Guntis Andersons, Būvindustrijas lielās balvas laureāts kategorijā Mūža ieguldījums būvindustrijā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Vides un būvzinātņu fakultātes Būvkonstrukciju katedras asociētais emeritus profesors LLU strādā jau 56 gadus. Andresons ir viens no būvniecības specialitātes izveidotājiem LLU (līdz 1991. gadam Latvijas Lauksaimniecības akadēmija – LLA) un pirmais Lauksaimniecības celtniecības fakultātes dekāns (1984–1987). Pirmais Inženierkonstrukciju (pārdēvēta par Būvkonstrukciju) katedras vadītājs (1978–1984). Divdesmit gadu ar pārtraukumiem vadījis Būvniecības un Būvkonstrukciju katedras (1973– 2004).

Kādam jābūt labam profesoram?

Erudītam, jāpārzina sava joma. Jāzina, kā izveidot mūsdienīgu studiju kursa programmu. Nepieciešamas organizatora spējas. Cenšos būt korekts un precīzs it visā, arī apģērbā, jo zinu, ka studenti vērtēs. Redzu, ka jaunie mācībspēki uz nodarbībām nāk džinsos un bitlovkās. Es esmu konservatīvs. Man kaklasaite ir obligāta. Tad jūtos ērti un komfortabli. Uz tehnikuma salidojumiem gadiem ilgi visi ierodamies ar kaklasaitēm. Bet vispār jau profesors ir tāds pats normāls cilvēks kā citi.

Kāpēc kļuvāt par būvinženieri?

Bijām seši brāļi. Lielais brālis teica, lai pēc Skultes otrās septiņgadīgās skolas eju uz Rīgas Lauksaimniecības tehnikumu, uz hidroelektrostaciju būvniecības nodaļu. Paklausīju. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados PSRS hidroelektrifikācijas programma gāja uz urrā, arī Latvijā bija mazo hidroelektrostaciju bums. Vēlāk uzcēla Pļaviņu HES, mazās hidroelektrostacijas kļuva nerentablas un tika pamestas likteņa varā, kamēr iespēja nopelnīt ar valsts noteikto obligāto iepirkumu pamudināja pie tām atgriezties.

Tehnikuma mācībspēku vidū bija Pēteris Kārkliņš, autors grāmatai par būvkonstrukcijām, kurš bija arī mūsu kursa audzinātājs unmūs skubināja praktiski darboties. Mēs, trīs audzēkņi, piedalījāmies 24 metrus garas koka kopnes projektēšanā. Lepojamies, ka ar koka konstrukcijām var pārsegt tik lielus laidumus.

Lai pēc tehnikuma nepaņemtu padomju armijā, bija jāiet uz augstskolu. Gribēju tikt būvniekos Latvijas Universitātē, bet ar tehnikuma zināšanām bija pagrūti konkurēt, no matemātikas bijām apguvuši tikai pusi programmas. Gāju runāt ar Būvniecības fakultātes dekānu, šķiet, Mālmeistaru. Viņš uzstāja, ka jāliek eksāmens matemātikā un jādabū vismaz četri, kaut gan tehnikumu biju beidzis ar sarkano diplomu. Domāju, ka labāk iešu uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, tagad Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Hidromeliorācijas fakultāti. Turpināju savas hidrotehniķa studijas. Labi, ka atnācu. Hidromeliorācijas fakultātē bija būvniecības katedra, kurā strādāja visi pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Latvijas Universitāti vai padomju laikā Latvijas Valsts universitāti beigušie būvinženieri: profesors Tramdahs, docenti Bluma un Šutka, bet fakultātē – profesori Skārds, Lasis. Jutāmies kā ģimene. Pēdējā studiju gadā mani uzaicināja par laborantu Būvniecības katedrā.

Ar ko to izpelnījāties?

Biju kursa vecākais, mācījos labi. Ceturtā kursa beigās, kad spriedām, kur strādāsim, teicu, ka strādāšu laukos – pārvietojamajā mehanizētajā kolonnā jeb PMK. Tomēr drīz iepatikās darbs katedrā.

Vai arī jūsu studiju gados studenti nopietni strādāja būvobjektos?

