JANEKS JOMA

Vienlaikus racionāls un emocionāls – tāds sarunā ar interneta platformas Zoom starpniecību ir SIA Merks būvdarbu vadītājs Janeks Joma, kurš 2019. gadā saņēma Būvindustrijas lielo balvu kā Gada būvdarbu vadītājs.
Uzspēlējis futbolu, pastrādājis ķieģeļu rūpnīcā, gaterī un nonācis būvlaukumā. Runājot par zemes darbiem un tuneļiem, Janekam iemirdzas acis.

 

Kādas bija emocijas, uzzinot par balvu?

– Godīgi – nekādas. Mēs visi strādājam algas dēļ. Pajautājiet cilvēkiem – 90% tādu Janeku nezinās! Balvu biju saņemt, jo pārstāvu būvkompāniju, kas mani izvirzīja.

 

Kā nonācāt būvniecības nozarē?

– Es varētu teikt, ka tas sanāca uzspiesti. Pabeidzu pamatskolu 1995. gadā, aizgāju uz Jāņmuižu mācīties būvniecību. Citas iespējas bija ierobežotas, tajā laikā jau profesiju apguva atkarībā no vecāku iespējām. Tas bija drausmīgs periods, no 1993. līdz 1998. gadam bija liels bezdarbs. Pabeidzot Jāņmuižu, veiksmīgi tiku uz Rīgu. Es nedabūju vidusskolas izglītību, bija trīs cilvēki uz vienu vietu. Strādāju gaterī un mācījos vakara vidusskolā. Mamma uz kakla neļāva sēdēt.

 

Varbūt vajadzēja palikt gaterī, tur taču maksāja naudu?

– Man paveicās, ka pabeidzu vidusskolu un nepaliku gaterī. Vecāki nevarēja palīdzēt, pats ķepurojos. Nedomāju, ka tālāk aiziešu šajā profesijā. Gribēju iestāties un mācīties par mašīnistu, to ļoti reklamēja. Neaizgāju, jo bija jābrauc uz Rīgu mācīties. Nebiju teicamnieks, futbolista karjera nesanāca. Kā jau visiem – ja mācījies, viss bija labi, kā mazāk laika atlika, tā…

 

Bija vēlme kļūt par profesionālu futbolistu?

– Spēlēju pusprofesionāli futbola klubā Lode. Braucu strādāt arī uz ķieģeļu rūpnīcu. Spēlējām 1. līgā. Cīnījāmies ar Valmieru, Audu. Man karjera nesanāca, nebija naudas, nevarēju trenerim aliņu uzsaukt un sastāvā netiku. Tur bija vecā skola, nebiju tehniski labākais spēlētājs, biju fiziskajās dotībās labāks. Alga Lodes rūpnīcā bija maza. Visu dienu nostrādā un fiziski nogursti, sāku neiet uz treniņiem. Mums par spēlēm maksāja, tur nebija bumbošanās treniņos, viss bija kā futbolā. Iedeva dzīvokli, mamma teica – dēliņ, neies krastā!

 

Mammas jau daudz ko var teikt…

– Es to ļoti gribēju, bet viss ir naudā. Ja nav līdzekļu, neko neizdarīsi. Es domāju, ka palikšu Lodes rūpnīcā strādāt. Spēlēju par uzbrucēju, bet pats sapratu, ka neesmu baigais meistars.

 

Kā izdevās iedzīvoties Rīgā?

