ARVIS MŪRNIEKS

Pārliecinošs profesionālis, vienlaikus ļoti cilvēcīgs, draudzīgs, izpalīdzīgs, atvērts un pozitīvs – šis ir tikai viens no daudziem raksturojumiem, ko kolēģi veltījuši apbalvojuma Būvindustrijas lielā balva laureātam, SIA RERE Būve projektu direktoram Arvim Mūrniekam.

Ar Arvi iepriekš sarunātā intervijā tiekamies uzņēmuma BERERIX birojā – vietā, kur pa logu lieliski un uzskatāmi var redzēt viņa pašreizējo darbalauku – Rail Baltica Centrālās stacijas būvlaukumu. Runājam par profesiju, bijušajiem un esošajiem projektiem, būvinženiera izaugsmi un, protams, nedaudz arī par Rail Baltica būvlaukuma jaunumiem, kas raisa pastiprinātu interesi visiem un visur. Jāpiebilst, ka saruna notiek aprīļa beigās, un dažas pārmaiņas, kas intervijā tiek pieminētas nākotnes izteiksmē, žurnāla iznākšanas brīdī jau ir notikušas. Mūsu saruna numura lielajai intervijai nav īpaši ilga, jo Arvis, kā jaušams, nav no garo runu cienītājiem, taču atstāj pārliecinošu iespaidu, ka kolēģu vērtējums bijis precīzs.

Esat Būvindustrijas lielās balvas laureāts kategorijā Gada inženieris/arhitekts 2021. Ko jums kā inženierim nozīmē šāds nozares novērtējums?

– Notikums, protams, ir nozīmīgs. Tas parāda, ka tu kā speciālists tiec novērtēts, pamanīts, un tas ir labs pamudinājums turpināt darīt un darīt vēl labāk, lai iecerētais izdotos. Lai, redzot galarezultātu, cilvēkiem būtu patīkams pārsteigums un arī pašam būtu gandarījums. Tas ir iemesls, kāpēc es šo darbu daru un kāpēc man tas patīk. Protams, svarīgs ir arī darba process, bet patīkamākais ir rezultāts, ko mēs pēc katra projekta finālā redzam.

Katrs objekts ir pienesums sabiedrībai. Manu objektu vidū ir, piemēram, bibliotēka, sociālā dienesta ēka, ugunsdzēsēju depo u. c. Tie visi ir ar pievienoto vērtību, un tas arī ir pozitīvais šajā darbā, kad tu redzi, kā viss tevis kā būvinženiera radītais tālāk noder sabiedrībai, bērniem, dažādiem pasākumiem, ka ēkas tiek ekspluatētas un izmantotas atbilstoši savam mērķim.

Jau deviņus gadus strādājat vienā uzņēmumā. Šajā laikā mainījies gan pats uzņēmums, gan jūsu amati, pienākumi. Bijāt būvdarbu vadītājs, vēlāk projektu vadītājs, tagad – projektu direktors. Vai tā bijusi mērķtiecīga karjera vai likumsakarīga profesionālā izaugsme?

– Personīgi man tas viss izdevies kaut kā dabiski, katrs nākamais solis ir nācis, parādot un pierādot sevi ar darbu un ar rezultātu, ar veiksmīgu sadarbību. Šajā uzņēmumā sāku strādāt 2013. gadā, un kopš tā laika ir bijusi nepārtraukta izaugsme.

 

Kas ir tas, kas piesaista un notur uzņēmumā? Deviņi gadi nav mazs laiks vienai darbavietai…

– Jā, tas ir pietiekami ilgs laiks, bet, ja darbs ir pastāvīgs, ja ir profesionāli kolēģi un profesionālā ziņā izaicinoši objekti, tad arī nav nekāda iemesla kaut ko mainīt. Ja viss apmierina, kāpēc kaut kas būtu jāmaina?

Mazliet atskatoties pagātnē – kā nonācāt līdz būvinženiera profesijai? Ir inženieri, kuriem tā jau ir paaudzēs nostiprinājusies tradīcija.

