ARTURS LEŠINSKIS

Profesors Rīgas Tehniskās universitātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūtā. Viesprofesors Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ainavu arhitektūras un būvniecības katedrā. Valdes priekšsēdētājs SIA Lafivents. Viens no vadošajiem zinātniekiem savā nozarē, pētījis enerģijas efektivitāti lauksaimniecības ražošanas ēku ventilācijas sistēmās. 48 gadi nozarē, kas saistīta ar apkuri, ventilāciju, kondicionēšanu. Smagsvars. Arturs Lešinskis. Taču saruna ar profesoru ir viegla, gluži kā rotaļa. Arī par ļoti sarežģītiem jautājumiem. Viņš daudz smejas, bieži piemin likteni, stāsta jokus. Iedomājos, ka tā viņš par ventilāciju un gaisa kondicionēšanu runā ar studentiem. Teoriju un praksi tik cieši sasaista kopā, ka ieinteresē. Būvindustrijas lielajai balvai par mūža ieguldījumu Arturu Lešinski pieteica kolēģi, bet pārsteidzoši daudz ļoti personisku, individuālu atsauksmju par viņu rakstīja gan sadarbības partneri, gan studenti.

Cik lielas ir cilvēka darbaspējas, lai pagūtu teju vai visur: firmā, vairākās augstskolās, nevalstiskajās organizācijās?

Tas viss notiek uz ģimenes un veselības rēķina. Vai ir vērts? Dziļi filozofiski spriežot, droši vien ir, jo katram liktenī ierakstīts, kas jāpaveic.

Varbūt tomēr jāiemācās pateikt nē?

Pamazām mācos. Kad nopietni sāk streikot veselība, tad saproti, ka viss cits ir mazsvarīgi. Ir cilvēki, kuri neiespringst un varbūt ir laimīgāki par tiem, kuri strādā aizrautīgi. Bet es turpinu. Atbalstu jaunos kolēģus un partnerus biznesā, un viņi arī demonstrē izcilas organizatoru un vadītāju iemaņas. Daina Kona, Uldis Pelīte, Madars Zariņš, Andris Krūmiņš, Valdis Šūlbergs, Ivars Vājeiks savulaik bija mani studenti.

Kā pamanāt talantu? Kurā brīdī jaunajam var dot lielāku varu?

Liktenis savedis kopā ar jaukiem jauniešiem, kuriem nesakāpj galvā. Viņi nepārtraukti pilnveido sevi un apzinās, ka neviens nevar zināt visu, tāpēc mācās.

Vai jūs viņus jau augstskolā nolūkojat?

Tā ir priekšrocība. RTU mūsu specializāciju studējošie ir pieprasīti visās Latvijas siltuma, ūdens un arī gāzes saimniecībās. Reti paliek kāds, kas pievēršas ventilācijai un gaisa kondicionēšanai. Tāpēc mūsu nozarē ir specializējušies LLU LIF absolventi. Bet nav jau tā, ka es viņus izvēlos. Bieži vien ir otrādi. Lasu lekcijas un pārliecinu par nozares nozīmi un to, cik tā interesanta.

Studentu atsauksmēs lasāms, ka lekcijas beigās jums aplaudē?

Droši vien tas ir par lekcijām RISEBA Arhitektūras fakultātē, kurā lekcijas lasa vieslektori, izcili arhitekti arī no ārvalstīm, un aplaudēt vieslektoram lekcijas beigās ir dabiski. Ja man izdevies nolasīt lekciju tikpat aizrautīgi, gadās, ka studenti aplaudē. Tas ir tiešām patīkami, bet jāsaglabā veselīga attieksme pret to.

Kādi ir studenti?

Parasti 25 studentu grupā kādi pieci ir «lokomotīves», ko nevajag stimulēt mācīties, bet pārējie ar kaut kādām metodēm jāmotivē. Ir arī tādi, kuri izvēlas krāpties, špikot, meklēt gatavus kursadarbus. Gadu desmitiem strādājot ar studentiem, esmu radījis dažas «policejiskas» metodes.

Kādas tās ir?

