ILZE UN REINIS LIEPIŅI

Arhitektu tandēmam Ilzei un Reinim Liepiņiem pērn piešķirtais Gada arhitektu tituls un Būvindustrijas lielās balvas Pamatakmens nav pirmais profesionālais apbalvojums. Šogad viņu biroja Sudraba arhitektūra veidotais Hanzas perons,Gada labākā būve Latvijā 2020, pieteikts lielākā arhitektūras portāla archdaily.com balsojumam kategorijā Kultūras arhitektūra un nominēts Eiropas laikmetīgās arhitektūras Mīsa van der Roes balvai.

 

Kādu nozīmi piešķirat profesionāliem apbalvojumiem un kolēģu atzinībai?

Reinis Liepiņš (RL): Ja skatāmies uz radošām vai racionālākām industrijām, katram ir vēlme saprast, ka tavs darbs kādam ir vajadzīgs. Arhitektam tas ir ļoti specifiski, jo mēs būvējam. Hanzas perons bija ātrs šāviens, ja salīdzinām ar citām būvēm. Pusotrs gads būvprojektam, gads projektam un vēl pusotrs būvniecībai. Principā būves top ilgi. Vienīgais brīdis, kad vari saņemt kaut kādu atzinību, – kad ēka ir pabeigta. Ir labi, ka tevi paslavē, bet arhitektam tas notiek reti, līdz ar to tas ir diezgan svarīgi. Ja tev ir kaut kāda atzinība, tas nozīmē, ka sabiedrība novērtē ēku. Ja sabiedrība ēku novērtē, tas nozīmē, ka tā ir vajadzīga. Tas ir vissvarīgākais faktors. Jāņem vērā, ka ēku lietos ilgi, gadiem, tai ir jābūt labai. Hanzas peronam pašlaik ir tikai ceļa sākums.

 

Kā kļuvāt par arhitektiem?

Ilze Liepiņa (IL): Mums ir katram savs skolotājs. Kādreiz arhitekta profesijā pārsvarā visa izglītošanās notika meistara darbnīcā. Es sāku strādāt otrajā kursā pie Andreja Ģelža. Nostrādāju ilgi, un par to esmu ļoti pateicīga. Faktiski viss, ko es protu un esmu iemācījusies, kaut kā ir nācis caur viņu. Man bija dotības, bet viņš iemācīja redzēt un parādīja, kā lietas jādara.

RL: Varbūt Ilze bijusi mazāk redzama publiski, bet viņa ir Sudraba arhitektūras galvenā konservācijas un restaurācijas speciāliste. Ilze ir līdzautore Rīgas pils kastelas restaurācijas un konservācijas koncepcijai, kas ir nopietns zinātnisks darbs. Mūsu birojā galvenā joma, ko varbūt klienti nepietiekami novērtē, ir tieši vēsturiskajā substancē.

 

Vai jūs varēja nominēt Būvindustrijas lielajai balvai un nosaukt par Gada arhitektu katru atsevišķi?

RL: Ilzi noteikti – jā! (smejas)

IL: (smejas) Nē, es tieši domāju, ka Reini noteikti – jā!

 

Vai visu laiku esat bijuši tandēms un tā arī vērtēti?

RL: Es nezinu, vai tas būtu tik nozīmīgi. Mēs nejūtamies komfortabli, daloties ar savām personālijām publiskajā telpā, jo profesionālās lietas ir nopietnākas. Mums ir birojs, kolēģi – Ieva Landmane, Mārtiņš Astaņēvičs un Ainars Plankājs. Projekti top kopdarbā. Dažādi projekti top paralēli, bet visi daudz vai maz orientējas visos. Kad ir jāsasniedz fināls, tad visi var pieslēgties. Mēs ar Ilzi, iespējams, esam vairāk redzami, bet – ja ir panākumi, to pamatā ir komandas darbs.

Mums ir gados jauna komanda, un jauniešiem pie mums ir absolūti pilnvērtīga iespēja izpausties. Mēs esam sapratuši, ka risinājumi kopumā ir savā veidā tīrāki, ja cilvēks nav tik pieredzējis, bet tas varbūt vairāk novatoriskā ziņā, nevis pašmērķīgā. Ja tu ierodies ar bagāžu, tu iekrīti projektā un saproti, ka to nevarēs dabūt cauri. Ja tu neesi apsvilinājies, tad ir brīvāks domu lidojums. Tas ir ļoti diskutabls jautājums, bet mēs esam to pamanījuši.

IL: Jā.

Vai arī jums, Reini, ir bijis kāds skolotājs vai mentors?

