēr var zināt. Diemžēl vēsturē ir bijuši gadījumi, kad ēka sasaistīta ar tādu personu vārdiem, kuriem nav nekāda sakara ne ar tās ideju, ne tapšanas gaitu, neko. Kāds politiķis ir ieradies un pārgriezis atklāšanas lentīti, un tas vēsturē fiksēts kā galvenais fakts. Mana darbība ir atstājusi taustāmāku rezultātu – grāmatu kaudzi, uz kuras rakstīts mans vārds.

 

Vai kāda no balvām jums pašam ir īpaši nozīmīga?

– Ļoti grūti atbildēt. Ja godīgi – pagodinājumi nav nepatīkami nevienam, bet man tie izraisa zināmu… (domā) Pēc dabas es neesmu rampas cilvēks, tā varētu teikt. Parasti rāda bildes ar mani uz skatuves un jautā – ko tu tur dusmojies? Man vienmēr ļoti jāpiedomā, lai seja būtu pietiekami smaidīga, jo normālā stāvoklī es atstāju īgna cilvēka iespaidu.

 

Tomēr ikdienā studentu priekšā jūs arī esat kā uz skatuves…

– Jā, pedagoģiskais darbs sastāv no divām daļām. Viena ir teorētisko lekciju lasīšana auditorijas priekšā, tad ir jāprot uztvert tā saukto auditorijas atgriezenisko saiti un jāpielāgo stāstījums. To var izstrādāt daudzu gadu gaitā, ka atgriezenisko saiti uztver. Ir ļoti jūtams, kad cilvēki klausās ar interesi. Es aicinu uzreiz uzdot jautājumus, ja kādam kas neskaidrs, jo arhitektūrā auditorija nav tik plaša, maksimums 50 cilvēki. Ja jūti, ka studenti ar interesi klausās, stāstījums izdodas daudz pārliecinošāk.

Otra joma ir praktiskās nodarbības, kas aizņem visvairāk laika galvenokārt kā individuālas konsultācijas. Pa starpām konsultācijas noris ar visu komandu, ir projektu starptermiņi, kad analizējam, kas kuram labāk iznācis, lai visi pievērstu uzmanību kļūdām, kas atkārtojas un ir ļoti pamācošas. Ir zināmi profesionālās ābeces pamatprincipi, kuri iemaņu attīstības laikā būtu jāapgūst visiem. To mēģinām katram kursam nodot.

 

Tā ir profesionāli ieinteresētāka auditorija nekā uz parastas skatuves…

– Ar to arhitektūras izglītība atšķiras no citām. Katram kursam ir sava mācību darbnīca jeb auditorija, kur katram ir sava darba vieta. Pandēmijas laikā lielākā daļa nodarbību notiek digitālajā vidē, studenti tikpat labi visu var darīt no mājām, un arī ekstrēmos apstākļos mums nepārtrūkst kontakts. Ir mācību platforma RTU digitālajās vietnēs, kur jau iepriekš jābūt sagatavotām skicēm, lai mēs visi būtu informēti pirms konsultācijas. Tiesa, tas arī prasa nedaudz nakts darba.

 

Šķiet, jums nav iebildumu pret digitālu rīku izmantošanu…

– Nē, it nemaz. Radošā plāksnē digitālie rīki drīzāk ir problēma tādā izpratnē, ka mēs neesam tos apguvuši, bet mūsdienu jaunatnei pasaules uztvere būtībā jau ir veidojusies ar skatu displejā. Taču ir jālieto citi rīki, lai grafiskā izpildījumā nokļūtu pie idejas. Tā ir jāpasniedz konkrēti – plāni, griezumi, fasādes, ēkas telpiskā ideja jāuzzīmē grafiski. Ja to dara uzreiz ar datoru, jāizmanto rīki kā jebkurai rakstīšanas programmai – kopē un ielīmē, kopē un ielīmē… Tur smadzenes darbojas citādāk nekā ar telpisku ideju galvā, kad zīmulis ir rokā un tu velc līniju uz papīra. Tad smadzeņu saite ar grafisko ekvivalentu uz papīra ir tieša, tā notiek ar rokas muskuļu palīdzību nepastarpināti. Izmantojot digitālo tehniku, galvenā iesaiste notiek tieši iepriekš minētās darbības starpposmos.

