GINTS VANDERS

«Iepazinis ēku būvniecības procesus visos to realizācijas posmos un vadības līmeņos, strādādams gan par darbu vadītāja palīgu, gan projektu koordinatoru un pat atbildīgo būvdarbu vadītāju. Spilgti apliecinājis sevi ar sev piemītošo neatlaidību, augsto atbildības izjūtu un izcilo prasmi rast kopīgu valodu un panākt kompromisu ar jebkuru būvniecībā iesaistīto personu, vienlaikus nodrošinot nevainojamu darbu kvalitāti,» – tā, piesakot savu kolēģi valstī augstākajam nozares apbalvojumam Būvindustrijas lielajai balvai, motivācijas vēstulē rakstīja Ginta Vandera darbabiedri no LNK Industries.

Gints šoruden saņēma šo lielo balvu Pamatakmeni un kļuva par titula Gada jaunais inženieris 2017 īpašnieku.Viņš ir diplomēts būvinženieris ar profesionālo maģistra grādu būvniecībā. Pirmo reizi būvlaukumā Gints nokļuva 2007. gadā kā būvstrādnieks uzņēmumā Strazdiņa nami. Vēlāk sekoja darbs VAS Tiesu administrācija, SIA Kvinta Plus, SIA RBSSKALS Būvsabiedrība, SIA Zemgales Meliorācija, SIA Active Solar. 2014. gada vasarā Gints sāka strādāt AS LNK Industries par būvdarbu vadītājuviesnīcas Radisson Park Inn projekta komandā nulles cikla izbūvē, bet 2015. gadā tika iesaistīts RTU laboratoriju korpusa būvniecībā. 2017. gada maijā ekspluatācijā tika nodotas divas noliktavu ēkas ar biroja telpām Piedrujas ielā 7A, Rīgā, kuru realizācija aizņēma 17 mēnešus.

Vai kļūstot par būvstrādnieku un veicot palīgdarbus mūrēšanas laikā, jumta koka konstrukciju un koka siju pārsegumu montāžā bija vēlme saprast, vai izvēlēta īstā profesija?

Pēc pirmā kursa vēlējos saprast, ko īsti gribu darīt. Vidusskolu beidzot, bija grūti izšķirties; mācījos matemātikas klasē. Pēc pirmajiem diviem mēnešiem augstskolā teicu: viss, eju projām. Vecāki jau samierinājās un teica: labi, bet ko tālāk? Domāju, ka mācīšos ķīmiju, bioloģiju pastiprināti, jo vēlējos kļūt arī par ārstu. Tad kas īsti? Ārsts vai tomēr būvnieks? Man ir tāds raksturs, kas liek pabeigt iesākto. Negribējās zaudēt veselu gadu un paliku būvniecībā. Tēva paziņam ir būvkompānija, tur arī sāku (smaida) pienest, atnest, uznest. Pirmā pieredze pēc pirmā kursa augstskolā.

Nenožēlo?

(Smejas.)

Tik jauns var pārkvalificēties, dažs lepojas, ka viņam jau trešā augstākā izglītība.

Nožēloju vai nenožēloju, to varēšu atbildēt tad, kad vēl kādi 20 gadi būs pavadīti būvniecībā. Tad sapratīšu, vai esmu sasniedzis to, ko vēlējos.

Kā gadu gaitā mainās motivācija?

Mana motivācija ir projekts, tā sarežģītība. Aizvien sarežģītāk, aizvien vairāk uzņemties atbildību un sasniegt rezultātu. Atalgojums arī ir svarīga motivācija, bet ne pats svarīgākais. Sēžot uz vietas, visi pārējie aizsteigsies garām. Ja strādā vairāk, tiecies uz priekšu, tad sasniedz aizvien labāku rezultātu un saņem lielāku atalgojumu.

Cik svarīga jums ir uzņēmuma kultūra, kurā strādājat, vai tomēr būtiskāka ir būve, ko iespējams būvēt?