RL: Jā, 1995. gadā es sāku strādāt birojā pie Anda Sīļa, pirms tam strādāju pie arhitektes Maijas Ezergailes, abi iedeva labu skolu. Pirmais projekts, ko es zīmēju, bija klubs Pulkvedim neviens neraksta, kas tagad ir pārsaukts citādāk, bet nostrādāja 20 gadus un gandrīz tika ierakstīts Latvijas kultūras kanonā. Man radās izdevība vienam pašam uzzīmēt klubu Cita opera. Tas arī bija ļoti plaši apmeklēts un rullēja 10 gadus no vietas. Tu pēc augstskolas tiec iemests ļoti sarežģītos projektos bez jebkādas iepriekšējas pieredzes – tā bija nozīmīga iespēja. Tas iedeva sajūtu, ka citādāk nevar un negribas. Rodas piedzīvojums un ilglaicīgs novērtējums, tu ieraugi, ka cilvēkiem patīk augstā, labā nozīmē. Tas iedeva virzienu.

 

Kādi ir jūsu profesionālie standarti un pamatvērtības, pēc kuriem strādājat un ko izvirzāt darbiniekiem?

RL: Tā kā pēdējā laikā strādājam ar diezgan nopietniem projektiem, mūsu vērtības vienā brīdī saplūst ar sabiedrības vērtībām. Kas ir vajadzīgs sabiedrībai un kā mēs redzam Latvijas vidi un ekonomiku – tas ir viens no motīviem, ko izvirzām sev un kolēģiem. Mēs gribam, lai projekts būtu noderīgs un – jā, arī lai cilvēkiem patiktu.

IL: Mēs paši cenšamies un arī kolēģus mudinām mēģināt vienmēr izdarīt vairāk. Dažreiz liekas – ir taču termiņš un var apstāties, bet, ja mums šķiet, ka tomēr ir jāsasniedz labāks risinājums, vai atrodam to pēc nodošanas termiņa, cenšamies to iestrādāt projektā.

RL: Jā, katram risinājumam ir varianti, mums to ir diezgan daudz. Vai tas ir globāls risinājums vai detaļa, lai pierādītu jebkādas ekstravagances, ir nepieciešams klientam parādīt variantus. Ja parāda visu spektru, klients var saprast – jā, viņi tiešām ir par visu padomājuši, acīmredzot tas ir labākais variants, nevis paliek kaut kāda…

IL: …sajūta, ka varbūt kaut kas nav līdz galam izdomāts.

RL: Jā, tas ir viens no mūsu standartiem. Mums tas ir tiešām lietderīgi, ja brīžiem klients arī pasaka – varbūt vēl var šādi uztaisīt…

 

Vai tomēr pastāv risks, ka klienti, it sevišķi no valsts sektora, mēdz izvēlēties lētāko variantu? Vai klientam pieder pēdējais vārds?

RL: Šis ir atsevišķas sarunas vērts temats. Kas ir klients, kas ir industrija, kas ir nozare? Mēs jūtam, ka arhitekts pašlaik atrodas kaut kādā mistiskā nozarē un lielajā ekonomikā no viņa gandrīz nekas nav atkarīgs, bet, ja klients ir valsts vai pašvaldība, mēs principā pārlecam uz citu jautājumu. Darbiniekiem nemaz nav tiesību izteikt savu viedokli, kas zināmā veidā arī ir absurds. Ja jūs paprasīsit – kurš ir bijis pasūtītājs vienai vai otrai ēkai, kas uzcelta par valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem, kura persona aiz tiem stāv, neviens nevarēs pateikt. No tā atkarīga arī kvalitāte. Es domāju, ka tā ir 20. un 21. gadsimta pazīme, jo pirms tam katrai mājai apakšā bija vārds un cilvēks. Ja ir lielas ieceres, klients pasaka galavārdu, vai viņam patīk, vai viņš vēlas kaut ko mainīt. Mēs domājam, ka arhitekts nevar būt pēdējā instance, mēs ar klientiem strādājam komandā, un tas, manuprāt, ir svarīgs moments. Sabiedriski nozīmīgiem objektiem ir jābūt saskaņai, lai visi piekrīt.

 

Kā tas ir arī koncertzāles kontekstā?

RL: Viennozīmīgi.

IL: Man šķiet, ka šajā jautājumā tiešām ir vajadzīga liela sabiedrības iesaiste.

RL: It kā jau saka, ka demokrātija neatbalstīja kvalitatīvas arhitektūras veidošanos, kas tieši tā arī ir, ja paskatāmies vēsturē. Viss labais tomēr radīts vairāk personībās, bet arī to vajag nodrošināt, lai tas notiek plastiski.

