JĀNIS BĒRZIŅŠ

Darbs kā vaļasprieks

Jānis Bērziņš. Spilgts arhitekts un personība ar atšķirīgu rokrakstu. 52 gadus Bērziņš projektējis gan Rīgā, Ādažos un citviet Latvijā, gan visā Padomju Savienībā un pat tālajā Irākā. Par devumu arhitektūrā apbalvots ar Būvindustrijas lielo balvu Pamatakmenspar mūža ieguldījumu.

Kas atšķir labu arhitektu no viduvējības?

Ja gribi būt labs arhitekts, nevajag censties jau pēc pieciem gadiem būt par pašu galveno birojā. Patlaban arhitekti pārāk ātri iegūst patstāvību un brīvību. Viņi domā, ka prot projektēt, bet viņiem vēl nāktos pastrādāt kāda vadībā.

Aivars Zvirbulis jeb Čiris, kura veidotajā Amatciemā patlaban dzīvoju, līdzīgi kā daudzi, strādā ar projektētājiem, kuri nav arhitekti. Grupa dara, un ir viens cilvēks ar paraksta tiesībām, kurš paraksta projektus un aiznes uz būvvaldi.

Ko arhitekts nedrīkst darīt?

Nedrīkst taisīt kaut ko pēc cita arhitekta idejas. Tad tas ir diletantisms. Tāpat nedrīkst pakļauties pasūtītāja gaumei. Cilvēki īsti neapzinās, kas viņiem patīk. Arhitektam ir jāizprot cilvēks un jāpierāda, kāpēc viņam šādā ēkā būs ērta un interesanta dzīve. Jāsit sava ideja cauri. Jāsaprot – ja cilvēks visu dienu strādā, saulei no rīta ir jāiespīd viņa vannas istabā un vakarā guļamistabā. Jādomā, vai patiešām ir vajadzīgs siltumsūknis ar visu sistēmu? Es savās mājās nekad netaisu apkures sistēmu, ir tikai elektriskās grīdas vai kondicionētājs un kamīns kā galvenais apkures elements.

Nevajag turēties pie pasūtītāja visiem spēkiem. Varbūt esmu drusku lecīgs, jo man pēdējos gados ir bijusi iespēja izvēlēties, ko projektēt. Ir bijuši pāris gadījumu, kad pasūtītāju sievas ir iejaukušās un pārtaisījušas manas skices līdz nejēdzībai. Tad esmu pateicis: paldies un mēs esam devušies katrs uz savu pusi. Lielākā daļa manu darbu neatkarīgās Latvijas laikā ir tapuši draugiem un viņu draugiem, par ko neesmu ņēmis naudu.

Esmu izticis, uzvarot publiskos konkursos un projektējot individuālajiem pasūtītājiem.

Kā jūs, nebūdams komunistiskās partijas biedrs, tikāt uz Irāku projektēt lielāko militāro augstskolu?

Gandrīz 25 gadus esmu nostrādājis arhitektu grupā Vojenprojekt. Kādi 200 darbinieki. Mūsu mītnes vieta bija garā ēka Rīgā, Torņu ielā, no kuras aizņēmām trešo daļu, bet bijām labi pazīstami visā Padomju Savienībā. Kad irākieši organizēja konkursu starp arhitektu birojiem Francijā, Lielbritānijā un PSRS, mūs, septiņus Vojenprojektadarbiniekus, visus latviešus, aizveda uz turieni. Pie sarunu galda irākieši savā starpā sāka runāt arābu valodā. Mēs pārgājām uz latviešu valodu. Viņi pat nezināja, kāds tulks vajadzīgs, lai saprastu, jo pasu mums nebija. Tās atņēma jau lidmašīnā. Mēnesi skatījām vietējo arhitektūru, uztaisījām skices, aizsūtījām viņiem. Franču un angļu piedāvājumi, redzējām tos vēlāk, bija tik stulbi, ka uzvarējām. Irākieši maksāja tīrā zeltā. Zelta tur netrūka, to pārdeva visās būdās. Toties interesanti, ka četru miljonu pilsēta iztika bez kanalizācijas. Tas, kas nāca ārā no mājām, iztecēja ielai vidū pa cauruli un karstumā izčūkstēja.

