ARTŪRS LAPIŅŠ

Apbalvojuma “Būvindustrijas lielā balva” laureāts, “Gada arhitekts 2019”, SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa”valdes priekšsēdētājs Artūrs Lapiņš darbojas specifiskā un ļoti komplicētā arhitektūras nozarē – vēsturisko ēku atjaunošanā un ir viens no valstī nedaudzajiem profesionāliem šī virziena arhitektiem. Jomas specializācija prasa plašas zināšanas ne vien par mūsdienu, bet arī vēsturiskajiem materiāliem, konstrukcijām, to īpašībām. Tāpat šī specializācija prasa zināšanas arhitektūras un mākslas vēsturē, kā arī jaunākajās pētniecības un projektēšanas metodēs.

Pēdējos desmit gados Artūrs Lapiņš strādājis Latvijas izcilākajos un sarežģītākajos vēsturiskajos objektos: Rīgas pilī, Doma baznīcā, Sv. Jēkaba katedrālē, Cēsu ordeņpilī un baznīcā. Tas ir visai niecīgs uzskaitījums.

 

Jauniem ļaudīm parasti raksturīga vēlme radīt ko jaunu, bet jūs uzreiz pie vēstures. Vai jums vienmēr ir patikuši veci baļķi un ķieģeļi?

– Tā gluži nebija – sāku ar jaunu ēku projektēšanu. Paspēju pastrādāt birojos “Arhis” un “A2”, līdz nonācu praksē nesen kā SIA pārveidotajā “AIG”. Salīdzinot ar jaunrades birojiem, kur pat tagad mēdz valdīt stress, dažkārt haoss, darbs līdz vēlai naktij, te likās tāds miers. Iepatikās gaisotne, un paliku. Pamazām pienāca brīdis, kad sāku saprast vecās mājas, izjust būves dziļumu, pazīt detaļas – cik veci logi, durvis, cik daudz un kas pārbūvēts. Tajās būvēs ir tik daudz informācijas! Visu, kur acs pieķeras, var lasīt un atšifrēt – jaunā mājā nekā tāda nav.

 

Bet kur ambīcijas, ka «ar jauno ēku var ieiet vēsturē», bet senajai jau ir arhitekts?

– Var arī ar vēsturisku ēku ieiet vēsturē (iesmejas). Tas ir tāpat kā pierakstīt grāmatai vēl vienu nodaļu. Viens ir, kad uzraksti grāmatu no nulles, otrs – kad ir stabila, laba grāmata, bet tu pieraksti klāt vēl vienu nodaļu. Tomēr šāda sevis ierakstīšana vēsturē nav obligāts pasākums. Arhitektam ir nozīmīgi sevi realizēt, justies vajadzīgam. Svarīgi strādāt tā, lai ir panākumi, lai izdodas. Ierobežojumi ir jebkurā sfērā. Gan inženieriem, gan arhitektiem, arī citās specialitātēs radošumu ierobežo likumi un normatīvi. Vēsturiskās ēkās ir specifiski ierobežojumi, kas varbūt nav tik precīzi ierakstīti likumos, to nosaka un ierobežo pati ēka. Un vēsturiskās ēkas tiešām ir ļoti interesanti projektēt.

 

Jaunu ēku būvējot, arhitekts kaut kādā mērā var diktēt noteikumus, bet senā ēka noteikumus diktē arhitektam?

– Diktē arī jaunās ēkas. Tur klientu budžeti, programma, kas jāizpilda. Man interesantāk projektēt vēsturiskās ēkas, jo patīk dialogs ar tām. Jauno būvi ierobežo debespuses, kurā vietā atrodas būvlaukums, zemesgabals, nosacījumi, klientu vajadzības. Tas ir cits atspēriena punkts. Projektējot jaunas ēkas, vairāk iedvesmojas no citu autoru veikumiem, no konkursiem, no krāsām, sajūtām. Projektējot vēsturiskas ēkas, tas ir tieši tāpat, tikai ir cits izejas punkts – esošā ēka. Un tā iedvesmo, pat ļoti.

 

Kā jāstrādā, lai panāktu efektu, ka vecais ar jauno saplūst gluži vai neredzams, vai tieši otrādi – ja vajag izcelt?

