ARNITA MELZOBA, KĀRLIS MELZOBS

Klients uzticas kvalitātei

Arnitas Melzobas un Kārļa Melzoba izveidotajā komandā apvienotas zināšanas, kas iegūtas, studējot arhitektūru Rīgas Tehniskajā universitātē, Milānas Politehniskajā institūtā, Tronheimas Zinātņu un tehnoloģiju augstskolā un Oslo Arhitektūras un dizaina skolā, kā arī praktiskā pieredze, kas sešos gados uzkrāta, strādājot Latvijas vadošajos arhitektu birojos.

Profesionālajās aprindās Melzobu pāris tika pamanīti un augsti novērtēti jau ar abu kopīgi izstrādāto diplomprojektu, kurā izvērstā metode – kā renovēt degradēto Maskavas priekšpilsētu – joprojām ir aktuāla un var kalpot kā piemērs projektēšanai. 2013. gadā nodibinājuši arhitektu biroju GAISS un veiksmīgi startējuši vairākos metu konkursos, piedalījušies dažādos semināros un radošajās darbnīcās. Viņu darbi publicēti gan vietējos, gan ārzemju medijos. 2014. gadā Arnita Melzoba pārstāvēja Latviju Londonas Arhitektūras festivālā.

Arhitektu talants un spēja veidot telpu un noskaņu, cienīt vēsturi un kultūrvērtības, realizējot novatoriskas idejas, īpaši parādās LNB pastāvīgās ekspozīcijas Grāmata Latvijāizveidē. Izstrādātais un realizētais projekts saņēmis Latvijas Arhitektūras gada balvu 2017 Sudraba ananasu, nacionālās žūrijas atzinību un zelta nozīmīti. Starptautiskās žūrijas komentārs par izstādi Grāmata Latvijā: «Perfekts arhitekta, grafiskā dizainera un kuratora sadarbības piemērs, kurā vērojama drukātās grāmatas kultūras vērtība un stāsta pieredze. Veids, kā tika pastiprināta izstādes ideja, pretojoties telpas radītajām grūtībām, radīja mikroarhitektūras sajūtu interjera telpā.»

2017.gada 4.septembrī abu arhitektu tandēms saņēma Būvindustrijas lielo balvu Pamatakmeni, kas nāca kopā ar titulu Gada jaunais arhitekts.

Kas jauns jūsu dzīvē?

Arnita:Mums ir patīkama pārmaiņa biroja ikdienā – esam pārcēlušies uz jaunām telpām Miera ielā.

Kārlis:Esam arī nedaudz izauguši – līdz šim birojā bijām trīs, tagad esam četri cilvēki.

Kā izdomājāt izveidot savu biroju? Vai šķita, ka, mācoties Latvijā un ārzemēs, ir sakrāta pietiekami liela pieredze?

Arnita:Jau otrajā kursā paralēli mācībām strādājām. Guvām ilgstošu un labu pieredzi. Universitātē kopā bijām taisījuši dažādus projektus.

Kārlis:Tā kā mums piedāvāja radīt nelielus projektus, šķita laba izdevība izveidot pašiem savu biroju. Pieredzi jau nekad nebeidz krāt. Turpinām mācīšanos.

Arhitektūrā ir liela konkurence. Kas jādara, lai būtu pamanāmi?

Kārlis:Mēs pozicionējam sevi kā jaunus arhitektus, un daļa klientu tieši meklē jaunus birojus, kas radošāk skatās uz lietām. Mūsu pasūtītāji ir jauni cilvēki. Varbūt viņiem šķiet, ka ar vienaudžiem ir vieglāk veidot dialogu.

Arnita:Arhitektūrā dialogs ir ļoti svarīgs. Piemēram, jaunu ģimeni saista līdzīga vecuma un domu gājiena cilvēki.

Šodienas pieredze un vēlmes ir viens, bet kā nonākt pie tā, lai klientiem jūsu projektētajās mājās ir ērti un patīkami dzīvot ilgtermiņā?