Protams, ka svarīga ir uzņēmuma kultūra un attieksme pret savu darbinieku. Latvijā ir vairāki uzņēmumi, kas gadu laikā izveidojuši ļoti labu iekšējo vidi un procesu vadību, līdz ar to tajos strādājošie darbinieki zina, ka arī rīt būs darbs, ka būs būves. Otra daļa ir komanda. Dažkārt uzņēmums ir labs, bet kas notiek būvlaukumā… Ja komanda ir sastrādājusies, arī būvlaukumā viss ir kārtībā, bet ja nav… Gan viesnīca, gan RTU laboratorijas bija sarežģītas būves. Tādas prasa pieslīpētu komandas darbu. Ideālais variants, ja vienā komandā strādā pietiekami ilgu laika posmu, līdz var saprast, kurš no komandas var uzņemties attiecīgo darbu izpildi. Tā noskaidrojas, kuri var uzņemties atbildību un sasniegt rezultātu, tādējādi ar laiku viņi var uzņemties vadīt visa projekta realizāciju kā projekta vadītāji, atbildīgie būvdarbu vadītāji. Ir jau arī tādi, kas paliek savā stadijā un kam neko vairāk nevajag.

Kura būve pašam ir visbūtiskākā personīgajā izaugsmē?

Kā inženierim noteikti būtiska ir viesnīcas ēkas jaunbūve. Sarežģītas konstrukcijas, pēcsaspriegtais stiegrojums, plātnes, pazeme, virszeme. Darbs ielas tuvumā, būvlaukumā maz vietas. Piņķerīga būve. Bet paša izaugsmei pēdējā būve, kas ļoti iespaidoja turpmāko izaugsmi, bija divas biznesa parka jaunbūves. Tas tāds tramplīns kāpienam uz nākamo līmeni. Ļoti maza komanda, ikdienā būvlaukumā reāli bijām divatā. Tā arī divatā uzbūvējām divas ēkas. Palīgos bija tehniskā sekretāre un nepieciešamības gadījumā pieslēdzās kāds no inženieriem. Kopējā platība – 6500 m2. Nodot ekspluatācijā arī pašam vajadzēja. Process tika iziets no A līdz Z.

Vai uzņēmumā notiek vērtēšana, lai saprastu, ko var uzticēt un kas vēl jāmācās?

Katru gadu mums ir novērtēšana. Aizpildu tiešā vadītāja anketu, kur atbildu uz jautājumiem. Viņš arī novērtē. Uzņēmums atbalsta tālākizglītību. Apmeklēju Latvijas Betona savienības konferenci, pēc tam semināru par betona konstrukcijas atbilstību Eirokodiem. Man tas ir interesanti, jo RTU bijām pirmā plūsma, kas mācījās tikai pēc Eiropas normām. Betona paraugus veidojām paši, nebija kā citiem studentiem iespēja iegūt gatavus. Lasījām biezas grāmatas un likām visu kopā.

Piecas īpašības, kas raksturo izcilu projekta vadītāju…

Kompetence, konstruktivitāte, spēja ieklausīties, uzklausīt un pieņem pareizāko, optimālāko lēmumu katrā situācijā, inteliģence – tas pats par sevi saprotams– un lielas darbspējas.

…un būvlaukuma vadītāju?

(Domā, iesmejas.) Vispirms jau jābūt inženierim. Pietiekami stingram. Arī ar vadītāja spējām.

Kas ir pats sarežģītākais?

Nezinu, vai tas ir sarežģītākais, bet svarīgi, lai būvlaukuma vadītājs visam tam dzīvajam organismam būvē liek funkcionēt. Ja viņš to panāk, viss notiek. Bet kas notiek patiesībā? Mēs ejam un dzenam. Lielākā problēma ir nekompetence un lielā noslodze tirgū. Vai nu darbuzņēmēja uzņēmumā nenotiek kvalitatīva darbu vadīšana un organizēšana, vai arī vienkārši tam darba veicējam nav kompetences, neprot to darīt. Ir divas galējības. Un tad mūsu projekta vadītājam, būvdarbu vadītājam jāiet pašam un jāierāda darbuzņēmēja darbs, jāorganizē, jāpietur roka vai jāsarāj. Tur zūd jēga tam, ko dara darbuzņēmēja cilvēki, ko ģenerāluzņēmēja speciālisti. Mums nav pietiekami daudz laika apdomāt vai pieņemt stratēģiskus lēmumus un risinājumus, jo jātiek galā ar darbuzņēmējiem. Mēs tikai «maucam».