– Ar mani laikam būs līdzīgi. Tēvs ir būvnieks. Jau skolas laikā vasarās sāku dažādos objektos piestrādāt, un tā viss pamazām arī aizgāja. Tā kā daudz variantu nemaz nebija, kur pēc vidusskolas doties mācīties. Sāku ar Celtniecības koledžu, ko pabeidzu kā būvdarbu vadītājs, pēc koledžas devos uz Jelgavu, uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kur savukārt pabeidzu būvinženierus, un pēdējais posms bija maģistrantūra Rīgas Tehniskajā universitātē.

Laikam jau ir ļoti komfortabli laikus zināt, ko darīsi, kas būsi. Bet svarīgi arī, lai patīk tas, ko dari. Kā noprotams, izvēle bijusi pareiza, un darbs tiešām arī patīk?

– Jā, patīk! Tas jau droši vien ir labākais jebkurā profesijā: tu esi ļoti labs speciālists, ja tev patīk tas, ko tu dari – jo tad tu dari patiesi un no sirds. Tad arī tu izbaudi to.

Kā varat raksturot tos projektus, objektus, kuros esat strādājis – kas pašam no tā visa bijis sirdij tuvākais, tāds, ar ko labprāt palepojaties?

– Ja godīgi, man nav viena tāda īpašā objekta. Tie visi ir ļoti tuvi, katrs ir savā ziņā nozīmīgs un saistās ar iegūto pieredzi un labām atmiņām. Pats pirmais mans projekts uzņēmumā RERE bija Salaspils sporta halle, kurā es strādāju kā darbu vadītājs, un arī šajā pirmajā objektā bija daudz jauna, ko mācīties, guvu jaunu pieredzi un praksi. Līdz tam biju strādājis mazākā uzņēmumā ar atšķirīgu specifiku. Drīz pēc tam man kā darbu vadītājam bija tāds objekts kā Gaiļezera slimnīcas (Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers – red.) Operāciju bloks, kas bija ļoti liels, izaicinošs un unikāls projekts ar dažādām specifiskām tehnoloģijām, materiāliem un risinājumiem – svina paneļiem, gaisa attīrīšanas iekārtām utt. Katrā objektā ir bijis kaut kas īpašs, kas devis gan pieredzi, gan patīkamas atmiņas, veiksmīgi sadarbojoties ar visām iesaistītajām pusēm.

Mans pirmais objekts kā projekta vadītājam bija Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skola Alūksnē. Pēc Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra pasūtījuma Latvijas armijai atjaunojām un pārbūvējām kājniekiem kazarmu. Esošā ēka laika gaitā bija morāli un fiziski novecojusi.

Ar ko šādi armijas pasūtījumi ir īpaši? Stingrākas prasības, speciāls režīms?

– Jā, tur bija īpašs režīms, katrs darbinieks un katrs materiālu piegādātājs bija speciāli jāsaskaņo, lai tiktu iekšā teritorijā, jo tā ir slēgta. Tur nevarēja jebkurš ieiet, nerezidenti vispār nedrīkstēja tur atrasties, visiem, kas šai objektā darbojās, bija jābūt pilsoņiem.

Bijāt tāda interesanta objekta kā Ogres Centrālās bibliotēkas būvniecības projekta vadītājs. Paraksturojiet, lūdzu, šo projektu – ar ko tas ir īpašs savās kvalitātēs, ar ko tas bija īpašs jums pašam kā šī projekta vadītājam?

– Jā, šis objekts noteikti varētu būt no tiem, kas vairāk iespiedušies atmiņā un ir īpašāki par citiem. Nav daudz objektu, kur būtu izmantotas tik dažādas inovācijas, tik liela jaunu lietu daudzveidība. Visos manos iepriekšējos objektos katrā bija tikai mazliet no visa tā, kas te bija vienuviet.

Ogres Centrālā bibliotēka ir pasīvā ēka, tajā ir ierīkota ēku vadības sistēma (BMS), ir saules paneļi, ar kuriem tiek saražota nepieciešamā elektroenerģija inženiertehnisko sistēmu apkalpošanai. Gan iekšpusē, gan ārpusē ir tā dēvētās zaļās sienas – ārpusē tā ir metāla konstrukcija ar speciālām nerūsējošā tērauda stieplēm, pa kurām vīteņaugi kāpelē uz augšu. Respektīvi, tā ir tāda kā zaļā dubultā fasāde. Šī zaļās sienas apakškonstrukcija tika pasūtīta Šveicē.