Šķiet, esmu ar to slavens. Dzīvojamās ēkas apkures un ventilācijas projekts nav pārlieku sarežģīts, tomēr kursa projekts sadalīts vairākos posmos. Lai studentus pieradinātu pie darba ar konkrētiem termiņiem. Termiņu neievērošana būvniecībā tiek bargi sodīta, bet studentus «apbalvoju» ar papildus stāvu. Ja tas iegūts pirmajos posmos, bēda mazāka, bet, ja esi ceturtajā posmā, divstāvu mājai viss izrēķināts, siltuma zudumi, radiatori zināmi, tad, iegūstot vēl vienu stāvu, jāatgriežas sākumā. Ja neievēro gala termiņu, esmu vēl nežēlīgāks. Ja nav ievērotas formālas prasības, ja projekts nopirkts un students nevar to aizstāvēt, jo neko nesaprot, sūtu uz Sibīriju. Tas nozīmē, ka ēka nu jau vairs neatrodas Liepājā, Daugavpilī vai citviet Latvijā, bet, piemēram, Jakutijā, Novosibirskā vai Norvēģijas ziemeļus. Tas ir bargs sods, jo viss ir jāpārtaisa. Savukārt kādas kļūdas, kas radušās pieredzes trūkuma dēļ, patiesībā apliecina, ka students pats ir strādājis, nevis pircis to darbu, un tās es bargi nesodu.

Ja tik pareizi audzināt reālajai dzīvei, vai sev sagādājat konkurentus vai partnerus?

Ja runa ir par mūžizglītības programmām, energoauditoru kursiem, arī tām mācībām, kurās firmas ieguldīja ES naudu, tad bieži tiešām lekcijas lasu konkurentiem. Taču esmu pārliecināts, ka tas palīdz nozarei un nerada zaudējumus mūsu firmai.

Kāds students par jums rakstīja: godprātīgs un cilvēcīgs. Domāju, ka esat liels demokrāts, bet pēc visa šeit dzirdētā izklausās, ka nekādas demokrātijas nav.

Protams, kaut kādā mērā vērtējums vienmēr ir subjektīvs, un kādam es nodaru pāri. Bet visbiežāk cilvēks pats sevi noliek zem sitiena. Labākie, kas visu izdarījuši paši, augstu novērtē principialitāti. Ja izvelkam tikpat kā visus, tad labākie var pārmest pasniedzējam principialitātes trūkumu. Ja diplomu iedod tādam, kuram nevajadzētu, tiek devalvēts labāko sasniegums.

Varbūt nevajag laist pie aizstāvēšanas, nevis jāļauj «izkrist».

Tieši tā mani kolēģi gan Rīgā, gan Jelgavā uzskata, un gadījumi, kad neaizstāv diplomdarbu, ir ārkārtīgi reti. Uzskatu, ka, tāpat kā katru gadu nosakām labākos, kuri saņem nozares balvas, var un vajadzētu nosaukt tos, kuri nav cienīgi iegūt inženiera grādu. Tādi ir redzami kā uz delnas. Manuprāt, tās ir pārprastas cilvēktiesības, kuru dēļ nevaram pateikt: tu šogad neesi cienīgs saņemt diplomu!

Tas izklausās bargi, bet četrinieks ir…

Kolēģus mēģinu pārliecināt, ka neparakstām taču nāves spriedumu, šogad jaunietim nav bijis laika, nav pietiekami studēts, darbs nav izdevies, lai nāk atkal nākamgad… Ja studenti zinātu, ka var arī neaizstāvēt projektu, tā būtu motivācija censties. Patlaban visi droši, ka saņems inženiera grādu.Tas nav pareizi, Tāpat ar sertifikāciju. Ir daudzi, kuriem vajadzētu atņemt sertifikātu vai vispār nepiešķirt, bet atkal cilvēktiesības… un pēc tam tādi projektē un būvē celtnes, kas ir nekvalitatīvas vai pat sabrūk. Nemācāmies ne no savām, ne no citu kļūdām. Speciālistu sertifikācija bija jāpilnveido, prasības un ierobežojumi vēl vairāk jāpaaugstina, nevis jāatceļ.

Latvijā nav pieņemts runāt par kļūdām. Drīzāk tās slēpjam, nedalāmies sliktajā pieredzē.

