DIDZIS JAUNZEMS

Latvijas Arhitektu savienība Didzi Jaunzemu nodēvējusi par vienu no spilgtākajiem jaunās paaudzes arhitektiem. Viņš saņēma “Būvindustrijas lielo balvu” līdz ar titulu “Gada jaunais arhitekts 2019”. Didzis jau studiju laikā “Erasmus”programmā papildināja zināšanas Milānas Politehniskajā universitātē Itālijā un Eiropas Ekonomikas zonas apmaiņas programmā Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē Trondheimā. Piedalījies arhitektūras plenēros Ķīnā un Šveicē.

Astoņus gadus augstskolā vadāt lekcijas par arhitektūras dizainu. Kā jaunu cilvēku var pierunāt kļūt par pasniedzēju?

– Uzaicināja. Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA tikko bija izveidota Arhitektūras fakultāte. Kopā lēmām, ko studentiem mācīt, kādai vajadzētu būt sistēmai. Iegūta akreditācija. Taču tagad darba apjoms tā pieaudzis, ka vairs nevaru savienot ar darbu birojā “DJA”, tāpēc augstskolā piekritu būt tikai diplomdarbu aizstāvēšanas komisijās. Diemžēl studenti kļūst aizvien nemotivētāki un bieži nenovērtē to, ko darām. Izlēmu darīt ko citu.

 

Tomēr profesionālais sākums jums ir ārzemēs?

– Pēc universitātes beigšanas vairākus gadus strādāju Nīderlandē, arhitektu birojā “OMA”. Guvu jaunas zināšanas, lielu pieredzi. Tur atlasīti vislabākie arhitekti, tiek radīti visgrandiozākie projekti. Pasaulē tas ir TOP līmeņa birojs. Tomēr arī tur pēc dažiem gadiem radās sava veida rutīna un nepieciešamība doties tālāk. Kur? Uz citu biroju? Jebkurš cits būtu kādu līmeni zemāk nekā “OMA”. Tad ko? Radīt savu? Bija sākti nelieli objekti Latvijā, to vidū Likteņdārza skatu terase. Nolēmu atgriezties dzimtenē.

 

Tā radās doma par savu uzņēmumu?

– Ja esi strādājis pasaules līmeņa TOP birojā, kas diktē pasaules arhitektūras tendences, iet uz jebkuru Latvijas biroju būtu kāpšana atpakaļ. Ja gribas kaut ko citu vai vairāk, vienīgais veids, kā to sasniegt, ir radīt kaut ko savu.

 

Jūs neierasti arhitektam esat saistīts ar scenogrāfiju.

– Pirmo scenogrāfiju uzaicināja taisīt “Lielajai mūzikas balvai”, režisors Roberts Rubīns bija redzējis manu studiju gadu diplomdarbu. Viņš vēlējās ko līdzīgu uz skatuves. Tas arī bija brīdis, kad likās – ir vērts braukt mājās, jo ir, ko darīt. Ja vienu scenogrāfiju un nākamo uztaisa labi, tad ir divi citi piedāvājumi. No nākamajiem diviem rodas vēl četri. Jā, mana pamatizglītība ir arhitekts, un scenogrāfija ir kaut kas cits. Ieraudzījām sava veida nišu starp abām nozarēm. Scenogrāfs var izdekorēt gatavu telpu, bet arhitekts var radīt arī pašu telpu. Sākām veidot skatuves. Pēc tam parādījās sasaiste ar ainavu arhitektūru, tapa vides objekti. Manevrējot starp scenogrāfiju un arhitektūru, atradām starptelpu, savu nišu. Viss starp scenogrāfiju un arhitektūru mums ir interesants.

Varbūt amizanti, bet esam tikpat kā monopolizējuši visu Latvijas gada balvu scenogrāfijas Latvijā. Astoņus gadus esam veidojuši scenogrāfiju “Lielajai mūzikas balvai”, arī “Arhitektūras balvai”, šogad “Medicīnas gada balvai”, divus gadus “Sporta gada balvai”. Scenogrāfija ir īslaicīgas mākslas nozare, un dažkārt pastāv diskusija, vai pasākumam vajag scenogrāfiju, varbūt tomēr kādai skolai par to pašu naudu nomainīt jumtu? Tomēr, ja visi domās tikai praktiski, sirdij nekā nebūs. Tad būsim emocionāli tukši praktiķi.