– Arhitektūras vēsture un attīstība parādās objektā, un to visu var nolasīt, ja ir zināšanas. Bieži vien vairāk var nolasīt pašā būvē nekā vēsturiskos rakstos. Objekts sevī nes visas pārbūves pēdas. Par jauno un veco, cik daudz un kā likt klāt, ko rādīt un ko slēpt – par to bijušas daudz un dažādas diskusijas jau gadu desmitiem. Mūsdienu restaurācijas teorija veidojusies, sākot ar 19. gadsimta beigām. Šajā ziņā vienmēr bijušas divas galējības – vai nu taisīt tā, ka vispār nevar atšķirt veco un jauno, vai arī tā, ka, pieejot pie ēkas, uzreiz var pateikt, kas labots vai piebūvēts. Vidusceļš ir kaut kur pa vidu – papildinājumiem jābūt harmoniskiem, saskaņā ar vēsturisko vidi un vēsturiskās apbūves principiem. Tajā pašā laikā tie, kas zinās, pamanīs un pazīs. Nevajag veidot tā, lai uzreiz blieztu pa acīm, jo arī jaunais ar laiku kļūst vecs. Arī vecās mājas māca, ka mēs neesam pēdējie. Paies 50 un 100 gadi, nāks jauna programma, darīs kaut ko citu. Viņi tāpat rēķināsies vai nerēķināsies ar mums, ar to, ko esam izdarījuši. Mums jāuztaisa tā, lai ēka to laiku nokalpotu un vēlāk, ja grib kaut ko darīt, nebūtu mūsu izdarītais brutālā veidā jāplēš ārā.

 

Vai visam jābūt perfekti? Senatnē viss nebija izcili.

– Agrākos laikos cilvēki strādāja daudz brīvāk. Brīvāk piegāja ģeometriskām lietām. To var redzēt vecajās baznīcās. Piemēram, ķieģeļu rindas Domā un Jēkaba baznīcā “peld”. Bet tās turas kopā un ir harmoniskas. Tas, ko dēvē par meistara acumēru, joprojām ir aktuāli, īpaši to lieto vēsturiskās ēkās, jo horizonts vai vertikāle ne vienmēr ir izšķirošais. Mēs ar kolēģiem, kas darbojas restaurācijā, apdarē respektējam daudzslāņainību, kura senai ēkai piešķir vēstures garšu un ir vērtība. Daudzslāņainība var izpausties gan formā, piemēram, piebūvēs pie pamatapjoma, gan apdarē. Jo vairāk harmoniskā veidā var parādīt šos slāņus, jo “dzīvāka” ir ēka, tās vērtība pieaug. Ir dažādas restaurācijas skolas. Ir poļu skola – Mencendorfa namā, divi periodi parādīti viens otram blakus. Tur ir rokoko gleznojumi, kam slāņi atdalīti viens no otra, ļoti skaisti un nolasāmi, tomēr tie neveido telpas harmoniju, jo novietoti atsevišķi. Cēsu jaunajā pilī, kur arī bija līdzīga situācija, divi apdares periodi eksponēti vienlaikus. Tur ir puķu sienas, apakšā rāmju sistēma, kas saglabājusies. Faktiski nebija iespējams tos atdalīt vienu no otra, jo apakšējā sistēma bija izspiedusies cauri augšējai. Jaunās pils Lielajā zālē sākumā rekonstruējām pirmo – rāmju sistēmu un virs tās gleznojumu, pirmo sistēmu pietonējot. Rezultātā eksponētas abas apdares sistēmas, kas telpai dod dziļumu. Alternatīva, protams, bija segt ciet vienu un izcelt otru, bet kuru izcelt? Abas ir svarīgas.

 

Sākums jūsu profesionalitātei ir Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļa.

– Tur biju sagatavošanas kursos. Man vienmēr ir paticis zīmēt, joprojām turpinu to cītīgi darīt, un tas palīdz darbā. Rokas veiklība ļauj ātri pavēstīt idejas uz papīra un pārliecinošāk tās pasniegt. Taču arhitektūras studijas ne mirkli nenožēloju. Man patīk profesija, ko esmu izvēlējies, taču akadēmijā esmu atgriezies, lai studētu doktorantūrā.

 

Doktorantūra un ar to saistītas daudzās publikācijas ir vēlme dalīties pieredzē?

– Tieši tā. Tik daudz sakrātas informācijas! Ja tā nav sistematizēta, tad ātri aizmirstas. Interesanti arī pašam lasīt, ko esmu rakstījis pirms gadiem. Doktorantūra bija motivācija informāciju apkopot, kaut ko papētīt dziļāk un sakārtot konkrētā tēmā.

 

Jums svarīgas šķita viduslaiku pilis?

– Drīzāk pilsdrupas. Latvijā bijušas aptuveni 130 vācu viduslaiku pilis, no tām vairāk nekā 50 pašlaik ir drupās. Tās ir dažādā apjomā – ir lielās un mazās pilis, kur daudz kas saglabājies un kur arī nekā vai gandrīz nekā nav. Disertācijas tēmai pilis izvēlējos tāpēc, ka gandrīz trešo daļu no tām esmu projektējis. Projekti izstrādāti dažādās stadijās – tikai konservācija, piemēram, Piebalgā, vai konservācija un attīstība Cēsīs un Alūksnē. Visas viduslaiku pilsdrupas ir valsts nozīmes kultūras pieminekļi. Tās ir atsevišķa būvju tipoloģija, un tām ir vajadzīga speciāla pieeja.