Kārlis:Privātmājas ir garākais process ar daudzām tikšanās reizēm un dialogu. Mēs daudz ko pārrunājam, iesakām. Mums jāzina, kā viņi dzīvo ikdienā un ko viņi grib darīt virtuvē vai dzīvojamajā istabā. Katrai ģimenei ir savs dzīvesveids.

Arnita:Daudz pētām citus projektus un būves ārzemēs, arī pasaulslavenu arhitektu ēkas. Citreiz klients atnāk ar kādu konkrētu vēlmi, bet mēs redzam, ka ilgtermiņā viņam mainīsies domas. To varam izvērtēt no pieredzes.

Jums ir nācies projektēt mājas, kurās dzīvo vairākas paaudzes?

Arnita:Ģimeņu modeļi un cilvēku skaits mainās. Ļaudis sākuši saprast, ka ne vienmēr nepieciešamas lielas mājas un jādomā arī par fleksibilitāti. Citreiz zīmējam mēbeles un interjeru un domājam par to, lai mājas iemītnieki justos labi gan divatā, gan arī tad, kad brīvdienās atbrauc visa ģimene.

Jūs specializējaties uz privātmājām?

Arnita:Principā mūsu intereses ir diezgan plašas. Privātmājas vairāk nonāk līdz realizācijai. Piedalāmies konkursos uz lielajiem publiskajiem projektiem, strādājam ar interjeriem un izstādēm, kur ir detalizētāki mēbeļu risinājumi.

Kārlis: Mēs nespecializējamies kādā konkrētā māju tipoloģijā. Cenšamies iesaistīties tur, kur redzam, ka varam dot ieguldījumu. Tā ir mūsu stratēģiskā pieeja.

Jums pašiem ir līdzīgas intereses, kādā mērogā un kādā veidā strādāt?

Kārlis:Kaut kas ir atšķirīgs, un kaut kas ir līdzīgs. Tas atkarīgs no katra projekta. Kāds no mums ir vadītājs un uzņemas virzīt projektu, bet visu pārspriežam komandā.

Vai jūs kaut kā atslēdzaties no arhitektūras?

Kārlis:Lielai daļai arhitektu darbs ir arī hobijs, bet nav tā, ka mēs 24 stundas par arhitektūru vien runātu.

Arnita:Mums ir meita. Viņa atslēdz, un ir jau arī citas intereses.

Kāds ir idejas realizācijas process?

Arnita:Ideju ģenerēšana ir daļa no darba. Tu sēdi un domā. Citreiz ir daudz jādomā, bet gadās, ka idejas atnāk, kad esi, piemēram kādā pasākumā vai mājās.

Kārlis:Parasti ir vajadzīgs laiks, lai ideju varētu apdomāt, lai pārliecinātos, ka tiek pieņemti pareizie lēmumi.

Vai šis laiks nav tāds, kas visus steidzina?

Arnita:Mums ļoti svarīga ir kvalitāte. Ja kāds nāk ar tādu steigu, ja mēs redzam, ka tur nebūs laba rezultāta, mēs tādos projektos neiesaistāmies. Gadās, ka cilvēks atnāk ar steigu un tad saprot, ka arī pašam daudz jādomā, ka vajag vairāk laika, lai būtu kvalitatīvs rezultāts.

Kāds ir tipisks arhitekts?

Kārlis:Izplatītākais joks ir tāds, ka arhitekti ģērbjas melnā. Vienots tips, manuprāt, nav, katram ir kaut kādas individuālas rakstura iezīmes, un tās būtu pašam jāapzinās, lai atrastu sadarbību ar klientu. Jāpanāk pareizā kombinācija. Ja katrs grib kaut ko citu vai domā atšķirīgi, tad nesanāks.

Vai sevi ir nācies ierobežot?

