EDGARS BRIEDIS
Varbūt Edgars Briedis vēlējās kļūt par ārstu, bet iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē (tobrīd Rīgas Politehniskajā institūtā) un sāka strādāt celtniecībā. Tagad viņam uzticēts vadīt Liepājas reģionālās slimnīcas rekonstrukciju un maršrutā Rīga–Liepāja viņš ir gandrīz trīs gadus. Bet nu jau vairāk nekā 17gadus viņš ir RBSSKALS cilvēks. SIA RBSSKALS Būvvadība savu projektu vadītāju pieteica konkursam Būvindustrijas gada balva, un Edgars Briedis kļuva par laureātu kategorijā Gada inženieris 2013. Saruna ar viņu ir gluži kā volejbols, brīžiem kā teniss. Varbūt tas tāpēc, ka Edgars Briedis profesionāli spēlējis volejbolu un bērnībā vairākus gadus arī tenisu.
Ja tev nebūtu nekādu iespēju nodarboties ar būvniecību, ko darītu?
(Smejas.) Nu gan labs jautājums! Kāda celtniecība!? Makšķerētu zivis.
Un pārdotu?
Pārdotu. Ja atklāti, man labāk patīk zivis laist vaļā.
Bet tu tomēr esi celtniecībā…
Ne mamma, ne tētis nestrādāja būvniecībā. Taču tas bija vienīgais virziens, kurā, viņuprāt, domāt par nākotni. Tajā brīdī, kad jaunietim tā īsti vēl nekas neinteresē, vecāki ieteica izvēlēties celtniecību. Man pret šo virzienu nekas nebija iebilstams. Tajā laikā profesionāli sportoju, spēlēju volejbolu, un sekmes, protams, nebija pirmajā vietā.
Tātad pārāk cītīgs nebiji? Kā bērniem skaidroji, ka jāmācās?
Kopīgi izdarījām secinājumus, un viņi mācījās un mācās. Šogad jau ceturto reizi iešu pirmajā klasē. Liels notikums. Patlaban tas viss izskatās krietni citādi, nekā bija pirms tam. Lielākais dēls ir būvinženieris, šogad pabeidza maģistrantūru. Meita studē Stradiņa universitātē ceturtajā kursā.
Kādā secībā tu sarindotu sev nozīmīgas lietas?
Primārā ir ģimene un attiecības tajā. To vērtēju visaugstāk. Pagājušajā gadā ar sievu nosvinējām sudrabkāzas. Pārējais ir pakārtots.
Vai tu par kaut ko fano?
(Domā.) Neesmu nekādu fanu pulciņu biedrs. Fanoju par savu septiņgadīgo dēlu. Viņš man ir liels draugs. Daudz laika pavadām kopā, šogad sākām kopā makšķerēt, ir arī lomi. Vasarā viņš brauca man līdzi uz Liepāju.
Ņēmi būvlaukumā?
Jā. Nevarētu teikt, ka pašlaik viņu interesē būves. Bet, jā, viņš uzdod jautājumus, un es pastāstu. Viņš vairāk gan darbojas ar saviem lego klučiem un datoru. Taču mājās instrumenti viņam vienmēr bijuši īstie, nevis spēļu: āmurs, naglas, dēļi. Trīs gadu vecumā viņš mājās bija sadabūjis akumulatora skrūvgriezi un vairākām durvīm izskrūvēja apakšējās eņģes. Protams, ka tādiem darbiem piedienas arī plāksteru komplekts.
Pavāram plīts, šoferim stūre. Kāds ir tavs darbagalds?
Man tas ir būvlaukums. Tā kā esmu attālināts no galvenā biroja, mans darbagalds un birojs ir automašīna, tās bagāžnieks, kur somas, drēbes, dators, dokumenti. Būvlaukumā jūtos ļoti labi.
Dzīvot uz riteņiem nav nogurdinoši?