 

Jūs uzņematies drupu glābēja misiju?

– Ne tik daudz domāju par glābēja misiju, cik rodu atklājumus sev pašam. Mans galvenais secinājums – ir svarīgi ne tikai praktiskie darbi, piemēram, konservācija vai aprūpe, bet arī tas, lai objekts dzīvotu un tajā kaut kas notiktu. Līdz ar to tam ir vajadzīga funkcija, bet pilsdrupām tādas tiešā veidā nav, tādēļ jāmeklē veids, kā tās iesaistīt kādā apritē. Tās, kuras ir iesaistītas, dzīvo un attīstās. Tās, kuras ir ieaugušas mežos, turpina aizaugt un, visticamāk, arī tuvākās paaudzes laikā pazudīs. Iespēja šajās vietās iedvest dzīvību ir visām, vismaz kā vietai, kā punktam kartē. Es mēģināšu to virzīt.

 

Arhitektu un būvnieku ievērību nesen ieguva neliela, bet interesanta būve – Bēržu kapliča.

– Bērzpils kapličai ir garš stāsts. Latvijā diemžēl finansējuma visiem atjaunošanas darbiem parasti nepietiek, un arī šoreiz tas sākotnēji pietika tikai nojaukšanai. Kapliču demontēja vieni, nākamajā konkursā iespēju to salikt dabūja citi. Un tad sākās – vieni nevarēja, jo tiem nedeva informāciju, bet otri teica, ka neko nezina. Būtībā tā bija ļoti nepatīkama situācija – vieniem līgums beidzies, turklāt pirms nojaukšanas viņi nebija precīzi samērījuši pamatus, kas pēc tam izrādījās gandrīz pilnībā izjukuši. Otriem pilnībā izjaukto būvi nācās salikt kopā ar neesošiem pamatiem. Kaut kā izdevās, tomēr tā nav labākā pieredze, kā vajadzētu darboties ar kultūras un arhitektūras pieminekļiem. Kapliču pēc tam kopā lika Cēsu amatnieki. Protams, tā – atjaunot koka būvi, atrautu no vietas, – var darīt, taču, ja būtu bijusi iespēja strādāt uz vietas, bez izjaukšanas kapličai noteikti būtu augstāks autentiskums.

 

Kur vēsturisko būvju restaurācijas arhitekts rod gandarījumu?

– Ir tāds brīdis projektēšanā, kad var just un saprast ēku. Projektēšana pamatā ir informācijas apstrāde. Tu augšupielādē visu savā operatīvajā atmiņā, izlasi vēsturi, savāc analogus, pasūtītāja programmu, un tad ir brīdis, kad orientējies visā informācijā. Vairs nekas nav jālasa, viss ir galvā. Tajā brīdī diezgan brīvi un ērti var filozofēt un domāt par vēsturisko apjomu, var identificēt un risināt problēmas, likt kopā funkcionālās prasības. Tas viss saslēdzas kā puzles gabaliņi. “Visgaršīgākais” brīdis jebkuras ēkas restaurācijā ir tieši šis risināšanas posms: kad viss iekšēji ir skaidrs, var izvirzīt prioritātes, brīvi sarunāties ar klientiem par jebkuriem jautājumiem, jo esi zinošs par ēku.

 

Vai ir kādas jums īpaši tuvas būves?

– Jā, vairākas! Laimīgā kārtā man ir interesanti objekti un ārkārtīgi maz tādu, kas nav uzbūvēti, – divas vai trīs mājas. Viena no tām ir Birznieka Upīša ielā – tur tika ieguldīts daudz izdomas, bet kaut kas nesanāca starp īpašniekiem, un ēku nojauca. Tas bija interesants projekts ar neparastiem risinājumiem: savdabīga koka ēka ar viesnīcu. Taču kopumā gandrīz viss, kas domāts, ir realizēts, dažreiz ar laika nobīdi, ja finansējums piešķirts vēlāk. Vienmēr ir bijuši, ir un, es ceru, arī turpmāk būs dažādi interesanti projekti.

Veiksmes stāsti ir tad, ja namu apsaimnieko īpašnieki vai pārvaldnieki. Vēsturiskajām būvēm ir noteikta veida potence, iespējas, ko no tām var dabūt ārā. Svarīgi īpašniekam “uzķert” konkrētās vēsturiskās ēkas “garšu”. Ja izdodas saglabāt to, kas saglabājams, tad nams dzīvo. Esmu projektējis arī privātas vēsturiskas mājas, piemēram, Vecrīgā – Trokšņu un Laipu ielā. Mana specializācija ir vēsturiskās ēkas, un funkcijas tām ir ļoti dažādas: viesnīcas, muzeji, biroji.

 

Kāda ir pasūtītāja attieksme pret autentisku un jaunu materiālu izmantošanu?