Kārlis: Mūsu praksē tādu izteiktu gadījumu nav bijis. Šķiet, tas notiek tad, ja ir nepareizā arhitekta un klienta kombinācija. Mēs mēģinām saprast, ko klients vēlas. Ja nesaskan un mērķi vai vērtības ir atšķirīgas, tad varbūt rodas neizpratne.

Jums ir nācies atteikt?

Arnita:Gadās, ka pirms projekta uzsākšanas saprotam – vēlmes vai ātrums ir atšķirīgi, vai arī kvalitāte nav galvenais. Tad visbiežāk abpusēji ar klientu nonākam pie secinājuma, ka sadarbība nebūs veiksmīga.

Kur jūs vairāk ķerat kaifu – procesā vai finišā?

Arnita:Dažādās fāzēs. Noteikti procesā, kad radusies doma un ir tā labā sajūta, ka atrasts pareizais virziens. Klienta prieks ir viens no lielākajiem gandarījumiem. Ja cilvēki ir priecīgi par to, ko tu viņiem radi.

Kāds ir ieguvums no konkursiem? Un vai nepagaist vēlme tajos piedalīties, ja paliekat otrajā vietā?

Kārlis:Tas ir sarežģīts jautājums. Rodas azarts, kad redzi konkursa uzdevumu. Bet ir jāliek pretī kāda profesionālā loģika, jo konkursi prasa ieguldīt daudz resursu, lai sagatavotu piedāvājumu, bet ieguvums ne vienmēr ir tik liels. Ir diezgan liels risks neiegūt neko.

Arnita:Patlaban daudz diskutē par to, cik laika arhitekti ziedo, lai par brīvu izstrādātu milzīgus projektus. Citās Eiropas valstīs tādi neapmaksāti konkursi netiek praktizēti. Konkurss ir ļoti liela apjoma darbs. Daudziem maziem vai jauniem birojiem ir grūti kvalificēties, lai piedalītos. Bieži vien pašvaldības izsludina konkursus, bet projekts netiek tālāk virzīts. Savukārt arhitektiem konkursi ir izdevīgi tikai gadījumā, ja projekts tiek realizēts. Tāpēc konkursu tēma ir diezgan problemātiska.

Kārlis:Ir vēl kāda problēma. Likumdošana nosaka gadījumus, kad konkurss obligāti vajadzīgs. Ja pasūtītājs to uztver kā iespēju salīdzināt dažādus variantus, tā ir laba situācija, bet, ja viņš ir nolēmis, ka grib strādāt ar kādu konkrētu arhitektu un konkurss ir kā piespiedu pasākums, rezultāti var būt dažādi, un tad sākas diskusijas par to, vai konkurss bijis godīgs.

Vai vairāki cilvēki neatkarīgi cits no cita var izdomāt līdzīgus projektus, radīt līdzīgas idejas?

Kārlis: Latvijas praksē bijuši pāris gadījumu, kas raisījuši diskusijas, jo saskatītas līdzības ar kādiem ārzemju projektiem, bet katrs gadījums jāvērtē atsevišķi. Mūsdienās tiek pārspīlēti uzsvērts, ka katram projektam jābūt kaut kam absolūti unikālam un nekur iepriekš neredzētam. Arhitektūra kā nozare ir attīstījusies gadu tūkstošiem, balstoties uz pēctecību, un nekad nav bijusi tāda vēlme visu taisīt atšķirīgu kā tagad.

Komforts neveicinot progresu. Kā tas ir mūsdienās?

Kārlis:Domāju, Latvijā jaunajiem birojiem dažādās nozarēs ir daudz ko darīt.

Arnita:Pilsētvide mums vēl nav tik sakārtota un pieblīvēta ar jaunu arhitektūru. Droši vien pie mums tas ir radošāks process nekā Kopenhāgenā, kur ir pilns ar jaunām būvēm. Rīgā ir iespējams vairāk darīt.

Jums Rīga ir galvenais reģions?