– Bija ļoti smagi. Es pat nepabeidzu pirmo kursu. Iestājos dienas nodaļā, bet man vajadzēja iet strādāt. To var izdarīt, bet tas ir grūti. Iestājos vakara nodaļā, man objekts bija Saulkrastos, darbā tiku caur paziņām. Man bija 19 gadi, nekur mūs, jauniešus, tāpat neņēma. Sešos no rīta bija jābūt stacijā, astoņos vakarā mājās, skola ir beigusies. Lai kā es apņemtos, kā es to varēju izdarīt? Ja es aizietu agrāk, man nemaksātu, pateiktu – esi brīvs! Tagad mums objektos strādā jaunieši, kam ir elementāri pateikt – man jāiet uz skolu, un viss! Strādāju dažādās vietās, mēģināju pabeigt koledžu, tas man paņēma desmit gadus. Tagad mācos pirmā līmeņa augstākās izglītības programmā. Kā mēdzu teikt draugu kompānijā – bērniem ir jāpalīdz mācīties. Lai iet strādāt, bet bērnam ir jāiedod izglītība, tad jāmet no mājas ārā. Ja vari, atļauj viņam pabeigt skolu. Citādi pēc tam to ir ļoti grūti izdarīt.

 

Tomēr ir izdevies kaut ko izdarīt, ja paskatās pabeigtos objektus.

– Man ir 40 gadi, līdz ar to pieredze ir liela, no tā neizbēgt. Pabeidzu vienu objektu un ķeros pie nākamā. Ziniet, cik reižu esmu gribējis darīt ko citu? (smejas) Pēc katra smagāka objekta esmu gatavs iet uz Rimi kasē sēdēt. Ja esmu atpūties, varu atkal strādāt. Kad braucu garām Rixwell Elefant Hotel, joprojām atceros to auru un bļaušanu, kaut daudz gadu pagājuši.

 

Kā veicās Alfā?

– Tur saskārāmies ar problēmām uz katra lāp-stas dūriena. Mums ir labi būvnieki un firmas, cilvēki, bet ir arī slikti. Projektēšana netiek uzlabota, jo tas ir finanšu jautājumus, tur bija jāiegulda nauda izpētē, pirms sākām objektu. Visi zemūdens akmeņi slēpās objekta apsekošanā, kas nenotika rūpīgi. Mūsu projektētāji ir izglītoti pēc grāmatas, neviens nav bijis būvlaukumā. Būvnieks daudz redz darbu, dubļus, smaku. Projektēšanā ir daudz jaunu cilvēku no skolām, kas nav darījuši un neizprot būvdarbus. No pasūtītāja puses lielu punktu pieliek finanses. Bunkurus varēja atrast, to varēja zināt.

 

Kā to mainīt?

– To nevar mainīt. Tā ir mentalitāte. Tas pats, kas ar korupciju, to nevar izskaust nogalinot vai nošaujot. Piemēram, skandināvi korupciju neuzskata par pareizu, bet mums tā nav.

Mainīt var, bet tas ir laika jautājums, vajag paaudžu maiņu, tas daudz ko dos.

 

Ja salīdzinām 2000. gadu sākumu ar mūsdienām, kā ir ar jauniešu ienākšanu būvniecībā?

– Nav vairs darbaroku. Jaunieši nenāk strādāt šādu darbu. Objektos meistari ir nobrieduši veči. Par būvdarbu vadītājiem gatavi nākt jau 18 gados. Visi uzreiz grib būt vadītāji. Tas ir mans viedoklis, jo esmu citādāk strādājis un visu redzu. Es netiku tik ātri tādos amatos. Mans skatījums uz būvlaukumu pēdējos desmit gados ir mainījies. Būvkompānijā Merks ir būvlaukuma vadītājs un projekta vadītājs. Es uzskatu, ka būvlaukuma vadītājs ir svarīgākais cilvēks objektā. Taču, lai kļūtu par būvlaukumu vadītāju, kādu laiku jāstrādā ar rokām. Kamēr nav sirmas bārdas, nebūsi pulkvedis. Pieredze ir svarīga, bet cilvēki negrib to iegūt, ātrāk vēlas amatu. Ir bijuši objekti, kad bez pieredzes daudz kas tiek sabojāts. Protams, arī pieredzējuši darbinieki var ko sabojāt.

 

Kā tas rodas, vai to var skolā kaut kā labot?

