ĢIRTS VALEINIS

Cik daudzcitiem neredzamās taisnes un nogriežņus pamanījis SIA Valeinis un Stepe valdes priekšsēdētājs, vadošais arhitekts Ģirts Valeinis?  Viņa projektētās būves ieraugāmas daudzviet, bet studentu pilsētā Ķīpsalā ir īpašas. Gan RTU korpusu rekonstrukcijas, gan jaunbūves apliecina rūpīgu vietas un vides konteksta izpēti, iedziļināšanos projekta programmā, kā arī plašu mūsdienu būvniecības un inženiertehnoloģiju un materiālu pārzināšanu, kas ļāvušas gan gūt uzvaras arhitektūras konkursos un tiesības izstrādāt būvprojektus, gan arī sekmīgi realizēt ieceres. Viņš prot ieklausīties pasūtītāja viedoklī, un ja nepieciešams, argumentēti oponēt, mērķtiecīgi virzot sarunu optimālākā lēmuma pieņemšanai. Ģirtam Valeinim tituls Gada arhitekts -2015 tika piešķirtsun augstākais apbalvojums nozarē Būvindustrijas lielā balva Pamatakmens pasniegts 2015. gada 3. septembrī.

Vai septiņi gadi Ķīpsalā bijis ilgākais periods jūsu biroja projektiem un būvēm?

Tik liela apjoma un nozīmes – jā! Arhitektūras fakultāte bija pirmā šajā struktūrā un koncepcijā interesantākā celtne. Tā gan bija visai nepateicīga, bijām spiesti kaut ko izgudrot, lai tā būtu interesanta. Tapa ārtrijs un koncepcija par atklātajiem, redzamajiem inženiertīkliem. Telpas nav tik standartveidīgas kā citās ēkās. Bet ir arī citi objekti. Mums nav daudz pasūtītāju, bet ar viņiem esam kopā kopš tā laika, kad viņi vēl būvēja kioskus, pēc tam dzīvokļus, tad mājas, veikalus, ražotnes. Tā mēs ejam kopā. Strādājam pie privātiem objektiem, Latvijā unikāliem dzimtas īpašumiem. Tādi ir 10 – 20. Liela teritorija, mājas, būves. Viss notiek lēnām, bez steigas.

Teritoriju apgūstot, jums jādomā ļoti ilgstošā periodā, kā būs pēc pieciem, desmit gadiem un vēlāk?

Jā, bet tas tāpat kā jebkurā teritorijā, kuru apgūst no nulles. Skaties, kas tur veidosies, kādā veidā likt tās mājas – vairākas būves. Jāiziet cauri visām projektēšanas stadijām – no sākuma domā par visu teritoriju kopumā, tad domā par konceptu, kā tās mājas izvietosies, tad par atsevišķām mājām. Gadās, ka vispirms māju ieliekam vienā vietā, pēc tam tā kaut kādu iemeslu dēļ tiek pārcelta citur.

Ķīpsalā RTU teritoriju redzējāt kopumā. Taču konkursu rezultātā studentu pilsētu rada dažādas firmas – atšķirīga stila arhitekti un projektētāji, arī būvfirmas. Vai Ķīpsala attīstās kā jums gribētos, vai citādāk?

(smejas) Profesija uzliek tādu kā zīmogu. Vieni ir perfekcionisti, citi mazāk…. Ja no tāda viedokļa skatās, tad, protams, gribētos Ķīpsalu paņemt un sakārtot, bet tā jau dzīvē nenotiek un tas nav vajadzīgs. Varbūt labi, ka tur ir dažādība. RTU teritorijai sākuma attīstības stadijā pietrūka redzējums. Augstskolas struktūra ir sadrumstalota – katra fakultāte viena karaļvalsts ar savu feodāli, savām interesēm, savu budžetu.

Varbūt tāpēc starp korpusiem gaiteņu durvis ir slēgtas?