Iekšpusē zaļās sienas ir divās vietās – starp pirmo un otro stāvu ir kāpnes, un zem tām esošais trīsstūris aizpildīts ar podiņiem un zaļajiem augiem, notiek automātiskā apūdeņošana. Otra zaļā siena ir jumta konstrukcijās iekārta podu sistēma ar zaļajiem augiem, kas tāpat tiek apūdeņoti un izgaismoti ar speciāliem dienasgaismas prožektoriem.

Būvniecības laikā tika veiktas kādas piecas gaisa caurlaidības pārbaudes, respektīvi, gatavos norobežojošo konstrukciju posmus noslēdzām pa daļām un katram atsevišķi pārbaudījām gaisa caurlaidību, lai sasniegtu energoefektīvas pasīvās ēkas gaisa caurlaidības rādītājus.

Protams, bez visa tā ēkai ir ļoti energoefektīvi logi. Visas pirmā un otrā stāva nesošās konstrukcijas ir no koka, no tērauda kon-strukcijām ir veidots vienīgi jumts, kas arī ir ļoti sarežģīts. No metāla sijām tapa speciāli rāmji, un būtībā jumts sastāv no piecām atsevišķām daļām, kur katrai ir arī atsevišķa iekšējā ūdens novadīšanas sistēma. Katrā jumta daļā iebūvēts viens virsgaismas logs, lai nodrošinātu telpās dienas gaismu.

Neviļus rodas jautājums – vai tomēr tas viss nav mazliet pārspīlēti it kā parastai bibliotēkai?

– Manuprāt, ar tām ambīcijām, kādas ir šai pilsētai, nav pārspīlēti. Ogre kā valstspilsēta strauji attīstās – tiek sakārtota infrastruktūra, ielas, ir ēku siltināšanas projekti… Apjomu ziņā pilsēta ļoti strauji iet uz priekšu. Bibliotēkas ēka tiek izmantota daudzfunkcionāli – kā konferenču, dažādu sabiedrisku norišu vieta, tur izvietota arī dzimtsarakstu nodaļa, kas aizņem trešdaļu no otrā stāva.

Jā, ēka ir ļoti piesātināta ar inovācijām, bet uz kaut ko jau ir jātiecas, un šis varētu būt kā paraugs. Protams, visam ir jāizvērtē tehniski ekonomiskais pamatojums, bet mans viedoklis ir, ka šādus unikālus projektus vajag īstenot, lai mūsu būvniecības tirgū un modernajā arhitektūrā būtu kaut kas citādāks, atšķirīgs, no kā gūt jaunu pieredzi. Kādu rozīnīti jau visā vajag!

Pašlaik strādājat Rail Baltica objektā par projekta direktora asistentu. Kādi tur ir jūsu pienākumi?

– Šai projektā darbojos jau aptuveni gadu, tiklīdz pabeidzu strādāt Ogres bibliotēkas objektā.

Esmu projekta direktora palīgs, un mans pienākumu spektrs ir kaut kas līdzīgs kā iepriekšējos projektos. Sekoju līdzi apakšuzņēmēju līgumiem, materiālu sagādei, darbu grafikam, būvniecības procesam. Respektīvi, raugos, lai no menedžmenta vadības viedokļa viss ritētu un virzītos, kā vajag.

Projekts, protams, ir milzīgs, un iedziļināties katrā lietā ir gandrīz nereāli, līdz ar to sanāk darboties ar aktuālajām lietām, ar kritiskajiem jautājumiem, kas ir steidzami un var ietekmēt turpmāko darbu virzību.

 

Kuri ir lielie aktuālie darbi, izaicinājumi pašreizējā Rail Baltica darbu posmā?

