ANDRIS KRĒSLIŅS

Tas, kas paveikts mūža garumā, nav ieliekams kādā vienā konkrētā rāmītī un Dr. hab. sc. ing. Andra Krēsliņa sastrādātais vēl jo īpaši. Tieši tāpēc viņa titulus un darbus nav iespējams ietvert vienā žurnāla rakstā. Un tomēr mēģināsim kaut nedaudz iepazīstināt lasītājus ar šo savā jomā leģendāro vīru, kuram 2019. gadā tika pasniegts valstī augstākais nozares apbalvojums “Būvindustrijas lielā balva” – “Pamatakmens”. Kas ir šis RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūta Siltuma inženierijas un tehnoloģijas katedras vadošais pētnieks, LSGŪTIS Būvniecības speciālistu Sertificēšanas centra Padomes priekšsēdētājs, kurš ne tikai uzrakstījis pirmos mācību līdzekļus studentiem latviešu valodā, bet viņiem līdzējis izprast savu nākamo profesiju? Sadarbības partneri atzīst, ka Krēsliņa zināšanas un pieredze ir nenovērtējamas, līdz ar to joprojām vērtīgs ir viņa ieguldījums gan studentu, gan jau uzņēmumos strādājošo darbinieku kvalifikācijas uzturēšanā un attīstībā.

Kādā fotogrāfijā ieraudzīju, ka jūs spēlējat šahu. Vai joprojām spēlējat?

Nopietni nē. Sāku bērnībā. Tā fotogrāfija, kur redzams kā spēlēju ar lielmeistaru Taimanovu uzņemta 1954. gadā. Strādāju konstruktoru birojā Rīgas Kuģu būvētavā. Lielmeistars mums toreiz pasniedza vienu simultānspēli. Viņš visus uzvarēja (smejas).

 

Kad pēdējo reizi spēlējāt?

Pasen. Ar mazbērniem spēlēju šahu. Abi iestājušies augstskolā, viens arhitektos, otrs saistībā ar datoriem. Varbūt viņi nebūtu izvēlējušies šādas jomas, ja es ar viņiem nebūtu dažreiz spēlējis šahu (smejas).

 

Pēc septītās klases esot nokļuvis darba tirgū. Bijāt koka kuģu namdaris un Kuģu Remonta rūpnīcā pat rasētājs. Kā jums tas izdevās tik agri?

Mana uzvedība nebija sevišķi laba, tādēļ vecāki kopā ar skolotājiem izlēma, ka vajag mani nodarbināt. Vasarā aizgāju strādāt un mācījos vakaros. Septīto klasi pabeidzu vakara vidusskolā, tā arī turpināju.

 

Izklausās pēc bosika?

Es nebiju bosiks, nekāvos un nebiju agresīvs. Izdomāju visādas lietas, kas nepatīk skolotājiem, piemēram, skolā nodzisa elektrība un neviens nezināja  kāpēc tā notika. Tādas nerātnības. Nav briesmīgs huligānisms, bet labi tas nav, vai ne? Mācībās gan biju tuvu teicamniekam visos priekšmetos.

 

Darba dzīvi iesākāt kā projektētājs?

Strādāju Kuģu būvētavā un konstruktoru birojā. Pabeidzu vidusskolu, iestājos Latvijas Universitātes mehānikas fakultātē. Tomēr sapratu, ka jāstrādā, lai varu nopelnīt un būt patstāvīgs. Pārgāju uz vakara nodaļu. Atradu darbu “Teploelektro projekt”, nokļuvu ventilācijas un apkures grupā. Skatījos kā pārējie darbojas un mācījos. Šajā grupā projektēja gan hidrauliskās, gan termoelektro stacijas visā Padomju

Savienībā. Bijām Rīgā, bet projekti realizējās arī Sibīrijā.

 

Un kā Jūs nokļuvāt zinātnē?