Valstī trūkst darbuzņēmēju?

Trūkst ne tikai strādnieku, bet arī viņu darba organizatoru. Viņi saka, ka nav cilvēku, bet bieži vien vainīga ir pašu neorganizētība. Nokavē vienā vietā, tas pavelk nākamo. Ja to būvju daudz, viņš velk, velk, līdz smagi kavē.

Kas izvēlas darbuzņēmējus – uzņēmuma vadība, projekta vadītājs?

Kopā. Pēdējo objektu realizējām pēc open book līguma principa. Notika konkurss. Skatījāmies piedāvājumus, ko vajag papildus, kopā izvērtējām, veicām pārrunas, izvēlējāmies. Tad sākām strādāt.

Pianists atkarīgs no savām rokām, bet no kā ir atkarīgs projektu vadītājs, būvdarbu vadītājs?

No galvas. Viss pārējais ir sekundārs.

Ko jums nozīmē nelietderīgi izmantots laiks?

Hmm, grūti pateikt. Šķiet, pat garlaicīga sanāksme ir tāda, no kuras kaut ko var iegūt. No katras darbības, ko veic, var mācīties. Kaut vai mazu niansi, bet katru dienu mācies. O! Šo tā īsti līdz galam nesapratu, nezināju, tagad saprotu. Un tā katru dienu, vismaz vienu jaunu lietu iemācies no jauna. Paņem varbūt pat visvienkāršāko, bet iegūsti. Piemēram, labiekārtošanas darbu laikā veicām ģeorežģa ieklāšanu, kas ir jādara pēc noteiktas tehnoloģijas. Atkal klāt jaunas zināšanas.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud?

Nezinu, vai tas ir talants; citi to dēvē par «pofigismu» jeb prasmi visu paņemt tā nedaudz vieglāk. Tas nav labi. Bet tā spēja uztvert visu nedaudz vieglāk ir apbrīnojama. Citi strādā un pasaka: nē, to nedarīšu, bet es visu paņemu. Tad tas viss uzkrājas, katrs sīkums, ko darbā uztver personīgi, krājas, krājas…

Tad, tāpat kā ārstam, jābūt nedaudz ciniķim, lai pats līdz infarktam strauji nenonāktu, jo kā gan citādi operēt?

Jā, tā sanāk. Tad varbūt nesadedz tik ātri. Tas nāk ar pieredzi.

Vai kāda būve, projekts var ietekmēt dzīvi? Kā mainījusies jūsējā?

Ja viss būtu bijis tā secīgi, tad varbūt citādi būtu skatījies uz lietām… Pagrieziens? Ļoti daudz deva tas, ka gadu pavadīju ASV vēstniecības būvlaukumā Rīgā. Radās iespēja paskatīties uz visu plašāk. Oficiālās projekta izmaksas, kas pieejamas publiski, bija 90 miljoni. Tā bija cita sabiedrība, domāšana, valoda. Gluži kā citā valstī kādu gadu būtu būvējis. Visas kontroles kā lidostā, siksnas, pulksteņi. Telefonus aizmirstam. Tur tikai darbu vadītājiem par vienu latu iedeva vienkāršotus telefonus, ieskaitot mani. Tas laiks uz daudzām lietām lika paskatīties citādi.

Kāda ir atšķirība starp pārliecinātu un pašpārliecinātu cilvēku? Vai kāds no viņiem ir bīstams būvlaukumā?