– Restaurācija ir daļa no būvniecības, un būvniecībā vienmēr ir racionālais ceļš. Cilvēki parasti lieki neizdod naudu, allaž ir vēlme ietaupīt. Vērtīga ir Kuldīgas pieredze, arī tas, ko virza Rīgas dome. Ir specifiskas lietas, piemēram, gleznas, kas jārestaurē speciālistiem, un tas tiešām ir dārgi. Taču logu savešana kārtībā nav īpaši dārga. Tagadējais darbs ir nodeva tam, ka tie nav ilgu laiku labi kopti. Ja logus regulāri uztur, tiem liela restaurācija nav vajadzīga. Nozīmīga ir cilvēku spēja un prasme aprūpēt būvi. Svarīgi, ka viņi zina, ko ar to darīt. Saprot, kā ieeļļot viras, kā uzjaukt lineļļu un nokrāsot, kā uzlikt kaļķa apmetumu. Tās ir prasmes, kas jāuztur. Ja tās būs plašākas, vairāk būs ne tik daudz restaurētu, cik sakoptu objektu. Un tad viss būs labi.

 

Atceros kādu gadījumu Kuldīgā. Pēc ēkas restaurācijas vācieši bija sajūsmā par iekšdurvīm, bet tūristi no Baltkrievijas vaicāja – vai tiešām nevarat atļauties krāsu tām durvīm?

– Tā ir pārspīlēta perfekcija. Ja cilvēks pieradis dzīvot Pļavnieku dzīvoklī ar plastmasas logiem, protams, viņam ir cita izpratne nekā tam, kuram ir tieša saskare ar vēsturiskām ēkām. Atbilde ir harmonijā – tādas durvis Kuldīgā vēsturiskā vidē ir īstajā vietā, jo tā ir šīs vides sastāvdaļa. Tās nevar izraut, aizvest uz Pļavniekiem – tur tās neiederēsies. Harmonija veidojas, ja koka māja saskan ar dakstiņiem vai veco stiklu un veidojas komplekss, kas rada savdabīgu un tīkamu vidi. Tajā gadījumā jāskatās kopā, nav jāiedziļinās, vai durvis krāsotas vai ne. Svarīgāk – vai durvis ir saglabātas un oriģinālas, ja tās ir oriģinālajā vietā – tā ir vērtība.

 

Vai sabiedrība arī iespaido jūsu darbu?

– Uz vēsturiskajām ēkām sabiedriskā apspriešana attiecas ļoti reti, vismaz manā praksē nav bijis tāda piemēra.

Taču esmu atbildējis uz visādām jocīgām vēstulēm, piemēram, par Jēkaba baznīcu. Tur ir erkers,  kurā bija saglabājies vecais elektrības pievads. Kronšteinus, kam virsū bija izolatori, veidojot fasādi, saglabājām. Saņēmām vēstuli no Rīgas iedzīvotāja, kurš bija pamanījis, ka kronšteini ir palikuši, un jautāja, kāpēc tie tur atstāti. Sazvanījos ar viņu un skaidroju, ka tā ir daļa no ēkas vēstures un no tā, ka tie tur turpina dzīvi, nekas slikts nevar notikt.

 

Vai valstī jāmotivē seno ēku restaurācija?

– Valstiskā līmenī vajadzētu sekmēt, izglītot, atbalstīt harmoniskas vides veidošanu. Jāpalīdz radīt vidi ar infrastruktūru, norādēm, kas plānots, piedāvāt dažādus instrumentus, kas ļauj vēsturiskajai būvei, objektam izdzīvot, iesaistīt cilvēkus un veidot apriti. Ir dažādas atbalsta programmas, kas var finansiāli atbalstīt konkrētu objektu. Valstij un pašvaldībai vajadzētu veicināt vēsturiskās vides saglabāšanu un uzturēšanu, jo ēkas var uzturēt un saglabāt, ja ir motivācija to darīt. Kaut kāda sabiedrības daļa, protams, vienmēr būs nihilistiska, viņiem no tā visa neko nevajadzēs. Visos laikos tā bijis, bet ir cilvēki, kuri saprot, interesējas un uztur vēsturiskās ēkas. Tikko apmeklēju koncertu Baložu ielā, tur ir viesnīca “Četri riteņi”, blakus krodziņš, Ēriks Loks ir saimnieks. Tā ir tāda īstena Pārdaugavas vide – viņš nav mēģinājis uztaisīt kaut ko, kas neiekļautos vai neiederētos Pārdaugavā. Ir forša koka māja, pagalmiņš, omulīga vieta, kas sakopta ar vienkāršiem līdzekļiem. Ja šādas iniciatīvas varētu veicināt, attīstīt un paplašināt, mēs visi būtu ieguvēji.

 

Vai, apbraukājot Latvijas muižas, šogad radušies jauni atklājumi?

