EGĪLS DZELZĪTIS

Tango dejo divi

Egils Dzelzītis, Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienības valdes priekšsēdētājs, RTU profesors, AS Lafipa valdes priekšsēdētājs. Šogad saņēmis Būvindustrijas lielo balvu par mūža ieguldījumu nozarē, ar kuru visu dzīvi ir uz tu. Tas ir kā tango divatā – Dzelzītis un kāds viņa kolēģis, students vai daudzie Latvijas siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju inženieri kā viens.

Kas no automatizācijas iekārtām jums kā siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju guru pašam ir mājās?

Apkurei man ir visvienkāršākais variants – atmosfēras gāzes katls, vajadzētu automatizēt, bet strādā tāpat. Pats neesmu aizrāvies ar automatizāciju. Mēs jau domājam par vietām, kur ir tas lielais patēriņš: pilsētās, daudzīvokļu mājās. Domājam, kā samazināt kopējo patēriņu.

Kad sapratāt, ka siltuma, gāzes, ūdens un ventilācijas saldēšanas sistēmas ir jūsu virziens?

Ikvienam cilvēkam ir putni galvā. Ja kādam tie lido vienā virzienā – labi. Vissliktāk, ja cilvēks pats nezina, ko grib. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados bija slavens ANO ģenerālsekretārs Dāgs Hammaršelds, kurš, pildot darba pienākumus, gāja bojā lidmašīnas katastrofā Āfrikā. Viņš rakstīja dzejoļus, no kuriem viens bija par ceļu. Apmēram tā: ceļš tevi izvēlējās, tu atradi savu pielietojumu, ej un neraudi! Es gribēju studēt, būt elektromehāniķis uz kuģa, tāpēc iestājos Augstākajā jūrskolā Ļeņingradā. Ieskaitīja citā fakultātē, aizgāju, jo šķita, ka tas nav mans, tomēr esmu elektromehāniķis, tikai uz sauszemes.

Kanalizācija tomēr ir netīrs darbs, jāņemas, runājot tieši, pa mēsliem…

Nedomāju, ka kāds, kurš mācās par ārstu, sapņo kļūt par patologanatomu, bet ir piedāvājums, un viņš izvēlas šo darbu. Kanalizācijā patlaban ir stipri tehnoloģisks darbs, notekūdeņi ir attīrīti. Nav vairs jāmīcās pa mēsliem. Labi, teiksim, netīrie darbi ir, bet tie ir vajadzīgi. Bez mazmājiņas neizdzīvosi.

Pats labojat savu mazmājiņu?

Vīri ar cisternu atbrauc un izsūc. Kas tur daudz lūzīs. Ir skalojamā kaste, viens no tehnikas brīnumiem, patentēta jau pirms 150 gadiem, nekas daudz tur nav mainījies.

Ja tik vienkārši, kāpēc siltuma, gāzes un ūdens inženieri ir labāk apmaksāto profesiju topā Latvijā?

Enerģētikai ir liela nozīme. Tā ir finansiāli nozīmīga joma. ASV prezidents Obama teica, ka valstij, kas netiek galā ar enerģijas bilanci, nav nākotnes. Enerģija jāplāno, jāuzskaita, par to jāmaksā. Skaidrs, ka cilvēki, kuri ar to nodarbojas, labi pelna.

Visā latviešu santehniķi var pārspēt visā pasaulē slavenos poļu santehniķus?

Latviešiem vēl jāiegūst savs vārds.

Kā kļūt inovatīviem?

Tas ir tāpat kā ar muzikālo dzirdi. Vai nu ir vai nav. Kad gāju jūrā, uz kuģa vīri teica, ka dažiem ir jūras slimība un dažiem nav, bet, ja ir, no tās vaļā tikt nav viegli. Ja inovāciju spēja piemīt, tā ir uz visu mūžu. Inovācija ir kā kopskats, spēja pārredzēt laukumu un vienlaikus spēja ieraudzīt savu vietu tajā.

Kā trenējat radošumu un veicināt inovācijas savā birojā?

Radu vidi, kurā iespējams kļūt inovatīviem.

Kā?

Ar varu neko nevar. Lielā mērā tam ir jābūt asinīs. Pasaules problēma patlaban ir informācijas pārbagātība. Lai ar to tiktu galā, ir jādomā. Mūsu biroja darbiniekam ir jāveido piedāvājums, jāskatās, kas ir pieejams, kas derēs projektam. Ir jābūt gatavam sadarboties, sarunāties. Mums nav dzelžainas disciplīnas.