 

Un tad nokļuvāt operā?

– Scenogrāfijas operām nāca pēc dažādiem sarīkojumiem, skatuvēm, vides objektiem. Opera ir nākamais līmenis. Jebkura scenogrāfija ir daļa no mūzikas, daļa no uzveduma, bet operā tas ir daudz dziļāk integrēts. Pasākuma skatuvei ir labi jāizskatās, operā ne vienmēr būs ambīcija, ka jābūt ļoti skaisti. Scenogrāfija ir sasaistīta ar libretu, mūziku un ir tikai kāda daļiņa no tā, kas notiek uz skatuves. Latvijas Nacionālajā operā kopā ar režisori Margo Zālīti iestudējām poļu dramaturga Kristiana Ladas operu “Izvirtības hronika” jeb “The Rakes Progress”. Kristians pēc tam pats kļuva par režisoru, kopā ar viņu iestudējām vairākas starptautiskas operas – divas Polijā un tagad, kaut arī pandēmija, divas Šveicē, Austrijā un Dānijā. Operas plāno daudzus gadus uz priekšu, tāpēc darba ir pietiekami daudz.

 

Kur paliek arhitekta ambīcijas par kaut ko visai sabiedrībai redzamu, ilgstošāku?

– Pirms vairākiem gadiem bija brīdis, kad sākām domāt – pag, mēs taču esam arhitekti! Ko mēs te ņemamies ar scenogrāfijām? Jā, tas ir interesanti, bet tās ir īslaicīgas, gaistošas. Tu esi mācīts radīt paliekošākas lietas. Pamēģināsim taisīt arhitektūru!

Tas bija smagākais gads manā dzīvē. Maz gulējām un daudz strādājām, uztaisījām kādus astoņus darbus konkursiem. Ieguvām pirmās vietas, dažkārt bijām pirmajā trijniekā. Bet pie pasūtījumiem netikām birokrātijas un citu sarežģītu sistēmu dēļ, arī tāpēc, ka dažkārt konkurss bija formāls, jo, izrādās, arhitekts jau bija sarunāts, citos gadījumos likāmies par jauniem, lai mums uzticētu lielu projektu, lai gan bijām uzvarējuši.

Nu ir tīra sirdsapziņa, ka pamēģināts arī tīrais arhitektūras veids. Kādā sarunā arhitekte Linda Krūmiņa teica: «Didzi, kāpēc tik ļoti tiecies pie arhitektūras, ja tev ir sava niša? Didzi, cieni nišu!» (smejas) Tad nolēmu, ka jāplūst pa straumei, gan jau tā aiznesīs tur, kur jābūt. Ņemam tos projektus, kas nāk.

Vēlāk sekoja scenogrāfijas, skatuves, no skatuvēm – vides objekti, no vides objektiem – ainavu arhitektūra. Caur scenogrāfijām atgriezāmies pie arhitektūras. Šogad, piemēram, veidojām Ludzas pilsdrupu labiekārtojuma projektu. Pašvaldība bija redzējusi vairākus mūsu vides objektus Latgalē. Lūznavas muižai veidojam parka attīstību. Tas izrādījās pareizākais veids, kā darboties.

 

Jūs sevi reklamējat, lai iegūtu pasūtījumus?

– No reklāmas darbi nenāk. 90% gadījumos esam ieteikti. Tāpēc kvalitātes latiņu cenšamies turēt augstu. Tas izpaužas ne tikai dizainā, bet visur, arī termiņos. Arhitektūras pamatzināšanas ļauj uzreiz saprast, kā ideju uzbūvēt. Operas ir pārsteigtas, jo radušas, ka ir tikai bilde un to realizē tehniskais personāls. Mēs zinām, kā radīto ideju realizēt pašiem. To ļoti novērtē.

Scenogrāfijas ir ātrāki un dinamiskāki projekti. Arhitektūra ir ilgāks process – gads zīmēšanai, vēl gadi būvēšanai. Vajadzīga liela pacietība.

Mums tie darbi ir puse uz pusi. Ir arhitektūras ilgtermiņa objekti un ir vides objekti, un scenogrāfijas, kas ir īstermiņa projekti.

 

Jums ir skaisti darbi Balvos, Viļakā, Ludzā, Kārsavā, Valmierā. Kā šīs vietas iegūst jūsu darbus?