Mums – vienalga, ģenerālis vai tehniķis – maksāja vienādi – 2000 dolāru mēnesī, kurus dzimtenē samainīja pret čekiem. Par tiem varēja iepirkties īpašos veikalos. Vairāk uz turieni nebraucām, irākiešiem vajadzēja tikai idejas. Pēc tām uzbūvēja augstskolu lielā armijas kompleksā. Mans uzdevums šajā reizē bija projektēt visas īpašās formas būves. Andris Vainovskis, mans studiju biedrs un kolēģis noVojenprojekta, veidoja tradicionālās ēkas, bet es tās īpašās.

Vai Vojenprojektdarbi bija slepeni?

Projektējām civilus objektus civiliem cilvēkiem. Tikai četri no daudzajiem darbiniekiem bija virsnieki. Rīgā, Ezermalas ielā, kur bāzējās raķešnieki un aviatori, varbūt arī bija kas slepens. Manā atbildībā tika nodots Ādažu militāro mācību centrs. Centos nepieļaut, ka Ādažos būvē pēc tipveida projekta. Visi sāka runāt: Ādažos baigi smuki. Būvē ne tikai no baltajiem, bet arī no sarkanajiem ķieģeļiem, tiek taisīti īpatnēji logu zīmējumi. Toreiz jau neapmeta gandrīz neko un apdares netaisīja.

Visi tie militāristi bija sakarīgi veči – pulkveži, ģenerāļi, es viņus par ienaidniekiem neuzskatīju. Viņiem patika viss krāsainais, ikviens vēlējās labi iekārtoties. Armijnieki brauca iekšā un centās te dabūt dzīvokļus. 1967., 1968., 1969. gadā Rīgā un visā Latvijā spēcīgi būvēja.

Vai pats dabūjāt Rīgā dzīvokli?

Armijas daļas, kurai pienācās dzīvokļi, komandieris teica: mājā ir 84 dzīvokļi, viens būs jums, bet taisiet ātri un kā nākas. Kad projektēju to māju, sapratu, ka augšā jāuztaisa sev darbnīca. Kad to māju pieņēma, atbrauca komisija no Maskavas. Skatījās, bet beigu beigās atļāva, ja es samaksāju par to jumta izbūvi. Man ir saglabājusies kvīts par 1327 rubļiem, ko samaksāju 1975. gadā.

Mans tēvs un vectēvs bija dārznieki, viņi uzcēla māju uz Talsu robežas. Atceros, kā pārdzīvoju, kad 1949. gadā atņēma mūsu zirgu un nacionalizēja dārzniecību. Saimniecībā varēja būt tikai viena govs un cūka.

Vai jums radās cemme uz padomju varu?

Jā, uz visu mūžu. Bet tas man palīdzēja. Atlika pastāstīt par saviem četriem onkuļiem, un komunisti lika mieru ar partijas lietām. Viens mans onkulis aizgāja sargāt tiltu pie Kandavas un pazuda kara pirmajā dienā, otru izsūtīja spaidu darbos uz Vorkutu, trešo – uz Karagandu, bet ceturto – uz Komsomoļsku pie Amūras.

Kāpēc nekļuvāt par sabotieri un kaut ko neuzbūvēt šķībi?

Nedomāju par to. Neprojektēju jau militārus objektus. Pēc Rīgas Politehniskā institūta, beidzām vasaras vidū, trīs mēnešus strādāju arhitekta Modra Ģelža darbnīcā, bet rudenī nācās uz vienu gadu doties dienēt armijā. Par laimi, Rīgā un, par laimi, kopš pirmās dienas varēju nodaroties ar radošu darbu – projektēšanu. Pirmais darbs bija projektēt paviljonraspitija mineralnih vodĀdažos. Vienstāva ēka ar slīpo jumtu, iekšā tualete un šahta, kas veda pazemē. Kas tur apakšā bija? Aptuveni zināju, ka militārās plānošanas centrs. Vēlāk to pārcēla uz Muceniekiem. Pazemes lietas projektēja specializētie institūti Ļeņingradā un Kaļiņingradā.