To nosaka drošības apsvērumi. Laikam vēl neesam izauguši līdz korpusus savienojošajiem gaiteņiem. Zog krānus, pakaramos un ne tikai… Jaunajās ēkās ir sargs, videonovērošana. Tas ir viens. Otrs – karaļvalstis. Trešais – fakultāšu telpas nav līdz galam integrētas tā, lai auditorijas izmantotu visas fakultātes. Ja visu izmantotu optimālāk, studentiem būtu jāstaigā no viena korpusa uz otru pa šiem gaiteņiem. Tagad fakultātes ir kā tādi viensētnieki.

Par arhitektiem dažkārt saka,- taisa sev pieminekli, bet ir citas prioritātes.

Gribētu ticēt, ka visās ēkās, kas ir vizuāli iespaidīgas un ekspresīvas, funkcija ir sakārtota. Tai būtu jābūt kā ortogrāfijai gramatikā. Ja situācija ir kā RTU – naudas  maz, pat ļoti maz, bet jāiegūst daudz, tad esi spiests izsvērt, ko varam iegūt? Nav tā, ka funkcija ir primāra, ir arī konceptuālā puse. Reizēm veidols ir primārs, bet tā ir mijiedarbība. Skatāmies pragmatiski uz pasūtītāju, uz novietni, uz naudas daudzumu. Ķīpsalā ir dārga zeme, bet RTU tādas īstas skaidrības, ko tur vajag, nav. Ja arhitektam ir brīva vaļa –  var ierakstīties laukuma vidū, bet var ēku nolikt maliņā un tad laukumā vieta būs vēl trīs ēkām.

Vai atbildības sajūta bija kāda īpašāka tāpēc, ka pats esat šajā fakultātē mācījies un tā būve ir nākamajiem kolēģiem, kuri katru dienu to vērtēs?

Protams, padomā, ka visi skatīsies, bet atbildība visur vienāda. Tas ir profesionāls darbs, –  tev uztic naudu, investīcijas. Tālāk dilemma, -atļauties taisīt kaut ko konceptuālāku, interesantāku, vai varbūt ne tik racionālu un funkcionālu. Lūk, piemērs. Pašlaik projektējam privātmāju. Tā ir uz eleganta gabala, lielā laukumā, vieglā nokalnē. Uztaisījām divus variantus – vienu konceptuālāku, tīrāku, otru – praktiskāku. Rādām abus un pasūtītājs izvēlas konceptuālo. Bet tam saimniecības telpas ir nulles stāvā un visa māja trijos stāvos. Vairākas reizes teicu – padomā,  dabūsi kāpelēt augšā, lejā. Tā ir dilemma par to ekspresīvo, interesanto veidolu un to, kā tas darbosies. Tur nevar paspēlēties – šodien šitā, rīt savādāk. Tas cilvēks dzīvo 30 un vairāk gadus tajā mājā.

Tas nav gluži nopirkt uzvalku, ja pēc kāda laika saproti, ka nepatīk, nevalkāsi, māju nenoliksi malā.

Ir arhitekti, kas izkopuši savu stilu atsevišķā ēku sektorā un tā strādā. Jo tas stils ekspresīvāks, jo šīs ēkas ir unikālākas. Ja pasūtītājs ir ļoti bagāts un tā viņam ir trešā vai ceturtā māja, viņš var teikt: “Uztaisi man vienu šitādu māju, man patīk, kā tā izskatās”. Tas ir tas pats uzvalks – šodien saulains, līksms garastāvoklis, uzvilkšu to, tas ir aizbraukšu uz to māju padzīvošu. Ja tā ir ikdienas māja, tad jādomā par to cilvēku ikdienu un pat par to kā būs ar to māju pēc 20 – 30 gadiem. Šodien viņš pa trepēm skraida augšā lejā svilpodams, bet 70 gadu vecumā tas vairs nebūs tik ērti.

Kurā brīdī sajutāt sevī tik daudz drosmes un uzņēmības, ka kopā ar partneri izveidojāt savu biroju?

Par drosmi to nesauktu. Tas tā subjektīvi un stiepjami… Uzdrīkstēties man vienmēr paticis un, jo esi jaunāks, jo esi ekstravertāks ar lielāku uzdrīkstēšanos – mazāk ieslēdz prātu un mazāk domā par sekām. Tad jau redzēs, kā būs. Lec iekšā!