Kārlis:Jā, patlaban tā ir sakritis. Esam strādājuši pie projektiem arī ārpus Latvijas, bet neesam to izvērsuši pārāk aktīvi. Droši vien tas agri vai vēlu būs jādara.

Vai kāds no darbiem ir īpašs un sirdij tuvāks, devis lielāku gandarījumu?

Kārlis:Viens no redzamākajiem veikumiem ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatu ekspozīcija, par ko saņēmām balvu. Gana daudz ir to, kas atrodas skiču un projektu stadijā, kam ir liels potenciāls, bet tos varēs novērtēt, kad būs pabeigti.

Arnita:Ir prieks strādāt pie projektiem, kuros varam iesaistīties no pirmajām skicēm līdz pat realizācijai. Vienmēr labprāt veicam autoruzraudzību, jo būvdarbu laikā ir risināmi tehniski jautājumi un arhitekta klātbūtne procesā ir svarīga.

Vai klients, atsakoties no autoruzrauga, cenšas ietaupīt?

Arnita:Privāti klienti reizēm domā, ka tā var ietaupīt, jo privātmājām autoruzraudzība nav obligāta. Bieži vien, kad sākas process, rodas daudz jautājumu, un tad cilvēki saprot, ka pašiem tikt galā tomēr nav tik vienkārši.

Kārlis:Klientiem, ar kuriem mēs strādājam, interesē kvalitatīva arhitektūra. Ja ir kādas neskaidrības, viņi parasti zvana un vaicā.

Vai ir sarežģīti kvalitatīvu arhitektūru salikt kopā ar ekonomisku?

Kārlis:Tas ir sarežģīti, bet resursi jau nekad nav neierobežoti, un tos vajag izmantot efektīvi. Arhitektūra ir līdzeklis, lai ar dotajiem resursiem panāktu maksimālu rezultātu. Materiālus var izmantot efektīvi, lai būtu funkcionāla un ērta būve, kas dotu arī estētisku pienesumu.

Kā jums izdodas izvēlēties konstruktoru birojus?

Kārlis:Ir vairāki, ar kuriem strādājam pastāvīgi. Par sadarbību runājam savlaicīgi.

No kā jūs visvairāk nogurstat, un kas jums dod visvairāk enerģijas?

Arnita:Visiem arhitektiem grūtākie ir birokrātiskie procesi.

Kārlis:Birokrātiskajos procesos bieži vien nelietderīgi jāiegulda resursi, jādara kaut kas, kam neredzi jēgu.

Arnita:Vienā brīdī tas šķiet neloģiski un paņem daudz laika. Toties enerģiju dod rezultāti, klienti un cilvēki, kad viņi ir priecīgi par paveikto.

Kurš brīdis būvlaukumā dod lielu prieku?

Kārlis:Ir prieks ikreiz, kad redzi, kā darbi ir pavirzījušies uz priekšu un tavi projektētie risinājumi kļūst par realitāti.

Arnita:Kad ierodies būvē un dabā ieraugi, ka iecerētais izskatās labi un saule spīd telpās pa pareizo logu, tā ir laba sajūta.

Vai ir vajadzīga intuīcija? Un vai tā var atnākt tikai ar lielu pieredzi?

Kārlis: Ir situācijas, kad var ļoti argumentēti pateikt, ka konkrētais risinājums ir pareizais, bet ir arī reizes, kad grūti vārdos pamatot, kas būtu labāk, tomēr sajūtu līmenī viedoklis par to ir. Šādos gadījumos vajadzīga pašpārliecība un uzticēšanās savai intuīcijai.

Arnita:Ar katru gadu uzkrājas pieredze, un droši vien kādā brīdī būs vieglāk ļauties intuitīviem lēmumiem.

Kas ir labākā uzslava?

Kārlis:Bērnu neviltotais prieks, apmeklējot izstādi Grāmata Latvijā.