Par ko jūs slavē, sakot, ka esat izveidojis Lafipakorporatīvo kultūru? Ar ko tā ir īpaša?

Vispirms tas ir virziens, kurā strādājam – energoapgāde; otrais – tās ir attiecības, komandas darbs. Ir tāds nozīmīgs jautājums: kam tu pietrūksi, kad tevis nebūs? Ir jādara ikdienas praktiskais darbs, jāsaprot uzdevums, jāiekļaujas izpildē, jāizjūt komanda. Ir vēl viens teiciens: cilvēks atnāk strādāt uz uzņēmumu, bet aiziet no vadītāja. Vai arī šis: spēli uzvar spēlētāji, bet zaudē treneris.

Atceraties, kāds bija Lafipa pirmais darbs tālajā 1992. gadā, kad uzsākāt šo biznesu?

Uzstādījām automatizēto siltummezglu Rīgā, Vāgnera ielā 4. Mums jau bija somu partneri.

Kāpēc somi?

Man bija kontakti Valsts tehnisko pētījumu centrā, savukārt vienam pētniekam centrā bija kontakts ar dažiem uzņēmumiem. Tā kļuvām par partneriem.

Ko iemācījāties no somiem?

Kolēģis igaunis teica, ka somi viņiem atvēra logu uz pasauli, bet pašiem pa to logu jāskatās. Skaidri jāsaprot, ko darīt, kur ir tas bizness, produkts, ideja, ka tā ir vajadzīga tirgū.

Mans biznesa partneris soms katru gadu skrēja maratonu. Pēc miesasbūves nepateiksi, ka viņš var tik daudz noskriet, bet sava fanātisma dēļ viņš to darīja. Lūk, bizness ir kā maratons, tu nevari izlikt visu īsā brīdī. Tas ir pretstatā tam īslaicīgumam, kas patlaban dominē jauniešos.

Kas tad šodienas jauniešiem ir raksturīgs?

Jaunieši nevēlas pacieties un gaidīt. Viņi grib skaidrību īstermiņā – cik saņems, kā dzīvos, kas notiks –, lai var atrast kopējo saiti ar uzņēmumu. Saitei jābūt. Tango taču dejo divi. Labi, var dejot arī viens, bet tad tik labi neizskatīsies.

Nepieciešama brīva vide, lai jaunais cilvēks var iekļauties korporatīvajā kultūrā. Ir svarīgi salikt kopā uzņēmuma vīziju un misiju un vīziju, šo ilglaicīgo domāšanu, ar īslaicīgo sprintera ideoloģiju, kas piemīt jauniem cilvēkiem. Darbam jāsastāv no mazākiem, laika ziņā īsākiem uzdevumiem. Jaunieši vēlas, lai vadītājs audzina viņus ar savu piemēru, un tas ir pats grūtākais. Viņi vērtē, kā tu pats izturies pret saviem pienākumiem.

Ar jaunajiem esat uz tu vai jūs?

Tas veidojas dabiski. Kā somi teica, ja dari kopā, jābūt uz tu, angliski ir vienādi, vāciski, krieviski ir “tu” un “jūs”, kas attālina. Kamēr esi uz tu, ir savējo sajūta. Mani dara uzmanīgu, ja aiziet uz jūs. Cik pareizi, tas ir cits jautājums. Uzruna “tu” ir skaidra un pagodinoša. Ja mani visur uzrunās uz jūs, nejutīšos vairs kādam vajadzīgs.

Patlaban vadu Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūtu. Ir jauni darbinieki Kristīne un Anatolijs, kuri man jāvada. Jādomā perspektīvā. Kā teica hokejists Veins Greckis, es neskrienu tur, kur ripa ir, bet tur, kur ripa būs.

44 gadus esat RTU mācībspēks. Kā sākāt darbu augstskolā?

Sāku kā pētnieks, pēc tam iesaistījos pasniedzēja darbā. Diplomprojektu uztaisīju par automatizāciju VEF Galvaniskajā cehā. Ūdens apkure, ventilācija un tamlīdzīgi. Pamatideja, ko uzsūcu visam mūžam, – šim kompleksam jāstrādā saskaņoti. Mūsu sistēmām tikai tad ir vērtība, ja tās ir automatizētas.

Kā ir mainījušies studenti šajā laikā?