 

Kā varētu uzlabot Latvijas sabiedrības līdzdalību koncertzāles jautājumā? Kas jādara cilvēkiem, kuri strādā ar šo projektu?

IL: Pasaulē ir piemēri, kā sabiedrību iesaista nozīmīgu objektu būvniecībā, bet Latvijā sabiedrība ir ļoti polarizējusies dažādās nometnēs. Manuprāt, būtu vajadzīgs ļoti labs moderators, kurš spētu vadīt sarunas. Es domāju, ka viņu var atrast.

RL: Galavārds droši vien jāsaka profesionāļiem, jo tas ir sarežģīts objekts. Var pateikt jā vai nē, ja tu zini priekšmetu līdz galam. Tā ir daļa no demokrātijas modeļa. Es domāju, ka koncertzāles jautājumā sabiedrība pašlaik ir pietiekami iesaistīta, un tas ir labi. Līdz šim varbūt drusku iet kā pa celmiem, bet tādas nozīmes ēkai tas ir normāli. Tas liecina, ka mēs kā sabiedrība esam attīstījušies, mēs varam sarunāties. Tas ir sarežģīts jautājums, būs daudz viedokļu, kā Ilze teica – jāatrod moderators.

 

Kur jūs redzat ideālo vietu koncertzālei, kur ir iespēja apkārt veidot pienācīgu vidi?

IL: Pirms Arhitektu savienība publicēja aptauju par iespējamām vietām, tika aptaujāti padomes locekļi, un Reinis izvirzīja, viņaprāt, labāko vietu, kam es arī piekrītu.

RL: Jā, ir labi, ka Kultūras ministrija uzrunāja arhitektus, lai varētu vēlreiz iziet cauri izvēlētajām vietām. Kopumā bija 36 vietas, tagad ir atlasītas 11. Koncertzāle mierīgi varētu būt Kongresu namā vai citās ēkās, bet, ja mēs uzliekam tikpat augstu latiņu kā mūsu mūziķi, tai jābūt ļoti augstas kvalitātes ēkai.

Mūsdienu mainīgajā laikmetā mēs redzam, kā Covid-19 situācijā viss ir pilnīgi pārvērties. Lai kurš to būtu iedomājies, ir žēl, ka sabiedriskās ēkas nebija gatavas šādam pavērsienam. Tagad tās stāv tukšas. Ja vērojam, kā pasaule iet uz priekšu un kas vēl mūs var sagaidīt, koncertzālei, ja tā top šobrīd, jābūt spējīgai mainīties un pielāgoties.

Es uzskatu, ka tai jāatrodas brīvstāvošā vietā, kur būtu nedaudz liekas zemes. Pētot pasaules piemērus, var secināt, ka labākie ir tie, kur ēkai aizmugurē ir brīva vieta, lai varētu pienācīgi piebraukt ar fūrēm. Vēroju, kā Hanzas peronā notiek apgāde – mums ir diezgan veiksmīgi risinājumi, bet pati ēka ir daudz mazāka par koncertzāli. Koncertzālei vajag aizmuguri, ja ir plānota mūzikas skola vai citas iestādes, tur jābūt labai ieejai, lai ar to būtu ērti strādāt. Koncertzāle ir mašīna, un, manuprāt, ir ļoti sensitīvi ielikt to vietā, kur ietilpst 15 000 vai 15 500 kvadrātmetru un vairāk ne. Tā nedrīkst darīt, vietai jābūt tādai, kur var brīvi kārtot apjomus.

Ir pāris vietu, kas man liekas veiksmīgas, piemēram, tas pats Andrejsalas gabals, kas pieder valstij. Ja arī ir kādi apgrūtinājumi, tas varētu izdoties, jo tur pēkšņi satiekas visi vēlamie apstākļi. Varbūt mums bija jāiziet lielie apļi, lai šī vieta atrastos. Un tai jābūt brīvai, mēs nedrīkstam apdraudēt vēsturisko vidi. Man šķiet, ka būvniecības process arī Andrejsalā nebūtu vienkāršs. Būtu labi, ja varētu ērti izveidot būvniecības pilsētiņu, kas ir lētāk no izmaksu viedokļa.

 

Kādi ir jūsu mērķi profesijā, un ko vēlaties sasniegt?

IL: Arhitektam ir ļoti interesanta profesija, kurā apvienojas matemātiskais un racionālais ar radošumu un prieku no tā, kā ēka pārtop un materializējas no projekta. Īstenībā tā sākas no nekā, no baltas lapas, vai arī – ja tā ir pārbūve, tā sākas no lapas, uz kuras izprintēts vēl esošās ēkas plāns. Tas arī ir profesijas izaicinājums un pašmērķis – radīt. Radīt no nekā.