Pierasts. Pirms tam nācies vadīt projektus arī ārpus Latvijas – Maskavā un Baltkrievijā. Man tas ir pieņemami. Tas rada tādu nelielu brīvības sajūtu.
Ko klausies?
Pašreiz 94,5.
Kāda ir tava favorītmūzika?
Mani saista dažādi stili. Patlaban tas, ko raida Radio Rīga.
Tavi kolēģi teic, kas tu spēj prognozēt problēmsituācijas. Vai tas nozīmē, ka līdz problēmām nenonāc?
(Smejas.) Interesē izzināt cēloni un mēģināt izvairīties no iespējamām problēmām. Jā, man patīk «iebraukt» problēmas būtībā, atrast īsto vainu. Kādreiz bija iespēja nodarboties ar metālapstrādi, kokapstrādi. Tās ir jomas, kas cieši saistītas ar celtniecību. Patīk izvērtēt, saprast un censties turpmāk izvairīties no līdzīgām problēmām.
Vai rutīna var iestāties?
Droši vien var, bet tas atkarīgs no tā, kā dari, ko dari. Šķiet, man tā nevar iestāties.
Vai tev ir iespēja izvēlēties objektu?
Pēc mums, būvniekiem, pagaidām rindā neviens vēl nestāv, tāpēc nav iespēju izvēlēties. Var jau būt, ka tai vajadzētu būt normālai praksei, kā tas ir, piemēram, labiem arhitektiem. Pēc viņiem stāv rindā.
Vai būvējot, rekonstruējot domā, kā pacients jutīsies uz ķirurga galda?
Uz galda? Tā gan ne. Domāju tikai par konkrēto būvi: vai būs ērti, praktiski, vai pietiekami labi nostrādāts, kā labāk to ekspluatēt?
Pabeidz un aizmirsti, nāk nākamais objekts?
Gluži tā nav. Kaut kas jau vienmēr paliek. Brauc garām un atceries. Dažreiz satiec cilvēkus, skaties – joprojām tie paši īpašnieki, pasūtītāji, ar kuriem bijusi sadarbība. Citreiz cilvēki mainās. Saku, ka kādreiz šo māju būvēju. Pašreizējais saimnieks parāda. Ja tā būvēta pirms desmit, piecpadsmit gadiem, varbūt jau nepieciešama modernizācija vai pārbūve, jo daudz kas jau nolietots.
Kas tevi kā inženieri saista objektos?
Katrā ir bijis kas tāds, kas paliek prātā. Vai nu sarežģītas būvkonstrukcijas, vai dizains. Sākotnēji tās bija dažāda dizaina privātmājas Baltezerā, Langstiņos. Apaļas, ovālas, šķības, trīsstūrainas. Tad bija deviņdesmito gadu beigas, Maskavas periods ar ļoti augsta līmeņa apdari un kvalitāti, pēc kādas tobrīd Latvijā vēl nebija pieprasījuma. Pēc tam jau arī te sākās līdzīgas lietas. Sekoja Latvenergo biroja ēkas rekonstrukcija, Audēju ielas nama rekonstrukcija Vecrīgā, Latvijas Bankas naudas glabātavas labiekārtošana, Audi centrs, nams Šokolāde, biroju ēka Matrožu ielā, Torņkalna draudzes nams.
Kādu brīdi strādāji arī Nacionālās bibliotēkas būvniecībā.
Tajā laikā RBSSKALS veica betona karkasa betonēšanu. Tad tur biju. Bibliotēkas būvniecībai tika izveidota spēcīga komanda, kurā bija ļoti interesanti strādāt.
Ja veido jaunu komandu, vai paiet laiks, kamēr cits pie cita pierod, saprot ko no kura var gaidīt?
Katrs objekts atšķiras ar savu specifiku, pēc kuras tad sākas komandas komplektēšana (projekta inženieris, būvlaukuma vadītājs, tehniskā sekretāre utt.). Kāds maina darbu, kāds pastiprina kādu citu komandu, kāds kāpj pa karjeras kāpnēm – no padotā kļūst pa līdzvērtīgu partneri. Tādas 100% nemainīgas komandas vairākos objektos pēc kārtas manā pieredzē nav bijis.