Mūsu paaudze bija ideoloģiski paklausīgāka, bija gatava mocīties gaišākas nākotnes vārdā. Studiju kursi bija teorētiski un vienmēr ar eksāmenu beigās. Tagad students ir orientēts uz īstermiņa uzdevumiem, tie viņu aizrauj. Jādomā, kā pārveidot studiju programmas, sadalīt studijas posmos.

Vai ieviest mācību moduļus?

Jā, lai drusciņ, drusciņ un tad rezultāts.

Kādi varētu būt izgudrojumi jūsu jomā nākotnē?

Virziens būs uz elektriskās enerģijas uzkrāšanu un komunikācijas iespēju attīstību.

Vēl kopš padomju laikiem esat saistīts ar inovācijām. Esat bijis Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) Vissavienības izgudrotāju un racionalizatoru biedrības priekšsēdētāja vietnieks. Kas nozīmīgs tolaik tika atklāts un izgudrots?

Pēc definīcijas, atklājums ir tad, ja kāda parādība ir eksistējusi dabā, bet to neviens nav ievērojis, tu pirmais to apraksti. Tik nozīmīgs notikums RTU vēsturē nav bijis. Paliek patents, kas nozīmē, ka kādai zināmai lietai tiek veikts uzlabojums, kas sasniedz noteiktu mērķi. Izgudrošana bieži rodas no tā, ka kaut ko darām pareizi. Tad pats process noved pie izgudrojuma. Nākamais loģiskais solis – izgudrojums tiek pamatots un patentēts. Ne vienmēr izgudrojumi tiek pamatoti, bet tie vienkārši uztrenē domāšanu. Patlaban mans uzdevums RTU ir atjaunot izgudrošanu. Te līdzi nāk naudas jautājums. Padomju Latvijas laikā puse naudas nāca tieši no valsts, bet puse no pasūtītājiem. Lielākais ienākumu avots bija militāri rūpnieciskais komplekss. Atceros, ka pusei pasūtītāju adreses bija slepenas, zinājām tikai pastkastītes reģistrācijas vietu. Mans uzdevums tolaik bija pētīt, kas zinātnē jaunākais, apkopot informāciju un nodrošināt dažādus zinātņu virzienus ar informāciju.

Arī jums ir 24 autorapliecības un divi patenti. Kāds ir nozīmīgākais paša izgudrojums?

Manos izgudrojumos ir salikts funkciju kopums, kas nepieciešams automatizācijas sistēmās, risinājumi, kā apstrādāt sistēmām nepieciešamos datus.

Ko jaunu izmantojāt vienā no nesenākajiem Lafipaprojektiem – Grand Hotel Kempinski Riga?

Projektējām un uzstādījām inženiersistēmas. Bija jānodrošina, lai ikvienā pieczvaigžņu viesnīcas numurā viesi varētu brīvi regulēt temperatūru – siltāk vai vēsāk. Nācās salikt kopā visu sistēmu ar nosacījumu, ka daudzās telpās dinamika mainās. Tikām galā.

Cik daudzus no darbiem, ko veic uzņēmums, protat pats?

Man savulaik VEF, kur sāku kā elektroatslēdzinieks, bet vēlāk strādāju Tehnisko pētījuma nodaļas nestandarta mērinstrumentu grupā par inženieri konstruktoru, ielika pamatus. Ja esi tehnologs, nestrādāsi labāk, ātrāk, precīzāk par strādnieku, bet tev ir jāsaprot process, jāatbild par tehnoloģiskajām kartēm, jāspēj izskaidrot strādniekam, kurš darīs precīzāk. Jāsaprot, kāpēc tas tā notiek. Arī savā uzņēmumā zinu, ka darbinieki izdarīs labāk, bet es saprotu, kāpēc un kā tas tiek darīts.

VEF sastapu ģēnijus – smalkmehāniķi Voldemāru Krūmiņu, inženieri Leo Rozi, kas izveidoja Rīgas Sporta pils pulksteni un tablo Maskavas olimpiādei. Bija iespēja strādāt ar pirmskara vefiešiem, kuri bija pārdzīvojuši padomju un vācu okupācijas. Pamata doma, ko pārņēmu no viņiem, – nav tādas lietas, ko nevar uztaisīt VEF. Uzbūvēt lidmašīnu, fotoaparātu… Eksperimentālajā cehā legāli un nelegāli tika pārtaisīti krosa motocikli.

Vai VEF sabrukšana bija neizbēgama?