 

Jūs strādājat ne tikai ar lieliem publiskiem projektiem, bet sadarbojaties arī ar maziem privātiem pasūtītājiem. Kā mainās vai nemainās jūsu attieksme, pieeja, risinājumi un kāpēc? Vai ir
projekti, kas sagādā vairāk prieka?

IL: Metodika, strādājot ar lieliem vai maziem objektiem, ir būtībā vienāda, un tas ir interesanti, ka laika apjoms, ko arhitekts velta dažādu izmēru projektiem, beigās sanāk diezgan līdzīgs.

RL: Jā, tas ir kaut kas neticams, honorārs var būt pat desmit, divdesmit, trīsdesmit reizes mazāks, bet, ja saskaita kopā laiku, iznāk tas pats! Droši vien tas liecina, ka īsti nav atšķirības starp lieliem un maziem projektiem, jo arī mazajā objektā var būt laikietilpīgi risinājumi. Tā ir ilūzija, ka studentiem sākumā jādod projektēt privātmāju un tad jāvirzās uz ko nopietnāku. Principā ir otrādi, jo – kas var būt sarežģītāk kā palīdzēt otram cilvēkam izveidot vidi, kur viņš justos patiesi labi? Tas nav vienkāršs uzdevums.

Latvijā ir ļoti ekskluzīva situācija, ko daudzi, manuprāt, vēl nav sapratuši. Ja skatāmies uz attīstītām Rietumvalstīm, privātmājām diezgan daudzi izmanto standarta projektus. Man tas ļoti patīk. Ir dažādi standarta projekti, ko izmanto arī racionālāki cilvēki Latvijā, kuros viss ir jau apdomāts. Varbūt nav tik labs vietas konteksts, bet plānojumi ir vērā ņemami. Jautājums – vai individualitāte ir vienmēr vajadzīga? Tas arī ir diskusijas vērts temats.

 

Vai jums ir kāds objekts, kas pašiem bijis īpaši nozīmīgs vai prakses laikā visvairāk palicis atmiņā?

RL: Katrs ir tāds tajā brīdī, kad tas notiek.

IL: Jā. Kad strādājam pie konkrēta projekta, tad visa uzmanība ir uz to. Tajā brīdī katrs ir svarīgākais. Kad tas beidzas, vienmēr ir nedaudz tukšuma. Tas atkal aiziet, kad sākas nākamais projekts.

RL: Ja runā par sabiedriskiem vai individuāliem projektiem, mājām vai interjeriem, tie tikai sāk dzīvot pēc pabeigšanas. Ik pa brīdim, kad notiek vērtēšana vai konkursi, arhitekti sarunājas savā starpā, ka ēka vai interjers būtu jāvērtē pēc kādiem pieciem vai desmit gadiem. Ja tas ir sabiedrisks objekts, tas turpinās. Viens no pirmajiem objektiem mums bija ēkas rekonstrukcija Rīgā, ko pabeidzām 2002. vai 2003. gadā. Gana vērienīgs projekts ar palielu, iespaidīgu priekštelpu, un tikai nesen klientiem viss pa īstam ir iepaticies, kaut gan pagājuši jau 18 gadi. Jā, tagad mēs braucam ciemos!

 

Vai, braucot garām kādai mājai vai publiskai būvei, ko esat cēluši pirms gadiem, jums joprojām ir prieks, ka esat piedalījušies tās tapšanā?

IL: (smaidot) Jā, protams!

RL: Iedomājieties, cik tur enerģijas ir ielikts, tā jau ir tā dzīve! Ik pa brīdim speciāli braucu garām apskatīties, kā viss izskatās.

Vai kādreiz tehnisku ierobežojumu dēļ esat spiesti atteikties no kādas spožas idejas?

(reizē): Jā, tas visu laiku notiek!

RL: Skatās, ko var uzcelt.

IL: Mēs vienmēr mēģinām atrast kompromisu, bet – jā, tā tiešām notiek visu laiku!

 

Kā jūs izprotat skaistuma un
funkcionalitātes jēdzienus arhitektūrā? Cik lielu nozīmi tam piešķirat, un kā izjūtat to mijiedarbību?

IL: Tieši par šo jautājumu mēs diezgan plaši diskutējām. Vai varētu būt telpa, ēka vai iekārtojums, kas būtu ļoti funkcionāls bet vienlaikus arī neglīts? Vai tā vispār ir?

 

Jā, te piemērs – vecās dzelzs kastes, ko esam izmantojuši kā pakāpienus vai bāra krēslu pamatnes. Tās nav skaistas, bet ir funkcionālas.