Celtnieki ne pārāk bieži par arhitektiem saka, tā kā par jums: patīkama profesionāla sadarbība.

Uz procesu neskatos, ka kāds ir gudrāks, svarīgāks vai dominējošāks. Katram jādara savs darbs un jādara profesionāli. Tas ir būtiskākais. Mums jāzīmē savi projekti un tiem jābūt detalizētiem, būvniekam jābūvē profesionāli. Tas gan nepatīk, ja redzu, ka kāds dara pavirši, lai būtu ātrāk, vai stāsta, ka to nevar izdarīt, lai gan zinu, ka var. Būvnieks jau tāpat vērtē – ja redz, ka sazīmēts ne šā ne tā, tad arī sākas tā attieksmes šķobīšanās. Ja abi ir vienlīdz profesionāli, viņi var tikai iegūt viens no otra. Tas arī ir būtiskākais – atrast labāko sadarbības modeli, jo, ja ir labas attiecības ar būvnieku, tad tā būve “aiziet”. Jāatrod risinājums, lai celtnieks var uztaisīt, nevis viņu iedzīt strupceļā. Tas tāpat kā attiecībās jebkurā citā jomā. Nav jau māksla iedzīt cilvēku strupceļā vai sabojāt attiecības. Ir jāstrādā komandā.

Kādas ir atziņas, lai šo rezultātu sasniegtu?

Mēs visi mācāmies un katrs nākamais projekts mūsu birojā ir arvien labāks. Paskatāmies atpakaļ un ejam tālāk. Tam dziļumam gals nav redzams. Tā tas ir visur, vari mācīties, attīstīties un svarīgi ir to nekad nezaudēt – turpināt detalizāciju, iedziļināšanos un vēlēšanos katru nākamo darbu izdarīt arvien labāk.

Mums ir liela komanda, dažreiz vienam projektam ap 20 cilvēku. Vienmēr pietrūkst laiks, jo iedalītā nauda projektos ir vai nu novēloti piešķirta vai jāiztērē zināmā laika posmā, izstrādātās projektēšanas programmas nav tādas kā gribētos, līdz ar to, kamēr tiec ar to programmu galā, laiks vēl vairāk pazūd. Ja projektēšanas laiks sarucis pavisam īss, ir svarīgi sadalīt visu procesu posmos. Sadarbība ar katru reizi uzlabojas un to ir svarīgi kontrolēt un uzturēt jebkura projekta izstrādē.

Brēcoši administratīvi šķēršļi, kas traucē strādāt…

Noteikti ir, it sevišķi šobrīd. Parasti nesūdzos, vados pēc principa, ka nav vērts satraukties par lietām, kuras nevari ietekmēt. Tas viss prasa pārāk lielus resursus un laiku. Tā kā dzīvojam lielā skrējienā un laika ir vismazāk, tad grūti īstermiņā kaut ko ietekmēt. Var tikai žēloties. Kārtējo reizi esam laika posmā, kas diezgan strukturāli maina lietu būtību. Tas savā ziņā ir interesanti, jo vari būt tam klāt. Bijām klāt, kad mainījās valsts, bijām klāt, kad mainījās nauda, šobrīd mainās visi būvniecības industrijas procesi. Skaidrs, ka tur ir daudz nesakārtotu lietu!

Domāšanai arī vajag laiku. Kā spējat atrast laiku idejai?

Interesanti (smaida). Mūsu birojā ir daudzi cilvēki, kas domā un rezultāts rodas kopsadarbībā. To neesmu sapratis, kā tas viena cilvēka galvā notiek, jo ir lietas, kad tu vari, bet citreiz domā, pieķersies un tā lēnām, skrupulozi uztaisīsi, bet patiesībā malies, malies un nesanāk. Citreiz ir blakus lietas un ideja stāv un nekustas. Pienāk pēdējais brīdis, pieķeries un ar pirmo rāvienu viss sanāk un aiziet. Likās, ka vajag galvā kādu inkubācijas laiku. Kā viens mans kolēģis teica – ir jāizzīmē kāds noteikts līniju skaits ar roku, kāds kilometrs, tad beigās kaut kas sanāks. To nevar sasteigt. Tas posms ir pats interesantākais. Tālāk sākas tehniskais darbs un viss atkarīgs no tā, cik sakārtots birojs, cik profesionāla komanda, nodrošinājums.