Cik ļoti arhitektus tolaik ierobežoja būvmateriālu veids un izmēri?

Likām kopā no diviem būvmateriālu katalogiem – armijas un civilā. Sagrozījām no pieejamajiem elementiem tā, kā vajadzēja. Tolaik populārā 103. sērija mums nebija mēraukla. Izplānojām vienu istabu mazāk, toties pārējās iznāca lielākas. Manām mājām bija lodžijas. Rīgā, Spilves ielā, projektēju Latvijā pirmās un vienīgās 14 stāvu ēkas, kas mūrētas no ķieģeļiem bez betona karkasa. Apakšā sienas mūrēja biezākas. Augšā sienas kļūst plānākas, bet dzīvokļi – lielāki. Ikvienā stāvā liku veļas žāvētavu, lai apakšbikses nekarina uz lodžijas vai pagalmā. Citreiz lodžijas līdz pusei izbīdīju uz ārpusi. Ugunsdrošības dēļ. Neviens dzīvoklis manos projektos, par laimi, nav dedzis, bet, kad dega 12 stāvu māja pļavā pie Mežaparka, tika piedzīvots, ka uguns dzīvoklī esošajiem cilvēkiem nogriež ceļu uz ārpusi, jo lodžijas pārāk dziļas.

Ar Rīgas pilsētas galveno arhitektu Gunāru Asari mums padomju laikā bija slepena vienošanās, ka neļausim krieviem sačakarēt Rīgu, neļausim iet tuvāk Vecrīgai. Bija paredzēts, ka modernā pilsēta attālināsies no centra un ies gar Daugavu uz jūru.

Kāpēc šis plāns tika pārkāpts?

Nespēja to noturēt, sākās ar viesnīcas Latvijabūvi. Bet tagad jau lēmumus pieņem juristi, administritatori, nevis arhitekti. Priekšā augstceltnēm, kas bagātina pilsētas siluetu, tiek sabāztas citas būves. Nezinu, kāpēc diviem apaļajiem jaunbūvējamajiem torņiem nogrieza balkonus, un nu tie ir gludi. Kāpēc tiek izmantoti prastākie caurspīdīgie stikli tā, ka redz būves iekšas? Man mājā ir tumšie stikli. No iekšpuses priecājos par ainavu, bet Čiris, ja ienāk pagalmā, neredz, kas notiek iekšā. Kāpēc Swedbankēkai taisīja spicu un svešādu jumta izbūvi? Bet lielākā nepilnība pēckara objektiem ir māju aplipināšana ar palīgtelpām, kurām nav gala un malas: garāža, šķūnītis… Visam būtu jābūt vienā kompleksā.

Amatciemā manas mājas pamatstāvā ir tikai lustūzis jeb pirts un palīgtelpas, dzīvojamās telpas aizņem ēkas pirmo stāvu un mansardu. Garciemā, kur man agrāk bija vasarnīca, tur gan bija divas ēkas. Māja un saimniecības ēka. Abas kā lidojošie šķīvīši. Visu atvaļinājumu klapēju dēļus, liku kaudzē, beidzamajā dienā sanāca draugi, palīdzēja pieturēt, un ir gatavs. Es ļoti stipri interesējos par ēku konstrukciju. Arhitektam jāzina pamatprincipi un no visa pa druskai. Kā arhitektūras studentiem mums pirmajā mēnesī bija jāmācās celtniecības pamati, tad pusotrs gads jāstrādā stroikā. Tā 1960. gada rudenī nonācu pie Indriķa Teivāna, viņš bija darbu vadītājs.Būvējām Daugavaspeldbaseinu. Dziļu, ar slīpu grīdu.