– Jā, ir! Pavasarī tāds atklājums bija “Annas Hotel”, kas atrodas nekurienē starp Cēsīm un Madonu. Tur savā ziņā ir notikusi tāda maza koķetēšana ar vēsturi. Viesnīca izveidota bijušajā klētī. Muižas ēka nav saglabājusies. Otrs atklājums – “Mazsālijas”, liels komplekss pie Kuldīgas. Tur ir bišķi jocīga arhitektūra, jo pati māja bijusi neparasta. Ja pirmajā brīdī paskatās, rodas jautājums, kāpēc tā, bet, iedziļinoties un aplūkojot fotogrāfijas, kā komplekss attīstījies, visiem jautājumiem ir atbildes. Laukakmeņi, milzīgie mūri. Ēka bijusi neproporcionāla. Trešais atklājums – “Villa Santa” pie Cēsīm. Tā ir spēle ar vēsturi. Pilnīgi cits stāsts. Ļoti filigrāni atjaunota koka apbūve. Tā nav restaurācija. Tur viss ir jauns, bet veido patīkamu vidi.

Katrai vietai ir savs stāsts. Piemēram “Zeit” Līgatnē. Bijušās rūpnīcas teritorijā radīts atpūtas komplekss, tīklu parks bērniem. Vieta, kas pirms tam bija pamesta, tagad “dzīvo”. Iespēja šādas vietas veidot un attīstīt ir tad, ja ir cilvēki, kuri spēj saskatīt vērtīgo.

 

Vai senajām ēkām ir sava smarža?

– Materiālus nešķiroju, tāpat kā nešķiroju ēkas pēc funkcijas un izmēra. Ir bijušas dažādas būves – gan lielas, gan mazas. Smarža tiešām atšķiras koka un mūra namos. To jūt, kad ēkas ir atjaunotas. Objekti, ar kuriem darbojos, pārsvarā ir vai nu pamesti, vai ar problēmām, piemēram, cauru jumtu. Tādos namos vairāk smird pēc pelējuma, un pelējums visur – gan koka, gan mūra mājā – ož vienādi. Atjaunošanas laikā un pēc atjaunošanas parādās cita smarža, kokam tā ir sava, mūrim – cita. Raugoties no materiāla viedokļa, man nav favorīta. Respektēju to, kas ir ēkā, un cenšos iedvesmoties no tā, ko tur atrodu.

 

Vai restaurācijas gaitā pieļautās kļūdas ir labojamas?

– Kļūdas tiek pieļautas, un tās ir labojamas. Dažkārt ēkai mēdz būt defekti, kas neparādās darbu laikā. Ja ēka gadiem bijusi bez jumta, skaidrs, ka tā ir pilna ar ūdeni. Divos vai trijos gados kamēr to atjauno, ēku nevar dabūt sausu, un pēc gada vai diviem sāļi nāk laukā, jo tie ir mūrī un mitruma kustība tajā turpinās. No vienas puses, tas ir defekts, ko mūrniekam var pārmest, no otras puses – šādās situācijās būvniekus vienmēr esmu aizstāvējis. Pēc laika sāļaino apmetumu var kalt nost un apmest no jauna, jo process agrāk vai vēlāk apstāsies. Ja ēka dzīvo, sāļu process nav bezgalīgs. Vēl viena bēda ir trupe koka ēkām. Guļbaļķu ēkām apakšējie un augšējie vainagi, siju un spāru gali visbiežāk ir jāmaina vai jāprotezē, bet noteikti jāpārbauda visi. Dažkārt, ja palicis trupējis elements, kādu vietu var nākties jau pēc darbu pabeigšanas lokāli pielabot. Ir, protams, tam visam arī cilvēciskais faktors, tomēr neviens jau speciāli neatstāj trupējušus elementu.

 

Par kādiem atklājumiem un jaunām zināšanām ir īpašs prieks?

– Tas ir tas, ko jau minēju – vēsturisko ēku lasīšana. Kad sāku strādāt, nevarēju paskatoties teikt: lūk, tas ir 19. gadsimts, 20. gadsimts, tie 20., 30. gadi. Tagad protu lasīt un vēsturiskajās ēkās orientējos. Prasmes nāk ar laiku – vienā brīdī apzinies, ka jau proti. Tas ir kā spēlēt klavieres ar vienu pirkstu, un tad pienāk brīdis, kad tu spēlē ar abām rokām. Tas brīdis sniedz gandarījumu – tādu kā iekšēja vieduma sajūtu. Ko es gribētu? Tas saistīts arī ar promocijas darba tēmu –, manuprāt, ir svarīgi atrast veidu un pašam iemācīties vairāk runāt par vēsturiskajām ēkām. Ne tikai zīmēt, projektēt un praktiski palīdzēt, bet arī komunicēt ar zināšanu bagāžu, kas ir man un kolēģiem kopā iegūta. Atrast veidu, kā ieinteresēt cilvēkus.

 

Kāpēc nolēmāt par labu doktorantūrai?

