EDVĪNS VECUMNIEKS

Sarunas laikā E. Vecumnieks vairākkārt piemin vispāratzītos arhitektūras raksturlielumus – lietderību, izturību un skaistumu, tomēr šīs nav vienīgās kvalitātes, kas viņa arodprasmēs mijiedarbojas. Ceļā uz vislabāko rezultātu bijuši arī citi virziena rādītāji. Tie iezīmējuši svarīgus pieturpunktus arhitekta izkoptajā rokrakstā, kur atspoguļojas gan nozares praviešu, gan paša rakstīti zelta likumi.

Publisku novērtējumu esat saņēmis vairākkārt. Cik svarīga jums šāda atzinība?

– Būtu liekulīgi teikt, ka man tas ir vienaldzīgi. Katrs pagodinājums ir patīkams un dod zināmu pārliecību par sevi.

Kad sajutāt interesi par arhitektūru? Vai esat turpinājis ģimenes profesijas ceļu, vai kas cits ietekmējis aroda izvēli?

– Nepiederu pie arhitektiem, kas varējuši turpināt dzimtas tradīcijas. Tēvs bija dzelzceļnieks, mamma – mājsaimniece. Man patika zīmēt un bija interese par mākslu, ko vecāki atbalstīja. Daži mani skolasbiedri bija sākuši studēt arhitektūru, un, aprunājoties ar viņiem, sapratu, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs, jo tur var daudz iegūt arī mākslas izglītībā.

Arhitekts visos laikos bijusi prestiža, gluži vai aristokrātiska profesija. Šīs jomas pārstāvjiem jāpārvalda
māksla, kultūrvēsture, jāpārzina materiālu struktūras… Vai daudzpusīgo zināšanu kopumu iespējams iegūt mācību laikā, vai tomēr jābūt arī talantam?

– Kaut kādam ķērienam jau jābūt. Katrā nozarē ir talantīgi un mazāk talantīgi cilvēki, cits stiprāks eksaktā jomā un spēj labāk ieraudzīt lietu matemātiskās sakarības, citam lielāka interese un izpratne par skaistumu – lietu estētiskā puse. Tomēr, kā zināms, ar talantu vien ir par maz, visa pamatā – darbs.

Topošajiem arhitektiem tiek pasniegta mākslas vēsture, jāvingrinās grafikas tehnikās, zīmēšanā, jāstrādā ar akvareli. Tad arī parādās katra intereses vai noslieces.

Vai var sacīt, ka arhitektūra ir mākslas un tehnikas simbioze?

– Jā. Savā ziņā arhitektūra ir eksakto zinātņu harmoniska savienošana ar mākslu. Ir sastopamas dažādas arhitektūras jēdziena definīcijas. Jau mūsu ēras sākumā un vēl senāk gudri vīri mēģinājuši izteikt arhitektūras būtību. Manuprāt, pamatā ir Senās Romas arhitekta Vitrūvija pietiekami skaidri definētās trīs nepieciešamās arhitektūras kvalitātes: lietderība, izturība un skaistums.

Savai profesijai pašaizliedzīgi esat kalpojis vairāk nekā 60 gadu. Kāds bijis radošais ritums arhitektūrā?

– Divos vārdos to grūti izteikt. Man vienmēr ir bijusi vēlēšanās mēģināt ko darīt arhitekta plašajā iespēju amplitūdā. Strādājot projektēšanas institūtos vai piedaloties arhitektūras projektu konkursos, esmu radījis interjerus, to iekārtas priekšmetus un mēbeles, privātmājas un daudzdzīvokļu ēkas, nedaudz esmu pieskāries pilsētplānošanai un publiskas vides organizācijai. Allaž esmu gribējis arhitektūru saprast vairāk, lasīt, izzināt, pētīt risinājumus, būvkonstrukciju mezglus. Vienmēr saistījušas detaļas – kā tas paveikts, kā uzmeistarots. Ir pazīstams teiciens, ka Dievs ir detaļās. Profesionalitātes pilnveidē nenovērtējama loma ir dalībai arhitektūras projektu konkursos. Nav iespējams daudzās arhitekta darbības jomās kļūt pietiekami kompetentam, tomēr man ir bijusi interese pielikt roku un pamēģināt.

Visus projektus un darbus uzskaitīt nav iespējams, taču kurā jomā jūtaties spēcīgāks?