Bija lielie pārmaiņu laiki. Nodibināja tautsaimniecības padomes un visi uzņēmi sadalījās. No vairākām projektu organizācijām nodibināja “Latgiproprom” – Latvijas rūpniecības projektēšanas institūtu. Strādāju ventilācijas un apkures grupā. Birojs atradās Pils ielā. Gājām pāri Doma laukumam uz kafejnīcu ”Zilais putns” dzert kafiju. Projektējām Ogres Trikotāžas kombinātu, dažādas būves Daugavpilī, tādus lielus objektus kā “Alfa”. Tur strādājot man radās domas, ka vajag uzlabot ventilācijas un gaisa kondicionēšanas lietas. Padomju Savienības laikā tās nebija attīstītas. Rūpnīcām, ko projektējām, vajadzēja uzturēt ļoti precīzu temperatūru un relatīvo mitrumu, citādi, piemēram,  “Alfā” mazās detaļas, kas tika montētas, sarūsēja un oksidējās. Gaisam bija jābūt relatīvi sausam un nedrīkstēja notikt pārāk lielas temperatūras svārstības. Slokā projektējām perfokartīšu rūpnīca. Arī tur vajadzēja pareizu gaisa mitrumu un temperatūru. Daudz pētīju, lasīju un izdomāju kā būtu labāk. Tad pieteicu izgudrojumus, kā vajag regulēt gaisa kondicionēšanu un izrādījās, ka tie uzlabojumi atbilst pasaules mērogam. Maskavā iepazinos ar projektētājiem, uzzināju par aspirantūru un iespēju attīstīt to, kas man interesēja. Maskavā sameklēju vadītāju, kurš noklausījās, ko domāju un bija diezgan sajūsmināts. Viņš strādāja Sanitārās Tehnikas Zinātniski Pētnieciskajā institūtā. Iestājos studēt neklātienē, uzrakstīju un aizstāvēju darbu, dabūju grādu. Rīgā jau bija aizsākušās pārmaiņas, tehniskās specialitātes atdalījās no Latvijas Universitātes un izveidojās Rīgas Tehniskā universitāte. Mani aicināja strādāt augstskolā. Uzrakstīju atlūgumu,  “Latgiproprom” priekšnieks man teica: “Viss, kas ar jums notiks, būs Jūsu atbildība.” Viņš negribēja, lai eju prom (smejas). Bet es aizgāju. Bija izmēģinājuma lekcijas. Sanitārās tehnikas katedras vadīja Emīlija Maskovkina, ģeogrāfijas zinātņu kandidāte, noklausījās un pieņēma mani. Un tā strādāju līdz pat šai dienai.

 

Un jums ir vairāk kā 30 izgudrojumi?

Kad pieteicu disertāciju, man jau bija trīs izgudrojumi. Padomju laikā visus izgudrojumus reģistrēja, aprakstīja, bet neko nemaksāja, valsts paņēma un izmantoja, ja vispār izmantoja, jo tajā laikā progress no izgudrojumiem nebija īpaši jūtams. Toties tagad  mūsu jomā izgudrojumiem nav konkurences, jo Latvijā neviens siltumgāzes, ūdens tehnoloģiju jomā neko neražo.

 

Daļu no izgudrojumiem nesauca tehniskos nosaukumos, bet dēvēja jūsu uzvārdā.

Jā, arī tagad, dažas iznākušās grāmatas Maskavā un Sanktpēterbugā min tieši Krēsliņa gaisa kondicionēšanas metodi. (smejas)

 

Kā izdevās pabūt universitātēs Londonā, Helsinkos, Drēzdenē, Bratislavā?

Līdz sāku strādāt universitātē nebiju bijis ārzemēs. Universitātē sākās students apmaiņa. Rakstīju pieteikumu, ka gribu aizbraukt. Pirms tam izpētīju, kurās valstīs, kādas universitātes, kādas katedras. Nebija viegli tikt. Viss caur Maskavu. Nokļuvu Helsinkos. Paskatījos, ko viņi pēta. Pēc tam aizbraucu citur, kas deva pilnīgi citu skatījumu. Redzēju, kā tas tiešām izskatās, kā strādā automātiskā vadība. Padomju Savienībā nekā tāda nebija, visu grieza ar roku (smejas).

