JĀNIS JERMACĀNS
Enerģiskais Jānis Jermacāns, tērpies džinsu kostīmā, neatgādina pensionāru. Un viņš tāds nav, jo katru dienu dodas uz darbu, rēķina, zīmē, ierosina. Kolēģi viņam taujā pēc padoma, jo novērtē viņa pieredzi. Enerģētiķi atzīst, ka Jānis Jermacāns ir viens no pieredzējušākajiem energobūvju būvētājiem un projektētājiem Latvijā. Viņš strādājis kopā ar vairākām energobūvnieku paaudzēm, un inženieri joprojām uzdod viņam jautājumus vai lūdz apstiprinājumu veiktajiem risinājumiem. Lai arī strādājis būvniecībā Tālo Austrumu Jūras kuģniecībā, bijis Daļmoriiprojekt inženieris, vecākais inženieris, grupas vadītājs, būvdarbu vadītājs Usoļskas Celtniecības pārvaldē, būvdarbu vadītājs Krasnojarskas HES celtniecībā, iesaistījies vairākos projektos Latvijā, piemēram, Rīgas HES, Daugavpils HES, Rīgas TEC-2 celtniecībā, Jānis Jermacāns īpaši daudz uzmanības, laika un zināšanu veltījis Daugavas ūdens resursu apgūšanai. Viņš uzskata, ka, prasmīgi un saimnieciski rīkojoties, Latvija ar enerģiju būtu nodrošināta.
Jāņa Jermacāna pašreizējie kolēģi no SIA EnergoRemonts Rīga viņu pieteica konkursam Būvindustrijas gada balva 2013. Un viņš šo profesionāļu vidē saņēma augstāko apbalvojumu kategorijā Mūža ieguldījums būvindustrijā.
Kāda, jūsuprāt, ir lielākā problēma pasaulē?
Revolūcijas. Tās ir pats traģiskākais, kas var notikt, jo noposta visu, kas tām gadās ceļā.
Vai kaut kādā mērā to, kas valstī notika deviņdesmito gadu sākumā, arī var dēvēt par revolūciju? Bet vēl joprojām laiku pa laikam dažādu nozaru pārstāvji saka, ka nepieciešama jauna revolūcija. Kā ir ar būvniecību?
Viss ir saistīts – gan būvniecībā, gan citur. Nevar iztikt bez būvniecības, nevar iztikt bez maizes, bez skolotājiem, mediķiem, bez daudz kā nevar iztikt. Taču nevajag taisīt revolūcijas. Viss jāpaveic evolūcijas ceļā. Tā ir mūsu nelaime, ka mēs uztaisījām revolūciju. Nevajadzēja.
Tomēr par izglītības sistēmu saka, ka ir pēdējais laiks ieviest revolucionāras pārmaiņas.
Runāt jau varam, bet tikai ne radīt reālu revolūciju. Nepieciešama evolūcija. Izglītībai jābūt stingrai. Skolā, it visur. Obligāti jāmāca vispārdisciplinējoši principi. Četrdesmitajā gadā, kad sāku mācīties skolā, pirmais, ko skolotāja lika mums apgūt, bija uzvedība, sākot ar to, kā jāuzvedas, ja satiec vecāku cilvēku. Cilvēkam pamatu pamats ir uzvedība. Pārējais jau ir pielikums.
Bet kādu uzvedību var iemācīties, ja uz vecāku kopsapulci atnāk nevis māte vai tēvs, bet ģimenes advokāts?
Tad tam bērnam nebūs nākotnes. Advokāts paliek advokāts. Vēl saprastu, ja bērnam nav vecāku… (Domā.) Es devos uz vecāku sanāksmi pie savas mazmeitas. Tad jau esmu advokāts (smejas). Man ir tāda daudznacionāla ģimene. Sievu ieraudzīju Krievijā. Ko mīlestībai padarīsi? Mazmeita savulaik tika dārziņā, kur iemācījās latviešu valodu. Viņa divus gadus mācījās Zālīša skolas sagatavošanas kursos, bet tad bija rīkojums, ka skolās jāpieņem tikai sava rajona bērni. Tā nu bija jādodas uz Juglu. Varbūt tā vajadzēja, varbūt ne. No viņas iznākusi īstena latviete. Ar mazdēlu ir citādi. Pie mājas blakus esošajā bērnudārzā vietu nebija. Nebija arī izvēles iespēju. Vieta atradās vienīgi bērnudārzā ar krievu valodu. Lūk, tādi joki! Būtu valstī bērnudārzi latviešu valodā, tagad visi šie bērni būtu latvieši.
