ANDREJS BOČKARJOVS

Ar AS LATVIJAS TILTI galveno inženieri projektu vadītāju Andreju Bočkarjovu tiekamies saulainā oktobra dienā, kas nebūt vairs nelutina ar siltumu. Naktī bijuši pirmie mīnusi, bet Bočkarjova kungs cer, ka aukstums tomēr atkāpsies. Vēl šogad jāpabeidz darbi vairākos būvobjektos, un laikapstākļu kaprīzes var izjaukt precīzi saplānoto grafiku.

Akciju sabiedrībā LATVIJAS TILTI Andrejs Bočkarjovs strādā jau 30 gadu. Tolaik, 1986. gadā, pēc Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) absolvēšanas ieguvis rūpniecības un civilās celtniecības inženiera celtnieka kvalifikāciju, viņš sāka strādāt kā meistars Tiltu būves vienībā Nr. 17, kas vēlāk kļuva par akciju sabiedrību LATVIJAS TILTI. Bijis darbu vadītājs, tad iecirkņa vadītājs, galvenais inženieris un tagad arī projektu vadītājs un valdes loceklis. Secīgi kāpis pa karjeras kāpnēm, gūstot plašu pieredzi un zināšanas par visiem būvniecības procesiem no projekta līdz gatavam objektam. Šajā rudenī Andrejs Bočkarjovs svinīgajā ceremonijā Būvindustrijas lielā balva saņēma augstāko apbalvojumu nozarē Pamatakmeni, jo ieguva titulu Gada inženieris 2016. «Liela atbildības sajūta, nosvērtība, līdera spējas, prasme saliedēt un vadīt darba komandu, spēja pieņemt svarīgus lēmumus un rast ātrus risinājumus. Andrejs Bočkarjovs AS LATVIJAS TILTI kolēģiem ir paraugs, ka, izmantojot savas zināšanas un pieredzi, strādājot saliedētā, profesionālā komandā, var sasniegt augstākos mērķus,» pieteikumā rakstīja Andreja Bočkarjova kolēģi.

Vai bērnībā varējāt iedomāties, ka nākotnē būvēsiet tiltus?

Nē! Tāpat kā daudzi zēni manā vecumā, tolaik sapņoju, ka kļūšu par lidotāju vai slavenu futbolistu, gribējās darīt kaut ko varonīgu. Celtnieka amats tur neiederējās (smaida). Tiesa, mans tēvs bija celtnieks, un pēc vidusskolas absolvēšanas šķita loģiski turpināt ģimenes tradīcijas, tāpēc iestājos celtniekos. Studējot sapratu, ka šī joma mani sāk interesēt arvien vairāk, un, kā redzams, izvēle bijusi pareiza.

Vai atceraties savu pirmo objektu?

Protams! Tas bija Motormuzejs Mežciemā. Mēs būvējām konstruktīvo daļu: pamatus, monolītās kolonnas, pārsegumus. Nesen muzejam tika veikta rekonstrukcija, taču, cik zinu, konstrukcijās nekas netika mainīts vai labots, un tas nozīmē, ka darbs bija paveikts kvalitatīvi. Motormuzejs kopumā bija ļoti interesants, tā laika Latvijas apstākļiem nebijis projekts, un man, jaunam speciālistam, bija aizraujoši piedalīties tā īstenošanā.

Kādas īpašības, jūsuprāt, nepieciešamas labam inženierim?

Savā praksē esmu pārliecinājies, ka labs inženieris nevar būt slikts cilvēks, un otrādi. Manuprāt, svarīgākās īpašības ir godīgums un atbildības izjūta. Nākamais – vēlme labi strādāt, arī interese par šo darbu. Tikai cilvēks, kas mīl savu darbu, var radīt kvalitatīvu rezultātu, un celtniecībā ir tieši tāpat. Vēlme un prasme apmācīt jaunos speciālistus arī ir ļoti nepieciešama.

Kā jūsu uzņēmumā veicas ar jauno speciālistu piesaisti? Vai viņiem ir šī vēlme labi strādāt?