Sabruka visa sistēma. Tādu milzeni nevarēja saturēt. Ziedu laikos VEF strādāja 16 000 cilvēku. VEF bija divi lieli virzieni – radio ražošana, kas gāja uz urrā, un tika uzskatīta par vienu no labākajām pasaulē, un telefonu cehs, kuru ļoti vajadzēja, bet ar kuru negāja tik labi. Bija brīdis, kad produkciju neviens nepirka un ar to piekrāva VEF Kultūras pili, sporta zāles un atpūtas bāzi Gauja, kamēr ražošanu aiztaisīja ciet. Izkritām no sociālistiskās kooperācijas, bruka piegādātāju un pircēju ķēdes. Turklāt VEF un arī Alfastrādāja ar lielu brāķa procentu, to visu vajadzēja izmest.

Bet joprojām ir saglabājusies apziņa, ko tagad sauktu par līderību, – ja tu esi vefietis, tu visu vari atrisināt, VEF visu var uztaisīt vai nu darba laikā, vai vēlāk. Kā teica vefieši, uz VEF atnāk pēc detaļām, bet īstais darbs sākas pēc pieciem vakarā.

Ir bijusi iespēja strādāt kopā ar lieliskiem cilvēkiem. Tas palīdz izvērtēt, ar cik lielu atdevi strādā pašreizējie kolēģi.

Kā motivējat Lafipadarbiniekus visu paveikt laikā?

Nepieciešams noteikt reālus termiņus. Ja kas jāmaina, jāstrādā ar pasūtītāju, jāpamato. Arī pasūtītājam jāsaprot darbuzņēmējs, vajadzīgas sarunas. Jāskatās dažādos griezumos, cik maksā uzstādīšana, cik ekspluatācija. Tad bilde mainās. Jāsaka, ka pasūtītājs ir izaudzis. Man ir darīšana gan ar tehniskajiem direktoriem, gan ar naudas maisiem.

Vai pēdējie saprot, ko piedāvājat?

Visvairāk viņus interesē galaprodukts, bet interesē arī darītāja līdzšinējie darbi un tēls. Lai ir korporatīvā kultūra.

Arī uz pirātu kuģa ir korporatīvā kultūra…

Jā, bet viņiem patīk tas, ko viņi dara. Bandai ir savi principi, un tie ir jāsajūt. Tad tu paliksi komandā. Svarīga ir apziņa, ka būvniecība ir vienreizējs, paliekošs un sabiedrībai nozīmīgs process. Kad veidojām apkuri Stradiņa slimnīcai, bija laba sajūta, ka radām paliekošu vērtību.

Ko jūs nekad nepiekristu darīt?

Prātā nāk Maika Taisona teiktais: vispirms uzsūc situāciju, tad rīkojies. Ja nesaproti, kas notiek, nelien ar aktīvu rīcību. Nevar teikt, ka nekad nedarīsi, jo nākotnē situācija var mainīties. Ir nepieciešama sagatavotība, ir jāsaglabā attiecības ar cilvēkiem, jāpilda tas, ko esi solījis, tev viņi jāsatur kopā. Ikdienas darbs ir pamatā visam. Noteikti darbi ir jādara katru dienu. Tas vadītājam ir visgrūtāk, jo ikvienā dienā ir kāda problēma, kas jārisina, jābūt klāt un visu laiku jāuzsūc situācija, nedrīkst iebliezt par ātru.

Ko esat paveicis, esot pašvaldības deputāts Ogrē?

Turpinām ņemties ar daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes paaugstināšanu. Centralizētajai siltumapgādei Ogrē ir pieslēgtas 150 mājas, 40 no tām piedalās projektā. Enerģijas taupīšana gan ir tikai viens no aspektiem. Mūsu mērķis ir panākt, lai telpās būtu komforts, lai tiek nodrošināts siltums un svaigs gaiss. Skatos normatīvos, ka padomju laika paneļu mājas turēsies 150 gadu. Ir pagājuši piecdesmit, sešdesmit gadi. Vēl simt gadu priekšā. Iedzīvotāji ir privātīpašnieki, daži saka: ķīlnieki, bet viņiem nākas atbildēt par savu īpašumu. Arī pašvaldības līdzdalība te svarīga. Sava māja ir jāsakārto.

Vai tas jums ir sirdsdarbs vai bizness?

Tas jāskata kopā.

Siltums kļūst arvien dārgāks, un ar to centralizēti apgādātie cilvēki nokļūst ķīlnieku lomā. Vai ir kāda izeja?