– Zināma pieredze uzkrājusies viesnīcu un interjeru projektēšanā. Savu roku esmu pielicis pie viesnīcu Hotel de Rome, Konventa sēta, Gūtenbergs, Opera Hotel & SPA, sanatorijas Rīgas Jūrmala projektiem. Kopā ar kolēģiem esmu izstrādājis projektus vairākstāvu dzīvojamām ēkām Rīgā, Liepājā, Salacgrīvā. Ir projektēti tirdzniecības objekti, mācību iestādes, veikalu interjeri un to iekārtas Rīgā un citās Latvijas pilsētās.

Ilga un auglīga bijusi sadarbība ar tēlniekiem pieminekļu un memoriālu ansambļu veidošanā. Nozīmīgākie tapuši kopā ar tēlnieci Artu Dumpi un kolēģiem: Otrajā pasaules karā kritušo Latvijas leģiona karavīru Brāļu kapu ansamblis Lestenē, piemineklis Latvijas Valsts pirmajam prezidentam Jānim Čakstem Jelgavā, monuments Veltījums Latviešu pagaidu nacionālajai padomei Valkā.

Esat arī viens no Uzvaras parkā esošā pieminekļa arhitektiem. Ko par šo Pārdaugavas kompleksu domājat pašreizējo notikumu kontekstā?

– Piemineklis tapis padomju gados organizētā arhitektūras projektu konkursa rezultātā, kad, izmantojot motīvus no vairākiem godalgotiem darbiem, to autoriem pēc direktīvu orgānu norādījumiem bija jāveido šis ansamblis.

Jau pirms desmit gadiem Rīgas domes Pieminekļu padomei iesniedzām tēlnieka Aivara Gulbja, inženiera Heinriha Lāča un manu kolektīvi parakstītu vēstuli, kurā protestējām pret pieminekļa izmantošanu Latvijai naidīgu spēku demonstrāciju rīkošanai. Norādījām, ka šajā vietā nepieciešams izveidot stēlu ar akmenī iekaltu informatīvu tekstu vairākās valodās, paskaidrojot, ko Latvijai nozīmēja atbrīvotāji kā okupācijas turpinātāji, un cerot, ka tas varbūt mazinātu vēlmi 9. maija svinētājiem šeit pulcēties kā pie tempļa. Diemžēl līdz pat šai dienai nekāda informatīva zīme ar skaidrojošu tekstu Uzvaras parkā nav redzama. Par to, ka kaut kas jādara, ir runāts un solīts daudz, bet rīcība nav sekojusi.

Rīgas dome ārkārtas sēdē 13. maijā atbalstīja padomju pieminekļa nojaukšanu Uzvaras parkā, dotas
norādes Rīgas pieminekļu aģentūrai veikt visas nepieciešamās darbības šī objekta demontāžai. Vai tas bija labākais risinājums?

– Beidzot bija jātiek skaidrībā, ko darīt ar pieminekli, taču nojaukšana nebūs vienkārša. Tas nav paveicams vienā naktī, kā to varēja izdarīt Tallinā, nelielu bronzas skulptūru pārvietojot uz kapsētu. Te jārēķinās ar smagām pieminekļa pamatnes platformu dzelzsbetona konstrukcijām, balsta pāļiem 20 metru dziļumā, jādomā, kā sakārtot ūdens baseinu un pārējo.

Arhitekta izglītību un kvalifikāciju esat ieguvis 1959. gadā, absolvējot Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu. Kas pēc studijām augstskolā bija pats grūtākais – atrast darbu vai pierādīt, ka jūsu ideja ir īstenošanas vērta?

– Tajos laikos par pirmo darbavietu pašam nebija jārūpējas. Pēdējā kursā notika tā dēvētā sadale, kad īpaši izveidota komisija pēc celtniecības un projektēšanas organizāciju pieprasījuma topošos speciālistus novirzīja uz nākamo darba vietu. Saņēmu norīkojumu strādāt projektēšanas institūtā Centrosojuz, taču nonācu Kultūras ministrijā, kur inženiera postenim meklēja arhitektu Pieminekļu un muzeju daļā. Manā pārziņā bija jautājumi, kas saistīti ar pieminekļu projektēšanu un celtniecību, muzejiem, ekspozīcijām, rakstnieku memoriālo māju atjaunošanu. Nepilni trīs gadi deva ieskatu un pieredzi administratīvā darbā, ļāva paplašināt apvārsni, taču sapratu – ja palikšu tur ilgāk, kļūšu par ierēdni, kas mani pavisam nevilināja. Gribējās sevi apliecināt radoši.