Tādus meklējam, bet raugāmies, lai cilvēkam būtu kaut vai minimāla pieredze būvniecībā. Iespējams, tas ir mans subjektīvais viedoklis, taču jaunie šodien neraujas strādāt būvlaukumā. Uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas viņi labāk izvēlas darboties ar datoriem, projektē, rēķina, gatavo dokumentāciju, nevis brien dubļos un strādā ar komandu būvobjektā, jo tas ir grūti un tā ir liela atbildība.

Vai arī pats piedalāties jauno speciālistu izglītošanā?

Runājot par jaunajiem, ir ļoti svarīgi, lai viņi redzētu pieredzējušo kolēģu darbu. Šajā ziņā esmu pateicīgs liktenim, ka man bija labi skolotāji. Tu vienkārši strādā viņiem blakus, vēro, mācies no viņiem un atkārto to, ko un kā viņi dara. Pēc tam aptver, ka šī pieredze palīdz. Es cenšos būt labs darbaudzinātājs, cerot, ka mana pieredze noderēs un tiks pilnveidota arī turpmāk.

Kas jūs šodien iepriecina un apbēdina būvniecības nozarē?

Iepriecina? Es vispirms pateikšu, kas mani apbēdina, jo tādu lietu ir daudz un nozares profesionāļi tās arī labi zina. Būvniecības nozare patlaban neattīstās. Ja arī kādā brīdī varam runāt par attīstību, tā notiek pilnīgi nesaprotamā virzienā. Būtībā te valda haoss. Piemēram, parakstot līgumu, izpildītājs saņem visu veicamo uzdevumu komplektu, kas ietver termiņus, cenas, garantijas, soda sankcijas, kvalitāti un tā tālāk, savukārt citai pusei – pasūtītājam, projektētājam, būvuzraugam – nav tik lielas atbildības. Ja man kā izpildītājam ir kaut kādi jautājumi, problēmas, tieku sūtīts no vienas instances uz otru, neviens neko negrib risināt. Dažkārt ir sajūta, ka būvobjekts patiesībā nevienu, izņemot izpildītāju, neinteresē. Tas ir skumji. Piemēram, Igaunijā šīs lietas ir daudz vairāk sakārtotas. Objektu plānošana kļūst arvien haotiskāka. To skaidri apliecināja šīs vasaras pieredze, kad konkursu par plaši aprakstītajiem ielu remontdarbiem izsludināja tikai aprīlī, līgumus par būvdarbiem parakstīja vasaras vidū, bet darbus sāka augustā. Izpildes termiņi jau netika pārcelti. Asfaltu, ko varēja ieklāt septembrī, tagad lieskaut kad novembrī, cerot, ka varbūt būs siltāks laiks. Cietīs kvalitāte, bet pēc tam vainos celtniekus, ka ir pieļautas kļūdas.

Bet ir taču arī kaut kas labs jūsu nozarē.

Šoruden bija patiess prieks saņemt apbalvojumu un redzēt vienkopus tik daudz profesionālu un gudru cilvēku. Nozarei noteikti ir ar ko lepoties, un būvniecības potenciāls mūsu valstī ir ļoti augsts, jāprot tikai pareizi to izmantot. Priecē mūsu uzņēmuma izaugsme, jo sākam startēt Skandināvijas tirgū. Komunicējot ar skandināvu inženieriem, ir patīkami apzināties, ka mums ir augsta līmeņa profesionāļi un mūsu profesionālais redzējums bieži vien ir radošāks un daudzpusīgāks. Piemēram, skandināviem ir strikti sadalīti pienākumi – viens strādā ar līgumiem, cits risina tehniskos jautājumus, vēl kāds ir atbildīgs tikai par materiālu piegādēm. Mūsu inženieri iepazīst visas jomas un var darboties plašāk, ko skandināvi savukārt ļoti novērtē.

Vai ir jau konkrēti pasūtījumi?

Ir vairāki pasūtījumi metāla konstrukciju jomā. Mēs plānojam startēt apjomīgo objektu konkursos, kur ir nepieciešami kompleksi pakalpojumi: izgatavošana, piegāde, montāža. Pārsvarā šie konkursi ir par metāla konstrukcijas tiltiem, jo kopumā tiltu būvniecība Skandināvijā ir ļoti attīstīta.

Jūsu uzņēmums piedalījies vairāku apjomīgu objektu būvniecībā Igaunijā un Lietuvā. Cik viegli vai grūti ir strādāt šajos tirgos?