Tiesa, digitālās programmas sniedz fantastiskas iespējas ar tūlītēju vizualizāciju, kas agrāk nebija pieejamas, bet mums ir jāievada izejas dati – kādus ievada, tādus vizualizē. Var telpiski pagrozīt modeli un vizuāli pārbaudīt, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs tas ir. Tomēr bieži dati ir mehāniski samesti, un pēc tam brīnies, kas tur nāk ārā! Elementāri attēlotājas ģeometrijas principi un telpas izjūta, kurus, zīmējot uz papīra, mēs apgūstam fundamentālā smadzeņu līmenī, tikai ar digitālajiem rīkiem paliek aiz kadra.

 

Tātad tāpēc nevar projektēt vai mācīties to darīt tikai digitāli?

– Tikai digitāli projektējot, mēs iegūsim mehānisku produktu bez mākslinieciskās virs-vērtības. Sakrausim telpas, tās eksistēs fiziski un būs atbilstošas programmas fiksētajai kvadratūrai, bet arhitektūras tur nebūs. Studenti par to tiešām jāpārliecina.

 

Kā jūs komunicējat ar studentiem?

– Kā līdzīgs ar līdzīgu, bet nedrīkst būt familiārs. Es arī ar dažiem kolēģiem konfliktēju tādā izpratnē, ka ar pieaugušiem cilvēkiem nelietoju uzrunas formu vienskaitlī. Atceros – kad beidzu septiņgadīgo skolu un aizgāju uz vidusskolu, skolotāji skolēnus uzrunāja ar “jūs”. Tas deva pozitīvu pašapziņu, ļāva apzināties savu vērtību un adekvāti atbildēt – es esmu izaudzis, man vairāk jāzina un atbilstoši jāuzvedas. Studentam profesorā jāsajūt savējais.

 

Vai spējat pateikt, kurš students būs izcils profesionālis?

– Jā, to var pateikt diezgan ātri. Jo mazāka grupa – jo tiešāks un labāks kontakts. Vidēji to parāda pieredze, cik mums ir sabiedrībā plaši pazīstamu arhitektu. Tiesa gan, arhitekta popularitāte sabiedrībā nereti nav atkarīga no viņa profesionālās komunikācijas. Bieži vien labi arhitekti paliek nepamanīti, bet viens otrs, kura darbi ir stipri apšaubāmi, tiek slavināti un pozicionēti kā ģēniji. Tādu darbus pat neanalizē, bet pieņem nekritiski. Piemēram – vai mājas krāsa ir ideāla, ja to ir izvēlējies autors? Daudziem nepatīk Nacionālās bibliotēkas tonalitāte, bet nē, to esot “Patskautkas” izvēlējies. Neatkarīgi no tā redzam, kuri mūsu jomas profesionāļi ir radījuši vērtīgus, paliekošus un diskusijas raisošus darbus.

 

Kā jūs pēckara laikā nonācāt pie arhitektūras?

– Es atceros ārkārtīgi garas rindas pēc miltiem, cukura, pēc visiem ikdienišķākajiem pārtikas produktiem. Bija kartītes, ko vecāki varēja dabūt darba vietās un tikai noteiktu skaitu. Atceros cilvēku ķīviņus, kad kaut kā nepietika – kāds laimīgais, iznākot no gastronoma Pārdaugavā ar miltu paku rokā, pēc kuras stāvējis pusi dienas, to izšķaida pret oponenta galvu, jo tam licies, ka vērtīgais pirkums iegūts bez rindas. Tāda bija pēckara realitāte. Jauns apģērba gabals man pirmo reizi tika mugurā, kad es biju sestajā vai septītajā klasē. Līdz tam es tiku ģērbts tajās drēbēs, no kurām bija izaudzis mans brālis.