Arhitekta izglītība inženierzinātnēs ļauj strādāt arī būvlaukumā.

– Jā, nereti šīs profesijas pārstāvji kļūst par būvdarbu vadītājiem. Arhitekta izglītība māca analītisku pieeju katram uzdevumam, spēju apgūt un izmantot plaša apjoma informāciju. Daudzi arhitektūru studējušie sastopami arī citās nozarēs; to ar panākumiem pierādījuši horeogrāfs Harijs Sūna, dramaturgs Gunārs Priede, keramiķis Pēteris Martinsons, rakstniece Zenta Ērgle.

Vai tolaik, kad sākāt strādāt, bija viegli sevi apliecināt izvēlētajā profesijā?

– Lielākā daļa arhitektu uzreiz nonāca projektēšanas institūtos, kur valda zināma amatu hierarhija. Jauniņais vispirms saņem uzdevumu pie kāda projekta vecāka kolēģa vadībā, viņam uztic, piemēram, izstrādāt ēkas fasādes, kāda konstrukcijas mezgla vai detaļas risinājumu. Iespēja gūt ievērību ir tad, ja arī niecīgā uzdevumā esi spējis piedāvāt kādu jaunu un vērā ņemamu ideju vai ja risinājums bijis labāks par iepriekšējo. Paralēli ikdienas darbam projektēšanas institūtā bija iespēja sevi pierādīt arhitektūras konkursos. Parasti iesniedzamā projekta materiāla apjoms ir liels, un vienam grūti to paveikt, tāpēc darbu izstrādā divatā vai lielākā grupā. Saņemot pirmo prēmiju vai atzinību konkursā, ir iespēja gūt ievērību un apliecināt sevi profesijā.

Vai atceraties savu pirmo pieredzi, pirmo pasūtījumu?

– Viena no pirmajām pieredzēm bija pasūtījums veikala Politiskā grāmata pārbūves, interjera un iekārtas projektam, ko izstrādāju kopā ar arhitektu Imantu Jēkabsonu. Tā kā rezultāts guva zināmu ievērību, man piedāvāja projektēt arī blakusesošā veikala Rakstnieku grāmatnīca pārbūvi.

Kurš no projektiem bijis vislaikietilpīgākais?

– Pēc apjoma lielākais, šķiet, ir viesnīcas Konventa sēta deviņu ēku ansamblis. Ir izstrādāts un īstenots projekts Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijas ēku kompleksam pie Cēsīm. Daudz darba ieguldīts, kopā ar kolēģi Viktoru Zilgalvi projektējot vairākstāvu dzīvojamo ēku Salacgrīvā zvejnieku kolhozam Brīvais vilnis. Ieguvām pirmo prēmiju dzīvojamā kvartāla apbūvē, izstrādājām arī projektu zvejnieku mājai. Pēc pasūtītāja vēlmes tas bija individuāli projektēts, ar atkāpēm no tolaik pieļautajiem tipveida risinājumiem; lai saņemtu atļauju, nācās braukt uz Maskavu.

Vai esat strādājis arī ārvalstu pasūtītājiem?

– Ārzemju projektu pasūtījumi padomju gados bija reti iespējami. Man pirmais tāds bija, kad kopā ar vairākiem kolēģiem varējām izstrādāt savu projekta priekšlikumu konkursā operas ēkai Belgradā. Vēlāk radās izdevība, saņemot uzaicinājumu no Rīgas sadraudzības pilsētas Rostokas dalībai konkursā, ko vāciski sauca par variantenvergleich – priekšlikumu salīdzināšanu. Arhitektiem bija jāpiedāvā
risinājums jaunai apbūvei Otrā pasaules karā sabumbotā vēsturiskā kvartāla Alter markt vietā. Esmu bijis arhitektu grupā, kas piedalījās konkursā par Ladefānsa rajona apbūvi Parīzē. Ar iegūtu otro prēmiju noslēdzās mūsu dalība konkursā par Rīgas sadraudzības pilsētas Ruses pašvaldības nama projektu Bulgārijā.

Vai nav žēl – darbs ieguldīts, bet iecere palikusi vien uz papīra?