– Viss projekts ir sadalīts trīs lielākās zonās. Posms no Lāčplēša ielas līdz Timoteja ielai
ir Austrumu zona, tad ir Centrālās stacijas zona – no Timoteja ielas līdz Gogoļa ielai – un Rietumu zona – no Gogoļa ielas līdz Daugavai. Līdz Daugavai Rietumu zona gan ir tikai pagaidām, jo upes zonā un aiz upes darbi vēl nav sākti, taču Rietumu zona stiepjas līdz pat Jelgavas ielai. Tas jau ir nākamais būvprojekts, kas vēl ir skaņošanas stadijā, tajā ietilpst arī tilts pār Daugavu blakus esošajam dzelzceļa tiltam, un tur darbi varētu sākties nākamā gada otrajā pusē.

Ja runājam par aktuālajiem darbiem, tad Austrumu zonā notiek atbalsta sienas izbūve, sākot ar pāļiem, režģogiem un atbalstsienām, tāpat arī notiek darbi pie pārvada pār Lāčplēša ielu, ir izbūvēti pāļi, un drīz sāksies sienu izbūve. Drīzumā mums vajadzēs slēgt Dzirnavu un Prāgas ielu, kad veiksim daļēju esošā pārvada demontāžu. Vēlāk būs jāslēdz arī Lāčplēša iela, kad montēsim sijas, bet centīsimies satiksmi ietekmēt pēc iespējas mazāk un veikt šos darbus naktīs.

Paralēli Austrumu zonā turpinās tīklu izbūve – ūdensvads, kanalizācija, elektrotīkli. Drīzumā plānojam sākt arī Dzirnavu ielas pārvada demontāžu, tad gan Dzirnavu iela būs uz pāris nedēļām slēgta, tas varētu notikt pāris tuvāko mēnešu periodā (saruna notiek aprīļa beigās – red.).

Centrālās stacijas zonā savukārt ir sākta torņa celtņu montāža, ar kuru palīdzību turpināsies nākamie darbi. Nākamais lielais darbu apjoms Centrālās stacijas zonā ir urbpāļu izbūve.

Tālāk, ejot uz Rietumu pusi, pagaidām aktīvākā darbu zona ir autoosta, kur pabeigta rievsienas izbūve, pašlaik veicam norakšanu un enkurošanu.

Kā noprotams no projekta, likvidēts tiks arī dzelzceļa uzbērums?

– Uzbērums daļēji paliks aiz Timoteja ielas uz Lāčplēša ielas pusi un tirdzniecības centra Titāniks zonā, bet stacijas zonā uzbēruma nebūs, arī autoostas zonā ne, visur varēs dzelzceļam pa apakšu izkļūt cauri. Elizabetes iela tiks savienota ar Timoteja ielu, arī tur pa apakšu varēs izbraukt cauri, un nākotnē tur paredzēta sabiedriskā transporta kustība.

Ilgtermiņā tās ir lielas un pamanāmas pārmaiņas, bet, protams, būs jāpiecieš arī satiksmes un kustības ierobežojumi, citādāk nekā. Arī mums ir sarežģīti būvēt kaut ko centrā, kad ir paralēli jānodrošina arī visa dzelzceļa satiksme, tāpat arī sabiedriskā transporta satiksme un satiksme kopumā. Tas ir liels izaicinājums.

 

Jautājums, kas laikam interesē visus – kad un kādas gaidāmas pirmās lielās redzamās pārmaiņas Rail Balticabūvobjektā? Tagad ir liels būvlaukums, bet kad sāks iezīmēties vienkāršam cilvēkam saprotamas jaunā projekta pirmās aprises – ēkas, transportbūves?

– Austrumu zonā droši vien pamanāmākā pārmaiņa būs, kad nojauks pusi no Dzirnavu ielas pārvada, tāpat iespaidīgs skats būs, kad gada otrajā pusē arī Lāčplēša ielā montēs sijas jaunajām sliedēm. Un stacijas daļā drīz parādīsies trīs lieli torņa celtņi, uz rudens pusi jau sāks slieties pirmās būves konstrukcijas. Citās zonās, kur būvdarbi sākti nesenāk, redzamas pārmaiņas gan vēl mazliet ilgāk jāpagaida.