Arnita:Mums ir māja, kas top lēnām, un ar klientu izveidojusies gara sadarbība. Pabeidzām projektu, māja tiek būvēta, un klients vēlas sadarboties arī turpmāk. Tagad zīmējam interjeru.

Kārlis:Prieks, ka klients uzticas.

Kuru vietu Rīgā labprāt nojauktu, kuru saglabātu un kurā gribētu radīt kaut ko jaunu?

Kārlis:Nojaukšana ir pēdējais risinājums. Gandrīz visur esošo iespējams uzlabot. Būtu vērtīgi vairāk ieguldīt vēsturiskā centra atdzīvināšanā, nevis būvēt ēkas ārpus centra. Vēlams strādāt ar esošo vērtību izmantošanu. Protams, tas atkarīgs no īpašniekiem un likumdošanas. Tur ir dažādi apstākļi, arī īpašnieku izpratne. Rīga noteikti izceļas starp citām pilsētām ar savu vēsturisko centru, un tai raksturīgās lietas būtu jānovērtē.

Vai Rīgā pēdējos gados ir uzceltas ēkas, par kurām saka, ka šo arhitektūru novērtēs tikai pēc gadiem?

Kārlis:Tas ir sarežģīts jautājums. Viens ir tas, kā būvi novērtē patlaban, bet tā ēka jau būs 50 vai 100 gadu. Cilvēkiem ir instinktīva pretreakcija pret jebkurām izmaiņām un varbūt arī pret jaunām ēkām. Tikai ar laiku sāc saprast, ko tā nozīmē.

Jums kā arhitektiem ir kāds pamats? Vai to deva skola Latvijā vai ārzemēs?

Arnita:Mums bijusi iespēja mācīties dažādās skolās pie dažādiem pasniedzējiem. Oslo Arhitektūras un dizaina skolā semestri aizvadīju studijā pie ļoti spēcīga horvātu izcelsmes pasniedzēja. Viņš man iedeva skatu uz arhitektūru, kā strādāt un projektēt. Tas bija ļoti iedvesmojošs ieguvums. Šķiet, skolas ir mazāk svarīgas, būtiskāk, kādi bijuši cilvēki un pasniedzēji.

Kārlis:Mūsdienās ir brīvi pieejama daudz un dažāda informācija un iespējams iegūt plašāku skatījumu. Studenti un profesionāļi, dzīvojot internacionālā vidē, var redzēt, kas notiek visapkārt.

Kā likvidējat darbā uzkrāto stresu?

Arnita: Cenšamies stresu nenest uz mājām un privātajā vidē. Mājas dzīve, vakars un brīvdienas ir tas laiks, kad atpūtinām smadzenes. Viens otram palīdzam nolikt malā profesionālās problēmas un uz brīdi atslābt.

Kārlis:Mēs atpūtai pieejam diezgan atbildīgi. Brīvdienas ir jāieplāno, un tās nekādā gadījumā nedrīkst uztvert kā rezervi nepadarītajiem darbiem. Šad tad gadās strādāt arī nedēļu nogalēs, bet tās ir ārkārtas situācijas.

Ja dzīve būtu deja, kura būtu jūsējā?

Kārlis:Mums droši vien būs grūti to izteikt deju analoģijā. Domāju, ka kopā dzīvošana un strādāšana mainās. Galvenais ir nepalikt vienā punktā, bet iet laikam līdzi, noturēt līdzsvaru caur pārmaiņām. Tas varētu būt mērķis.

Vai jūs esat izteikti pilsētnieki?

Arnita:Kārlis ir pilsētnieks, es lielu daļu bērnības esmu pavadījusi laukos. Mēs izbaudām pilsētu, bet mums patīk brīvdienās izbraukt ārpus tās, izbaudām arī dabu un mieru.

Kārlis:Tā ir liela vērtība Latvijā, ko nevar raksturot ar cipariem, – dzīves kvalitāte dabas un pilsētas līdzsvarā daudziem ir iespējama un ļoti laba.

 

Mārīte Šperberga