Bet kā jums būvēs veidojās attiecības?
Kad atgriezos no Tālajiem Austrumiem, sāku strādāt Ventspilī. Tad turpināju Talsos. Pēc trim gadiem iesaistījos Rīgas HES būvniecībā. Visās būvēs attiecības ar cilvēkiem man bijušas labas. Nekad neesmu sapratis, kāpēc jālamājas. Tie, kas strādāja ar mani kopā, zināja, ka nekāda loderēšana nesanāks, ja kaut kas gadījās, nākamajā dienā pienāca un pateica: «Es atstrādāšu!» Nebija problēmu ne ar dzeršanu, ne ar ko citu. Nelamājos. Man nepatīk tie trīs vai vairāku burtu vārdi. Latvieši runā latviski un lamājas krieviski. Daudziem celtniekiem pieņemts, ka bez šīs leksikas neiztikt. Man tas nav pieņemami. Pēc Rīgas HES devos uz Irāku, kur trīs gados bija jāuzbūvē elektrostacija. Strādājām bez brīvdienām. Kad komanda gatavojās doties uz ārzemēm, biju pārliecināts, ka netikšu – viens tēvocis Amerikā, otrs izsūtījumā, tāpēc uz komisiju nemaz negāju. Pēc Jaungada mani izsauca. Saku: «Neizlaidīs!», bet man atbildēja: «Tā nav tava darīšana, jābrauc! Dodies rīt komandējumā uz Pēterburgu, pie projektētājiem Lenteploenergoprojekt iepazīsties ar projekta materiāliem.» Pārbaudes ilga pusgadu. Irākas projektā biju no A līdz Z, sākot jau ar projektēšanu. Braucu pa visu Padomju Savienību, bija jāpasūta materiāli, aprīkojumi, bija tikšanās un sanāksmes ar visaugstākā līmeņa amatpersonām. Nācās risināt arī visus celtniecības jautājumus. Vēl Irākā esot mani apsveica: «Tev būs jābūvē Daugavpils HES.» Nu, ļoti labi, būvēšu!
No Irākas uz Daugavpili?
Atgriezos un uzreiz sāku strādāt pie Daugavpils HES projekta. Tomēr viss notika pamazām. Biju ražotnes vadītājs. Tad procesu apturēja. Nācās pastrādāt Lietuvā. Pēc tam mani izsauca ministra vietnieks un teica: «Aizbrauc palīgā Dienvidukrainai, tur ir atomelektrostacija, turklāt kopā ar hidrostaciju.» Iedeva mūsu uzņēmumam darbu. Daugavpili aiztaisīja… Īvānam tik daudz prāta nebija, lai ar speciālistiem runātu. Ievārīja putru. Noskatījās, kā Krievijā daži kustības pret Bogučanas HES celtniecību Sibīrijā un Altajā, kur uz skaistas Katuņas upītes bija ieplānots būvēt HES, protestētāji teica: «Negribam, nebūvēsim!», un noorganizēja tautas kustību pret. Latvijā nepadomājot atdarināja to pašu. Kāpēc tā bija jādara? Teica: «Mums krievi esot draugi, te sabrauks strādnieki.» Es smējos: «Kādi krievi!» Kad Rīgas HES strādāju, tikai vietējos pieņēmu darbā. Taču kopumā tā nenotika. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc celtniecībā strādāja tik maz latviešu, neskatoties uz to, ka būvniecība veido valsts, tautas identitāti, sava veida atšķirību, kāpēc citās republikās lielo hidroelektrostaciju būvniecību vadīja vietējie, arī Ukrainā? Kāpēc pie mums tā nebija? Vai mēs neprotam? Celtniecības ministrs nebija vietējais, tāpat rūpniecības ministri. Kas mums tie par gēniem – labāk svešais nekā savējais? Biju pirmais, kurš kļuva par galveno inženieri un tad par vadītāju. Pēc tam, kad vara nonāca vietējo rokās, izrādījās, ka vairs neesmu vajadzīgs.