Pašpārliecinātam cilvēkam lielākā problēma ir nespēja uzklausīt citu viedokli, droši vien daudzos jautājumos pat kompetentāku cilvēku. Visu nevar zināt, ir jāklausās citos, lai pārliecinātos, vai tavs viedoklis ir pareizs vai tomēr jāmaina. Lai uzturētu savu autoritāti būvlaukumā, ir svarīgi uzklausīt citus, pieņemt pareizāko lēmumu. Visus uzklausi, viss ir labi, bet pieņemt lēmumu, vai tas, ko stāsta darbuzņēmējs, tiešām tā arī ir? Brīžiem stāstā pieliek kaut ko klāt, kas nebūt nav tā, kā bijis. Tāpēc, lai saglabātu autoritāti un varētu turpināt vadīt, lai panāktu rezultātu, ir jāzina daudzas nianses.

Tas ir tāpat kā būt snovborda instruktoram un ziemā laiku pa laikam mācīt braukšanas prasmes – ir jāatrod pieeja un jāzina nianses, lai iemācītu nostāties uz savām kājām un pastāvīgi vadīt sniega dēli. Tur arī esmu savā veidā vadītājs. Manam jaunākajam audzēknim bija četri gadi, vecākajam – 65. Tur katrs cilvēks ir citādāks. Man prasa, kāpēc to daru, kāpēc braucu uz Cēsīm un mācu braukt ar sniega dēli, ir taču algots darbs būvniecībā. Bet tas ir interesanti. Katrs cilvēks individuāls. Tu ar viņu strādā jau 40 minūtes, un nekas nenotiek, bet tad vienā mirklī ir – varbūt kāja jāpabīda, roka, pleci vai kas cits. Jāmeklē pieeja. Un būvlaukumā ir tas pats – arī jāatrod īstā pieeja.

Pašpārliecināts cilvēks nav gluži bīstams būvlaukumā, bet viņš var pieņemt nepareizos lēmumus, kas var radīt negatīvas sekas, arī finansiālus zaudējumus. Viņš var ietekmēt risinājumus. Piemēram, stikloto fasāžu risinājums, kad nokrišņu radītais ūdens netiek novadīts pa tam paredzēto vietu, kā rezultātā paliek nogulsnes uz stikla virsmas vai tas pat var nokļūt iekštelpās. Bet varēja taču citādu mezglu izmantot. Viņa lēmumi var radīt sekas, kas jālabo, tāpēc jātērē nauda un laiks.

Ja kļūdāties, vai jums to ir viegli vai grūti atzīt?

(Smejas.) Kurš grib atzīties, ka ir kļūdījies? Pirmais jautājums vienmēr ir: kāpēc? Tu meklē atbildi, kāpēc tā gadījās, analizē. Vispirms analizē sevi, tad skaties, kādi bijuši citi apstākļi, ārējie. Pārliecinātam cilvēkam grūti atzīt savas kļūdas, bet pašpārliecinātam tas ir nereāli. Viņš neatzīst, ka kļūdījies.

Te jūtams, vai cilvēks amatā ir vadītājs vai priekšnieks. Kāda ir autoritāte citu acīs – ne tikai ar to, ka spēj vadīt, bet ir inteliģents, izglītots, spēj komunicēt. Priekšnieks izceļ sevi… pārējos neredz, nedzird. Tas nav etalons, uz ko skatīties.

Kādu amatu vēlaties iegūt, kādu karjeru veidot?

Augot mainās vērtību skala, arī doma par amatiem. Tuvākajā nākotnē vēlos pats vadīt Latvijas vidēja mēroga būvi. Tās ir 5–10 miljonu vērtas būves.

Vai jaunības maksimālisms vēl nav pārgājis?

(Smejas.) Vēl nav.

Kas visvairāk saista būvniecības procesā, kurā brīdī ķer tādas labo emociju sajūtas?

Pirmais brīdis ir tad, kad ēka iegūs savu veidolu vietā, kur nebija nekā. Otrs ir tas brīdis, kad būve tuvojas nobeigumam. Tāda sajūta, ka ēka sāk dzīvot. Visi tajā ņemas, un ēkai tiek iedota asinsrite: ūdens, elektrība, vājstrāva, gāze…

Kādas būves saista jūsu uzmanību, kad braucat pa Rīgu, Latviju?