Parasti ne. Mēs krāvām liellaivas, dzelzceļa vagonus, jo tur varēja vairāk nopelnīt. Visi sekmīgie saņēma stipendiju, kopmītnes bija lētas. Pirmajā gadā gan dzīvojām 20 cilvēki lielā zālē. Specialitātē studiju laikā nestrādājām. Toties gājām praksēs.

Ko praksē paveicāt?

Mašīnbūves rūpnīcai Jelgavā bija katlu māja. Montēju, izolēju cauruļvadus. Kārtoju eksāmenu, lai kļūtu par kvalificētu trešās kategorijas santehniķi. Kursabiedri izmācījās par betonētājiem, mūrniekiem.

Ar ko atšķīrās studijas pirms sešdesmit gadiem un tagad?

Profesori mācīja to, ko savulaik bija darījuši. Profesors Tramdahs ir pirmais būvinženieris, kurš projektējis un būvējis viaduktus ar dzelzsbetona pārsegumu Dzirnavu, Lāčplēša un Gogoļa ielā Rīgā. Eksāmenā viņš neskatījās, ko es tur gari esmu sarakstījis papīra lapai abās pusēs. Profesors uzzīmēja divas kolonnas un vaicāja: kā savienosi, kādas būs sijas, kur ir lielākie šķērsspēki? Un viņš eksaminēja gandrīz stundu. Vecie mācībspēki tirdīja ilgi.

Padomju laikā arī izlaidumi bija citādi. Tika klāts galds, varēja ņemt līdzi vecākus. Mūzika, dejas. Pavadījām profesoru Skārdu uz pirmo vilcienu. Profesors Tramdahs kā pirmās Latvijas brīvvalsts laika valdības loceklis aizbrauca ar taksometru. Piecos rītā sēdējām sporta laukumā un dziedājām. Dekāns nāca teikt, lai ejam gulēt. Redz, studenti iedod pilsētai garšu, inteliģenci un vēlāk aiznes to uz laukiem.

Padomju izglītības sistēma bija dziļa un vispusīga, labas studiju programmas, prakse, bet PSRS gāja uz grunti visos līmeņos, arī celtniecība degradējās. Mūsu fakultātes ēkas būvdarbu vadītājs ar darbiniekiem mīlēja pacelt glāzīti. Nācās norīkot savus mācībspēkus, kuri strādāja līdzi un uzraudzīja, ko viņi te būvēja.

Sākumā mācīju par būvmašīnām. Ārzemēs ražotās nedrīkstēja pieminēt, tikai padomju, Minskā un Maskavā ražotās, jo ikvienā kursā bija stukačs.

Literatūrā lasīju, ka smilšu pāļi dažās vietās ir izdevīgāki nekā dzelzbetona pāļi. Tolaik brīnījos, kāpēc tos nelieto, būtu taču ekonomija! Bet tādas būves, kas dod ietaupījumu, padomju laikā necēla, jo alga projektētājam bija atkarīga no projekta izmaksām, savukārt būvniekam – no būvapjoma. Tie pāļi deva apmēram divarpus reizes mazāku ienākumu. Arī partijas komitejā prēmijas nāca galvenokārt no celtniekiem. Ja celtniekiem nebūs, nebūs arī partijas vīriem. Tāpēc valdība atbalstīja dārgās būves.

Īpaši to pagrimumu redzēju Kazahijā (tagad Kazahstāna, – aut. piez.), kur strādājām ar studentu celtnieku vienību. Valdīja nesaimnieciskums, viss tika izsaimniekots. Visām ēkām, kuras mums vajadzēja turpināt būvēt, pamati bija ielikti sekli – tikai četrdesmit centimetru dziļumā. Apakšā salikti akmeņi, uz tiem zems mūris. Skaidrs, ka pamatu licēji mānījās, ka izrakuši zemi vairāk nekā metra dziļumā un iebetonējuši kārtīgus pamatus. To sauca par pierakstīšanu. Liela daļa naudas par tā objekta būvi jau bija iztērēta, tāpēc vajadzēja studentu celtnieku vienību, lai lēti pabeigtu.

Braucu kā asistents, oficiāli strādāju par meistaru kopā ar četrdesmit brīvprātīgajiem studentiem: topošajiem veterinārārstiem, agronomiem, mehanizatoriem un hidromelioratoriem.

Kas pamudināja braukt?