Tomēr tieši Staļina laika arhitektūras kontekstā jau pievērsu uzmanību, cik svaiga šķita “jaunā kustība”, cik inovatīvas un modernas ir pirmskara ēkas. Staļina laikā būvētās ēkas līdz 50. gadu vidum man likās nedaudz dīvainas. Kaut kur dažreiz parādījās fotogrāfijas no ārzemēm, Hruščova laikā par Padomju Savienībai draudzīgu zemi kļuva Kuba, Havanas piekrastes fotogrāfijas bija – ohh!… Kubiskās ēkas vēl 60. gados likās arhitektūras ideāls. Tās ir manas bērnības atmiņas par tālaika vides kvalitāti. Hruščova dekrēti pret pārmērībām neienesa neko, tie likvidēja amatniecisko kvalitāti, pasludinādami absolūtu industriālās izgatavošanas prioritāti. Būvniecība pārvērtās par unificētu, iepriekš izgatavotu elementu montāžu būvlaukumā.

 

Tas notiek arī tagad un ir ļoti racionāli, tad kāda ir starpība?

– Starpība ir tehnoloģijā. Padomju laikā lielākoties visi bija defektīvi produkti ar ārkārtīgi šauru sortimentu, piemēram, saliekamo dzelzsbetona izstrādājumu katalogos, ar ko arhitektiem vajadzēja strādāt, bija tikai divi paneļu garumi. Tas bija ļoti ierobežojoši.

Arhitektūrai vienmēr ir jābūt nosacījumiem, rāmjiem, ja mēs tikai brīvi filozofējam, nekas sakarīgs nevar iznākt. Tai vajadzīgs kompromiss starp racionalitāti un lidojumu – ļoti pareizs definējums. Taču, ja saliekamo detaļu izmēru skaits ir ļoti ierobežots, turklāt tikai 12% no visa apjoma var izmantot… Paskatieties uz Natālijas Draudziņas ģimnāzijas paplašinājumu Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūrī! Izcila arhitekta Edgara Šēnberga darbs, taču tā fasāde ir tik neveikla pret Krišjāņa Barona ielu, pēkšņi iet nesakarīgā pagriezienā, ar lodziņiem… Arhitekti bija normāli paredzējuši – ēkai jāturpina ielas apbūves līnija, tur bija monolīta dzelzsbetona pārsegums pusotra metra garumā, tādi trīsstūraini paneļi. Valsts celtniecības komiteja teica – nē, nedrīkst, taisnu leņķi, un punkts! Lūk, tādi faktori iespaido arhitektūru!

Vides kvalitāte manu uzmanību saistīja, ar skolasbiedriem apspriedām ēkas, kādas ir pasaulē, bet pie mums nav. Es par labu arhitektūras studijām izšķīros vidusskolas izskaņā. Mans tēvs, matemātikas profesors, gribēja, lai es studēju matemātiku, viņš pat teica – ja es būtu studējis medicīnu, būtu sanācis izcils ārsts, bet sanāca viduvējs matemātiķis. Es neteiktu, ka viņš bija viduvējs, bet doma bija tāda – ja tu būtu studējis matemātiku, sanāktu izcils matemātiķis, ja tu studētu arhitektūru, sanāktu viduvējs arhitekts. Es neesmu bijis paklausīgs bērns laikam. (smaida)

 

Kāda bija jūsu pirmā praktiskā pieredze?