– Maģistra grādu ieguvu Rīgas Tehniskajā universitātē par darbu “Ārdurvis Rīgas arhitektūrā”. Daudz mācījos no profesora Jāņa Krastiņa. Pirms tam, strādājot un arī staigājot pa Rīgu, man krājās fotogrāfijas, pieraksti, ko gribējās sakārtot. Augstskola ar savu metodiku, ar prasībām ir īstā vieta, kur visu salikt kopā, un ne tikai pašam sev. Apbrīnoju Aivaru Treici, kas darbojas un raksta par bruģi. Viņš pats uzrakstīja visu, ko zina. Malacis! Man patīk, ka tām zināšanām kaut kas vairāk aug apkārt, kad tās ierakstās akadēmiskajā vidē.

 

Vai rīkojaties plānoti un pārdomāti vai arī spontāni?

– Lēmumi jāpieņem ātri – to gan esmu iemācījies. Tas svarīgi gan būvniecībā, gan projektēšanā. Pastāv noteikts mehānisms, kā pieņem lēmumu: savāc informāciju, analizē un pieņem lēmumu. Ja  vilcinies un atliec, nekas labāks nerodas. Ja informācija mainās, pieņem citu lēmumu, bet nekavē procesu – to vislabāk māca autoruzraudzība. Viens ir projektu sazīmēt un saskaņot, bet otrs – nonākt būves pirmajās frontes līnijās kopā ar visiem būvniekiem, pasūtītājiem. Tur tas lēmums jāpieņem. Vai tas ir spontāns? Nav gan! Lēmumi balstās pieredzē, kas tiek krāta. Drīzāk to varētu saukt par ātru un savlaicīgu lēmumu pieņemšanu.

Doma baznīcā ir vēsturiskās vitrāžas. Projektā biju ielicis ārējo stiklojumu svinā, jo vairākos ārzemju braucienos biju redzējis tādus objektus, piemēram, Kopenhāgenā, un likās, ka Doma laukums no tā iegūtu, ja uzliktu to dalījumu. Sākām darboties, bet Doma atjaunošanas padome, ar kuru vajadzēja saskaņot visus risinājumus, protestēja ar argumentāciju, ka Jaunās Ģertrūdes baznīcā tas izdarīts un izskatās slikti, jo met ēnas. Aizgāju, paskatījos – tiešām slikti, un darba gaitā projektu mainīju. Ja būtu zinājis Ģertrūdes baznīcas stāstu, nebūtu tā projektējis. Sapratu, ka mans piedāvājums ir kļūda, un risinājumu mainīju.

 

Ja jaunam studentam būtu iespēja iegūt zināšanas arhitektūrā jebkurā vietā, kuru ieteiktu?

– Es ieteiktu pieteikties un aizbraukt uz  “West Dean” koledžas kursiem. Tie ir visvērtīgākie no visiem, kurus esmu apmeklējis. Sāku ar drupu konservāciju, biju tur arī par konservācijas darbu specifikāciju rakstīšanu. Abi bija ļoti vērtīgi – paplašināja manu redzesloku un sniedza konkrētas praktiskās prasmes un iemaņas drupu konservācijai. Tur ir daudz iespēju izzināt koka ēku restaurāciju, iegūt zināšanas par apmetumu, akmeni. Kursi ir intensīvi, tajos var iegūt daudz vērtīgas informācijas.

 

Vai pilsdrupas nav apnikušas?

– (smaida) Nav gan! Tās atšķiras. Tas tāpat kā cilvēkam, kuram garšo vīns. Kā var apnikt, ja katrs ar kaut ko atšķiras, ir citādāks? Un ja vēl kompānija mainīga… Tā ir neapnīkoša vērtība.

 

Jums noteikti ir priekšstats par pašvaldībām un to attieksmi pret senatni.

– Alūksnieši ir sapratuši, ka pilij ir būtiska nozīme. Pašvaldībās ir dažādas prioritātes: vieniem – bērnudārzi, skolas, citiem – pilsdrupas. Ir tādi, kur šīs vērtības māk sabalansēt. Piemēram, Piebalgā milzīga pils brūk. Viņi gatavi to iekonservēt un izpildīt tikai minimumu, neparedzot nekādu attīstību. Rēzeknē, Ludzā, Cēsīs, Viļakā pašvaldības grib ko vairāk kā akmeņu čupiņu pils vietā. Viņi vēlas, lai tā vieta ir pieejama pēc iespējas vairāk cilvēkiem, attīstīt tūrisma potenciālu, apskates objekta potenciālu. Un tam ir perspektīva – pastāv gan plānošanas, gan komunikācijas, gan arhitektūras veidi, kā veicināt to, lai pilsdrupas, kas pašlaik it kā nav nekas, nonāktu kopējā apritē.

 

Tas nozīmē, ka viss atkarīgs no entuziastiem?