Lāčplēša ielā esošais pārvads saglabāsies, bet tam līdzās būvēs jaunu. Tādējādi pārvads kļūs krietni platāks, jo klāt nāks Eiropas standarta platuma – 1435 mm – sliežu ceļi. Vecā infrastruktūra – 1520 mm sliežu ceļi – vismaz pagaidām saglabāsies, jo kravu un pasažieru vilcienu satiksme Latvijā tomēr notiek pa vecā Krievijas standarta platuma sliedēm. Protams, varbūt pasaules notikumu dēļ kaut kas pamainīsies, jo dzelzceļa kravu kustība ar Krieviju un Baltkrieviju pastāvīgi samazinās, un būtībā jau mums vajadzētu spiest uz Eiropas tirgu, kur ir Eiropas platuma sliežu ceļi.

Vai jums ir sapņu objekts, projekts, kurā gribētos piedalīties kā inženierim? Kāda jaunbūve, varbūt kāds īpašs rekonstrukcijas vai restaurācijas objekts, kurā varētu ielikties ar visu sirdi un dvēseli?

– Tāda viena konkrēta objekta nav, bet mani vienmēr ir fascinējuši lielie debesskrāpju projekti, augstceltnes – kādā tādā gan gribētos piedalīties. Protams, nerunāsim par Arābijas piemēriem, tur jau ir ļoti lielas, trakas un augstas būves, bet kaut ko uz debesskrāpja pusi jau gribētos gan kādreiz. Nezinu gan, cik tas ir reāli Latvijas apstākļos. Lai gan – mums ir Saules akmens, Zunda Towers torņi… Kādā līdzīgā projektā labprāt piedalītos un pastrādātu.

Bet, kā jau teicu, man katrs objekts ir īpašs un mīļš, viss jau atkarīgs no tā, kā tu pats to projektu veido. Protams, daudz atkarīgs arī no pasūtītāja, būvuzrauga, autoruzraugiem, kāda veidojas sadarbība, saskarsme ar komandu. Komandas darbs, īpaši būvniecībā, ir svarīgs faktors sekmīgai projekta realizācijai. Jā, var pat teikt, ka mans sapņu projekts ir tāds, kur vienmēr ir pretī kompetenti un uz sadarbību vērsti speciālisti. Tas droši vien ir pat labāk un vērtīgāk, un nav svarīgi, vai tas ir debesskrāpis vai cits, varbūt mazāks un vienkāršāks, objekts.

 

Kādas ir jūsu kā būvinženiera profesionālās intereses ārpus tiešajiem darba pienākumiem? Uzzinājām, ka viena interese ir debesskrāpji. Kas vēl saista – varbūt arhitektūra, būvvēsture, kādi tehnoloģiskie procesi?

– Būvniecībā es neieciklējos uz kaut ko vienu. Man patīk izzināt un pētīt visu. Gan re-staurācijas projektus, gan jaunbūves, gan jaunas tehnoloģijas, piemēram, BIM, kas bija Ogres bibliotēkā un ir arī Rail Baltica projektā. Tas ir kaut kas jauns un, manuprāt, ļoti noderīgs. Visi pēdējie projekti man ir bijuši BIM vidē, un tas ļoti atvieglo darbu, ja salīdzinām ar 2D projektiem. Uzbūvējot objektu virtuāli BIM vidē, ir iespēja laikus izķert un novērst iespējamās kļūdas, kādas var palikt nepamanītas 2D projektos, kuros viss ir projektēts vienā līmenī. BIM vidē tu jau uzreiz redzi, ka dažus risinājumus nebūs iespējams īstenot, nepilnības tiek novērstas, un būvniecība pēc tam rit jau daudz raitāk.

Vai varam uzskatīt, ka būvniecība kopumā, nozarē ienākot inovācijām, jaunām tehnoloģijām, materiāliem, risinājumiem, kļūst kvalitatīvāka?

– Jā. Es domāju, ka ir daudz aspektu, kuri ceļ kvalitāti, bet noteikti vieni no kvalitatīvākas būvniecības virzītājiem ir jaunie speciālisti, kuri ienāk tirgū, kuri ir ļoti zinoši gan jaunajās tehnoloģijās, gan projektēšanā, gan materiālos. Protams, arī pašam būvniecības tirgum attīstoties, tā latiņa katru gadu tiek pacelta.