– Mana pirmā praktiskā pieredze būvniecībā un pamata specialitāte ir namdaris betonētājs. Krievu karaklausības apliecībā ailē “osnovnaja graždanskaja speciaļnostj” (pamata civilā specialitāte krieviski – red.) ir ierakstīts “plotņik-arhitektor”(namdaris arhitekts). Bija inženieri arhitekti vai arhitekti mākslinieki, akadēmiskie tituli. Tolaik pirmajā kursā nodarbības notika tikai vakaros, dienā studenti strādāja rūpnīcās. Mēs strādājām būvēs – betonējām grīdas, naglojām šķūnīšus, līmējām jumtus, likām logus. Lielākoties strādāju 60. celtniecības pārvaldē 316. sērijas silikāta ķieģeļu ēkās.

 

Kā nonācāt uz zinātniskā un profesora ceļa?

– Pēc augstskolas beigšanas 1967. gadā jau bija izstrādāti daži projektiņi, jo pēdējā kursā praksē nonācu “Komunālajāprojektā” ļoti labās rokās pie arhitekta Jura Pētersona. Tur man laimējās strādāt interesantos projektos ar pārbūvēm, ēku pārplānošanu. Tolaik bija tendence lielos dzīvokļus Rīgas centrā sadalīt mazākos. Viena tāda pārplānošana bija Elizabetes ielas pagalma ēka, kas celta 19. gadsimta 80. gados. Varēja dabūt pielikumu pie algas, ja tu spēji palielināt dzīvojamo platību, bet tas jāpanāk ar maziem dzīvoklīšiem. Es visādi gudroju, gudroju, kamēr izgudroju, ka vajadzētu mainīt pārseguma līmeņus sānu spārnos, ierīkot divas jaunas kāpņu telpas, piebūvēt vēl vienu spārnu ar dzīvokļiem, kam ieeja ir no laukumiņiem starp stāviem jeb pusstāvos.

 

Zinu tādu māju Vīlandes ielā un Mārupes ielā…

– Jā, jūgendstila laikā šur tur tapa tādas ēkas, kur pagalma stāvi ir racionāli izmantoti. Tā arī toreiz tas tika īstenots, es biju priecīgs, ka dabūju pārdesmit rubļus pie algas. Pēc daudziem gadiem satikos ar savu pamatskolas klasesbiedru, kurš bija beidzis Celtniecības tehnikumu un strādāja par būvdarbu vadītāju. Vienu vakaru mēs pļāpājām neformālā gaisotnē, un viņš sāka stāstīt, ko ir darījis: «Elizabetes, toreiz Kirova, ielā bija viena māja, tur nu gan dabūju nomocīties! Es gribētu to idiotu, kurš to projektēja, vienreiz ieraudzīt!» Es jautāju – kur tas ir? Sapratu, ka tas ir mans projekts…

 

Vai jūs atzināties?

– Nu atzinos gan beigās un pateicu arī iemeslu. (smaida) Būtībā tā ir traka lieta – sānu spārnā ir jāizveido jaunas visas logu ailas, kur agrāk to nav bijis, pilnībā jāmaina ēkas ārējā konstrukcija.

Bija vēl viens zīmīgs objekts. Arhitekts Pētersons man saka – taisīsim kafejnīcu no monolītā dzelzsbetona, toreiz to sauca “Rāzna” – neliela, uz stabiem pacelta būve ar ārējām betona sienām Rēzeknes centrā. Pie tās es strādāju, students būdams, pēc diplomdarba aizstāvēšanas mani aicināja darbā. Pētersons bija atvaļinājumā, nodaļas galvenais inženieris saka – sēdi un taisi darba zīmējumus! Es prasu – kas ir darba zīmējumi? Toreiz augstskola vēl nebija iedevusi izpratni par tehnisko projektu. Toties viss pārējais, ko mēs apguvām, tagad studentiem vairs netiek pasniegts – būvkonstrukciju aprēķini, inženiertehnisko iekārtu izbūve. Es pēc augstskolas pratu siltumtehniskos aprēķinus un projektēju centrālo apkuri pāris ēkām.