RL: Tās ir skaistas, bet es varētu oponēt un jautāt – vai tās ir funkcionālas? Tāpēc, ka tās atstāj iespiedumus koka grīdā. Es drīzāk piekrītu apgalvojumam, ka ērta telpa nevar būt neglīta, bet tas ir subjektīvi.

IL: Jā, skaistums ir subjektīvs, bet funkcionalitāte tomēr ir izmērāma.

RL: Lielos objektos funkcionalitāte ir jau pašas ēkas iekārtojumā. Nevar nobraukt greizi ar garderobēm vai labierīcībām, kur stāvēs rinda. Samērīgums veido arhitektūru – vai vestibilam ir pietiekami augsti griesti, dienasgaisma? Jo lielāks mērogs, jo funkcija paliek atbildīgāka. Te pēc profesionālajiem standartiem pašizpausme nav aktuāla. Man liekas, ka pašizpausmē neveidojas kvalitatīva arhitektūra. Droši vien mentālā līmenī tam ir dziļākas saknes, es nevaru atbildēt par Ilzi, bet man nav izteiktas tieksmes publiskajā telpā izrādīties ar savām estētiskajām idejām, drīzāk veiksmīgi tikt galā ar uzdoto.

 

Vai laba rezultāta sasniegšana ir arī praktisks kompromiss?

RL: (domā) Tas ir ego. Un mēs ne visai gribam, lai ego ir jūtams, jo ilgākā laika posmā tas var būt kaitinošs. Piemēram, ļoti interesanti verķi vai savdabīgas detaļas. Savdabīgums ar laiku var palikt labāks vai sliktāks, un to nekad nevar prognozēt. Ja tas ir mierīgs un racionāls, visticamāk, ar laiku konkrētā vērtība iesēdīsies vidē un viss būs labi.

 

Vai jūs varētu piekrist, ka ideāla arhitektūra ir vidusceļš starp personas radošumu un racionālu risinājumu?

RL: Es nezinu, vai tas ir tieši mūsu formulējums.

 

Kā nāca lēmums darboties ar pārbūves projektiem? Kā atšķiras jūsu pieeja restaurējamām un jaunām ēkām?

IL: Tas ir globālās ekoloģijas jautājums, jo, demontējot jebkuru ēku un blakus būvējot jaunu, būvniecības atkritumi veido ļoti lielu daļu no pasaules kopējā atkritumu daudzuma. Tā ir viena no mūsu pārliecībām – jebkuru ēku var atjaunot vai pārbūvēt un iedot tai jaunu dzīvi. Ja ēka ir tumša ar maziem logiem, var atrast risinājumu, kā to padarīt gaišu un dzīvotspējīgu. Nav tā, ka mums ir tikai pārbūves un atjaunojamie objekti, bet tomēr mums nepatīk situācija Rīgā, ka tik daudzas ēkas stāv tukšas. Tajā pašā laikā tiek būvēts mežonīgs daudzums ar jaunām ēkām, kuras diez vai nostāvēs tik ilgi, cik senās jau ir bijušas. Varbūt tā ir mūsu zemapziņa, un varbūt tāpēc tādi objekti pie mums pamazām nonāk. Arī visās jau esošajās ēkās nenotiek tikai atjaunošana, mēs vienmēr pieliekam klāt ko jaunu. Tā veidojas mijiedarbība starp esošo, vēsturisko un jauno. Vai ir atšķirība, strādājot ar jaunu būvi vai atjaunojamu? Es teiktu, ka nav lielas atšķirības.

 

Kā esat izjutuši sabiedrības un kolēģu nostāju projektos ar lielu vēsturisko un emocionālo vērtību, piemēram, strādājot ar Rīgas pils kastelu?

RL: Šis jautājums liek aizdomāties. Par to pašu tēmu ir jautājums par caurredzamību, sadarbību un komunikāciju. Man vienmēr patīk kolēģu kritika, bet man tā patīk projekta tapšanas laikā. (smejas) Tās ļoti trūkst, un es priecājos par katru komentāru. Par objektiem, kas tiek būvēti no valsts un pašvaldību budžeta, sabiedrībai būtu jāzina, kas tajos notiek, jāizsaka viedoklis, jākritizē un jāseko notikumu attīstībai. Ierastā prakse – lietas nav līdz galam pateiktas, bet tiek sarīkota milzīga atklāšana, lai visi atnāk un apskatās. Atklāšanas diena, kas bieži vien ir ļoti uzsvērta, neko nenozīmē, vienkārši ir pabeigta būvniecība lielam sabiedriskam objektam, ko cilvēki pirms tam nav redzējuši. Tā ir slikta prakse.