Tolaik maz ko zināju par darbu būvēs, gribējās to piedzīvot. Kazahijā varēja arī nopelnīt. Lielā mērā mūsu peļņa bija atkarīga no manis – cik mācēju uzrakstīt un izkaulēt. Nostrādājām tur divus mēnešus 1964. gadā un divus mēnešus 1965. gadā.

Kad ar vilcienu braucām mājās, es gulēju, kā smējos, uz volgas. Vismaz 20 tūkstoši skaidrā naudā tur bija. Labi, ka tā, jo vietējie negribēja mums dot naudu, centās mūs iesēdināt vagonos ar solījumiem, ka pēc tam atsūtīs. Aizgājām uz vietējo partijas komiteju. No turienes piezvanīja, ka nauda jāizmaksā nekavējoties.

Būtu piekrāpuši?

Noteikti. Atsūtītu vienu trešo daļu, un viss. Līdz turienei ar vilcienu nedēļu jābrauc, un tur taisnība nevaldīja. Gali ūdenī.

Vai tās mājas Kazahstānā joprojām turas?

Nezinu. Būvējām divstāvu katlumāju – ēku ar septiņus metrus augstām sienām. Divstāvu skolu. Mūrējām no akmens, man bija jāapmāca studenti, kuri nekad nebija to darījuši. Arī es nebiju mūrējis akmens mūri, bet man līdzi bija grāmatas. Logus apdarinājām ar ugunsdrošiem ķieģeļiem. Skaisti. Bet cita mūsu brigāde remontēja krāsnis ar ķieģeļiem, ko ar rokām varēja salauzt. Skaidrs, ka pēc gada bija jāpārmūrē. Kūti remontēja ar ģipškartona plāksnēm, ko mitrumā nedrīkstēja likt. Vietējie vaicāja: vai līdz pavasarim izturēs? Jā. Tad liekam. Kas atradās noliktavā, to izmantoja.

Par ko tad saņēmāt medaļu par neskarto zemju apgūšanu?

Domāju, ka apbalvojumi paši atnāk, ja godīgi strādā. Mūsu vienība sastāvēja no lauciniekiem, kurus nebaidīja ne mitrums, ne aukstums. Labi sastrādājāmies un godīgi izdarījām darbu.

1965. gadā mūsu LLU celtnieku vienību atzina par labāko starp Latvijas celtnieku vienībām. Par to 1966. gadā atļāva braukt uz Ungārijas Republikas universitāti Gēdelē. Atkal biju meistars. Mūrējām piebūvi pilij, līdzīgai kā Jelgavā, tikai mazākai. Vajadzēja rakt pamatus četrus metrus dziļi. Labi, ka bija māla grunts, jo nelietojām īpašus nostiprinājumus.

Jābūt kolektīvam darbam. Fakultāte manu darbu ir pamanījusi, arī Latvijas Būvinženieru savienība ir ievērojusi. Lai izdarītu vajadzīgo, nākas strādāt pēc oficiālā darba laika, arī sestdienās un svētdienās. Arī tagad, kaut man jau apritējuši astoņdesmit, ja piektdienas vakarā pasaka, ka pirmdienas rītā darbam jābūt gatavam, es nekad neesmu teicis, ka neizdarīšu. Strādāju un pirmdien nolieku darbu uz galda. Esmu darbaholiķis. Savu disertāciju rakstīju atvaļinājumā. Septiņos no rīta pirms darba braucu ar mocīti uz kūtīm. Mērījušķidrmēslu līmeņus kanālos, pēc tam mazgājos un braucu uz nodarbībām. Esmu pieradīs pie tāda stila. Daudz daru arī bez atlīdzības, sabiedriskā kārtā. Ik pēc pieciem gadiem esmu licis kopā fakultātes vēstures grāmatu. Tur iekšā ir visi absolventi, mācībspēki, viņu sasniegumi. Kas to zina labāk par Andersonu?!

No kā nācies atteikties darba dēļ?