Vai gadījies norauties, bļaut?
Bļāvis esmu, bet to nevar saukt par noraušanos. Celtniecībā citreiz tā ir normāla darba situācija. Gadās, ka esmu diezgan rupjš, citreiz, manuprāt, tā labāk var izskaidrot problēmas būtību…
Mēdz teikt, ka ārsti ir ciniķi. Kādi ir būvnieki?
Kaut kas no cinisma jau ir, nu, nav nekādi romantiķi. Jaunieši ir nedaudz citādi, pieklājīgāki. Padomju skarbo skolu izgājušie no viņiem atšķiras. Pats jau tā īsti padomju būvniecības skolu nepiedzīvoju, bet daudz nācies strādāt ar šo skolu pieredzējušiem augsta līmeņa profesionāliem kolēģiem.
Kāds ir vidējais būvlaukuma cilvēks?
Viņam jābūt universālam, sportiskam, gan pie galda jābūt, gan būvē. Viņam nav attaisnojoša iemesla, lai neierastos darbā pulksten astoņos. Lai kas bijis iepriekšējās dienas vakarā, ja sarunāts, tad sarunāts. Viņš nevar būt priekšnieks tāpēc, ka balta ķivere. Viņam jābūt autoritātei.
Cik agri esi ieradies objektā?
Man patīk būt agri, reizēm pat pusseptiņos.
Un vēlākais laiks, kad vēl esi objektā?
Ir bijis, ka vairākas dienas neizeju no objekta, bet tas nav pareizi. Tagad cenšamies saplānot, lai tā nebūtu.
Kas tevi motivē katru dienu doties uz darbu?
Man patīk tas, ko daru. Es neredzu sevi citā jomā. Viss, ko daru, ir paliekošs. Cenšos darīt tā, lai būtu skaisti un patīkami visiem. Visu var redzēt. Tas sagādā prieku, staigājot pa pilsētu, braucot pa Latviju.
Kas tev ir objektu objekts?
Tādu vienu nevaru nosaukt, jo katrā bijis kas īpašs: iekšējā apdare, sarežģītas būvkonstrukcijas, betona fasāde, pamesta ēka Vecrīgā, slimnīcas rekonstrukcija ar īpašu specifiku, jo slimnīca nevienu dienu nepārtrauca uzņemt un ārstēt pacientus.
Vai visu dzīvi sevi redzi tikai būvlaukumā, varbūt vēlies būt valdes priekšsēdētājs?
Biju tādā amatā… (Domā.) Mani vairāk saista būvlaukums, darbs kabinetā ar laiku nomāc.
Kas tev ir izaicinājums būvniecībā?
Šausmīgi bail no augstuma. Augstceltnes būtu liels izaicinājums. Dziļi pazemē arī nav būvēts.
Kā tad kalnos tiec ar sevi galā?
Slēpošana ir tik liels hobijs, ka pacēlāja vagonā spēju atrasties, vienīgi zinot, cik pēc tam būs labi.
Vai ir bijis tā, ka kāda objekta dēļ nevari aizmigt?
Kādreiz tā bija diezgan bieži, pašreiz cenšos, lai tas būtu retāk. Ja tās domas ir un dikti traucē, atrodu kādu sentēvu metodi…
Ja gribas aizbēgt no sabiedrības, dodies makšķerēt?
Jā. Atkarībā no sezonas vai nu Latvijā, vai Zviedrijā.
Ko ķer?
Faktiski tikai līdakas, taču cenšos laist vaļā. Ģimene gan vēlas kādu svaigu zivi, tāpēc visas tomēr nelaižu vaļā (smejas).
Pašam negaršo?
Garšo.
Kur ir tava vieta, kur tu jūties kā zivs ūdenī?
Latvijā! Kurzemē. Senči nāk no Kurzemes.