Vai Indriķis Teivāns bija bargs priekšnieks?

Maz redzējāmies, es tolaik biju pašā apakšā. Taisīju sastatnes, vēlāk Bolderājā raku tranšejas silikātķieģeļu mājām. Pēc daudziem gadiem satikāmies, kad mums deva balvas – akmeņus par mūža ieguldījumu būvindustrijā. Tas akmens ir augstākā balva nozarē. Akmens ir labs, varbūt par smagu, jo grūti noturēt.

Vispār jau arhitektu vērtē pēc sasniegumiem, arī uzvarām konkursos. Konkursos sākām piedalīties kopš Vojenprojektalaika. Radošais darbs palīdz attīstīties un ceļ autoritāti. Daudzos konkursos iegūtas pirmās prēmijas, daudzos ar savu komandu esmu saņēmis otrās vietas, tie objekti ir palikuši uz papīra.

Kuras nozīmīgas idejas ir palikušas uz papīra?

Brežņeva viesu mājas skiču projekts Baikonurā. Kamēr trīs kosmonauti ar visu raķeti nenonāca lejā beigti, uz Baikonuru veda krievu valdības večus un viņu ģimenes skatīties kosmosa kuģu traukšanos debesīs. Skaidrs, ka augsti stāvošajiem ekskursantiem vajadzēja vietu, kur apmesties. Mūs aizlidināja uz turieni pa galvu, pa kaklu, bet galā nelaida ārā no lidmašīnas. Pat nolika sargu ar suni. Izrādās, mums bija tikai otrās pakāpes pielaide valsts noslēpumiem. Vajadzēja pirmo. Apsardze zvanīja PSRS aizsardzības ministra vietniekam celtniecības jautājumos. Pēc stundas tikām uz zemes. Tur bija tik nepareizi saliktas ēkas, ka stepes vējš gāza mūs visus no kājām. Lai aizietu līdz autobusa pieturai, nācās turēties pie margām. Stepē redzējām jurtas, un tādas uzzīmējām arī projekta skices. Lielā sacensība notika starp mums un Maskavu. Bijām labi ieredzēti un uzvarējām centrālo Vojenprojektu. Bet drīz notika tā katastrofa, un neko no mūsu darba vairs nevajadzēja. Neuzbūvēja arī armijas sanatoriju Gelendžikā pie Melnās jūras. Ir projekti, kas mainīti līdz nepazīšanai. Tepat Jūrmalā jaunais īpašnieks mainīja privātmājas Olimpiskie apļiizskatu, kas bija uzbūvēta olimpisko apļu veidā. Jūrnieks, kuram ar olimpiādēm nebija sakara, palielināja garāžu un visu pārkrāsoja.

Cik ļoti ņemat pie sirds tādas izmaiņas?

Jā, ņemu pie sirds. Sliktākais, ka pieaicinātais arhitekts pārplānojot šķērsienas to māju vairs neuzlika atbilstoši āderu tīklam. Es vienmēr visas mājas projektēju saskaņā ar āderu tīklu. Lai guļvietas, lai skursteņi nav uz āderu punktiem. Ir tādas vietas, kur krustojas vairākas āderes. Tur māju vispār nedrīkst likt, jo to lauž kopā.

Kura no paša projektētajām ēkām jums ir tā mīļākā?

Amatciema māja – Vijolītes, jo tā iecerēta un būvēta kopā ar Viju. Bet jebkas, ko dari, kļūst tuvs, un izdarīt var jebko. Vijolītēsvietām ir stikla grīda. Daži cilvēki baidās, suns tur nekāpj virsū. Bet man vajag, lai gaisma iet cauri mājai, lai arī tualetē iespīd saule.