 

Tad sekoja daudzi enerģētikas kongresi, arī tādās valstīs kā Alžīrija, Koreja, Turcija?

Pieteicu referātus. Tos iekļāva programmās. Iepazinos ar cilvēkiem augstskolās. Tā var uzzināt, kā citi strādā ar saviem doktorantiem un studentiem, ko viņi dara zinātnē, ko pēta. Tās sarunas ir ļoti vērtīgas, jo līdz žurnāliem nonāk rezultāts, kas sākts pētīt pirms desmit gadiem.

 

Viņi atklāj?

Tas nav liels noslēpums, ko pētām, ko iegūstam. Neatklāj tikai tad ja strādā pēc firmas pasūtījuma. Kad aizbraucu uz Angliju, kur biju mēnesi, mani sagaidīja Britu padomes sadarbības komiteja. Teicu, kur gribu iet, ko redzēt. Vienai firmai bija liela zāle ar dažādiem stendiem, bet viss apklāts ar brezenta maisiem, jo tie bija firmu pasūtījumi. Man kā ārzemniekam nevarēja rādīt. Bet stendus, kur nebija tieši pasūtījumi, viņi rādīja. Mēs apmainījāmies ar publikācijām un ar informāciju. Komunikācijai ir ļoti liela nozīme. Dažreiz, kad izvēlas doktorantūras tēmu, jāzina vai citi pie tā ir strādājuši un cik tālu tikuši. Varbūt tajā brīdī kāds par tādu tēmu jau aizstāv disertāciju un tad vajag kaut ko mainīt.

 

Jūs esat ventilācijas un apkures sistēmu aprēķinu un šo sistēmu pamatlicējs Latvijā. Tos pamatus ielikāt jau sen. Cik daudz kopš tā laika nozare mainījies?

(domā) Nemainās tehnika. Radiatori kā bijuši tā ir un ventilatori arī. Bet Latvijas būvnoteikumi ir jauni un tie atšķiras no tiem, kas bija Padomju Savienībā. Tie gan mainās. Prasības kļūst stingrākas un dažādākas.  Mācību grāmatas rakstīju, jo latviešu valodā to nebija. Uzrakstīju par gaisa kondicionēšanu, arī par apkuri un ventilāciju, dažreiz kopā ar kādu kolēģi, dažreiz viens pats.

 

Jums ir vairāk kā divsimt publikāciju par dažādiem tematiem.

Publikācijas rodas, kad braucu uz konferencēm un lasu referātus. Pēc tam referāti tika publicēti. Ir arī raksti žurnālos. Rakstīju arī grāmatas.

 

Jūs esat vadījis vairāk kā divdesmit promocijas darbus. Kā izdodas jaunus cilvēkus piesaistīt zinātnei?

Dažādi. Ir jauni cilvēki, kuri grib iegūt zinātnieka grādu, lai varētu veidot savu karjeru. Tad viņi dodas strādāt  firmās. Pašlaik doktorantūra nav pārāk aktīva. Mums kaut ko izpētīt pasūta vien “Latvijas Gāze”, “Rīgas Siltums”, “Rīgas Ūdens”. Doktorantu piesaistām, kad zināms pētījuma mērķis.

 

Kā šo gadu laikā ir mainījusies pasniedzēja loma?

Līdz 2009. gadam mācību spēki bija ar praktisko pieredzi un zinātnisko ieguldījumu, un viņiem maksāja konkurētspējīgu atalgojumu. Nebija vajadzības meklēt papildus piepelnīšanās veidus. Viņi strādāja ar studentiem kā mentori, mācīja ne tikai zinātni, bet arī to kā uzvesties zinātnē un kā virzīties uz priekšu. Pašlaik kontakts vairs nav tik ciešs, jo mums tikpat  kā nav pasniedzēju, kas strādātu uz pilnu slodzi.