– Tā tas ir, jā! Varu dot informāciju, telpisko vīziju, taisīt modeļus un maketus, lai šiem cilvēkiem pastāstītu, kas tur bijis. Piemēram, Trikātā, pašlaik konservē torņa sienu, tur būs informācijas centrs. Varu sniegt informāciju, cerot, ka būs dzirdīgas ausis, kuras vēlēsies to attīstīt. Mīnuss pašvaldību objektiem ir tas, ka tajās mainās cilvēki. Kādam sasaukumam interesē, bet nākamajam ne. Bet daudz kas tomēr ir izdevies, nevar teikt, ka viss palicis uz papīra.

 

Vai jūs vēl kaut kas spēj pārsteigt?

– Spēj, spēj! (smaida) Katrs objekts kaut ko atklāj. Tā pieredze ir gan laba lieta, gan slikta. Labā ir tā, ka vēsturiskajās ēkās orientējos. Sliktā – uz iepriekšējās pieredzes bāzes mēdzu pieņemt situāciju kā zināmu, bet atklājas kas cits. Piemēram, atsedz kaut ko vaļā, un tur viss samests krustām, šķērsām, par ko neliecināja nekādas pazīmes. Nekādas pazīmes neliecināja, ka, noņemot bojāto apmetumu, Veselavas muižas kungu māja sadalīsies tādos kā stabiņos. Tik sliktu mūra konstrukciju nekad nebiju redzējis, turklāt biezu un kārtīgu, bet tā bija praktiski sadalījusies. Likām to kopā, stīpojām. Lielplatones vešūzim bija tas pats – guļbaļķu siena apmesta, nekādas izteiktas problēmas neredz. Kad nokala apmetumu, izrādījās – puse baļķa nopuvusi. Nopuvušajās vietās bijuši uzsisti skaliņi, izlīdzināts un gludi apmests. Virsma neliecināja, ka zem tās viss ir bojāts. Tādas lietas nevar projektā paredzēt, tomēr tas ir nepatīkami.

 

Tad jau projektēšana jums ir gluži kā risks?

– Seno rasējumu parasti nav. Ir tikai tas, ko var ēkā ieraudzīt. Pieredze ļauj īstajā brīdī dažreiz paskatīties citādāk, bet ir brīži, kad loģika kopā nesaliekas. Tajā pašā vešūzī! Ja patin to bildi atpakaļ – viena siena nebija apmesta. Varēja padomāt, ka apmestajā ir kas citādāk, bet tajā mirklī klikšķis nenostrādāja. Plaisu nav, no ārpuses vesela, iekšā gluds apmetums. Kāpēc lai īpaši saspringtu? Bet izrādās, ka visas sienas no iekšpuses ir nopuvušas, ārpusē palikusi tikai plāna miziņa. Pieredze dažreiz raisa tādu nepamatotu pašpaļāvību.

 

Vai jums patīk diskutēt par mūsdienu arhitektūru?

– Mūsdienu arhitektūra ienāk arī vēsturiskās ēkās. Savā laikā tādus kompleksus kā Reiterna nami atjaunoja ļoti konsekventā vēsturiskā stilistikā, veidojot visu pēc viena konkrēta perioda. Tā ir atsevišķa muzeja pieeja, kam tomēr ir ļoti ierobežots pasūtītāju loks, un tie pamatā ir valsts muzeji. Piemēram, Vircavā vēsturiskajos interjeros ir doma pielāgot visu vēsturiskajā stilistikā. Savukārt dažādās viesnīcās un viesu namos to, kas saistīts tieši ar veco, nevar dabūt. Iespējams iegūt kopijas vai antikvariāta priekšmetus, kas dažreiz nepilda mūsdienu funkcijas, jāliek iekšā arī kaut kas mūsdienīgs. Nav tā, ka mēs atzīstam tikai vēsturisko. Katrs objekts prasa savu pieeju. Galvenais – lai jaunais netraucē vecajam un otrādi.

 

Bieži saka: labas arhitektūras paraugs, labas arhitektūras prakse. Kas ir laba arhitektūra?

– Arhitektūra ir instruments vides veidošanai. Ja vide izveidota tā, lai tā nelauztu cilvēkus, ja arhitektūra izturējusi laika pārbaudi, tā ir laba. Tūristi jau nav vērtētāji. Vērtētāji ir cilvēki, kas apdzīvo namu. Ja viņi tajā  labi jūtas, tad arhitektūra ir laba. Piemēram, modernisma arhitektūra, par ko pēdējā laikā ir daudz diskusiju, ne vienmēr ir laba arhitektūra. Praktiskais apliecinājums tam ir tas, ka šīs ēkas nedzīvo, tās prasās pēc pārbūves. Tajās ieliktas daudzas virspusējas idejas, kas neiztur laika pārbaudi. Helsinkos ir sporta centrs, biju par to lasījis un vēlējos apskatīties. Tukšs un nedzīvs, nekas tur nenotiek, nav apdzīvojams. Nav pat jautājums, vai tas ir finansiāli izdevīgi vai ne, tas vienkārši nespēj sevi attaisnot kā arhitektūra. Labi arhitektūrai jāvar pašai par sevi pastāvēt.