Vai esat izjutis situāciju – dzīve iedod pa degunu?

Mani gan dzīve diezgan lutina, bet tas ir attieksmes jautājums, kā tu to dzīvi uztver. Saistībā ar profesionalitāti ir piezīmes par darbiem sociālajos tīklos vai anonīmos komentāros. Esam pieraduši, ka pasūtītāju lolojam, viņam tikpat kā vienmēr ir taisnība, cenšamies apmierināt visas viņa vēlmes. Reizēm ir tā, ka dari to un šo, kas nemaz nebūtu jādara, jo zini, ka tā būs labāk. Kad saproti, ka pretspēlētāji to uztver kā pašu par sevi saprotamu, izspēlē kaut ko pretēju un tev, tad gan tās baterijas pilnīgi izlādējas un tu domā, ko es te vispār daru.

Labākais, kas noticis Latvijas arhitektūrā pēdējā laikā?

Mēs visi mācāmies -gan būvnieki, gan projektētāji. Tās pērles var atrast nevis lielajās būvēs, kas neapšaubāmi ir ar katru būvi labākas, bet mazajās, nelielajās celtnēs, “konfektēs”– Ķīpsalā, Vecrīgā. Tās var atrast tur, kur bijis laiks un līdzekļi izauklēt objektus līdz galam, gan kur pasūtītajam bijusi vēlme saņemt rezultātu, gan kur projektētājs ir pietiekami atbildīgs un profesionāls, kurš var un arī iegulda darbu.

Kādu padomu dotu jaunajiem arhitektiem?

Svarīgi būt atvērtam, lai varētu uzsūkt visu vajadzīgo informāciju, kas ir ne tikai Latvijā, bet citur. Gribēt kaut ko sasniegt, degt. Lai cik profesionāls kļūtu, lai cik būtu apdāvināts, jāgrib objektu uztaisīt labu. Nevar neko atlikt uz vēlāku laiku – šo tagad uztaisīsim “pa ātro” un tad to nākošo taisīsim tā nopietni. Tas ir tas būtiskākais: sajust katru objektu, veltīt tam laiku.

No kurienes pašam interese par arhitektūru?

Kaut kādi iedīgļi bija skolas laikā. Nebija tā, ka jau no 1. klases zināju, – būšu arhitekts. Zīmēšanas stundās kaut kas virzīja uz tāda veida lietām un kad tēvs būvēja māju, iepazinu gan pašu projektu, gan būvniecības gaitu.  Kaut kā viss aizvirzījās arhitektūras virzienā.

Kāds ir lielākais atklājums? Vai jūs nav iespējams pārsteigt?

Tas tomēr ir svarīgi – lai vienmēr spētu būtu pārsteigts, cik nu mums katram tas izdodas. Protams, pasaule kļūst arvien mazāka, arvien vairāk ceļojam, braucam, redzam, lasām, skatāmies internetā. Nebija saskares ar projektēšanu, nebija arhitekti ne radinieki, ne ģimenes locekļi. 1. kursā taustījos kā pa tumsu un nesapratu, ko no manis grib, ko vajag uztaisīt un vai tas, ko gribu, būs labi. Tad jau lēnām sāku saprast. Tāds grūdiens un apgaismība studiju posmā bija tā saucamās “vergošanas”, kad 5. kursa diplomandi nolīga sev komandu, kura strādā pie diplomdarba visu maiju un jūniju līdz darbs tiek aizstāvēts. Komanda: 1. – 4. kurss. Pirmais pārsteigums: skaties, iesaisties, tur vēl ir citas projektu grupas, tā ir sinerģija un atklāsme, -redzi, kā tas notiek. Tas pusotrs mēnesis bija līdzvērtīgs pirmajam mācību gadam.