Tavs labākais dzēriens, labākā vieta…
Nav tāda favorīta visiem dzīves gadījumiem. Viss atkarīgs no vietas, gadalaika. Savā reizē diezgan labs ir kalvadoss, citreiz bērzu sula, ko katru gadu ievācam diezgan iespaidīgos apjomos. Vieta noteikti saistīta ar ūdeņiem. Ja zvejošanas laiks, tad Kurzemes upe vai ezers, ja nav zvejošanas laiks, tad kāds slēpošanas kalns. Pēc aktīvās atpūtas ļoti labi jūtos savā pirtī, kuru cenšos izkurināt reizi nedēļā. Par laika apstākļiem sevišķi nepārdzīvoju. Man ir visiem gadalaikiem atbilstošs apģērbs.
Kur tev ir par šauru?
Vienā telpā, kabinetā….
Tev ir māja un suns?
Māja ir, bet suņa nav. Ir kaķis, un vairākus gadus bija dekoratīvais trusis.
Pats taisi labu dzērienu…
Jā, savam priekam, kas nāk ciemos, tos pacienāju. Bet tas ir darbietilpīgs process, nav jau laika. Liepājas slimnīcas otro kārtu ceru nodot līdz ar ābolu laiku, tad varbūt atļaušos kādu nedēļu atvaļinājuma. Varbūt sanāks laiks arī pagatavot dzērienu, kas ir vēl viens mans vaļasprieks.
Kādu gribētu nākamo objektu?
Vēl jau Liepājas slimnīca ir jāpabeidz – priekšā ir trešā un ceturtā būvniecības kārta, kurā vēl ir ļoti daudz darba.
Vai savu māju pats cēli?
Blokus nemūrēju, bet pie apdares darbojos ar patiku: līstītes, trepes, koka grīdas, iebūvētās mēbeles. Mans vecaistēvs savulaik bija galdnieks, septembrī viņam palika 95 gadi. Arī man patīk šad un tad kaut ko uzķimerēt no koka.
Vai laiku pa laikam gribas kaut ko pārbūvēt?
Tādu pārbūvēšanu laiku pa laikam neatzīstu. Jau sākumā izvērtēju, nesamierinos ar neērtībām vai brāķi. Ir nācies šo to pārtaisīt, ja šķitis, ka ekspluatācijas laikā nebūs ērti vai vizuālais izskats nav bijis īsti pieņemams. Uzmūrētu kamīnu esmu pilnībā izjaucis. Kad tas tika pabeigts, sapratu, ka nav labi. Jā, pats zīmēju, uztaisīts tieši tā, kā prasīju, bet nav… Pasaucu sievu un dēlu. Viņi skatās. Skaidrs. Saku dēlam, lai nes instrumentus un paliktņus, kamēr kamīns vēl nav līdz galam sacietējis. Otrā rītā atnāk meistars un nesaprot, ko izdarījis nepareizi. Saku, ka viss pareizi un es par to samaksāšu. Tā mana kļūda. Ir lietas, pie kurām pierodi, bet, ja uzreiz saproti, ka nav un nebūs, nevajag mocīties un samierināties.
Un kamīna nav?
Ir, tajā pašā vietā, tikai citāds, tāds, kas iederas.
Pasūtītājs arī tā dara?
Jā, arī pasūtītājs ir nojaucis visu, bet tā ir viņa izvēle. Ir bijuši gadījumi, kad darbiniekiem saku: pārtrauciet krāsot, būs citādi. Ja pasūtītājs tā vēlas, viņš maksā. Nevajag sadzīvot ar to, kas nepatīk. Ja pasūtītājs saka, ka ir forši, ja viņš tā vēlas, tad būs. Vienīgi iebilstu, ja redzu, ka laika gaitā var rasties kāda problēma. Citādi ir projekts, ir rasējums, ir darbs. Katrs dzīvo tādā vidē, kāda viņam ir pieņemama. Darbā viena, mājās cita.
Mārīte Šperberga
Foto no Edgara Brieža personiskā arhīva