Mēģinu sekot līdzi tam, kas notiek būvniecībā Latvijā, kas tiek būvēts, kas to būvē. Pievēršu uzmanību lielākām būvēm. Katru rītu braucu garām Akropolei un redzu, cik ļoti strauji tā «izaugusi» no zemes. Tas ir iespaidīgi. Tur ir pamatīgs temps. Arī IKEA tiek strauji būvēta. Tāpat, ja ir iespējas, aizbraucu apskatīt kolēģu celtās būves, jo interesanti pavērot, kā veicas, izzināt sarežģītākās nianses, satikt darbuzņēmējus, ar kuriem bijusi sadarbība un kuri tagad strādā citur, aprunāties.

Kurā brīdī atpūtināt galvu? Vai sanāk pabraukāt arī ar sniega dēli?

Tagad mazāk. Spēlēju hokeju. Vēl atpūšos lauku mājās netālu no Cēsīm, kad aizbraucu pie vecākiem; tur ir pirts. Hokeju kādreiz uz dīķa spēlēju, bet pirms sešiem gadiem draugi uzaicināja pamēģināt uz laukuma. Iepatikās. Tagad divas trīs reizes nedēļā spēlēju. Patlaban pārstāvu trīs komandas. Rekords man bijis desmit dienās astoņi ledus laukumi. Rīgā ir vairākas līgas, kurās arī savstarpēji spēlējam. Katra līga organizē čempionātu. Ir sanācis uz laukuma būt no septembra vidum pat līdz jūnija vidum. Divas reizes pēc sezonas izdevies pacelt pārstāvētās līgas kausu. Uzņēmums mums organizē sporta nodarbības, aizeju tenisu uzspēlēt, sporta zālē svarus var cilāt, eju arī ārā skriet. Miksēju. Kādreiz jaunatnes līgā spēlēju basketbolu. Bijis arī futbols. Sports visu laiku nāk līdzi. Intereses dažkārt mainās atkarībā no tā, ar ko kopā iespējams sportot. Ziemas kļuvušas īsākas, ziemas sporta veidi sarukuši, vietā stājušies citi.

Kāds ir katra vīrieša mājas darbs līdz 30 gadu vecumam?

(Sāk smieties.) Vēl neesmu izdarījis… Primārais līdz šim bijis darbs un karjera. Svarīgi iegūt stabilitāti, lai uz tādas bāzes varētu būvēt visu pārējo.

Būvindustrijas lielās balvas ceremonijā bijāt kopā ar draudzeni un teicāt, ka intervijā pastāstīsiet par savu dienesta romānu.

(Smejas.) Jā, tā sanāca. Satikāmies būvkompānijā. Tagad abi esam savas karjeras veidošanas posmos. Jānostabilizējas. Man ļoti liels prieks par Renātes sasniegto.

Kas jūs pilnīgi nemaz neinteresē?

Nav tādu tēmu, ka nemaz, nemaz neinteresētu. Par jebkuru tēmu varu interesēties, jo nekad jau nevar zināt, kāds būs sarunu biedrs. Līdz ar to kaut kāds minimums jāzina, lai varētu iesaistīties sarunā. Tad, pārrunājot otra cilvēka pieredzi, rodas kontakts. Pēc tam arī darba jautājumi citādi risinās. Kāds darbuzņēmējs teica, ka brauks uz Poliju skatīties spīdveju, un es pajautāju: skatīsies, kā brauc Andžejs Ļebedevs un Grigorijs Laguta. Viņš iesaucas: “Tu Grišu zini? O!!!” Tad arī darbā un sadarbībā rodas cita attieksme.

Ja uz kādu brīdi būtu iespēja mainīt profesiju, vai jūs to darītu?

(Domā.) Pirms mainītu, padomātu, ko es varētu no tā iegūt. Ļoti grūts jautājums.

Vai vienu dienu varētu nostrādāt par viesmīli?