– Katra iziešana ārpus Latvijas robežām, iespēja salīdzināt ar citu veikumu ir laba skola. Darbs, strādājot pie katra konkursa uzdevuma, tikai vairo profesionālo pieredzi. Ir daudz nerealizētu projektu arī Latvijā, kas ieguluši plauktā visbiežāk tāpēc, ka pasūtītājs nav ieguvis finansējumu. Viens no maniem interesantākajiem darbiem – projekts tūristu bāzei Gaiziņš – arī netika turpināts.

Tomēr karjeras laikā jums bijusi iespēja strādāt kopā ar ārvalstu pasūtītājiem un kolēģiem.

– Jā, reāla sadarbība jau pēc atgūtas valsts neatkarības izveidojās ar Brēmenes būvuzņēmēju Klausu Hiboteru un viņa brāli arhitektu Pēteri Hiboteru viesnīcas Rīga (vēlāk – Hotel de Rome) paplašinājuma izbūves projektā, pēc tam arī, projektējot Konventa sētas kompleksu.

Agrāk lielākā daļa pasūtītāju bija valsts iestādes, taču laika griežos situācija mainījusies, un nu jau vismaz pāris desmitgažu ekskluzīvu būvju tīkotāji vairums ir privātpersonas. Vai tas iezīmējis atšķirības sadarbībā ar klientu?

– Projektēt dzīvojamo ēku privātam pasūtītājam vienmēr bijis interesanti. Viss sākas, sarunājoties ar topošās ēkas īpašnieku par vēlamo ieceri, ēkas plānojuma risinājumu. Ne mazāk būtiski noskaidrot ģimenes sastāvu, sadzīves norises, priekšstatus par arhitektūru, pieejamiem materiāliem, iespējām utt. Ideāli, ja izdodas pasūtītāju padarīt par savu ideju līdzautoru un ieceri pasniegt kā viņa redzējumu, lai kopīgi sasniegtu vislabāko rezultātu. Svarīgi radošajās izpausmēs laikus apstāties un nepārsātināt projektu ar arhitektūras motīviem un lietoto materiālu dažādību. Kā jebkurā jomā, arī arhitektūrā ir savi zelta likumi!

Valsts vai pašvaldības pasūtītās ēkas projektā dialogs ar topošā objekta pārstāvi nav tik personīgs, turklāt jārēķinās ar daudz lielākiem ierobežojumiem un saskaņojumiem.

Esat strādājis vairākos ministrijām pakļautos uzņēmumos un projektēšanas institūtos. Kā radās iecere atvērt savu arhitektu biroju?

– Tas ir garāks stāsts! 80. gadu beigās turpinājās sadarbība ar Rīgas partnerpilsētu Brēmeni. Tiekoties ar vācu arhitektiem un būvuzņēmējiem, tika pārrunātas iespējas viņiem iesaistīties vairāku nozīmīgu Rīgas vēsturisku ēku renovācijā. Šajā lielo pārmaiņu laikā radās problēmas, kā sagādāt finansējumu ap-stākļos, kad pilsētai vairs nebija pieejami līdzekļi ārvalstu valūtā, lai varētu norēķināties par nepieciešamajiem iepirkumiem viesnīcas Rīga paplašinājuma jaunbūves nobeigumam. Vācu būvuzņēmēji, tuvāk iepazīstoties ar situāciju un turpmākās attīstības perspektīvu, bija gatavi riskēt. Tas vainagojās ar Rīgas pašvaldības un Vācijas kopuzņēmuma Reho dibināšanu, sagādātu nepieciešamo kredītu Brēmenes zemes bankā un viesnīcas Rīga pārtapšanu par Hotel de Rome. Pozitīvais iznākums iedrošināja pievērsties jaunam projektam – deviņu vēsturisku ēku ansambļa Konventa sēta renovācijai. Lai varētu sastrādāties ēku atjaunošanā un viesnīcas izveidē, saņēmu Brēmenes būvuzņēmēja Klausa Hibotera uzaicinājumu kopā ar viņa brāļa Pētera Hibotera arhitektu biroju veidot arhitektu biroju darba grupu viesnīcas Konventa sēta projektēšanai un būvdarbu vadīšanai. Nodibināju individuālo uzņēmumu Arhitekta Vecumnieka birojs, par pirmajiem līdzstrādniekiem uzaicinot savus bijušos projektēšanas institūta kolēģus Daini un Benitu Bērziņus.