Ģimene palika novārtā. Sieva Alīna vienmēr ir veicinājusi manas izdarības, palīdzējusi. Viņa ir mēbeļniece. Strādājot tehnikuma praksē Pakuļu hidroelektrostacijas būvniecībā, gāju uz ballēm Saldū, tur arī noskatīju. Kopš 1960. gada esam kopā. Dēls Normunds absolvēja mūsu celtniekus. Var teikt, ka esam sākuši veidot celtnieku dinastiju. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas viņš piecus gadus nostrādāja Vācijā, manu docenta mēneša algu nopelnīja divās dienās. Tagad ir mājās, projektē. Viņš piecus gadus ir nostrādājis dzelzsbetona ražošanā, tāpēc zina, ko var izdarīt praktiski. Strādāja projektēšanas birojā A222un patlaban SIA KasunK. Studija. Tur strādā mūsu absolvents Ainis Beitāns, ar viņu sadarbojamies jau vairāk nekā 20 gadu. Viņš pieaicina mani par pamatu projektētāju. Biju arī galvenais būvkonstruktors Dienvidu pakavapirmās kārtas deviņām ēkām Ziepniekkalnā, Rīgā.

Papildu darbi tiek darīti sestdienās un svētdienās. Esmu cītīgs, rauju naktīs, un darbi ir gatavi laikus. Tāpēc ar mani rēķinās.

Kamēr strādāju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, no 1991. gada LLU, esmu piedalījies vairāk nekā 1430 inženieru hidrotehniķu sagatavošanā un vairāk nekā 1300 būvinženieru sagatavošanā. Ikviens lauku inženieris ir beidzis manus studiju kursus Ceļi un tilti, Grunts mācība un pamati. Ir strādāts ar mehanizatoriem, vides inženieriem, pārtikas tehnologiem. Esmu vadījis prakses, vedis zooinženierus uz kūtīm, kur tvaiks gāza no kājām. Tas pamudināja zinātnisko darbu veltīt šķidrmēslu savākšanas sistēmu projektēšanai. Patlaban strādāju ar studentiem kursā Ievads specialitātē. Es jau zinot vislabāk, jo esot te no nulles. Patlaban strādāju uz pusslodzi. Ceru, ka pamazām laidīs mani vaļā.

Kāds bija jūsu kā jaunās LLU Lauksaimniecības celtniecības fakultātes dekāna pirmais darbs 1975. gadā?

Sāku ar mācībspēku meklēšanu. Bija vai ar uguni jāmeklē.

Kāpēc viņi nenāca?

Inženierus hidrotehniķus beidzām divdesmit cilvēki. Piecus gadus vēlāk, kad sanācām salidojumā, visi pelnīja vismaz 140, pat 200 rubļu, bet es augstskolā saņēmu 105 rubļus. Pēc pirmās algas inženierim klāt vairs nevarēja tikt.Būvniecības katedrā lielākā daļa mācībspēku bija pensijas vecumā. Braukāju uz Rīgas Politehnisko institūtu, meklēju pasniedzējus, kuri būtu gatavi papildus strādāt Jelgavā, piesaistījām arī institūta absolventus, savus Hidromeliorācijas fakultātes absolventus. Lešinskis, Skujāns, Ozola tagad jau ir profesori. Esam kopā braukuši pa tuvām un tālām ārzemēm ar fakultātes mikroautobusu, skatījušies būves, guvuši pieredzi augstskolās.

Ideja, ka LLA jāmāca būvinženieri pieder profesoram Arturam Tramdaham. Viņš bija Latvijas laika profesors, represēts, aizdzīts no Latvijas Universitātes, viņa rakstus nepublicēja. LLA rektore tolaik bija profesore Cekuliņa, veco laiku funkcionāre. Cekuliņai bija vārds, un viņa panāca, ka Tramdahu pieņem te. Viņš bija enerģisks. Mēģināja atvērt to fakultāti vairākos piegājienos. Nekā. Beidzot sataisīja profesora komandu, kurā bija partijnieki. Tad kļuva pielaidīgāki. Bet studentus sāka uzņemt tikai pēc profesora aiziešanas mūžībā.

Padomju laikā Latvijā bijā 26 rajoni. No Rīgas Politehniskā institūta lielākā daļa būvinženieru palika strādāt Rīgā vai rajonu pilsētās. Laukos nebija diplomētu būvinženieru, bet tur taču būvēja kaltes, dzīvojamās mājas, kūtis. Sovhozos, kur bija būvinženiera štata vieta, nebija, kas strādā, labākajā gadījumā atradās kāds tehnikuma absolvents. 80% LLU studentu nāca no laukiem. Mūsu ideja bija, ka studiju laikā puiši – topošie būvinženieri – atradīs sev otro pusīti, piemēram, agronomi vai zootehniķi, un ies atpakaļ uz savām tēva mājām, uz tuvāko kolhozu. Pēc pirmajiem pieciem gadiem būvinženieru salidojumā secinājām, ka apmēram 90% mūsu absolventu strādā laukos.