Toreiz kafejnīcas projektam diezgan pamatīgi pārveidoju telpisko veidolu, saglabādams Pētersona pamatideju, uztaisīju maketiņu. Juris atnāca no atvaļinājuma, es sēžu drebēdams, viņš skatās maketiņu… Es domāju, tūlīt sekos bargi izteicieni, bet viņš saka – ļoti labi, šitā arī darīsim! Tā arī uzbūvēja.

Tā bija mana pirmā pieredze projekta saskaņošanā. Toreiz uz Rēzekni varēja aizlidot ar lidmašīnu. Dabūjām ļoti labu konstruktoru – Rubuli. Viņš precīzi izrēķināja visus dzelzsbetona stiegrojumus, piemēram, ārējo kāpņu laukumiņš balstās uz margām kā savērptā konstrukcijā. Viss bija monolītajā dzelzsbetonā uz četriem balstiem, trīs metru konsoles uz sāniem. Sākumā vietējie būvinženieri un priekšnieki nepiekrita, bet, kad padzirdēja par kompartijas akceptu, šķēršļu nebija.

Pirms dažiem gadiem viena no maģistrantūras studentēm, kura pētīja sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu arhitektūru, man jautāja, vai zinu celtni Rēzeknē, kam esot «futūristiskas kāpnes». Es saku – laikam zinu gan to celtni, jā! Studente bija pārsteigta.

Ir arī viena kaudzīte vienģimenes māju, kas tapušas pēc mana tipveida projekta. Braukājot pa Latviju, šur tur tās atrodu. 70. gadu sākumā izdeva albumus “Dzīvojamās mājas” ar projektu paraugiem, ko atlasīja konkursā. Četristabu māju kā idejas autors projektēju kopā ar diviem līdzautoriem, tomēr mūsu vārdu tur klāt nebija.

 

Vēsture padomju laikā bija ideoloģija. Kā bija ar arhitektūras vēsturi?

– Tieši tāpat. Man atmiņā ir Ikonjakova grāmata “Mūsdienu Lielbritānijas arhitektūra”, izdota laikam 1958. gadā. Tajā bija rakstīts, ka sociālistiskā reālisma arhitektūra iedvesmo darba ļaudis jaunām uzvarām cīņā par gaišo komunisma rītdienu, kamēr nospiedošie stikla un tērauda kluči un betona sienas rietumos pazemo cilvēku. Vēl 60. gados ļoti juta Staļina laika atskaņas pedagogu uztverē par arhitektūru. Mēs bijām priecīgi, ja izdevās iedabūt lielo stiklu kursa darbā. Mīsa van der Roes estētika piepildījusi visu pasauli, kā mēs uzskatām, ar absolūti indiferentām un jau 50. gados smagi kritizētām celtnēm, bet 60. gados viņš bija elks – domājām, kad mēs tiksim pie stikla kastēm, tā būs gaišā rītdiena!

Docents Juris Vasiļjevs, kurš bija publicējis grāmatu par tolaik nepētīto klasicisma arhitektūru, aizstāvēja disertāciju Maskavā un Rīgā atnāca kā mācībspēks. Viņš bija kultūras mantojuma sargātājs, viens no pionieriem mūsdienu sistēmai. Tagad plaši lietotos 1827. un 1828. gada Rīgas ielu notinumus atklāja Vasiļjevs, tam bija ļoti liela nozīme. Viņš mani aicināja nākt uz aspirantūru. Es teicu – nē, man no sākuma jākļūst par arhitektu!

 

Kad jūs pateicāt jā?