Par savām kļūdām runāt ir visgrūtāk, par citu – tiešām vieglāk. Tad, lūk, kuriozs: tikām uzaicināti veikt ekspertīzi koncertzālei Cēsīs, jo cilvēki sūdzējās, ka trūkst gaisa. Apskatījām arī mūzikas skolu. Tehniskajā telpā ir uzstādīts lielas jaudas dzesētājs, kas rada tādu vibrāciju un troksni, ka tiek traucēts skolas darbs. Stāvot līdzās šai iekārtai, pat varēja sajust kā pēdas kut. Latvijā atzīta eksperta Aivara Brīnuma aizdomas apstiprinājās – atveram iekārtu un redzam, ka nav noskrūvētas transporta skrūves. Tas nozīmē, ka tie «speciālisti» pat mājās nav izpakojuši ne ledusskapi, ne veļasmašīnu, bet te uzstāda lielas jaudas iekārtu. Aivaram atslēgas bija līdzi, atskrūvējām skrūves, un vibrācijas ievērojami samazinājās. Kā diena pret nakti. Vai tas nav kuriozs?

Kāds ir talantīgs inženieris?

Ne katrs, skatoties arhitekta vai konstruktora ieceri, spēj ģenerēt idejas, kā radīt visefektīvāko telpu gaisa kvalitātes nodrošināšanas risinājumu. Viens inženieris spēj piedāvāt variantus, cits tikai izpildīt to, ko pirmais radījis. Agrāk risinājumu varianti bija jāuzliek uz papīra. Klients priekšlikumus teju vai no rokām rāva, jo, iedodot mazāk kompetentam jau gatavus risinājumus, autora idejas var īstenot lētāk. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj nodemonstrēt variantus un kompetenci, bet zināšanas no rokām izraut nevar. Izslēdz projektoru, aizver datoru un gaidi klienta lēmumu.

Jūs raksturo kā cilvēku ar lielisku humora izjūtu.

(Smejas un tad izstāsta pāris anekdošu.) Patiesībā arī mana nonākšana nozarē ir stāsta vērta, jo, neskatoties uz to, ka esmu dzimis Rīgā, jau divu gadu vecumā nonācu Jelgavā, kur Rūpniecības ielā līdz 1966. gadam darbojās gaisa kondicionētāju rūpnīca. Atceros, kā starp ventilatoriem spēlējām paslēpes. Šķiet, jau tad mans liktenis tika piesaistīts gaisa kondicionēšanai. Tēvs būvinženieris, tad nu es arī stājos Būvniecības fakultātē. Biju pārliecināts par savām zināšanām. Taču reflektanti pēc dienesta armijā tika uzņemti bez konkursa, un es paliku aiz svītras. Sporta katedras vadītāja mani norāja, ka neesmu uzreiz pieteicies kā sportists, un pateica, ka esmu uzņemts RPI. Tikai 1. septembrī uzzināju, ka esmu uzņemts siltuma, gāzes apgādes un ventilācijas specialitātē 1208, un jau pirmajā dienā iepazinos ar izcilāko nozares speciālistu profesoru Andri Krēsliņu, kuram esmu pateicīgs kā savam zinātniskajam vadītājam un ne tikai.

Kas var iedragāt būvinženiera pašapziņu?

To var sagraut nekompetents un netālredzīgs vadītājs. Kļūdas pieļauj visi. Ja vadītājs inženieri norok, pašapziņa zūd. Man tā nav noticis. Man drīzāk sava pārāk lielā pārliecinātība jāpiebremzē.

Vai intuitīvas zināšanas ļauj nojaust, kas jādara?

Intuīcija, ja tā ir, bāzējas uz zināšanām, iepriekšējo pieredzi, ko lasītu tehniskajā literatūrā, kādreiz daudzkārt veiktiem aprēķiniem.

Tātad jālasa…

Tehnisko nozaru studenti tiešām būtu jāpārliecina, ka jālasa. Tieši grāmatās, jo īpaši rokasgrāmatās, ir atrodamas tās inženiergudrības, zināšanu apkopojums, esence. Savukārt globālajā tīmekli bieži atrodam tādu informāciju, kas bāzējas komercijā. Tīmeklī, piemēram, atrodams, ka zem ēkām būtu jāierok kanalizācijas caurules, lai iegūtu zemes siltumu, kas patiesībā ir visīstākā fikcija un vēlme pārdot vairāk cauruļu. Dažkārt šķiet, ka tieši enerģijas taupītāji novedīs mūsu planētu pie katastrofas. Mūsu planēta esot sastapusies Visumā ar citu planētu un sūdzējusies, ka piemetusies tāda slimība, ko sauc par civilizāciju, un jautā: «Vai vari ieteikt, kādus medikamentus lietot?» Otra planēta atbild, ka neko nevajag lietot, jo viņai, redz, arī tā slimība bijusi un pati pārgājusi.