Vienu dienu noteikti varētu izturēt. Lai arī katra diena ir citāda, bet tie paši galdiņi, tās pašas telpas. Cilvēki dažādi, jāprot katram uzsmaidīt vai arī nesmaidīt. Viss, kas saistās ar ciklisku darbību, nav gluži mans. Jā, es varu mājai krāsot dēļus, bet, ja tas ikdienā jādara, ilgi nespētu. Arī tikai bruģi vai tikai asfaltu klāt, vai kabeļus ierīkot. Vajag, lai dažādojas, lai katru dienu ir kaut kas cits. Tā kā ģenerāluzņēmēja funkcija ir pārraudzīt visus darbus, tad katra diena ir citāda. Interesējies, vadi, uzraugi, skaties, gatavo dokumentus, pieņem lēmumus, lai viss notiek un ir kārtībā. Tas ir pats labākais, kas var būt – nedarīt vienu un to pašu.

Par ko esat gatavs atdot visu savu naudu?

Visu naudu? (Domā.) Visiekārojamākās lietas nav nopērkamas par naudu. Saticība, miers, laime… Visu būtu gatavs atdot par ģimeniskām un līdzīgām vērtībām. Tādu mantu nav, par kurām es tagad būtu gatavs atdot visu savu naudu. Svarīgs ir iekšējais stāvoklis, kad esi piepildīts.

Un kur iekšējās harmonijas sajūtu vislabāk noķert – pilsētā vai laukos?

Izbraucot kaut kur ārā no pilsētas. Visapkārt cits ritms un miers.

Kas liek domāt un prātot par dažādām lietām, notikumiem? Kas iepriecina, kas rada bažas?

(Domā.) Kur mēs ejam? No kuras puses skatāmies? Mūsu ikdiena ir strauja un piepildīta, mēs esam aizņemti ar savām lietām, interesēm un problēmām, taču laiku pa laikam šaurākā vai plašākā mērogā mūs satricina kādi notikumi. Tie nereti liek padomāt, kur mēs ejam, virzāmies. Cik pārsātinātam, vienaldzīgam vai garlaicīgam ir jābūt, lai izdarītu kādu muļķīgu vai neapdomīgu soli. Kādi ir motīvi, iemesli, lai tā rīkotos. Mūsdienu ritms, steiga… Mēs visi steidzamies: karjera, darbs. Bet cik mēs runājam par cilvēciskām vērtībām? Visi skrien pēc naudas, varas. Ir daudzi cilvēki, kuriem nekas cits neinteresē un ar viņiem nav par ko runāt. Domubiedri vajadzīgi katram. Kā jomas pārstāvi mani iepriecina, ka lēnām tiek sakārtota būvniecības nozare. Tas tiešām ir pozitīvi.

Kura jums bijuši šā gada skaistākā diena?

Tā vēl ir priekšā (smejas)… (Saruna notika 24. oktobrī, – M. Š.)

Šis gads bijis interesants. Gada beigās man ir apaļa jubileja, domāju tas būs labs brīdis. Šogad abiem maniem vecākiem bija 50 gadu jubilejas, un tas bija skaisti. Pašam vissaviļņojošākais brīdis bija balvas pasniegšanas ceremonija. Balvu redzu kā reālu desmit gadu darba rezultātu. Pēc ceremonijas ierados mājās, nenāca miegs. Kā filma attinās: kas darīts, kāds bijis ceļš… Kādus lēmumus esmu pieņēmis līdz šim, vai pēdējie bijuši pareizi. Vai pagrieziena punktos esmu pieļāvis kādu kļūdu? Tas skaistākais ir tas, ka vari tā padomāt, kas un kā. Novērtējums atkal emocionāli paceļ, lai varētu būt gatavs nākamajam līmenim. Balva ir kas īpašs, jo tā nav nopirkta, par to nav lēmuši divi trīs cilvēki, bet gan kompetenti jomas profesionāļi. Tas jau ir cits svars. Cilvēki pamana. Tas labi, ka novērtē profesionāļi.

Mārīte Šperberga

Publicēts žurnāla “Būvinženieris” Nr.59