– Mans tēvs vadīja augstākās matemātikas katedru toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad – Lauksaimniecības universitāte), viņš teica – ja gribi normāli dzīvot, darbs augstskolā to var nodrošināt. Toreiz mācībspēku algas bija ievērojami lielākas nekā citās jomās strādājošajiem. Tēvs bija samierinājies, ka dēls ir arhitekts. Kad satikos ar Juri vēlreiz, viņš prasīja, vai neesmu pārdomājis. Pēc diviem gadiem praktiskā darba es tomēr iestājos aspirantūrā. Bija zināma iestrāde – studentu zinātniskajā biedrībā bija tēma – nacionālais romantisms. Padomju laikā tā bija drosmīga tēma. Mazu referātiņu es biju uzrakstījis, un tas man lika pievērsties Rīgas centra apbūvei. Mums stāstīja, ka tas ir pagrimums, bezgaumība. 60. gadu sākumā pazīstami arhitekti rakstīja, ka pēc iespējas ātrāk jātiek vaļā no nepatīkamā kapitālisma mantojuma. Rīgas pilsētplānošanas nodaļā bija plāni ar aprēķinu, ka ar laiku tas viss tiks nojaukts.

 

Proti – jānojauc viss, kas tagad ir UNESCO pasaules mantojums?

– Viss, kas ir mūsu kultūras un UNESCO mantojums, būtu jānojauc un jātaisa platākas ielas. Klasiskā frāze, ko lika tulkot, mācoties valodas – vecās ielas bija līkas, šauras un tumšas, jaunās ielas būs platas, taisnas un gaišas. Lūk!

 

Vai jūs tam piekritāt?

– Nekādīgi. Būvēja Ķengaragu – man tā vide nelikās pievilcīga. Kad es eju pa Rīgas centru, tur jūtos komfortabli. Es pat nesapratu, ka tas viss ir jūgendstils, mums stāstīja, ka jūgendstils atrodas vienīgi Alberta ielā. Tādas frāzes 1936. gada mākslas vēsturē ir skaidri un gaiši rakstītas – Rīgā jaunā latviešu arhitektu paaudze atturējās aizrauties ar rietumos liesmojošo modernismu, tas bija domāts jūgendstils. Pie mums tas arī nav atstājis daudz pēdu, vienīgi nožēlojamā Alberta iela tam ir kritusi par upuri. Šis uzskats eksistēja līdz 70. gadu vidum.

Sanktpēterburgā, toreiz Ļeņingradā, 1970. gadā iepazinos ar profesoru Kuņinu, viņš pēc tam bija oponents gan vienai, gan otrai manai disertācijai. Vēl atceros, kā es viņam rādu un jautāju – kas šīm mājām par stilu? Viņš atbild – eto modern (tas ir modernisms krieviski – red.). Tagad visiem viss ir skaidrs, bet tad nevienam nekas nebija skaidrs. Kad 1980. gadā iznāca mana pirmā grāmatiņa “Jūgendstils Rīgas arhitektūrā,” ļoti daudzi teica – Krastiņš kaut ko ir saputrojis, jūgendstils – tā ir tikai Alberta iela. Manas intereses vēsture tā jocīgi ir iegrozījusi subjektīvas personīgas ziņkāres dēļ.

 

Būtībā jūs izdarījāt atklājumu gan profesionāļiem, gan sabiedrībai…

– Laikam tā bija. Esmu dzirdējis dažas atsauksmes no kolēģiem – es gan to Krastiņu par gudrāku uzskatīju, ar tādām blēņām nodarbojas… Kad nonācu aspirantūrā, tad sāka samierināties – labi, ja tev patīk, tad dari. Es izgāju cauri visam Rīgas centram, kas tagad ir pasaules kultūras mantojuma vieta. Es intuitīvi jutu, kur koncentrējas vērtīgākā arhitektūra, un pēc tam novilku robežas. Man ir personīgie pieraksti, kur par katru objektu ir atzīmes, fotofiksācija. 1977. gadā es izfotografēju visu Rīgu, mazas melnbaltas bildītes, ko tagad bieži prasa restauratori, tās noder. Tā es nonācu līdz klasifikācijai. Redkolēģijā es pats savām ausīm dzirdēju no zinātniskā vadītāja Jura Vasiļjeva, ka manuskripts nopietni jāpārstrādā, jo tas deformēšot priekšstatu par  arhitektūru – ir pēdējais laiks saprast, ka jūgendstils neesot nekāds stils. Tas man prasīja nedēļu pārdomu, un es to pārstrādāju, diezgan stipri pārstrādāju, tikai diametrāli pretējā virzienā, nekā Juris Vasiļjevs gribēja to redzēt. Diametrāli pretēji.