Pasniedzēji strādā firmās, viņiem ir pamatdarbs, viņi ir aizņemti visu dienu un atnāk vakarā. Daudzi dienas studenti arī nāk vakaros. Mentoru sistēma ir likvidēta, jo nav cilvēku, kuri var to nodrošināt. Finansējums zinātnei un augstākajai izglītībai ir nožēlojamā stāvoklī. Kā 2009. gadā divas trešdaļas no algām nogrieza, tā arī ir palicis. (smaida) Šādos apstākļos jau nevar sagaidīt kādus lielus sasniegumus.

 

Cik liela ir studentu motivācija mācīties?

Liela daļa no mūsu studentiem nav spējīgi studēt kā agrāk. Viņiem nav līdzekļu iztikai. Atrod darba vietas un strādā. Augstskola pielāgojas šīm izmaiņām. Daudzi mācās neklātienē, ja dzīvo ārpus Rīgas vai citās pilsētās. Taču puse neklātienes studentu ir rīdzinieki. Mēs zinām, kur viņi strādā un palīdzam viņiem atrast piemērotu tēmu diplomprojektam, pietuvinātu darba interesēm, palīdzam sameklēt vadītāju.

 

Ko Jūs pats no jaunajiem mācaties? Kā var izsekot visam līdzi šajā dinamiskajā laikā?

Ļoti interesanti klausīties studentus, gan kad viņi kārto eksāmenus un ieskaites, gan kad gatavojas diplomprojekta aizstāvēšanai. Tas notiek trīs daļās – pirmo reizi noklausāmies trīsdesmit procentu gatavību, tad sešdesmit procentu un tad ir īstā aizstāvēšana. Sēžot kā klausītāji un uzdodot jautājumus, redzam ar ko viņi nodarbojas un ko viņi saprot un tas ir pienesums. Arī mēs paši dažreiz konsultējam firmas, kurās strādā mūsu studenti, bet caur studentiem mēs ļoti daudz uzzinām, ko viņi dara. Tāds kontakts notiek nepārtraukti.

 

Vienu gadu paspējāt būt enerģētikas ministrs.

Tā bija Birkava valdība. Nepastāvēja pārāk ilgi. Bet tā bija pirmā valdība neatkarību atguvušajā Latvijā, kas meklēja cilvēkus nevis ar  ierēdņu un organizatoru pieredzi, bet konkrētā specialitātē. Mani uzaicināja, jo man bija zinātnes grāds, zināju gan siltumu, gāzi un ūdeni, elektrību gan minimāli, bet par to teica, ka apgūšu strādājot. (smejas) Tie bija apstākļi, kad neviens nezināja, kā vadīt valstī ekonomiku un pie tam ar daudzām apakšnozarēm. Sarežģīts uzdevums bija tarifi un maksāšana. Tika likvidēti visi kolhozi un padomju saimniecības, palika elektrības skaitītāji, bet gāzei nebija uzskaites. Uzņēmumi nepastāvēja, neviens nebija atbildīgs. To visu vajadzēja sakārtot. Saprast cik maksās, kas maksās, par ko maksās. Līdz tam iedzīvotāji nemaksāja, vienkārši dzīvoja un viņiem piegādāja visu, kas bija nepieciešams. “Zelta laiki” (smejas). Veselu gadu nodarbojos ar tarifiem, piederībām, pamestiem tīkliem. Kad valdība krita, es atgriezos augstskolā.

 

Jūs vienmēr esat bijis sabiedriski aktīvs, esat strādājis pie izglītības programmām, standartizācijas, būvspeciālistu sertifikācijas, visur jūt jūsu klātesamību.

Kad biju programmas direktors, sekoju vai visi priekšmeti ir saskaņoti savā starpā. Vai vajag kādu jaunu priekšmetu, vai kaut ko noņemt. Tagad ir nākamā paaudze, kas to dara. Būvprakses sertifikātu saņemšanai izskatām daudz pieteikumus. Katru mēnesi vairāki desmiti vai nu saņem vai atjauno būvprakses sertifikātu.