Vai tas bija psiholoģiski smagākais brīdis jūsu darba dzīvē?
Vai smagākais, nezinu, bet smags. Tas bija nepatīkami. Dabūju infarktu. Izķepurojos.
Kādos gadījumos sakāt, ka diena ir izdevusies?
Neesmu par to domājis. Taču, ja ir kāds interesants darbs, pie kura ķeries klāt, bet sākumā tas nepadodas, tikai pēc tam sanāk, tad tas brīdis, tā diena ir laba.
Jūs esot daudz jauno inženieru sagatavojis.
Pareizāk būtu teikt: strādājis kopā ar viņiem. Šajā ziņā ir viena nelaime. Mēs esam hidrotehniska valsts, bet hidrotehniskām būvēm inženierus negatavojam. Piemēram, lietuvieši uzreiz uztaisīja fakultāti. Pie mums ieradās hidrotehniskie inženieri no Pēterburgas, Odesas. Viņi vairāk ir organizatori. Toties Minskas Politehniskā institūta Hidrotehnisko fakultāti absolvējušie ir zinošāki. Mums ar viņiem pat bija noslēgts līgums. Baltkrievi bija godīgi un profesionāli, labi strādāja. Latvijai kļūstot neatkarīgai, visi aizbrauca prom.
Šad un tad televīzijā var pamanīt kādu, kas uzdodas par pasaules valdnieku. Ja jums tiešām būtu iespēja būt par pasaules valdnieku, ko jūs mainītu Latvijā vai pasaulē?
(Smejas.) Tagad pusdienu smiešos. Tad man jākāpj uz Jupitera vai Saules. Neviens valdnieks neko nevar izmainīt. Krievijā bija viens valdnieks – Ļeņins. Gribēja visu izmainīt, nekas nesanāca. Tur ir liela filozofija. Nevar būt valdnieks. Kad mācījos jūrskolā, mums teica: «Mācieties krievu valodu, tā dominēs visā pasaulē.» Bet dominē angļu valoda, nevis krievu. Tas arī bija viens no pasaules valdnieku domāšanas veidiem. Kamēr mēs paši sevi neizmainīsim, nekā nebūs. Mainīšanās sākas, kad septiņu gadu vecumā atnāk uz skolu. Ko bērnam sāk mācīt? Tas ir pats galvenais.
Vai sākums nav mājās pie vecākiem?
Tas ir pašsaprotami, bet skolā viss notiek organizētā veidā. Tā ir valsts politika. Kamēr nepadomāsim par to, nekāds pasaules valdnieks neko neizdarīs.
Savulaik jūs daudz lasījāt un izmantojāt augstskolas bibliotēku, kur varēja atrast literatūru par pasaules būvēm. Kādās pilsētās ir unikālas būves?
Parīzē man ļoti patīk Eifeļa tornis. Kāpēc un kā viens cilvēks tajā laikā spēja radīt tādu projektu?! Tas ir unikāli! Sanfrancisko tilts ir izcila būve. Kad strādāju Tālajos Austrumos, Hruščovs, atgriezies no Amerikas, teica, ka Vladivostokā būs tilts pāri Zelta Raga līcim un skaistāks nekā Sanfrancisko. Ilgs laiks gan aizritēja. Tagad viņiem ir tas tilts ar ko lepoties.
Ko jums nozīmē laba atpūta?
Atpūtu es saprotu tā, ka cilvēks visu laiku kaut ko dara. Nu, labi, kādreiz varēju aizbraukt pie sievas vecākiem paplunčāties Melnajā jūrā. Tas bija sen. Mana labā atpūta ir ceļojumi pa Eiropas pilsētām. Kad vien iespējams, braucu divatā ar sievu. Vienam man nepatīk. Mēs aizbraucam un tad staigājam dienā tik daudz, cik vien var izstaigāt. Pēc tam uz viesnīcu izgulēties. Staigāt un skatīties – tas ir galvenais. Man nepatīk ar autobusu pa pilsētu apkārt braukāt. Tā staigāju Romā, vairākkārt Berlīnē, Hamburgā biju darba komandējumā, tāpēc sanāca mazāk, bet staigāju Vīnē, Prāgā.