– Tam ir jāpatīk. Jābūt arī dotumiem, jāmāk uztvert informāciju, svarīga loģiskā domāšana. Tagad to var neizmantot, var strādāt pēc normatīviem. Cilvēki nevēlas fizisku darbu. Esmu daudz strādājis ar rokām. Ja no manis būtu atkarīga likumu mainīšana, nevienam neļautu kļūt par darbu vadītāju, kamēr nav nostrādāts attiecīgs laiks ar rokām.

 

Varbūt to vajag virzīt?

– Izstāstīšu piemēru no Skandināvijas. Kad mācījos Jāņmuižā, netālu pie Mārsnēniem zviedri būvēja muižu. Tur brauca mana vecuma jaunieši no Zviedrijas. Mācījās tieši to pašu – būvniecību. Mēs nedēļu devāmies pie viņiem strādāt un tad rotējām, brauca citi. Kad devos uz objektu, man lika paņemt darba drēbes, uzvilku treniņbikses, botes un džemperi. Mūs pat neielaida būvlaukumā, mums iedeva normālas drēbes, kombinezonus, brilles. Kad aizgājām ar tiem zviedru puišiem strādāt, viņi sēja armatūru, lasīja rasējumus, betonēja, mūrēja. Viņiem bija pasniedzējs, kas tikai kontrolēja. Es biju pilnīgs nulle. Viņi sēja armatūru kā riktīgi vīri, bet vecums mums bija vienāds. Mēs mācījāmies ķieģeļus mūrēt, mazliet apmest. Betonu un stiegrojumu neredzējām. Mums bija desmit gadu starpība meistarībā.

 

Vai situācija nekļūst labāka?

– Es to neredzu. Esmu ļoti komunikabls, objektā mani zina visi strādnieki. Kas var būt vieglāks par ģipškartona skrūvēšanu, bet atnāk cilvēki un nemāk to darīt! Negrib mācēt. Interesē tikai ātrāk izdarīt un saņemt naudu. Ļoti daudz labu, augsti kvalificētu meistaru ir aizbraukuši uz ārzemēm. Arī Latvijā ir palikuši labi meistari. Viss ir naudā. Anglijā aktuāla ir stundu likme, stundu darbs, tur nemaksā par padarīto. Protams, cilvēki grib nopelnīt, un tas ļoti bojā visu. Domāju, drīz arī mēs pāriesim uz stundu darbu.

 

Kā ir ar normatīvajiem aktiem būvniecībā?

– Ir sakārtots viss, tikai ir daudz birokrātijas. Ir grūti strādāt, ir lielas pilnvaras būvuzraugiem, pat neadekvāti lielas. Normatīvie akti ir sadārdzinājuši būvniecību. Nekad nevarēs atrast vidējo ceļu, bet nav vērts cīnīties, jāpieņem lietas, kādas tās ir.

 

Pieteikumā BLB rakstīts, ka jūsu vadībā vienmēr izdodas sasniegt uzstādītos termiņus, kā tas izdodas?

– Būšu godīgs – kvalitāte tāpat klibo. Būvniecībā termiņu ievērošana ir viens no svarīgākajiem faktoriem. Lai cik labi cilvēki strādātu, ja apmetums nav izžuvis, krāsotājs nāks pēc pāris mēnešiem un to labos. Parastam cilvēkam to nevar ieskaidrot, viņš saka – Merks slikti strādā. Mēs, būvnieki, to saucam par ēkas izžūšanu. Viss, kas ir ar koku saistīts, nāk nost un uzbriest, bet mums vajag četros mēnešos visu izdarīt. Alfā bija šausmīgi tempi, bet visu paveicām. Mums nebija jācīnās ar īrniekiem, jo veikalus būvēja dažādas komandas.

Kā var paspēt laikā un kvalitāti nodrošināt? Tā ir komanda, kas savākta kopā. Būvlaukuma vadītājs, darbu vadītāji, inženiertīklu darbu vadītāji, sekretāre.

 

Kā notiek komandas komplektēšana?