Ir ļoti svarīgi, lai katrā arhitektā būtu kaut vai mazs būvinženieris. Diezgan daudzi kolēģi ar to grēko, un pašlaik arhitekti un inženieri tiek skoloti atsevišķi. Pat ja nav tādas profesijas inženieris-arhitekts, domāšanas veids ir ļoti svarīgs, lai arhitekts zinātu, uz ko balstās tas, kas atrodas viņa priekšā. Protams, es pats nerēķinu konstrukcijas, bet spēju runāt ar konstruktoriem, uzdot jautājumus. Ir ļoti svarīgi saprast ne tikai par būvkonstrukcijām, arī par apkuri, ventilāciju, visādām iekārtām mūsdienīgā un vēsturiskā ēkā. Svarīgi zināt, kā viss darbojas, kāpēc tur vajag tieši to moduli vai bloku. Ja arhitekta līmenī iedziļinās šajos jautājumos, ir vieglāk projektēt un visu saprast. Kolēģi no skolas sola nav sagatavoti kompleksai profesionālai darbībai, kaut gan arī gatavas receptes, kā projektēt, nav.

 

Ja pats būtu nams, tad kāds?

– (smaida) Es noteikti būt koka nams. Ļoti stūrains. Vīzija, kas man uzplauka uzreiz acu priekšā, ir čiekurs, klints, plašs skats, ainava, daudzi erkeri un izvirzījumi, kas būtu uz visām pusēm.

 

Kur pats vislabāk jūtaties?

– Dabā. Pilsēta ir ļoti mākslīgs veidojums, tā ir vieta, kur cilvēki ir saspiesti, spiesti kopā dzīvot, tāpat kā braukt tramvajā. Tur, kur cilvēku daudz, veidojas pārapdzīvotības problēmas, mašīnas, transports, trokšņi. Noteikti labāk dabā. Tajā pašā laikā es īsti nevarētu bez pilsētas. Dzīvoju Garciemā pie jūras un ļoti labi tur jūtos. Rudenī un ziemā tur ir tukšs. Pilsētu man vajag, bet mazās devās. Tad var veidot iekšējo līdzsvaru.

 

Kāda uzņēmuma vadītājs reiz teica: «Nožēloju, ka pārāk maz darbiniekiem esmu teicis paldies.» Vai novērtējums ir svarīgs?

– Protams, ļoti! Visiem patīk, ja uzsit uz pleca un pasaka: «Malacis!» Tas veicina nozares attīstību. Man pašam kaut kā tajā ikdienas skrējienā vienmēr nesanāk, bet cenšos pateikt paldies.

 

Jūsu CV tik ļoti piesātināts ar darbu un mācībām, ka rodas jautājums: vai kaut kam citam bez senajām ēkām laiks vēl atrodas?

– (iesmejas) Nav tik traki. Dziedu vīru korī, dejoju tango, pēdējā laikā bišķi mazāk, bet turpinu dejot, zīmēju, gleznoju, spēlēju klavieres un ģitāru. Kad no viena nogurst, otrs dod enerģiju.

 

Tad jau jums ir milzīgas darbaspējas.

– Jā, tā citi saka. (smaida)

 

****

 

Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes docents, restaurators-vecmeistars, arhitektūras vēsturnieks, SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” arhitekts Dr. arch. Ilmārs Dirveiks:

«Sadarbībā ar Artūru Lapiņu esmu pārliecinājies par viņa augsto profesionālismu, plašajām kompetencēm, spēju pieņemt ātrus un optimālus lēmumus ekstremālās situācijās, vienlaikus demonstrējot radošu pieeju. Tam kā apliecinājumu īpaši vēlos minēt darbu objektos praktisko darbu laikā, kur notiek arhitekta tieša sadarbība ar citu nozaru profesionāļiem un praktiķiem. Praksē šī konfrontācija nereti ir smagākā arhitekta zināšanu un autoritātes pārbaude. Esmu bijis liecinieks daudzām situācijām, kur Artūrs Lapiņš viņa kompetences dēļ allaž tiek uztverts un cienīts kā autoritāte un jomas profesionālis, kas pieņem galīgo lēmumu. Viņa darbaspējas, iedziļināšanās problēmās un pastāvīga zināšanu papildināšana nozares jaunākajās tehnoloģijās un teorijās izraisa nedalītu kolēģu, arī manu, cieņu.»

 

Mārīte Šperberga

Foto –  apbalvojuma “Būvindustrijas lielā balva” arhīvs

 

Žurnālā “Būvinženieris” publicēts  2020. gada  oktobrī, nr.76