Protams, ka visu laiku jāseko līdzi jaunumiem. Ir tehnoloģisko standartu komisija. Viņi palīdz adaptēt Eiropas standartus Latvijā. Arī Latvija izstrādā kādu jaunu standartu, bet pēdējā laikā tas notiek tikai gāzes nozarē, jo Eiropai nav gāzes standartu. Vācija, Lielbritānija, Norvēģija un vēl dažas valstis nevar savā starpā vienoties par konkrētiem standartiem. Un vēl sarežģījumi tāpēc, ka mums dabas gāze ir no Krievijas. Tur ir citi normatīvi, lai arī krievi ļoti cenšas pietuvoties Eiropas standartiem, bet tāpat ir lielas atšķirības. Latvijā tas ir jāizskata, jāakceptē, vai ir derīgs, vai nav. Kad parādās jauns Eiropas standarts, mēs ar komisiju izskatām, vai tas ir vai nav pretrunā ar Latvijas apstākļiem. Tie tiek adaptēti un saskaņoti visā Eiropā un tas nozīmē, ka ar tiem risinājumiem, kas ir iekļauti šajos standartos, varam darboties jebkurā Eiropas valstī.

 

Kā redzat nozares nākotni?

Būvniecība attīstīsies, lai arī šobrīd izskatās, ka ir krīze. Var priecāties, ka mums ir vairāki skaisti objekti un daži vēl iecerēti. Tas nozīmē, ka darbs nākotnē būs. Ir vērts gatavot jaunos. Viņi piedalīsies – projektēs, būvēs, ekspluatēs objektus. Daudzi projekti ir pareizi jāekspluatē. Nevar tā vienkārši uzcelt un aizmirst. Visas inženieru sistēmas pilsētās un ēkās ir diezgan sarežģītas un dažas pat varētu būt nedrošas, ja to ekspluatācija nav profesionāla. Tādēļ darba arī turpmāk būs pietiekami.

 

Jums dzīvē un darbā ir daudz apbalvojumu un pateicību vai ir kādi, par kuriem īpaši priecājaties un lepojaties?

Man piešķīra apbalvojumu par Mūža ieguldījumu. Viss. (smejas) Ar to pietiek.

 

Ko Jums nozīmē šis “Pamatakmens”?

Esmu novietojis to goda vietā pretī savam rakstāmgaldam. Nu skaisti. Es jau pa tiem pamatiem ņemos, tas man piederas. Nav jau daudzi saņēmuši šādu apbalvojumu.

 

No kurienes Jums tā enerģija rodas, lai varētu aktīvi darboties?

Ja mājās viss ir kārtībā, tad nav satraucošas vai traucējošas vides. Mani interesē tās lietas, kas attiecas uz manu specialitāti, es interesējos arī par vēsturi – Latvijas, tehnikas. Esmu uzrakstījis arī Būvniecības fakultātes vēsturi kopā ar mūsu dekānu Juri Smirnovu. Joprojām sekoju vispārīgai zinātnes attīstībai. Kādi ir zinātnes sasniegumi ne tikai manā specialitātē, bet dažādās jomās. Kāda ir mūsu paradigma par pasaules būtību, pagātni un nākotni. Tas interesē.

 

Vai jums bez darba un intereses par zinātni un vēsturi ir sanācis laiks arī kaut kam citam savā dzīvē?

Ar sportu nodarbojos savā kabinetā – atveru logu un vingroju. (smejas) Ar aktīvo sportu neesmu tā nopietni nodarbojies, jo nebija laika. Mācījos vakara vidusskolā, neklātienē. Tagad par vēlu. Varu vingrot un iet nūjot (smejas).

 

Kāds ārsts ir teicis – nekad nav par vēlu sākt kustēties.

Jā. Bet es ievēroju pareizu dzīves ritmu – astoņos ceļos un divpadsmitos eju gulēt. (smejas) Es diezgan daudz arī paceļoju un jebkura konference ir arī kā ekskursija.

 

Ko Jūs vēl gribētu piedzīvot, izdarīt, kur aizbraukt?