Jūsu fakultāte ir izslavēta ar tuviem un tāliem pieredzes apmaiņas braucieniem. Ko esat atvedis Japānas un Jaunzēlandes?

Ar fakultātes autobusiņu esam pabijuši daudzās augstskolās un objektos. Pat tūrisma braucienos ar kolēģiem vienmēr apstājamies un apspriežam katru interesantu būvobjektu. Japānā un Jaunzēlandē sāku izprast, kā projektē pamatus seismiskos rajonos, kad būve šūpojas, bet nelūst, jo kustas kā šarnīrā. Meksikā vēsturiskās būves balstās uz masīvām akmens kolonnām, kuras vienkārši ieliktas izgrebtā pamatnē tā, ka būve notirinās, bet nesabrūk. Laukos viņi būvē no koka.

Kāpēc Latvijā būvē gadsimtiem, tā, ka pat mantiniekiem grūti nokaut?

Latviešiem raksturīga vācu skola – precizitāte, arī pamatīgums. Ja vajadzīga caurteka, tad liek nevis vieglo no Polijas, bet kapitālu dzelzsbetona, vietējo. Tradīcija. Varbūt arī doma, lai vietējiem ir darbs un tiek izmantoti vietējie materiāli. Pēdējā laikā šī tradīcija iznīkst. Kaut gan esmu konservatīvs, esmu projektējis arī kūti bez vienlaidu sienām Jaunpilī. Slaukšanas telpa atradās atsevišķi. No vienas puses, lopam ir jāpatērē daudz enerģijas, lai nenosaltu. Siltā telpā vairāk enerģijas var atdot piena ražošanai. No otras puses, bērnībā, kad laukos baroju bullīšus, viņiem nekaitēja nekāds aukstums. Nācās turēt kūts durvis vaļā, lai nesmok nost. Redz, kad gāju pamatskolā, baroju kolhoza bullīšus, nesu ūdeni. Nebija problēmu ne ziemā strādāt kūtī, ne vasarā ganīt. Nevarēju šiverēt apkārt.

Mums te katedrā ir divas grunts testēšanas iekārtas. Vecā un jaunā. Vecā ir primitīvāka, tur var redzēt, kā notiek procesi. Jaunā automātiski nosaka slodzes, spriegumus un iedod rezultātu. Vienkārši jātic, ka tā ir. Uzskatu, ka studentam ir jāredz, kā tas tiek izdarīts. Lai akreditētu studiju programmu, nepieciešams demonstrēt jauno, kas apliecina, ka esam uz augsta līmeņa, bet vēl vairāk vajag, lai students iegūst saprašanu. Tāpēc mums ir abas iekārtas.

Padomju laikā taisīja biezākas sienas, jo nebija tik augstas klases betona, vai arī mānījās, ka taisa, lai varētu zagt un uzbūvēt privātmājas. Tagad ir augstas klases betons, var būvēt plānākas sienas. Padomju laika 150. un 200. markas betons rūk atšķirīgi no 400. markas, tāpēc biežāk jātaisa darba šuves pamatiem – pēc 10 vai 15 metriem, nevis 20.

Jātaisa ar aprēķinu, lai viss ir precīzi. Projektējāmarī vāciešiem – divas reizes lētāk, nekā par to maksātu Vācijā, viņiem stiegru diametrs bija nogrādēts uz mata.

Ko pētāt patlaban?

Palīdzu bakalauriem un maģistriem viņu darbos. Mans pētījumu lauks ir stiegrota pamatne – cik efektīvi var uzbūvēt pamatus? Ceļu būvniecībā stiegrotā pamatne dod lielu efektu, jo pamata masa neizplūst, nav jārok tik dziļi. Pētu arī pamatu termisko projektēšanu. Pamatus var projektēt seklāk. Ja ir augsts gruntsūdens līmenis, pietiek ar piecdesmit sešdesmit centimetru dziļiem pamatiem. Izolēsim sienu, grīdu, arī pamatus, un nekas mums neizsals. Lai to izdarītu, jāzina sasalšanas indekss pa reģioniem vairāku gadu desmitu laikā. Mana maģistrante Olga Osadčuka tādu aplēsa Latvijas rajoniem. Secinājām, ka Ventspilī pamati tikpat kā nav jāsiltina, Daugavpilī, Madonā ir jāsiltina. Vienā mazā Latvijā pastāvtāda liela atšķirība.