Piemēram, mēs LBN esam U vērtību pēkšņi samazinājuši no 0,3 uz 0,18, ar varu piespiežot visu sabiedrību pirkt izolācijas materiālus, stikla un minerālvati. Ja enerģijas ietaupījums no šīs papildu izolācijas atpelna ieguldītos līdzekļus gadu desmitos, tad ir skaidrs, ka mēs patlaban vidi piesārņojam vēl vairāk, jo izolācijas materiālu ražošanas process ir pārlieku enerģijas ietilpīgs. Vajadzētu tomēr sākt domāt un analizēt, pirms pieņemam lēmumus!

Cik reižu nomērāt, pirms griežat?

Jāatzīs, dažkārt esmu par strauju. Bet rupjas kļūdas, šķiet, gan nav pieļautas. Būvniecībā tiešām vajadzētu nomērīt septiņas reizes. Jāatzīst, ka nonāku pretrunās. Iespējams, arī to diplomandu nedrīkstam beigās bargi sodīt, ja visus piecus gadus neesam bijuši pietiekami principiāli.

Saka, ja cilvēks nejauksies politikā, tā pati ietekmēs viņu.

Kad, sabrūkot lielveikala jumtam, gāja bojā tik daudz cilvēku, arī es domāju, kur ir mana līdzatbildība. Kas par to, ka ar konkrēto būvi nav nekāda sakara. Un domāju par to dāvināto četrinieku kā zemāko pozitīvo novērtējumu studentam, kurš patiesībā nav to pelnījis. Nu, negribas pasniedzējiem par to niecīgo atalgojumu tērēt laiku ar nesekmīgajiem. Protams, centīgākie uzdod vairāk jautājumu, tas priecē, bet vienalga vairāk laika paņem tie atpalicēji. Patiesībā tā ir arī mūsu atbildība, ka neliekam šķēršļus tiem luņiem, un beigu beigās viņi tikpat bezatbildīgi būvē kriminālus lielveikalus. Bet medaļai ir arī otra puse, un mums visiem kopīgi vajadzētu apdomāties, vai tiešām naudai ir jāseko studentam?

Vai laika gaitā attieksme pret naudu mainījusies?

Nedrīkst pielūgt naudu. Ja to sāk vērtēt augstāk par visu, tad ir katastrofa. Deviņdesmito gadu sākumā, kad darījumi bija pārsvarā ar skaidru naudu, viens no paņēmieniem, kā konstatēt, vai cilvēks ir piemērots darbam, bija likt viņam saskaitīt naudas paciņu. Rezultāti bija acīm redzami. Vieni skaitīja kā papīrus, otri – drudžaini un nepacietīgi. Mūsu biznesa pamatā nav peļņa. Kaut vai par savu naudu, kaut vai asinis pa degunu, bet, ko apsolīji, tas jāizdara labā kvalitātē, nedomājot par peļņu. Tad tā pati nāks. Ja domā par peļņu, rezultāts ir sliktāks.

Ja liktenis dotu iespēju mainīt dzīvē kaut vai vienu lietu, kura tā būtu?

Laikam esmu laimīgs cilvēks, nespēju nosaukt neko, ko gribētu mainīt. Esam liela ģimene, lepojamies ar mūsu trim meitām, trim mazmeitiņām un trim mazdēliem, ar sievu svinam 40 kopdzīves gadus. Patiesi, to ne pret ko nemainītu!

Vai arī jūs krājat emocijas?

Kad skatos kalendārā, domāju – ak vai, kā pagūt, kāpēc piekritu būt konkursa Gada labākā būve Latvijā žūrijā? Bet, apmeklējot objektus, sastopam aizrautīgus būvniekus un ēku īpašniekus, kuri nav žēlojuši enerģiju un pūles, radot ēkas un vidi gan sev, gan sabiedrībai kopumā. Jaukas tikšanās un gūta pārliecība, ka spējam saspringt un sakārtot nozari.

Mārīte Šperberga

Žurnāls “Būvinženieris” 2015.gada aprīlis