Gribētu aizbraukt tur, kur ir siltāks. Piemēram, Vidusjūra. Man ļoti patīk Sardīnijas sala. Smiltis gluži kā marmora graudiņi. Pludmales gandrīz tukšas. Latvijā nevar zināt, kad lietus līs, kad būs auksts. Sardīnijā ir garantija. Var dzīvot pie jūras, ēst augļus un peldēties.

 

*****

 

Arturs Lešinskis: Dr.sc.ing., profesors RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātē:

Andris Krēsliņš gan kolēģiem Latvijā, gan pāri Latvijas robežām ir pazīstams, kā izcili asprātīgs un humoru mīlošs kolēģis. Pelna cieņu Eiropas AVK inženieru pulkā, bet vēl lielāku cieņu viņam vienmēr izrāda Krievijā, jo tur profesora sasniegumus savulaik dēvēja par Rīgas Krēsliņa gaisa kondicionēšanas skolu.
Man atmiņā palicis tālais 1971.gads, kad 1. septembrī RPI Kaļķu ielas ēkā bijām pulcējušies, kā pirmā kursā uzņemtie, Siltuma, gāzes un ūdens 1208 specialitātes studenti. Pie mums ienāca kurators Andris Krēsliņš. Bija paredzēta iepazīšanās ar specialitāti un Inčukalna gāzes glabātuves apmeklējums. Sakāpām autobusā un pa ceļam uz Inčukalnu kurators mums jautāja, vai pie Sēnītes pieturēsim pirms vai pēc gāzes glabātuves apskates. Mēs, protams, noaurojāmies, ka Sēnītei garām braukt nevar. Restorānam mums naudiņas nebija, bet alus kausus tukšojām sēžot zem nojumes sēnes formā, kas ir pretī slavenajam arhitektūras piemineklim šosejas otrā pusē. Atzīšos, ka pēc tiem alus kausiem, bija visai jautri, bet mana galvenā rūpe bija par to, lai gāzes glabātuvē no kāda tiltiņu, kaut kur neiekrītu. Notikums raksturo Krēsliņa toleranto attieksmi pret studentiem un kolēģiem garos gadus Siltuma, gāzes apgādes un ventilācijas katedru vadot.

Anatolijs Borodiņecs, Dr.sc.ing., Profesors, RTU Būvniecības Inženierzinātņu fakultātes Siltuma inženierijas un tehnoloģijas katedras vadītājs: “Krēsliņa kungam piemīt lieliska īpašība palīdzēt kolēģiem dzīves svarīgākajos brīžos, kad ir nepieciešams vērtīgs padoms un atbalsts. Viens no lūzuma punktiem manā karjerā bija nepabeigs doktora darbs un izveidota jauna ģimene. Vienmēr pretimnākošs un smaidošs, Andris Krēsliņš ļoti nopietni un stingri lika pieturēties pie sākotnējā plāna un pat deva īsāku laiku, lai nodotu doktora darba gala versiju. Toreiz apjuku, jo kāds var būt doktora darbs, ja tikko piedzima bērns un likās, ka vēl gadu vai divus būšu ļoti aizņemts, ka vēlāk būs vairāk laika un pabeigšu. Tikai ar laiku sapratu, ka augot ģimenei laika tieši otrādi kļūst vēl mazāk. Esmu ļoti pateicīgs Krēsliņa kungam, ka toreiz viņš bija klāt un ar savu harizmu un uzstāju palīdzēja realizēt visas manas ieceres.

Andris Krēsliņš vienmēr rūpējies par savu jaunāku kolēģu personisko izsauksmi un atbalsta viņu zinātnisko karjeru. Krīzes gados, Krēsliņa vadībā institūtā, jau tā trūcīgā budžeta lielākā daļa tika novirzīta jaunāko mācībspēku atbalstam. Tas deva iespēju saglabāt darbu nozares entuziastiem un nodrošināt Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūta ilgtspējīgo attīstību.

 

Mārīte Šperberga

Foto: apbalvojuma “Būvindustrijas lielā balva” arhīvs.

Publicēts žurnālā “Būvinženieris” nr.72, 2020. gada februārī