Cik aktīvi pašlaik iesaistāties Arhitektu biroja Vecumnieks & Bērziņi darbā?

– Joprojām esmu arhitektu biroja līdzīpašnieks, bet tiešā projektēšanā vairs aktīvi nepiedalos. Man grūti pieņemama pašreizējā obligātā Būvniecības informācijas sistēmas (BIS) kārtība, kas nepieļauj projektētāja tiešu kontaktu ne ar lēmuma pieņēmējiem būvvaldē, ne ar saskaņotājiem citās institūcijās. Izslēgta iespēja arhitektam iesniegt savu pašrocīgi izstrādātu projektu! Nevar noliegt zināmas šīs sistēmas priekšrocības, taču nedrīkst izpalikt normāla cilvēciska kontakta iespējas, pārvēršot birokrātiskā rituālā visvienkāršākā jautājuma kārtošanu. Protams, digitāli radītu celtnes vizualizāciju dažkārt gandrīz nav iespējams atšķirt no fotogrāfijas dabā, ko rokas zīmējumā grūti sasniegt, tomēr visos laikos augstu vērtēta arhitekta rokām radīta vīzija, zīmējums ar grafikas kvalitāti. Izrādās, tagad šī māksla nevienam vairs nav vajadzīga.

Kas ir arhitekta karjeras augstākais punkts – savas prakses izveide vai darbs kādā no lielajiem un prestižajiem arhitektu birojiem?

– Protams, savs arhitektu birojs. Strādājot zem kāda prestiža arhitektu biroja izkārtnes, daudz var iemācīties, taču nekad neesi pilnībā atbildīgs par sava darba rezultātu.

Kas ir jūsu autoritātes arhitektūrā?

– Latvijas arhitektūrā starp abiem pasaules kariem pazīstamākie vārdi bija Eižens Laube, Pauls Kundziņš, Ernests Štālbergs. Pēc Otrā pasaules kara un okupācijas apmēram 80% praktizējošo latviešu arhitektu atstāja Latviju. Starp palikušajiem redzamākās autoritātes manu augstskolas pedagogu vidū bija profesors Aleksandrs Birzenieks – pazīstams kā viens no Brāļu kapu arhitektiem, daudzu Latvijas atbrīvošanas cīņām veltīto pieminekļu un Dziesmu svētku būvju autors. Klausījāmies profesora lekcijas mākslas vēsturē. Arhitekts Osvalds Tīlmanis, ilggadējs Rīgas pilsētas galvenais arhitekts, kopā ar arhitektu Pēteri Bērzkalnu ievadīja pilsētplānošanas pamatos. Siltas atmiņas un cieņa, atceroties savu diplomdarba vadītāju arhitektu Arnoldu Krastiņu – jauks un atsaucīgs, arī labs akvareļa mākslinieks. Pazīstams speciālists un autoritāte telpu akustikas jautājumos bija arhitekts Alberts Vecsīlis. Ar profesoru, Brīvības pieminekļa arhitektu Ernestu Štālbergu vairs neizdevās sastapties, jo darbu fakultātē viņš bija beidzis.

Neapšaubāmi, pasaules mēroga autoritāte ir Gunārs Birkerts, Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas autors, vienīgais latviešu arhitekts ar tik plašu starptautisku pazīstamību. Tāpat kā lielākā daļa arhitektu, arī es ar cieņu pieminu Bauhaus skolas dibinātāju un modernās arhitektūras celmlauzi Valteru Gropiusu, funkcionālisma pamatlicēju Ludvigu Mīsu van der Roe, par modernisma tēvu dēvēto Lekorbizjē, dižo somu arhitektu Alvaru Ālto. Savu vārdu mūsdienu arhitektūras vēsturē ierakstījuši Zaha Hadīda, Rems Kolhāss un daudzi citi.

Vai jūsu viedoklī ieklausās un dalīties pieredzē lūdz jaunās paaudzes amata brāļi un kolēģi?

– Vai mans viedoklis kādam svarīgs, tas jāvaicā citiem. Pieredze varbūt kādam ir arī noderējusi. Tā iznācis, ka biju diplomdarba vadītājs savam biroja kolēģim Dainim Bērziņam, arī Sergejam Ņikiforovam un citiem, ar kuriem vēlāk izdevies strādāt kopā pie dažādiem projektiem.