Visām manām mājām ir virsgaismas. Gan šai, gan Ādažos būvētajai, kura ir līdzīga piramīdai. Vēl ir māja – bumba Baltezera kanāla malā, kas nolikta uz 80 centimetru zemes slānīša. Tur apakšā ir deviņi metri dūņu. Cēlu pārdomāti – no viegliem materiāliem, nekoncentrējot smagumu vienviet.

Cik iecienītas Latvijā ir netradicionālas formas būves?

Latvietis rēķina, vai tas ir izdevīgi, lai nav daudz atgriezumu. Tā rodas kantainums. Turpretī dabā nav asu stūru. Vispār jau apaļa forma ar mazāku ārsienu laukumu ir energoefektīvāka un konstruktīvi noturīgāka.

Kā jums patīk dažādās Amatciema mājas?

Amatciemā nav otras tik unikālas mājas kā mūsu. Šo, apaļo, visi zina. Čiris taisa pēc četriem nosacītiem tipveida projektiem, kurus variē – pamata variants, tad tagad tas pats spogulī, tad tādi varianti ar noapaļotiem stūriem. Žēl, ka daudzi sākotnējie apbūves principi ir mainījušies, parādās atsevišķi stāvoši šķūņi, pirtis, garāžas ar atšķirīgu arhitektūru un atšķirīgiem apdares materiāliem.

Kā atrast kopēju valodu un veicināt saiti pasūtītājs–arhitekts–būvnieks–lietotājs?

Visi nosauktie ir jānodala un nav jāliek vienā sarakstā, jo viņu intereses ir dažādas. Man nekad nav bijuši iebildumi, ja būvnieks taisa lēti. Konkursā uzvar stiprākais, un stiprākais mūsdienās ir tas, kurš būvē par zemāko cenu. Visu nosaka profesionalitāte un kvalitāte katrā etapā. Viens mīļš projekts man ir Nīkrācē, kur uz bērnudārza pamatiem uztaisījām pamatskolu. Trīs un pat četrus stāvus augstu. Protams, ar virsgaismu. Apšuvumā izmantojām viļņotu metālu. Biju iekšā visā procesā, jo vadīju autoruzraudzību. Aizbraucu nesen uz turieni, tā māja stāv kā toreiz.

Vai bijāt drošs, ka pamati Nīkrācē izturēs lielo slodzi?

Tur ir laba grunts, un pamatiem pāri likām monolītas joslas. Nebija lielu laidumu un lielas slodzes.

Uzkalpojāties līdz Vojenprojektagalvenajam arhitektam. Cik disciplinēts esat?

Nepieļāvu kļūdas. Cik dzirdu, es esot bijis baigais stanga. Arhitekti Poga, Krūskopa bijīgi esot gājuši gar manu galdu. Projektu saskaņot parasti nāca tas, kuram bija tā labākā reputācija. Toties izpratu, ja kādam gadījās kavēt termiņus. Vienam darbi sokas ātrāk, citam lēnāk. Tad iedevām palīgu. Bija darba grupas – četri pieci cilvēki, arī maketētājs, kurš grieza un no putuplasta vai papīra līmēja projekta modeļus. Viss acu priekšā. Redzēju, ko kurš dara, kas jauns. Pusē deviņos no rīta sākās darbs, pats vienmēr biju laikā, paspiedu darbiniekiem roku. Nedod Dievs, ja kāds nokavēja. Svētkos gan dzērām uz velna paraušanu. Sabīdīja galdus kopā un svinēja. Atceros, ka priekšnieka šoferis veda mani uz māju un izlika ārā pie durvīm.

Kādus dzērienus arhitekti bija iecienījuši?

Studentu laikā modē bija skābuļi. Grupas vadītājs dzīvoja Sarkanarmijas ielā. Aiznesām pie viņa vīna pudeles lielās somās un paripinājām zem gultas, lai vecāki nepamana. Vojenprojektalaikā lietojām stipros dzērienus. Tad nāca šampanietis, ko ārsti vairs neiesaka. Patlaban priecājos par bezalkoholisko alu.

Kuras Latvijas modernās celtnes ieies valsts arhitektūras zelta fondā?