– Mūs parasti izvēlas pasūtītāji, kas redzējuši mūsu darbus citur, bet pārsvarā piedalāmies konkursos. Ziemeļlatgalē vairākās pilsētās, lai starp tām veicinātu tūrismu, bija iecere veidot vides objektus, kas veltīti dabas stihijām. Piedalījāmies trīs objektu konkursos un visiem trim arī ieguvām pasūtījumu. Citi darbi nāk no šiem, piemēram, Kārsavas objekta Uguns. Kad to uzbūvējām, bija daudz publikāciju pasaules medijos. Francijā festivāla “Annecy Paysages” rīkotāji bija redzējuši ilustrāciju un vēlējās tieši tādu objektu savā ainavu arhitektūras festivālā. Teicām, ka varam ko citu speciāli festivālam izveidot, lai būtu interesantāk, bet viņi vēlējās tieši Uguns paviljonu. Nākamajā gadā viņi mūs aicināja radīt ko citu. Tapa Pinumu paviljons. To pamanīja nekustamo īpašumu attīstītāji no Parīzes, janvārī viņiem sākām veidot vides objektu dzīvojamā un biznesa rajonā. Attīstītājs publisko telpu vēlas papildināt ar dažādiem vides mākslas objektiem.

 

Dabas koncertzālēs savienots viss: zinātne, dramaturģija, māksla, mūzika, gaismas. Kur jūs gūstat gandarījumu, ja šis darbs ir teju tikai mirklim?

– Dabas koncertzāles un citi līdzīgi projekti rada emocijas. Tās gūstam mēs un arī pasākumu apmeklētāji. Arhitektūra tiek veidota ilgtermiņam, tai jābūt racionāli pamatotai – tādai, kas būs aktuāla dažādos laikos. Mājas neveidojam ar superkošām fasādēm, videoprojekcijām, jo tas ātri apnīk. Skatuvi vai kādu paviljonu veidojot īstermiņā, kompresējam visu emociju gammu vienā dienā vai pat dažās stundās, un tāpēc tās ir daudz spilgtākas nekā tās emocijas, kas ēkai tiek izlīdzsvarotas daudzu gadu garumā. Tās emocijas, ko radām sev un citiem, mums ir pietiekamas, lai interesanti būtu radīt arī šos īstermiņa objektus. Īstermiņa būvēs var atļauties eksperimentus, ko ēkā tās klasiskajā izpratnē nevar.

 

Kuri ir jūsu jaunākie darbi?

– Strādājam pie Ventspils zinātnes centra ekspozīcijas. Piedalījāmies konkursā arī par ēkas projektu, bet uzvarēja lietuviešu arhitekts Audrjus Ambrass. Toties mēs ieguvām iespēju iekārtot 2000 m² ekspozīcijas telpu. Pēc gada jāpabeidz.

Nesen Jūrmalā, Jaundubultu skvērā, nodevām interesantu vides objektu, kas izskatās kā čiekurs, tāpēc kādā brīdī tā tika nodēvēts. Tas kaut kādā veidā ir daudzu mūsu objektu apvienojums. Esam iemācījušies strādāt gan ar parametrisko arhitektūru, gan metālu. Pašiem prieks, ka tas ir kas pastāvīgs. Prieks, ka šis ilgtermiņa objekts ir nozīmīgā pilsētā, tuvai Rīgai, un projektam izvēlējās mūs.

 

Jums birojā ir vairāki cilvēki?

– Pašlaik esam seši. Tas palīdz. Katram ir kāds ilgtermiņa darbs un sava specifika, bet, piemēram, vakar (saruna notika 16. decembrī – aut.) saņēmām aicinājumu milzu vides objektam Rīgā. Pāris dienu visi ģenerējām idejas. Mums ir pietiekams resurss, lai varētu radīt arī ātras idejas. Katram ir sava specifika un spēcīgās puses. Dažus vairāk interesē arhitektūra, citus – scenogrāfija. Mums ir jauni, nesen no universitātes nākuši kolēģi. Mūsu darba nišu nemāca augstskolā, tāpēc kāds pusgads aizrit, līdz cilvēks saprot, kā mēs domājam, kā strādājam. Klasiskā arhitektu birojā arhitektūras students ātrāk saprot, kas ir kas.