Pašvaldībai ir jāveido iespēja, lai siltumapgāde būtu pēc iespējas lētāka. Tā ir viena no pašvaldības funkcijām, ko uzrauga Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Pakalpojuma sniedzējam ir jāpierāda, kāpēc viņa pakalpojums ir tik dārgs. Tehniskās iespējas centralizētajā apgādē uz savu divdesmitgadi labi ir aprakstījis Rīgas siltums – no ogļu lāpstas līdz automātikai. Jābūt efektīvai ražošanai, sadalei ar maziem zudumiem. Ja samazinās iedzīvotāju skaits, nonākam pie tā, ka pakalpojums kļūst arvien dārgāks. Līdzīgi ar elektroenerģiju – līnijas garas, klientu maz. Nīderlandē, kur ir septiņas reizes vairāk iedzīvotāju mazākā platībā, ir noslodze.

Ja cilvēks tomēr atslēdzas no centrālās apgādes, pieredze ne vienmēr ir pozitīva. Nemaz nav tik vienkārši un lēti gādāt malku vai ūdeni pašam. Turklāt notiek pārkāpumi – notekūdeņus sāk liet tur, kur īsti nevajag.

Vai vēl kādreiz startēsiet vēlēšanās?

Nevaru teikt nekad, jo, ja vajadzēs cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā, būs jāiet. Esmu bijis deputāts Rīgas Kirova, vēlāk Centra rajonā. Pirmo reizi mani ievēlēja padomju laikā, bija piesaistīts namu apsaimniekošanai. Vēlāk ievēlēja no Tautas frontes, darbojos izglītības un komunālo jautājumu komisijās.

Esat Atzinības krusta virsnieks, saņēmis virkni balvu, tagad arī Būvindustrijas lielo balvu. Kura no tām visvairāk silda sirdi?

Balvas ir apliecinājums, ka esi uz tu ar nozares cilvēkiem, ka esi vietā un laikā, kurā visvairāk esi vajadzīgs. Tā saka mans draugs Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Straume.

Kāpēc pievērsāties tādam vaļaspriekam kā dejošana?

Cits skats uz dzīvi, kad dzirdi mūziku. Vari izdejot savas sajūtas. Māris Liepa savulaik rakstīja, ka gribot dejot simt gadu. Viņš raksta par sajūtām, augumu, soļiem, ritmu… Māris Liepa bija nomocījies, kad nevarēja uzvedumā Rozes vārdsatrast vajadzīgo sajūtu. Viņš žēlojies par to vecai balerīnai, kura teikusi: jaunais cilvēk, liktenīgajā ainā jūs nepariezi nosviežat rozi. Tai ir jāizslīd no pirktiem, tad tā nogulsies zemē. Cik svarīga ir nianse!

Dejošana ir treniņu vietā. Dejojam kopā ar kundzīti. Tas veido īpašas attiecības ar dzīvesbiedri. Esam nostabilizējušies senioru grupā, pieci pāri pēc 62 gadiem un tā līdz bezgalībai. Dzīvesveids un filozofija vienlaikus. Jāsaprot ikviena kustība, grieziens. Mēs ar kundzīti dejā esam, tā teikt, ienācēji no malas, bet tur ir pieredzējuši cilvēki.

Kāds piemērs, varonis, kuram cenšaties līdzināties?

Domāju, kāpēc mans tēvs kādā situācijā savulaik rīkojās tā vai citādi. Tēvam bija kooperācijas idejas, viņš bija grāmatvedis un Saeimas deputāts Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. No četriem brāļiem dzīvs palicis tikai viens, jo brāļi par savām idejām samaksāja ar dzīvību. Jā, tu bieži paliec viens, kā zvejnieka dēls Oskars, kuram ir ideja, kā nodibināt attiecības ar apkārtējiem, lai varētu nopelnīt. Mēs esam tieši tādi zvejnieku dēli.

Atkal atgriežamies pie domas par ceļu. Ceļa, kurš tevi izvēlējās. Nav tādas atbildes, kāpēc cilvēki satiekas uz viena ceļa. Tu vienkārši skrien maratonu vai dejo. Tu izdejo visus akcentus, tur ir pamatīgi ko strādāt un attīstīties. Tu turi stāju. Varētu jautāt, kāpēc pensionāriem vajadzīgi labas stājas kursi. Vai tad uz kapsētu ies ar labu stāju? Bet kamēr tu esi vajadzīgs, tev ir jāturas. Kad mani sāks uzrunāt uz jūs, tad pārslēgšos.

Andris Pētersons