Kura pilsēta jums labāk patīk?
Berlīne. Varbūt tāpēc, ka tajā labāk orientējos. Bet Londonu tā arī neredzēju. Meita ar znotu nopirka biļetes, rezervēja viesnīcu uz piecām dienām. Aizbraucām uz lidostu, izgāju kontroli, bet sieva netika. Izrādās, izņemot pases, nebijām paskatījušies, ka manai derīguma termiņš 10, bet sievai 50 gadu. Londonā ar tādu pasi neņem pretī. Jautāju, ko darīt? Neko nevar darīt. Tas joks iz dzīves. Kad biju jauns, dzīvoju un strādāju Vladivostokā, pa kalniem staigājām. Kamčatkā gatavojāmies doties uz virsotni Kļučevskaja Sopka ar vulkānu. Mūsu grupa izjuka, jo pieredzējušais alpīnists aizbrauca uz Maskavu, bet bez pieredzējuša tur nevarēja doties.
Ja pafantazētu, kādā gadsimtā gribētu padzīvot?
Fantāzijās nedzīvoju. Katram savs laiks. Bet visos laikos vēsture tāda nežēlīga: nogalini otru, tad tev būs labāk. Bet nāk cits, kas nogalina tevi. Tagad mēs mēģinām saprast, ka nedrīkst nogalināt otru, tad nenogalinās tevi. Bet vienalga visur cīnās par naudu vai varu. Nauda ir sava veida vara. Man tāda nav saprotama.
Jums ir tādi brīži, kad nav ko darīt?
Atkal jāsmejas! Nevaru iedomāties, ka cilvēkam nav ko darīt. Nu, kā tas ir, kad nav ko darīt?! Ja sēžu pie projekta un pabeidzu, tad jāņem rokās lāpsta.
Kas jūs kaitina?
Laikam jau, tāpat kā citus, daudz kas kaitina (smejas). Kaitina konkursi, kuros uzvar ar zemāko cenu. Uztaisa lētu projektu, bet kāds labums no tā? Kaitina negodīgums. Pārspīlēt arī nedrīkst.
Kas sagādā lielu prieku?
Ja es redzu, ka notiek kaut kas ļoti labs, vai pats ko labu izdaru. Iepriecina, ka top skaistas būves jebkurā jomā, bet par to stikla kalnu gan nepriecājos. Manuprāt, tas ir kļūda. Nepatīk tāda arhitektūra. Bet varbūt tā ir mana kļūda? Es jau nesaku, ka man taisnība.
Daudzās pasaules valstīs ir uzbūvēti objekti, kuru arhitektus zākājuši, bet pēc gadiem tūristi brauc skatīties un arī vietējie sāk lepoties.
Jā, tā tas notiek, un tā tas varētu būt arī pie mums. Birkertu cienu kā arhitektu, bet ne par šo ēku. Nevajadzēja būvēt tajā vietā. Birkerts projektējis bibliotēkas visā pasaulē. Deviņdesmito gadu sākumā viņš pie Vilka (Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks – aut. piez.) pieteicās uztaisīt projektu kā dāvanu un uzskicēja ideju, kuras realizācijai tika izsludināts konkurss. Tobrīd strādāju firmā DHB (akciju sabiedrība, kurā Jānis Jermacāns bija prezidents un direktors – aut. piez.). No Vilka kunga paņēmu materiālus, lai piedalītos konkursā. Mums bija liela firma, gatavojos tam projektam. Sarēķināju, ka to var uzbūvēt par 20–25 miljoniem latu bez aprīkojuma. Tas bija deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Summa tikai par celtniecības darbiem. Nesaprotu, kāpēc sākotnējais dāvātais ieskicējums tā tika izmainīts, ka tā izmaksas 20 gadu laikā izauga līdz 200 miljoniem. Katru gadu būs milzīgas ekspluatācijas izmaksas. Arī ar tām jārēķinās. Katrai būvei jābūt savā laikā, savā vietā. Modris Ģelzis 1975. gadā bija uztaisījis ļoti smuku bibliotēkas projektu. Neuzcēla. Kad ieraudzīju stikla kalnu, teicu: «Labāk par to papildu naudu Staburagu būtu atvēruši apskatei, tautai būtu piemiņa.» Un gribu piebilst: Antiņš stāv pakājē pie jaunuzceltā stikla kalna un sauc: «Lāčplēsi, bez tavas palīdzības es uzkāpt nevaru.» Lāčplēsis viņam atbild: «Antiņ, atbrīvo Staburagu no ūdens, lai es varu atbrīvoties no spēkiem, kas ierāva mani dzelmē, un pa Staburaga klintīm uzkāpt krastā, tad mēs ņemsim palīgā visu Daugavas spēku un uzkāpsim šajā stikla kalnā.» Staburagu atgūt nav utopija, tas ir iespējams. Par jaunuzcelto bibliotēku jeb Gaismas pili var teikt tā: patīk vai nepatīk, bet tā ir uzcelta, laiks visu noliks savā vietā.