Saka, ka arhitekta darbu novērtē pēc gadiem.

Tas laika zobs … Ir svarīgi saprast, ka tas izsijā kaut kādu popularitāti. Šobrīd liekas, ka tas ir modē, aktuāli, interesanti, bet pēc pusgada vai gada tas vairs nav interesanti nedz tev pašam, nedz kādam citam. Te acīmredzot ir jautājums par vērtību un laiku. Ja spēj savu darbu radīt tādu, kurš būs vērtīgs ne tikai šodien un rīt, bet arī aizparīt, ja laika raudze iztur, tad tas ir pats labākais, uz ko vajadzētu iet.  Man vienmēr ir prieks aiziet uz Dailes teātri. Ja runājam par teātra trupām, tad viennozīmīgi sliecos uz Jauno Rīgas teātri, tas man ir daudz tuvāks, interesantāks, saprotamāks. Ja sieva saka, ka šovakar ejam uz Dailes teātri man ir prieks aiziet to ēku. Jūtu baudu tur būt.

Vai arhitekts var sabojāt prestižu dempingojot… vai ir iespējams klauvējiens pie sirdsapziņas?

Tas noteikti attiecas uz jebkuru profesiju. Tas nav jautājums par dempingu, bet gan par darba kvalitāti. Ja par mazu naudu spēj izdarīt kvalitatīvu darbu, tātad ar tiem pārējiem nav kaut kas kārtībā. Prestižu var sabojāt, taisot nekvalitatīvu projektu. Tie biroji, kas taisa nosacīti lēti, teiks – mums bija tāds uzdevums un mēs to esam izpildījuši. Protams, tur svarīgs kaut kāds vidusceļš, jo zinām, ka viss maksā tik cik maksā. Tā problēma nebeigsies nekad, bet ne tikai arhitektiem, arī būvinženieriem un citiem tas ceļš vēl ejams. Svarīgi ir gribēt redzēt uz ko iet un tad viss būs.

Kas var iedragāt arhitekta pašapziņu un kā to atgūt?

Tie ir vērtējumi par tavu darbu. Tas atkarīgs no tā, cik kuram bieza āda. Vērtējumi ir dažādi, no cilvēkiem, kuriem pat nav informācija, arī no profesionāļiem, kuri nav iedziļinājušies. Tie ir tādi virspusēji vērtējumi. Jābūt stipram un jāredz tā līnija. Skatāmies no pasaules pieredzes, tur daudzi ceļi ieti, kur grūti, kur sit ar kokiem un apmētā ar akmeņiem, bet, ja esi stiprs un varošs, izturi to, aizej un sasniedz.  Bet tas nav viegli.

Kā palīdzat savai galvai?

Brīvā laikā piekopju aktīvu sportu – slēpoju, braucu ar vējdēli, eju kalnos, eju ar suni pastaigās pa mežu un lasu atkritumus. Bez visa aktīvā, man patīk gatavot ēst. Pats domāju, kāpēc patīk? Tāpēc, ka tas neapšaubāmi ir radošs process un rezultātu, atšķirībā no arhitektūras, var sasniegt ātri. Pie projekta jāstrādā gadu vai ilgāk, līdz uzbūvēs, jādomā par to kā sanāks, kādas izmaiņas vēl gaidāmas. Protams, atšķirībā no arhitektūras, no ēdiena pāri nekas nepaliek. Tomēr ēst gatavošanā var radoši izpausties un meklēt. Patiesībā radošums izpaužas visās jomās. Ja esi pieradis būt radošs un paskatīties uz lietām ne tikai no ierastā skatupunkta, bet arī no citām pusēm, tad radošums palīdz jebkur. Tas ir būtiski, bet tā pietrūkst visā mūsu izglītības sistēmā. Jāļauj cilvēkiem  – uz lietām paskatīties dažādi. Vienu lietu var izdarīt dažādi!

Mārīte Šperberga

Žurnāls “Būvinženieris” jūnija numurs (Nr.50)