Kvalitātes pienesumu ļoti labi var redzēt, kad būve ir gatava, bet ļoti daudz jau var just būvniecības laikā gan no iesaistītajām pusēm, gan no, piemēram, būvuzraugiem, salīdzinot, kādas prasības bija agrāk, kādas ir tagad, kādi dokumenti, kvalitātes pārbaudes akti ir nepieciešami un kādu nebija agrāk.

Piemēram, tā pati kvalitātes vadības sistēma, kas jau ir iestrādāta likumā un tiek pieprasīta būvniekiem. Lai gan ir arī tādi, kam tas viss ir tikai ķeksīša pēc, tomēr ļoti daudzi pēc tās vadās, strādā un uzlabo būvniecības gaitu.

Kolēģi jūs ir raksturojuši ļoti pozitīvi, arī kā lielisku līderi, kā komandas dvēseli, kā godavīru. Un, ka neslimojat ar zvaigžņu slimību. Viņi paredz, ka ar savu enerģiju sasniegsiet vēl daudzas jaunas virsotnes. Tas ir precīzi?

– Droši vien, ka tā ir (smejas). Bet, kā jau minēju – pašam uz sevi no malas paskatoties un pavērtējot, viss notiek ļoti dabiski, pats par sevi. Jā, katrs jauns projekts ir lielāks, sarežģītāks un apjomīgāks, un, ja jau tavs darbs tiek novērtēts, tad tas acīmredzot arī padodas. Protams, ir liels gandarījums, ka kolēģi labi atsaucas un novērtē sadarbību, jo bez sadarbības jau nebūtu nekā. Tā vajadzīga ne tikai visiem būvniecības projekta dalībniekiem, bet arī iekšēji un savstarpēji savā komandā – lai uzbūvētu objektu, kopā jāapēd puds sāls, un tas veido, stiprina un satuvina komandu.

 

Kādi, jūsuprāt, ir lielie būvniecības nozares izaicinājumi Latvijā? Kas nozari sagaida tuvākā nākotnē? Tagad visu ierasto lietu kārtību grauj karš Ukrainā, cenu kāpums, cenu indeksācijas nepieciešamība…

– Ja runa ir par iesāktajiem projektiem, tad droši vien katram objektam atkarībā arī no finansējuma avota turpmākais ceļš būs atšķirīgs. Ir projekti, kur indeksāciju varēs pielietot, ir tādi, kur nevarēs, un būs jālauž līgumi, tāpat ir arī projekti, kas tiks pabeigti, tikai vēl ir jautājums, par kādiem līdzekļiem…

Par nākotnes projektiem runājot, pagaidām izskatās, ka virzība ir pareiza, un cenu indeksācija, kurai jau bija jābūt visos līgumos, tiks lietota. Un tā jābūt, jo apstākļi, kas rada cenu kāpumu vai kritumu, nav atkarīgi no līgumslēdzēju pusēm, un cenas ir atbilstoši jāizvērtē būvniecības gaitā.

Būvniecības tirgus nākotni paredzu pozitīvu. Ko būvēt, vienmēr ir bijis un būs, kvalitāte paaugstinās. Vai augs apjomi, to mēs vēl redzēsim, droši vien, ka daudz kas atkarīgs no Eiropas, jo daudz projektu ir saistīti ar Eiropas finansēm. Vai varēsim Latvijā būvēt par pašu finansējumu tādā pašā apjomā kā līdz šim, to grūti spriest. Cerams, ka jā.

Daudzas tirgus izaugsmes perspektīvas vismaz tuvākajiem gadiem tiek saistītas tieši ar Rail Baltica projektu, kas esot lielais nozares balsts.

– Protams. Bez Centrālās stacijas jau vēl ir atsevišķs lidostas projekts, ir tilts pār Daugavu, ir dzelzceļa trases izbūve u. c. objekti. Tas ir ļoti liels apjoms, un, protams, tuvākajos gados Rail Baltica projektiem būs nozīmīgs īpatsvars būvniecības tirgū.