Cenšos izvairīties būt kādam par skolotāju, jo dažkārt var viegli aizvainot jaunākā kolēģa patmīlību. Darbā, apspriežot projekta risinājumus, izsaku savas domas un vērtējumu, bet, manuprāt, nekad neesmu mēģinājis uzspiest savu viedokli.

Vai Latvijā ir kāds arhitekts, kurš nosaka toni nozarē, tāpat kā, piemēram, jūsu paaudzes pārstāvis Normens Fosters Lielbritānijā?

– Tādi, kas varbūt noteikuši toni mūsdienu arhitektūrā, manuprāt, meklējami ārpus Latvijas. Nevar noliegt, ka mums arī ir jaunie un jau vidējai paaudzei pieskaitāmie arhitekti, kas ieguvuši autoritāti un sekmīgi izmanto pavērušās iespējas būvtehnoloģiju un būvmateriālu izvēlē. Piemēram, tādi arhitektu biroji kā Arhis, ko pārstāv Andris Kronbergs, arī Sarma un Norde, kas daudz projektējuši lielus objektus, Sergeja Ņikiforova vadītais Nams, brāļi Didrihsoni, Zaiga Gaile, kurai izdevies realizēt vairākas labas seno ēku rekonstrukcijas Ķīpsalas apbūvē un citur; vēl daudzi citi. Runāt par kāda arhitektūras virziena ietekmi laikam vēl būtu nevietā.

Vai jaunajiem arhitektiem maz ir vērts startēt lielo projektu konkursos un lolot izredzes tikt pie pasūtījuma?

– Noteikti! Tieši ar dalību konkursos var iegūt pazīstamību un parādīt savu varēšanu. Ar kādu jaunu ideju vai negaidītu pieeju dažreiz var izgriezt pogas pat ļoti pieredzējušiem amata brāļiem. Cits jautājums – vai jaunajam ir pietiekama pieredze pašam spēt īstenot ieceri kā projekta autoram un vadītājam.

Kā vērtējat jauno paaudzi, kas sevi piesaka arhitektūrā, būvinženierijā?

– Augstu vērtēju. Ieguvuši diplomu Latvijā, jaunie tiecas papildināt izglītību un gūt pieredzi citās zemēs. Vairāki jaunie arhitekti beiguši augstas skolas Milānā, Londonā, strādājuši arhitektu birojos ārzemēs, ieguvuši pieredzi un var sevi apliecināt Latvijā.

Ko viņiem no pieredzējušajiem kolēģiem vajadzētu mācīties?

– Būdams skolmeistars Vides dizaina nodaļā Mākslas akadēmijā, savu misiju saredzēju iespējā studentiem iemācīt ieraudzīt un izprast telpas anatomiju, saprast konstrukciju uzbūvi, būvgaldniecības detaļas. Tas visos laikos bijis svarīgi iekštelpas un ārtelpas veidošanā; arī tagad, kad ir pieejams plašs materiālu un izstrādājumu piedāvājums.

Kāda, jūsuprāt, ir arhitektūras nozare kopumā? Kādas tendences, vēsmas pašlaik vērojamas?

– Tendences tādas pašas kā citur pasaulē – no avangardiskiem risinājumiem līdz ļoti racionāliem un funkcionāliem. Taču zināt, ko Latvijā varētu vairāk vēlēties? Mūsu saimniecības vadītāju un valdības mērķtiecīgu rīcību, runājot par prioritātēm. Ja uzskaitījumā tādu ir desmit, tās vairs nav prioritātes. Valstī katastrofāli trūkst bērnudārzu. Kāpēc nevar, piemēram, nākamo pasludināt par bērnudārzu gadu, mobilizēt tam visus resursus un iegūt sabiedrībai tik vajadzīgās ēkas? Gadu desmitiem cauri Bauskai iet maģistrāle uz Vakareiropu, taču apvedceļa kā nav, tā nav, un tas ir nožēlojami. Ir akūtas vajadzības, ko var būtiski iesākt un pat paveikt gada laikā.

Tālajos nieka 20 neatkarības gados Latvijā tik daudz skolu ēku sabūvēja, lauku pienotavas, aizsargu namus, kultūras celtnes, Ķemeru sanatoriju, tiesu pili un citas būves, ar ko tagad lepojamies. Arī dzīvojamās ēkas Ausekļa, Lomonosova, Ropažu, Asaru ielā un citur. Nieka 20 gados tas tapa!