Mēs esam vienmēr gatavi aizstāvēt savu viedokli, uzklausīt un mainīt visu vai kādu daļu, it sevišķi tik nozīmīgām ēkām kā Rīgas pils. Diezgan daudz runā, ka ir maz arhitektūras kritikas, taču kritika pēc objekta pabeigšanas gandrīz neko nedod. Manuprāt, tā ir lieka mutes dzesēšana. Protams, vajag izvērtēt, kādi ir zaudējumi un ieguvumi, bet labāk būtu nopietnu kritiku saņemt projektēšanas laikā un to aizstāvēt vai kaut ko mainīt. Tā objekts iegūst vairāk, tas kļūst par sabiedrības objektu, kam autors ir ne tikai arhitekts vai būvnieki. Sociālie mediji ceļ arhitektūras kvalitātes latiņu, to var redzēt. Tā ir lieliska iespēja objektu parādīt būvniecības laikā un cilvēkiem būt klāt procesu norisē.

 

Daudz esat runājuši par vides un arhitektūras līdzsvaru. Kādam tam vajadzētu būt, un kuri faktori ir nozīmīgi tā uzturēšanā un noteikšanā?

IL: Man šķiet, ka vide un arhitektūra darbojas ļoti ciešā līdzsvarā. Arhitektūra paplašinās uz vides rēķina, vai otrādi – vide ienāk arhitektūrā. Kur cilvēks jau pieķēries ar savu būvniecības roku klāt, tur jāizdara līdz galam. Nevar nesakārtotā laukumā tā vienkārši uzbūvēt skaistu ēku, tā nedarbosies, tādēļ mijiedarbība ir ļoti cieša. Cilvēkam ir ļoti svarīga telpa, kurā viņš diendienā uzturas, bet tikpat svarīga ir apkārtējā vide, kur iziet ārā un satikt pārējos cilvēkus. Vai vide ir sakārtota, lai mammām ar ratiņiem būtu viegli staigāt, lai cilvēki ar kustību traucējumiem justos brīvi un varētu pārvietoties? Visam jābūt arī estētiski sakārtotam, nevis, piemēram, kā jaunās dzelzceļa stacijas Jūrmalas virzienā. Tur it kā ir pandusi un viss cits nepieciešamais, bet rezultāts ir vizuāli nebaudāms. Es domāju, ka tā nevar kārtot vidi, it kā funkcionāli, bet…

RL: Bet nav jau funkcionāli sakārtota!

IL: Jā, laikam gan.

RL: Es domāju, ka pašlaik Latvijā ar vides dizainu ir arvien labāk, mūsu ainavu arhitekti ir lieliski. Ainavu arhitektūras balvai pieteiktie objekti, kas gada laikā radīti, visi ir diezgan augstā līmenī. Ir parādījusies izpratne, ka vajag. Manuprāt, tā līdz šim veidojusies visiem reizē, tajā skaitā arī arhitektiem, kuri tam piedod arvien lielāku nozīmi. Pilsēta pieder tās iedzīvotājiem, tā ir viņu telpa, vide, nevis kaut kāda Rīgas satiksmes autostāvvieta. Pilsētas telpu vajadzētu pēc iespējas vairāk izmantot. Ir laukumi, kur visi jūtas labi, bet ir arī vietas, kur neviena nav. Vieta attīstās, un mēs reizē ar to. Ja projekts ir labi uztaisīts, klienti vai īrnieki pērk īpašumus paši, lai nav jāizmanto lieli reklāmas resursi. Ja viss ir labi izdarīts, cilvēki redz, ka tas viņiem der.

 

Reini, jūs žurnālam Ir minējāt, ka Latvijā ir augsts arhitektūras potenciāls. Kur to saskatāt, un kā, jūsuprāt, to vajadzētu piepildīt?

RL: Jā, mūsu arhitekti, īpaši jaunie, strādā labi, es to redzu no daudziem projektiem. Rekonstrukcijā sokas labāk nekā ar jaunbūvēm, taču mēs esam Eiropas līmenī. Šis potenciāls nav pietiekami izmantots, izpildot valstī valdošo likumdošanu. Lai sevi profesionāli apliecinātu, ir jāparāda apgrozījums. Pasaulē bieži vien notiek pretējais, jo apgrozījums nav arhitektūras kvalitātes rādītājs. Ir Covid-19 laiks, pagājušajā gadā apgrozījums visiem ir ievērojami krities, tādēļ rodas jautājums – kāda būs kvalifikācija turpmāk? Es domāju, ka jaunos arhitektus vajag vairāk iesaistīt nopietnos projektos, no tā nevajag baidīties, mēs būsim tikai ieguvēji.