Ir izskanējušas bažas, ka nav mums darbaspēka resursu, lai šādu projektu paceltu, un daļa apjomu šā vai tā būs jāuztic ārvalstu uzņēmumiem…

– Gan jā, gan nē. Neapšaubāmi, ka ar iekšējiem darbaspēka resursiem nepietiks, un jau tagad pie mums strādā ārzemnieki – piemēram,Vācijas uzņēmums Bauer izbūvē rievsienas, Šveices kompānija Technoterra veic pāļu darbus… Domāju, arī turpmāk atsevišķi līgumi dažādiem darbu veidiem būs arī ar ārzemju kompānijām.

Tomēr lielākais apjoms noteikti tiks izdarīts ar vietējo kompāniju, vietējā darbaspēka resursiem.

Protams, arī mūsu mērķis ir vairāk darboties vietējā tirgū un to attīstīt, piesaistīt vietējos uzņēmumus, vietējo darbaspēku.

Ja distancējamies no inženierijas, būvniecības, darba – kas aizrauj, interesē, ko labprāt darāt brīvajos
brīžos?

– Mani hobiji ir diezgan dažādi, laikam ejot, tie ir arī mainījušies. Ir viens vaļasprieks, kas visu laiku bijis – man patīk makšķerēšana. Mēdzu aizbraukt pamakšķerēt gan kaut kur tālāk, gan tepat Latvijā, laukos. Patīk kalnu slēpošana, ar ko nodarbojos laikam jau gadus 15. Tagad kopš šīs sezonas ar to sācis nodarboties arī mans dēls, līdz ar to tas sanāk tāds kā ģimenes hobijs. Patīk ceļot.

Uzņēmumā mums ir sava velokomanda, pirms diviem trim gadiem es tajā aktīvāk darbojos un startēju dažādās sacensībās, piedalījāmies arī SEB velomaratonā. Darbs vadībā tomēr ir diezgan sēdošs, un kaut kā ir jāuztur sevi formā. Arī uz trenažieru zāli reizēm vajag aiziet un pavingrot.

Vai šādos brīvajos brīžos izdodas atslēgties no darba? Būt inženierim lielā projektā – tā tomēr ir pamatīga slodze. Vai nenotiek tā, ka arī atpūšoties domās esat darbā?

– Kā kuro reizi. Ja tajā laikā ir liela slodze, tad, protams, ir grūti atslēgties. Bet man ir vēl viena brīvā laika nodarbe, nezinu gan, vai to var saukt par hobiju. Pirms gadiem trim nopirku motociklu, un ar to gan izbraucot var ļoti labi atslēgties. Tas ir lielisks veids, kā izvēdināt galvu. BI

Arvis Mūrnieks, CV

Izglītība:

 Madonas Valsts ģimnāzija

 Rīgas Celtniecības koledža

 Latvijas Lauksaimniecības universitāte

 Rīgas Tehniskā universitāte (maģistrantūra)

Profesionālā pieredze:

 2006. g. – SIA Ceturtais stils arhitekts tehniķis

 2007.–2008. g. – SIA Royal Design Generation arhitekts tehniķis

 2008.–2013. g. – SIA Jēkabpils būve būvdarbu vadītājs, projektu vadītāja palīgs, projektu vadītājs

 2013.–2015. g. – SIA Re&Re būvdarbu vadītājs

 2015. g. – SIA Re&Re projektu vadītājs

 2015.–2020. g. – SIA RERE Būve projektu vadītājs

 2020. g. līdz šim brīdim – SIA RERE Būve projektu direktors

Aktuālais projekts un pienākumi:

Projekta direktora asistents objektā Rail Baltica Rīgas dzelzceļa tilta, uzbēruma un Rīgas Centrālās pasažieru stacijas kompleksās apbūves būvprojekta izstrāde un būvdarbi

Iepriekšējais lielākais projekts:

Projekta vadītājs objektā Ogres novada Centrālās bibliotēkas būvprojekta izstrāde, būvniecība un autoruzraudzība(2019.–2021. g.)

Uldis Andersons

Foto – Sarmīte Livdāne un no Arvja Mūrnieka personīgā arhīva