Nacionālā bibliotēka tā nebūs. Nejūtos omulīgi tajā ēkā.

Tāpēc, ka nav apaļa?

Nē. Pirmkārt, piekrītu igauņiem, kuri par Birkerta projektu teica, ka tas ir imperiālisms arhitektūrā, novietots pretī smalkajam Vecrīgas siluetam, kur ritms svārstās starp baznīcām un tad lēnām iet uz leju. Otrkārt, nepatika tas, kā Birkerts sita cauri savu ideju, kā pazemoja cilvēkus. Birkertam bija nepieciešamās zināšanas un raksturs, lai uzvarētu, un viņš uzvarēja.

Kuri ir izcilākie Latvijas arhitekti?

Modris Ģelzis noteikti. Vēl Māris Gundars. Viņš taisīja interjerus un atzinību ieguva ar televīzijas augstceltnes interjeru Zaķusalā. Arī viņš ikvienā mājā meklēja sauli. Viņi ir mana laika izcilākie arhitekti.

Vai saule būtu jāmeklē arī tik praktiskās būvēs kā tirdzniecības centri?

Sauli jāmeklē visur. Kad arestēja Bankas Baltijapadomes priekšsēdētāju Laventu, viņam uz galda stāvēja mans tirdzniecības centra makets, ko bija paredzēts būvēt starp Moluun Salu tiltu. Apaļas formas, nobīdītas kāpņu telpas, telpas dažādos līmeņos.

Ar vienu vārdu sakot, nepraktisks.

Dārzs uz sabrukušās Maximajumta Kalinkai jau bija ļoti laba doma. Apakšā stāvvietas un tirdzniecības zāles. Bet kā var ienākt prātā taisīt lielus laidumus, dalīt fermas un savienot tās plakani! Jau pirmajā kursā arhitektiem māca, ka nevar liela laiduma konstrukcijās taisīt plakanus jumtus, jo uz tiem krāsies ledus un ūdens.

Kas ir jūsu skolotāji arhitektūrā?

Manu diplomdarbu vadīja Dzintars Driba, pazīstams kā viens no Latviešu sarkano strēlnieku muzeja, tagad Okupācijas muzeja autoriem. Protams, Ģelzis. Viņam bija māja Saulkrastos, bet neviens students jau nevarēja prasīties tur tikt iekšā, tikai aizbrauca palūrēt.

Mums ir kopīga viena liela atziņa: mūsu darbs ir bijis arī vaļasprieks. Un vēl viens vaļasprieks – pasaules apceļošana, kas mani ir arī profesionāli bagātinājusi.

Darba pieredze

Pilsētprojektsarhitekts, 1965–1966

Armijas projektēšanas institūta Vojenprojekt 300arhitekts, vēlāk grupas vadītājs un galvenais arhitekts, 1966–1990

LR Arhitektūras un celtniecības ministrijas ministra vietnieks, 1990–1993

Ādažu pagasta padomes būvvaldes vadītājs, galvenais arhitekts, 2000–2003

Arhitekta privātprakse, 1995–2017

Projekti

Ādažu militārās bāzes sabiedriskās un dzīvojamās ēkas. Atzīts par labāko kompleksu starp Varšavas līguma valstīm

Lielākā militārā augstskola vidējos austrumos Bagdādē, Irākā

Daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas Rīgā, Spilves ielā (14 stāvi), Vesetas ielā, Ropažu ielā (7 stāvi), Slokas ielā, Atpūtas ielā (5 stāvi)

Tallinas militārās augstskolas projekts

Viesu māja Baikonuras kosmodromā Kazahijā

Gorbačova mītne Forosā, Krimā

Maskavas kara apgabala sanatorija Suhumi

Siltināšanas un renovācijas projekti sabiedriskajām ēkām Ludzā, Kārsavā, Alsungā, Nīkrācē, Rīgā

Vairāk nekā 40 privātmāju projektu visā Latvijā

Andris Pētersons