Daži bijušie darbinieki tagad radījuši savus birojus, bet viņus neuzskatām par konkurentiem. Mums ir specifisks klientu loks, kuru iegūstot aizritēja teju astoņi gadi. Reputācijas un biroja pazīstamības iegūšana prasīja visus šos gadus. Pusgada vai gada laikā diezin vai to var panākt. Katram jau ir savs skatījums. Lai taisītu kaut ko līdzīgu, ilgi jāstrādā.

 

Vai var pateikt – lūk, tas ir konkrēta arhitekta rokraksts?

– Mēdz tā būt. (domā) Vai tas ir labi vai slikti? Es laikam būtu priecīgāks, ja nevarētu pazīt rokrakstu. Lai kā cenšamies, pieļauju, ka kaut kādas situācijas atkārtojas. Ja rokraksta nav, tu neatkārtojies, katru situāciju, darbu vērtē individuāli. Ja rokraksts nepārtraukti saglabājas, tad varbūt spēlē savs stils. Lielākais kompliments būtu, ja vienotā rokraksta nebūtu. Tas nozīmē, ka ikvienu situāciju spējam skatīties kā no baltas lapas. Ļoti bieži ir tā, ka pasūtītājs ieraudzījis kāda arhitekta ēku un vēlas ko līdzīgu. Tāpēc tas ir koks ar diviem galiem. Lūk, pasaulei ir Zaha Hadida un Deivids Čiperfīlds! Viņiem jūt rokrakstu stilā un vizuālajā tēlā. OMA, kur savulaik strādāju, svarīgāks bija domāšanas veids, koncepcija un tad vizuālais tēls. Ir biroji, kuriem nozīmīgas detaļas.

 

Vai jums ir autoritātes arhitektūrā?

– Ir divi pretstati. “OMA” ar Remu Kolhāsu priekšgalā, kuram ir ļoti konceptuāla arhitektūra, un cits arhitekts Pēteris Zumtors Šveicē, kuram svarīgas detaļas, materiālu salikumi, kā flīze satiekas ar koka sienu. Abiem esmu sekojis līdzi. Studiju laikā abiem arhitektu birojiem sūtīju portfolio. Šveicē trīs reizes atteica, bet pieņēma OMA Nīderlandē.

 

Kā aizbēgt no rutīnas un nepārtraukti ģenerēt idejas?

– Mums radošumu uzturēt palīdz projektu dažādība. Ja projektētu tikai dzīvojamās mājas vai viesnīcas, rutīnai būtu iespēja iezagties daudz ātrāk. Mums projekti ir, sākot ar parkiem un beidzot ar operām. Dažādie projekti prasa atšķirīgu pieeju. Viens objekts Pļavniekos bija jārada trīs dienās. Termiņu dēļ nav iespējams radīt kaut ko absolūti jaunu, tāpēc veidojam no trim mūsu zināmiem projektiem vienu, jo ir pārbaudīts, ka tas strādā. Konkursu pilsēta organizēja ļoti īsā termiņā. Nevēlējāmies startēt ar nepārbaudītu ideju, riskēt. Ne pārāk bieži, bet tādas situācijas arī gadās.

Labprāt strādājam ar koku – Likteņdārza terase, Valmieras terase, Uguns objekts un citi. Bet patīk arī kaut kas pilnīgi pretējs dabiskajam – strādāt ar plastmasu un metālu. Plastikāts nav ekoloģisks materiāls, bet to var interesanti gaismot, metālam ir dažādi atspīdumi. Īpašību dēļ patīk nerūsējošais tērauds.

 

Kas īsteno jūsu vides objektus?

– Tie pārsvarā ir pašvaldību pasūtījumi. Ja ir būvniecības iepirkums, to organizē pašvaldība, bet vides objekti un ekspozīcijas tiek prasīti kā pabeigti darbi. Mums gadu gaitā izveidojusies sadarbība ar videomāksliniekiem un būvniekiem, kas veido netradicionālus objektus, ir multimediju partneri. Ventspils zinātņu centram visu ekspozīciju, sākot no idejas līdz realizācijai, veidojam kopā ar sadarbības partneriem.

 

Dzirdēju sakām, ka arhitekts savā būtībā ir vientuļš. Vai tiesa?