Kā jau minēju iepriekš, Igaunijā būvniecības process ir daudz vairāk sakārtots. Tur jautājumi tiek risināti praktiski, nevis ar birokrātiskiem paņēmieniem. Ja ir problēma, darbinieki savas kompetences robežās to cenšas atrisināt pēc iespējas ātrāk. Tā laikam arī ir galvenā atšķirība. Lietuvā ir visādi – ir gan pozitīva, gan ne tik pozitīva pieredze. Varu pateikt, ka lietuvieši ļoti aizstāv savu vietējo tirgu, tāpēc ir sarežģīti piedāvāt citādus materiālus vai risinājumus, kas varētu būt labāki vai izdevīgāki par tiem, kuri pieejami Lietuvas tirgū.

Ko jūs pats gribētu sasniegt turpmākajos gados?

Kad tika pabeigts Dienvidu tilts, kur biju būvobjekta būvdarbu vadītājs, domāju, ka manai profesionālajai pieredzei ar to arī varētu pietikt. Turklāt Latvijā pārskatāmā nākotnē tik lieli tiltu būvniecības objekti netika plānoti. Kaut kad vēlāk braucu pāri slavenajam Bosfora tiltam, kas Stambulā savieno Eiropu ar Āziju, un nodomāju – kāds taču to ir projektējis un uzcēlis. Tad sapratu, ka savā mūžā vēl gribētu paveikt ko līdzīgu. Kādu lielu, tehniski izaicinošu projektu ar jaunu tehnoloģiju izmantošanu. Tā varētu būt grandioza pieredze. Lieku cerības uz Skandināviju. (Smaida.)

Kas palīdz saņemties sarežģītās problēmsituācijās?

Kļūstot vecākam un gūstot pieredzi, rodas izpratne ne tikai par profesionālās jomas uzdevumiem un jautājumiem, bet arī spēja novērtēt to apjomu un sarežģītību, tāpat arī saskatīt riska zonas, kurās attiecīgi var rasties problēmas. Dažreiz pietiek savas rīcības mazliet pielāgot šodien, lai rīt nerastos problēma. Sarežģītu jautājumu risināšanā noder diskusijas ar kolēģiem. Ne vienmēr ir iespējams ātri rast kopsaucēju, bet ir ļoti svarīgi just kolēģu godprātību un ieinteresētību. Ģimenes atbalsts arī ir ļoti nozīmīgs.

Kā pavadāt brīvo laiku?

Man nav īpašu hobiju, taču ir māja ar dārzu piepilsētā, un tur allaž ir ko darīt. Brīvajos brīžos uzspēlēju futbolu, volejbolu un šahu. Labprāt piedalos korporatīvajos sporta pasākumos. Ziemā savā ciematā slēpojam (ja ir pietiekami daudz sniega). Patīk lasīt un ceļot. Mums ar sievu ir tradīcija izvēlēties kādu Eiropas pilsētu, aizbraukt tur uz vairākām dienām un censties to maksimāli iepazīt. Šovasar bijām Budapeštā, oktobra beigās dosimies uz Tbilisi. Bieži braucam atpūsties tepat pie jūras.

Kura grāmata no nesen lasītajām atstājusi vislielāko iespaidu?

Izvēlos dažāda žanra grāmatas. Nesen izlasīju mūsdienu kataloniešu rakstnieka Žaumes Kabre (Jaume Cabré) romānu Jo confesso (Mana grēksūdze), kas latviski nav tulkota. Aizraujošs sižets, oriģināla forma un ilgas pārdomas par mūžīgām vērtībām. Aleksandra Solžeņicina grāmatu Gulaga arhipelāgs ar pārtraukumiem lasīju vairāk nekā gadu. Psiholoģiski smaga, bet ļoti vērtīga grāmata.

Tuvojas gada nogale. Ko jūs novēlētu žurnāla Būvinženieris lasītājiem?

Līdztekus jau tradicionālajiem vēlējumiem par veselību, saticību, naudu un citām labām lietām, saviem kolēģiem – būvniecības profesionāļiem – gribu novēlēt daudz izaicinošu projektu un apziņu, ka esat vajadzīgi savai pārstāvētajai jomai Latvijā. Lai jūs novērtē, un lai profesionālais darbs sniedz gandarījumu!

Antra Veļķere