Par procesiem daudz domājat?
Lai nenotiktu līdzīgas nelaimes kā Zolitūdē, jābeidz muļķošanās ar tūkstoš un vienu uzņēmēju. Tagad meklē vainīgo un nevar atrast. Padomju laikus var dēvēt par sliktiem, bet disciplīna gan bija. Ja biju ģenerāluzņēmējs, visi darbi manējie. Drīkstēja paņemt apakšuzņēmēju tikai specializētiem darbiem, kas montēja tehnoloģiju, elektrību. Bija kārtība.
Noziegums pret valsti ir neizmantot Daugavu. Toreiz, kad Īvāns nobloķēja būvi, mēs nedabūjām 200 miljonus rubļu un neuzbūvējām staciju. Sabiedrībai bija jāstāsta, ko tā iegūtu. Būvējot ar prātu uz Daugavas vai kaut kur citur, mēs pilnveidojam, papildinām dabu, ainavu, attīstāmies, jo tas notika un notiek pastāvīgi, un arī uzlabojam apkārtējo vidi.
Mēs esam ļoti bagāti, un mums pašiem visa kā pietiktu. Mēs paši varam ražot kurināmo. Kad sāka taisīt TEC-2 vietā TEC-2-1 un TEC-2-2 teicu: «Ko jūs darāt, nāciet pie prāta!» Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā bija izstrādāts projekts TEC-2 paplašināšanai un modernizācijai. Bija jau iesākta paplašināšana – uzbūvēta papildu mazuta krātuve, galvenā korpusa paplašināšanai iegādātas metāla konstrukcijas, kurās jāmontē gāzes turbīnas, no kurām izejošā sadegošā gāze tiek ievadīta esošo tvaika katlu kurtuvēs, lai palielinātu lietderības koeficientu. Bija paredzēts, ka TEC-2 var izmantot trīs veida kurināmo: gāzi, šķidro un cieto. Tagad esam uzbūvējuši TEC-2-1 un TEC-2-2, samazinājuši TEC-2 jaudu par 50 procentiem. Atkal ir jāsaka: kas izdarīts, izdarīts. Laiks visu noliks savās vietās. Bet! Mani neviens neklausīja. Pafantazēju, bet fantāzija ir reāla. Parēķināju, uzzīmēju, papētīju. Ja to izmantotu, aizmirstu, kas ir bezdarbs. Jāražo kurināmais no mūsu pašu izejvielām, jāizmanto pēc iespējas vairāk mūsu pašu potenciāls un dabas resursi.
Kāpēc mēs nevaram publicēt to, ko vajag, lai būtu izglītotāki, gudrāki? Mums pārsvarā ir tikai lubu literatūra. Jā, man arī patīk smukas meitenes un viņu fotogrāfijas, bet jābūt kaut kādam samēram. Lai tā meitene varētu apģērbties, paēst, kaut kas ir jāražo, citādi nekas nesanāks. Vārdam un darbam jābūt vienlaikus. Ja vienlaikus vajag gan ēst, gan Dziesmu svētkus.
Mārīte Šperberga
Sarmītes Livdānes arhīva foto