– (domā) Grūti pateikt, varbūt tāpēc, ka ierasts daudz strādāt. Bet vientuļš arhitekts nevar būt, jo viens nevar strādāt. Varbūt maz laika atliek citām lietām, jo daudz paņem darbs. Bet darbam veltītais laiks ir atkarīgs no tā, ko vēlies sasniegt. To esmu teicis arī studentiem. Var strādāt birojā par konkrētu algu un noteiktu darba laiku, cits līmenis ir tad, ja gribas ko vairāk, tad arī smagāk jāstrādā. Katrs var izvēlēties vēlamo. Ja gribas daudz sasniegt, tad daudz jāstrādā, maz laika atliek kam citam.

 

Jums piemītot mūsdienīga arhitektūras valoda.

– Tas droši vien ir par sava veida rokrakstu. Mēs bieži vien ne tikai arhitektūrā, bet arī scenogrāfijā un vides objektos neslēpjam nesošas konstrukcijas, necenšamies visu apdarināt. Vienmēr paticis neslēpt struktūras, stāstīt par tām. Vēlamies un cenšamies arī ļoti funkcionālās lietās atrast skaistumu. Skulpturālisms tāpat ir funkcionāls. Formai ir nozīme. Taču visam, ko veidojam kaut vai kā skulptūras, ir racionāls pamatojums. Arī visam mākslinieciskajam ir racionāls pamats.

 

Vai var gadīties, ka divi dažādi arhitekti domā un rada ko līdzīgu?

– Tā var būt. Bieži vien sekojot līdzi tam, kas radīts pasaulē, varbūt nevilšus ietekmējamies. Ja seko modes un dizaina tendencēm, var gadīties, ka tiek radītas līdzīgas lietas. Tas varētu būt arī neapzināti. Bijis arī tā – veidojam kaut ko un esam pārliecināti, ka tas ir mūsu radīts, taču pusceļā ieraugām ko līdzīgu. Taču, ja arī kāds domā līdzīgi, galarezultāts atšķiras. Globalizācijā viss ir iespējams, pat nevis kopējot vienam otru –, iespaidojoties no tendencēm pasaulē, rodas līdzīgas lietas.

 

Kas ir mūsdienu arhitektūra?

– (domā) To, kas ir mūsdienu arhitektūra, varēsim pateikt pēc gadiem 50, kad atskatīsimies un apkoposim laikmetīgo arhitektūru, kad var definēt – lūk, šim laikam šis ir bijis raksturīgs. Vieglāk izmērāms varbūt ir kādu materiālu lietojums konkrētā periodā.  Koka konstrukcijas, kas atkal tiek plaši izmantotas līdz ar CLT tehnoloģijas attīstību vai plaši stiklojumi. Latvijai mūsdienīgā arhitektūra, šķiet, vairāk ir nevis konceptuālā arhitektūra, bet kaut kāds mums raksturīgs minimālisms, materiālu salikums, kā materiāli tiek izmantoti, kā veidota forma, proporcijas.

Var teikt, ka arī arhitektūrā viss ģeniālais ir ļoti vienkāršs. Tas ir sarežģītākais uzdevums, augstākā māksla – no milzīga apjoma informācijas radīt ko vienkāršu, kas apkopo visu plašo informāciju minimālā atbildē uz daudziem jautājumiem.

 

Kā pandēmija ietekmē arhitektu dzīvi un darbu?

– Ir pasūtītāji, kas apdomīgāk rīkojas ar naudu. Iepauzē. Bet privātmāju pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums. Daļa vēlas izolēties. Un tie, kam nauda ir visos laikos, izvēlas būvēt tagad, jo pašlaik darba izmaksas ir mazākas nekā agrāk, lai gan būvmateriāli ir dārgāki. Scenogrāfijā patlaban nenotiek nekas. Latvijā šajā jomā esam dīkstāvē, bet radām scenogrāfijas ārzemēs, jo tās tiek plānotas krietni uz priekšu un tiek strādāts pat pie 2023. gada izrādēm.

Arhitektūra man ir dzīvesveids. Strādāju gandrīz bez brīvdienām. Strādāju daudz, un tā ikdiena saplūst ar darbu vienā masā, un tas man patīk. Man šķiet, ka tā ir interesantāk, nevis sadalīt dienu: strādāju astoņas stundas un gaidu, kad beidzot varēšu pēc darba dzīvot.