Vai arhitektūrā viss iespējamais jau sasniegts, eksperimentējot ar modernajiem materiāliem, tehnoloģijām un idejām?

– Rodas arvien jauni risinājumi, taču senā arhitektūras vērtējuma formula paliek nemainīga. Tās trīs lietas, uz ko balstās laba arhitektūra, nemitīgi mijkārtojas. Brīžiem priekšplānā izvirzās estētiskā puse, reizēm – tehnoloģijas, citkārt gribēta oriģinalitāte nonāk pretrunā ar funkcionalitāti. Ne visi jaunie materiāli nodrošina celtnes ilgmūžību. Pašlaik arhitektūrā ļoti aktīvi ienācis koks, līmēta koka konstrukcijas, ko izmanto pat augstceltnēs. Jauni materiāli prasa jaunas zināšanas un laika pārbaudi.

Nosauciet, lūdzu, sava aroda ēnas un saules puses!

– Tumšā puse – tā ir birokrātija, kas joprojām sevi atražo. Protams, ir lietas, kas iegājušās kā likuma formas un tiek loģiski pamatotas, taču birokrātijas vārdā ar pieeju ziniet, bija tāds gadījums tiek sacerēts daudz nevajadzīgu noteikumu un ierobežojumu, pieprasīti lieki saskaņojumi, radītas struktūras, lai izvairītos no atbildības. To, ko varētu izlemt pirmās tikšanās reizē, apraksta vēstulē uz divām lapām, kur beigās būtība pausta divos teikumos, ka projektu nevar saskaņot, jo…

Gaišā puse ir strādāt un ieraudzīt sava darba rezultātu, just gandarījumu, ja apmierināts ir gan pasūtītājs, gan sabiedrība.

Arhitekta darbs nav tikai zīmēt skaistas fasādes. Tas, kā minējāt, ietver birokrātijas līkločus, kam jāizburas cauri, un laikietilpīgu dokumentu sagatavošanu. Cik no patērētā laika nogriežņa atliek radošajam darbam – projektēšanai?

– Daudzos gadījumos, izsekojot projekta slimības vēsturi, var konstatēt, ka apmēram tikai 20% laika izmantots radošam darbam, atlikušie 80% tērēti, kārtojot saskaņojumus un izpildot dažādas birokrātiskas prasības. Dažkārt pāris dienās var izprojektēt dzīvokļa pārplānojumu vai vienkāršu piebūvīti, ko iespējams uzcelt nedēļas laikā, taču projekta saskaņošana var ilgt mēnešiem.

Būvindustrija ir līdzeklis, lai radītu arhitektūru. Kā šī jēdziena izpratne gadu gaitā mainījusies?

– Par būvindustriju daudz tika runāts padomju laikā, bieži ar to saprotot ierobežota sortimenta saliekama dzelzsbetona būvkonstrukciju elementu obligātu izmantošanu. Metāla, monolīta dzelzsbetona un pat tradicionālo ķieģeļu konstrukciju pielietojums tika pieļauts ierobežotā apjomā, saņemot īpašu atļauju. Būvizstrādājumu zemā kvalitāte, nekvalificēta darbaspēka – bieži karavīru – iesaistīšana būvniecībā izpaudās primitīvos arhitektūras risinājumos un nepiedodami zemā būvniecības kvalitātē.

Mūsdienu arhitektus un celtniekus var apskaust par plašām iespējām gan projektēšanā, gan būvlaukumā. Nepieciešama vien prasme orientēties un kritiski izvērtēt milzīgo piedāvājumu, ko sniedz būvindustrija. Tagad arhitekta rokās ir iespējas realizēt pārdrošas radošās ieceres. Eiropas kvalitātes standarti būvniecības latiņu Latvijā pacēluši augstākā līmenī.

Kā vērtējat pašreizējo situāciju būvniecības nozarē Latvijā?

– Jaunā būvniecība iepriecina. Īsā laikā parādījušās arhitektoniski izteiksmīgas ēkas un inženierbūves. Nepatīk muļļāšanās ar koncertzāli. Meklējot labāko no divdesmit iespējamajiem ēkas novietnes variantiem, beigās akceptēta izvēle pārbūvēt Kongresu namu. Žēl. Varbūt tas dod cerību sagaidīt drīz sasniedzamu rezultātu, taču divu nepieciešamu sabiedrisku ēku vietā būsim ieguvuši vienu.