Esat Lauksaimniecības un meža zinātniskās akadēmijas goda loceklis. Kas tajā notiek?

Esmu ievēlēts nesen. Mehanizatori un būvnieki ir Inženierzinātņu sekcijā. Noklausāmies interesantākos maģistru darbus, esam eksperti doktoru promociju darbos.

Esat Latvijas Būvinženieru savienības biedrs. Ko devusi šī organizācija?

Niedola kunga padomu lūdzām jau laikā, kad sākām būvinženieru izglītošanu Jelgavā. To kontaktu esam uzturējuši, jo mums augstskolā jābūt lietas kursā gan par būvniecības politiku, gan būvnieku darbiem. Izmaiņas studiju programmā saskaņojam ar Būvinženieru savienības Izglītības sekciju. Tur jūt visas vēsmas.

Kāpēc par jūsu sirdslietu kļuva šķidro mēslu savākšana?

Būtībā tā ir biezu viskozu šķidrumu plūsma cauruļvados vai kanālos. Ideja ir dabūt kūstmēslus ārā no kūts bez liekas ūdens izmantošanas. Parasti tur pumpēja ūdeni un skaloja. Mana ideja balstās uz to, ka noplūdes kanāls ir taisns, bez slīpuma, un tā galā ir slieksnis. Visā kanāla garumā skalojas virca, pa kuru peld mēsli. Galā tie gāžas pāri slieksnim. Skalošana nepieciešama reti.

Citi sarauktu degunu. Latvijas Būvnieku asociācijas skatē Gada labākā būve Latvijā, ko asociācija organizē kopā ar Latvijas Būvinženieru savienību, esat saņēmis vairākas balvas. Kā pats vērtējat skati?

Sekoju līdzi rezultātiem, priecājos, ka mūsu beidzēji saņem balvas. Redzu, ka žūrija strādā rūpīgi un atbildīgi. Skatei ir tāda gaiša aura. Par sevi atkal jāteic, ka strādājām godprātīgi, tāpēc mūsu objektus izvirzīja apbalvošanai.

Ko esat uzbūvējis sev?

Mājiņu pa ceļam uz Dobeli. Bija plānota vasarām, bet var dzīvot visu gadu. Valsts deva akadēmijas darbiniekiem 1200 kvadrātmetru lielus zemes gabalus, nevis 600, kā parasti, jo mūsu agronomi savos zemes gabaliņos izmēģināja dažādas augļu šķirnes. Es neeksperimentēju, bet līdzās profesors Gronskis daudz ko stādīja un potēja. Pēc padomju laiku standartiem, dārza māju drīkstēja būvēt ne lielāku par 25 kvadrātmetriem. Otrais stāvs nebija atļauts, tāpēc uztaisīju augstākus bēniņus, lai vēlāk var izmantot. Tāpat vēlāk pārbūvēju lodžiju dzīvošanai un nojumi garāžai. Izņemot sienu mūrēšanu, viss ir paša darbs. Vecākais brālis un dēls palīdzēja. Par mazdārziņu sapņoju kopš jaunības. Jau tehnikuma laikā Rīgā sapratu, ka pilsēta nav man. Laukos viss zied un smaržo, bet lielpilsētā tikai akmeņi un putekļi. Kā dabūju inženiera diplomu un norīkojumu strādāt akadēmijā, pieprasīju mazdārziņu. Patlaban pusi zemes aizņem puķes un košumkrūmi, otru pusi – ābeles un dārzeņi. Cenšos būt tur.

Vai studenti jums zvana uz mobilo telefonu?

Sava mobilā tālruņa numuru dodu, tikai piesaku, lai netraucē brīvdienās. Bet joprojām gadās kā padomju laikā – kad studentam jāaizstāv darbs, viņš uzrodas arī naktī.

Kā saglabāt mundrumu?

Dzīve starp jauniem cilvēkiem uzmundrina. Tur nāk fluīdi.

Andris Pētersons

Foto: Reinis Oliņš