Nodarbojos ar sportu, ziemā peldu, cik tas iespējams, patīk makšķerēt. Tagad gan nekāpju uz ledus. Agrāk bijuši piedzīvojumi. Esmu peldējis uz ledus gabala kā Nāves ēnā. Visādi bijis. Tagad aizvien mazāk laika citām aktivitātēm. Adrenalīna devu var iegūt arī arhitektūrā. Sevišķi emocionālajos vides objektos, dabas koncertzālēs. Tas ir – radīt citiem un reizē arī sev svētkus, pārdzīvojumu. Jā, tas ir darbs un arī sava veida izklaide.

 

Ko jums nozīmē apbalvojums?

– Ir balvas, kur katrai ir savs svars, un ir balvas – kārtējā, noliksim skapītī… “Būvindustrijas lielajai balvai” – “Pamatakmenim” – ir gan fizisks, gan emocionāls svars. Svaru jūtu arī “Arhitektūras balvai”. Nozīme ir tam, ka esi pamanīts pat tad, ja nenodarbojies ar arhitektūru klasiskajā izpratnē. Tātad ceļš, ko esmu izvēlējies, ir interesants arī citiem, pieņemams un pareizs. Tas iedvesmo turpināt iesākto.

 

 

Darba pieredze:

 birojā “Lauku dzīve” – Skrundas muižas kompleksa rekonstrukcija, dzīvojamo ēku projekti;

 arhitektu birojā “Jaunromāns un Ābele” – Likteņdārza skatu terases un paviljona tehniskais projekts;

 arhitektu birojā “Saunders Architecture” Bergenā Norvēģijā – Mērfija villa Kanādā, rindu mājas Bergenā;

 arhitektu birojā “OMA” jeb “Office for Metropolitan Architecture” Roterdamā Nīderlandē – projekti Francijā, Krievijā un Tuvajos Austrumos;

 2012. gadā nodibinājis arhitektu biroju “DJA – Didzis Jaunzems Arhitektūra”;

 biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA lektors studiju kursam “Arhitektūras dizains I “ un “Arhitektūras dizains II.”

 

Nozīmīgākie projekti:

 ekspozīcija “Leģenda par dzelzs bruņinieku” Rīgas Motormuzejā, Likteņdārza skatu terase, Lūznavas muižas parka attīstības vīzija, Ludzas pilsdrupu labiekārtojuma projekts, gājēju ceļš un skatu terase Valmierā;

 vides objekti – paviljons, arhitektūras, gaismas un skaņas instalācija “Parametriskais ledājs” Rīgas Doma dārzā, “Sniega bumba” Rīgā, “Ūdens” Viļakas novadā, “Gaiss” Balvu novadā, paviljons “Uguns” Kārsavas novadā, paviljons “Kaleidoskops” Rīgā;

 scenogrāfijas – XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku atklāšanas koncerts (2015), paviljons un laboratorijas pasākumiem “Dabas koncertzāle” (2013, 2015, 2016, 2017), koncerti “Lielā mūzikas balva” (Rīga, 2012, 2013, 2014, 2015, 2016, 2017), koncerts “Vulkānu simfonija” (2018), operas “Izvirtības hronika” (2018), “Nabuko”(2018), “ I Capuleti e I Montechi “ (2018), deju uzvedums “Abas malas” (2018).

 

Apbalvojumi:

 “Latvijas dizaina gada balva 2013” – atzinība;

 “Latvijas dizaina gada balva 2014”;

 “Latvijas pasākumu producentu (LAPPA) gada balva 2015”;

 “Lielā mūzikas balva 2018”– “Gada koncerts” par Jūrmalas festivāla atklāšanas koncertu “Dzimuši Latvijā”;

 “Latvijas arhitektūras gada balva 2013” par objektu “Skatu terase ar paviljonu” piemiņas parkā Likteņdārzs – ar arhitektu biroju “Jaunromāns un Ābele”;

 “Latvijas arhitektūras gada balva 2015” par paviljonu un laboratorijām “Dabas koncertzāle”;

 2018. gadā iekļauts “Latvijas arhitektūras gada balvas 2018” finālā par paviljonu “Dabas koncertzāle 2017”.

 

 

Mārīte Šperberga

Foto: Didža Jaunzema privātais arhīvs

 

Publicēts žurnālā “Būvinženieris”  2021. gada februārī