– Visādi. Ir brīvi cilvēki, vai arī pajautā kādam, ar ko kopā esi strādājis. Vadītāji cenšas mainīt komandas struktūru, lai katrs attīstītos.

 

Varbūt vajadzēja iet futbolā par treneri?

– Varbūt, es gribēju. Dzirdot manu balss tembru, draugu bērni uzreiz pagriež galvu pret mani.

 

Kas sniedz gandarījumu?

– Kad pabeidz objektu, tad tas rodas. Atkarīgs arī no vadības. Motivācija nav tikai nauda. Redzu savās komandās, cik svarīgs ir kaut vai paldies! Vajag izrunāties, pajautāt, vai viss kārtībā mājās, varbūt tad kļūst labāk, ka tu neesi malā un esi komandā. Mēs taču pa-
vadām kopā 12–13 stundas dienā, objekta laikā – arī katru sestdienu. Mājās esam tikai svētdienās, dzīvojam darbam.

 

Kā izdodas atslēgties?

– Spēlēju hokeju, tad uz stundu var atslēgties. Daudzi saka – vajag paskriet, es gadu skrēju. Divas stundas domāju tikai par darbu. Ir klusums, esmu viens pats. Būvniecība ir smags darbs, visu laiku stresā.

 

Kas patīk vairāk – būvēt jaunus objektus vai restaurēt ēkas?

– Rekonstrukcija un restaurācija man nekad nav patikusi. Visa spriedze ir naudā. Ir tie zemūdens akmeņi, kas izlien darba laikā. No nulles objektus būvēt man vienmēr paticis labāk.

 

Kas jāņem vērā jauniešiem, kas vēlas strādāt būvniecībā?

– Svarīgas prakses, jāpastrādā pašiem, lai pēc tam var komunicēt ar profesionāļiem. Ja esi augstākstāvošs būvlaukuma darbinieks, vadītājs, tas nenozīmē, ka citi neko nesaprot. Kādam arī jāprot ar rokām strādāt. Ir jāmāk aizrādīt meistariem. Piesieties var jebkuram, bet jāprot pareizi to izdarīt. Kā es saku dēlam – nestrīdies ar mani, es zinu, ka tu sasitīsies. Ir jāmācās profesionālajās skolās, tas dod spējas, atjautību. Projekti jālasa jau studiju laikos. Ja, atnākot uz būvlaukumu, to neprot, tad pat nedrīkst domāt, ka varētu būt atbildīgais darbu vadītājs.

 

Pašam nav bijusi vēlme doties uz ārzemēm, kaut kur tālāk?

– Kādreiz tam biju gatavs, es draugiem teicu – ja man zvanītu no Šveices vai Austrijas un aicinātu kaut vai par darbu vadītāja palīgu tuneļu būvniecībā, es aizbrauktu. Tas man patīk būvniecībā, grunts, betons… Viss, kas ar to saistīts. Tas bija mans sapnis, ja man būtu iespēja aizbraukt un uztaisīt tuneli. Es varu katru dienu dzīvot pa objektu.

 

Kas tajā saista?

– Zeme un veids, kā ar to cīnāmies. Kā panāc rezultātu, kā cīnies ar gruntsūdeņiem… Es gribētu redzēt visas iekārtas. Man patīk grunts darbi. Interesanta bija Tallink Hotel būvniecība, es biju atbildīgs par pamatiem, zināju visas nianses un biju dubļos līdz ausīm. Tas bija smags būvniecības process. Kad norok grunti, man patīk pētīt visus slāņus, vienmēr iedomājos, pirms cik gadiem te bijis ūdens, kas ir sanests. Kad atbrauc ģeologs, uzdodu jautājumus. Interesants bija Spīķeru kvartāls, ieeja tunelī. Visi objekti man ir patikuši, daudz iemācījuši.

 

Jānis Zariņš

Foto no personiskā arhīva

Publicēts žurnālā “Būvinženieris”, 2021.  gada aprīlī