 

Jūsu viedoklis bieži atšķiras no valdošās konjunktūras. Kā tas ietekmē jūsu profesionālo darbu?

– Paldies dievam, paēdis esmu un absolūti nē! Man iekšēji dod gandarījumu tas, ka es vienmēr esmu varējis atļauties rīkoties atbilstoši profesionālajai sirdsapziņai, un tā ir zināma profesionalitāte. Izpratne rodas caur pieredzi.

 

Kas jums pašam šķiet vērtīgākais mantojums no visa, ko esat izdarījis?

– Es nedomāju, ka būtu viens sirdsmīļš elements. Viena no pēdējā laika aktivitātēm, ko es pats gribu uztaisīt, ir grāmata “Eiropas jūgendstila ceļš”. Materiāls ir pietiekami pazīstams, bet tieši ar vērtējumu, lai redzētu šo stilu kopumā, tā vietu vēsturiskajā apbūvē. Man ir jaunatklājumi, piemēram, Ļubļana, kur jūgendstila ēku skaits ir nedaudz mazāks kā Liepājā. Mans sapnis bija Jūgendstila muzejs, un ir liels gandarījums, ka tur cilvēki turpina darbu. Diemžēl visi Liepājas vēsturiskie materiāli ir iznīcināti padomju laikā, aiz muļķības izmesti makulatūrā.

Arhitektūras vēsturiskajā izpētē ir jāstrādā ļoti uzmanīgi. Vairākas reizes esmu pārliecinājies, ka neko nedrīkst secināt tikai pēc ārējām pazīmēm, piemēram, noteikt ēkas arhitektu pēc vienas raksturīgas detaļas. Vēlāk rokoties dokumentos, izrādījies, ka ēkas autors ir cits, bet zīmīgo detaļu pēc kāda laika pielicis mājas īpašnieks. Nākas strādāt ar Šerloka Holmsa gājieniem, lai rekonstruētu atsevišķu arhitektu vietu Latvijas kultūrā – tā bija ar Paulu Kampi.

 

Vai jums ir kāds nepiepildīts profesionāls sapnis?

– Drīzāk ir skumja priekšnojauta – diez vai visu paspēšu izdarīt, ko vēl varētu. Dzīve nepielūdzami iet uz priekšu. Trešdaļa no manām grāmatām ir veltīta jūgendstilam, tas Rīgai ir raksturīgākais. Es esmu rīdzinieks piedzimis un uzaudzis, tā ir Rīgas kvalitāte, ar ko var pasaulē lepoties. Ir doma vienreiz kaut ko normālu par koka arhitektūru uzrakstīt, kas ir nemākulīgi fetišizēta, bet patiesās vērtības nav īsti noteiktas. Vajag analizējošu pētījumu ar atbilstošiem secinājumiem par Rīgas koka arhitektūru. Tā nav stilistiski definējama kategorija, jo nav tāda koka stila. Tas ir būvmateriāls, kuru var lietot dažādu stilu izveidē – mums ir baroka koka ēkas, ir klasicisma, lielākā daļa no tām ir eklektikai piederošas. Ir arī atsevišķi jūgendstila paraugi – vēsturiski varam vērot četrus stilus. Ir vēl daudz kas cits, ko varētu īstenot, vienkārši izmantojot pieredzi.

 

Antra Ērgle

Foto no  apbalvojuma “Būvindustrijas lielā balva” arhīva

Publicēts žurnālā “Būvinženieris” 2020. gada decembrī, nr.77