Ir iepirkumi, kuros piedalās tikai noteikti biroji, jo tie spēj kvalificēties un iemācījušies papīru būšanu. Un ir radošie biroji, kas strādā vairāk pasaules līmenī, kuri principā nepiedalās vietējos valsts un pašvaldību iepirkumos, jo vienkārši to negrib. Tā nedrīkst būt. Mēs runājam par sabiedrības tiesībām uz kvalitatīvu vidi. Cietēji ir Latvijas iedzīvotāji, nevis mazais birojs, kas nevarēja sev nodrošināt apgrozījumu. Šīs sistēmas rezultātā sabiedrība neiegūst pietiekami kvalitatīvu produktu.

 

Vai jūs piepildāt savu potenciālu?

RL: Apmēram 50% no laika mēs veltām vēstuļu rakstīšanai un dažādu papīru kārtošanai. Mēs piepildām 50% no sava potenciāla. Tā ir nopietna lieta. Mēs vienmēr brīnāmies par daudzajiem vēsturiskajiem projektiem – cik renesanses laikā arhitektūras dižgari ir uzzīmējuši ēkas. Netici pats savām acīm, ko tas viens meistars 16., 17. gadsimtā ir uzzīmējis! Viens cilvēks visas lielās Romas baznīcas, kā tas vispār iespējams?! Kur katra būve ir šedevrs, katra saistīta ar sarežģītiem būvniecības apstākļiem, un katra nes īpašu nozīmi kultūras vēsturē. Viņi ņēma papīru un uzzīmēja, to ņēma un uzbūvēja. Tā arī ir atšķirība.

IL: Viņi darīja to, kas arhitektam jādara.

RL: Ir traki, piemēram, salīdzināt ar [Donato] Bramanti, kuram tapa milzīgas būves cita pēc citas. Tagad braucam skatīties 500 gadus pēc uzcelšanas – tā tur stāv, nekas nav sabrucis. Profesionāls cilvēks uzzīmē, atdod un uzbūvē, nevis risina industrijas jautājumus.

 

Jūs izmantojat vārdu «gaisīgums», kas iederas arhitektūrā un ir jūtams daudzos jūsu projektos. Kādu nozīmi piešķirat šim faktoram, un kāpēc tas ir svarīgi?

IL: Uz šo jautājumu es pati sev nevaru atbildēt. Varbūt tas saistīts ar gaismu un gaisa daudzumu, iespēju cilvēkam būt telpā, nevis, lai viņam viss nāk virsū un paliek tik maz vietas, ka viņš attopas, iespiests risinājumos. Mēs mēģinām padarīt telpas tīrākas un gaišākas, lai iekšā būtu vairāk gaisa un gaismas. Viena no svarīgākajām lietām ir dienasgaisma, jo tā ir resursu taupīšana. Dabiskais apgaismojums ir vislabākais dzīvošanai un strādāšanai. Es domāju, ka neviens no mums negribētu visu dienu strādāt tumšā telpā ar mākslīgo apgaismojumu. Tas vairāk saistīts ar pārbūvēm, kur mēs visu laiku diezgan aktīvi meklējām, kā ēkā ienest vairāk gaismas.

 

Kā gūstat iedvesmu un ģenerējat idejas?

IL: Faktiski iedvesmas un ideju ģenerators ir pats objekts. Tas rada pats, tikko sāc drusku darboties, tā kustība aiziet. Lai varētu ar to sarunāties vai dot kaut ko pretī, ir jābūt bagāžai. Tāpēc ir vajadzīga pieredze, ko cenšamies meklēt savos arhitektūras braucienos. Mēs vienmēr diezgan rūpīgi izveidojam programmu, ko apskatīsim konkrētās vietās. Gadās, ka atrodam tādus tīrradņus, par kuriem iepriekš neko neesam zinājuši.

RL: Dažreiz ir iedvesmojoši jau tas, ka tev kaut ko pasūta vai uzvari kādā konkursā. Iespēja darīt ir iedvesmojoša pati par sevi. Tu neesi kaut kāds kundziņš, kas gaidīs iedvesmu, uz celma sēžot. Ja kaut ko paprasa, ir iespēja reaģēt. Pat ja projektā veidojas sarežģījumi, vienā brīdī tas pats pasaka priekšā risinājumu. Tad rodas sajūta, ka esi uz pareizā ceļa. Jautājums ir par to, kādā atmosfērā vispār notiek būvniecības un arhitektūras lietas. No tā ir atkarīga iedvesma – tu taču nevari uzgleznot darbu, ja aiz muguras stāv viens ar pistoli! Pašlaik projektiem tiek noteikti zvērīgi termiņi. Ir bijušas situācijas, ka līguma noslēgšana paņem ilgāku laiku nekā pats projekts, tas arī nav īsti adekvāti. Arhitekts ir radoša personība, bet attiecībās ar iestādēm brīžiem rodas sajūta, ka tiec virzīts uz sodīšanu. Man ir ļoti svarīgi, kā otra puse vai pasūtītājs to jūt, jo stresa situācijās ir grūti radīt. Esam arī sapratuši, ka mūsu finanses ir desmitreiz mazākas nekā kolēģiem Zviedrijā, Dānijā vai Anglijā. Produkts gan ir līdzvērtīgs, un arī tā nevajadzētu būt. Iespēju piepildīt potenciālu vajag nodrošināt visiem.

 

Kā jūs izjūtat ēnu ekonomikas klātbūtni Latvijas būvniecībā?

RL: Galvenā problēma – viss ir sajaucies kopā vienā mistiskā būvniecības nozarē. Arhitekts veido vidi cilvēkiem, un būvnieks šo vidi būvē. Tās ir divas dažādas profesijas. Mēs kā arhitekti būvniecībā esam iegājuši pakārtotā lomā, to var just lielajos objektos. Arī es pats nesen pārliecinājos, ka arhitektam piešķir nenozīmīgu lomu, salīdzinot ar to, kā vajadzētu būt. Par ēnu ekonomiku gan es neko nevaru pateikt, jo ir tādas lietas, ko tu nezini. Es domāju, ka lielajām būvniecības kompānijām piemīt pārāk liela loma Latvijas politikā. No viņiem baidās, to var just, un tā nedrīkstētu būt. Vienīgais, ko es gribētu vairāk redzēt, ir kvalitatīvi rezultāti.

Kādi ir nozares vājie posmi, un kādi būtu iespējamie risinājumi?

RL: Birokratizācija paņem tik daudz laika un resursu, ka arhitektūrai vairs neatliek. Brīžiem ir neizpratne par arhitekta darba specifiku un nozīmīgumu. Es negribu izcelt, ka mūsu profesija ir īpaša, jebkura profesija ir cienījama. Pašlaik mēs kopumā esam vājās pozīcijās – zema darba samaksa, kas veidojusies vēsturiski, radošu inženieru trūkums. Ja sabiedrība grib saņemt kvalitatīvu vidi, šie jautājumi būtu jāatrisina, bet tas pašlaik šķiet kā aiz trejdeviņām jūrām.

IL: Jā, mēs esam gan zem Ekonomikas ministrijas, gan zem Kultūras ministrijas. Kur tad mēs īsti esam? Katrs izvirza pilnīgi citādākus uzdevumus un mērķus. Tas parāda, ka nav viss tik viennozīmīgi un tomēr vajadzētu to nodalīt, bet sabiedrībai tiešām būtu jānāk ar vēlmi pieprasīt kvalitatīvu vidi pilnīgi visur, tad varbūt kaut kas mainīsies. Un mēs to varam sniegt.

 

Vai jums ir brīvais laiks un hobiji?

IL: Es brīvajā laikā braucu uz ārzemēm.

RL: Arhitektūras joma ir diezgan iedvesmojoša. Mēs sestdienās ejam uz objektiem, ja ārā saulains laiks, tajā visā ir kaut kas tāds… Šeit var runāt par sabiedrības kopējo nostāju pret atpūtu un darbu. Manuprāt, pastāv divi cilvēku tipi. Tiem, kas strādā no deviņiem līdz pieciem, galvenā jēga dzīvē ir brīvais laiks, sevis meklējumi, koncentrēšanās uz iekšējo imperatīvu, savu komfortu. Tiem, kas tikuši savā jomā, ļoti tas patīk, un viņi aktīvi darbojas. Mēs varam uzbūvēt Latvijas ekonomiku tikai tad, ja visi kārtīgi strādā. Nevar būt tikai tieksme uz izklaidi vai būšanu prom no problēmām. Savos ārzemju ceļojumos esam vērojuši, kas notiek, piemēram, Londonas centrā – viņi izskrien uz 15 minūtēm, apēd maizīti un iet atpakaļ birojā. Algas viņiem ir lielākas, bet arī darba ritms ir daudz intensīvāks, un tāds ir darba cilvēks. Mums ir arī brīvais laiks – jo vairāk dzīves gājums iet uz priekšu, jo vairāk jāizdara. Ir laiks vecākiem un laiks bērniem.

 

Māra Kristiāna Klimoviča, Antra Ērgle

Foto – Būvinženiera un personiskais arhīvs

Publicēts žurnālā “Būvinženieris”, 2021.  gada aprīlī