Mūsdienās arhitekti strādā ar dažādiem viedrīkiem un speciālām datorprogrammām, taču ne viens vien atzinis, ka ļoti svarīgi ir zīmēt arī ar roku. Kam vairāk uzticaties – modernajām tehnoloģijām vai zīmulim?

– Diemžēl neesmu apguvis projektēšanas datorprogrammas. Projektējot zīmulis rokā ļauj ātri sekot domai. Savukārt dators ir labs palīgs tālākā procesā. Ar roku izpildīts tehnisks rasējums kaut ko vēsta arī par autoru.

Kāds ir jūsu rokraksts arhitektūrā?

– Par to jāspriež kādam citam! Cenšos katrā projekta risinājumā līdzsvaroti apvienot funkcionalitāti un estētisko pusi.

Kas ir laba arhitektūra?

– Tāda, kurā harmoniski saplūst jau pazīstamās arhitektūras trīs īpašības, iekļaujoties vidē, ievērojot kontekstu ar apkārtējo apbūvi. Lieliski, ja risinājumā izdevies ietvert arī kādu metaforu, kā to savos darbos spējis Gunārs Birkerts.

Vai ir vēl kas tāds, ar ko jūsu amata brāļi varētu sabiedrību pārsteigt?

– To mēs vēl piedzīvosim! Jūs noteikti. Arvien top kas jauns. Nesen Amsterdamā redzēju iespaidīgas nīderlandiešu arhitektu celtnes.

Kas ir arhitekta bauslis numur viens?

– Godprātīga attieksme pret klientu, piedāvājot labāko iespējamo projekta risinājumu, izslēdzot jebkuras potenciālā būvnieka vai materiālu piegādātāja intereses. Latvijas Arhitektu savienība ir izstrādājusi arhitekta ētikas kodeksu, kur viens no pienākumiem profesijas interesēs ir publiski nenopelt kolēģu veikumu. Protams, drīkst diskutēt un paust argumentētu kritiku savas profesijas dalībnieku vidē.

 

Kurš no jūsu darbiem ir pašam tuvākais?

– Sabiedrība labi novērtējusi Konventa sētu, Lestenes memoriālu. Profesionālās darbības sākumā atzinību izpelnījās manis veidotie grāmatnīcu interjeri. Pašam katrs projekts sirdī izlolots, interesanti bija projektēt Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijas ēku kompleksu ķieģeļu arhitektūras formās.

Kur rodat iedvesmu saviem projektiem?

– Projektu nevar radīt iedvesmas brīdī. Nepieciešams pasūtījums, programma. Protams, iedvesmu var rosināt ainava, vēsturiskā vide vai pilsētas apbūves raksturs.

Vai vērtību traukā, kas radošai personībai nemitīgi jāpiepilda, ir vieta arī kādam vaļaspriekam?

– Patīk zīmēt un gleznot ar akvareļkrāsām, fotografēt, pasēdēt pie ūdeņiem ar makšķeri. Labprāt lasu; saista vēsture un māksla.

Kas jūs interesē arhitektūrā un spējis tik ilgi noturēt šajā profesijā?

– Arhitektūra apvieno visu to, kas mani saista. Paaugstinājums karjerā gan nekad nav bijis svarīgs, lai gan esmu saņēmis piedāvājumus. Man bija neērti kļūt par priekšnieku vecākiem un pieredzējušākiem kolēģiem. Jā, tāda veida karjera izpalikusi.

Ja jums būtu iespēja atkārtot savu dzīves gājumu, vai atkal kļūtu par arhitektu?

– Droši vien. Nevienu brīdi savu izvēli neesmu nožēlojis. Manuprāt, pirms sākt akadēmisko izglītību profesijas apguvei augstskolā, būtu lietderīgi izskoloties kādā no būvamatnieka prasmēm, līdzīgi, kā tas notika cunfšu laikos senatnē. Kalpojot un mācoties pie amata meistara un iegūstot obligāto vanderzeļļa pieredzi ārzemēs, rastos pavisam cits skatījums un izpratne par apgūstamo arodu. BI

Edvīns Vecumnieks

 SIA Arhitektu birojs Vecumnieks & Bērziņi līdzīpašnieks, arhitekts

 Arhitektūras un mākslas maģistrs

 Latvijas Arhitektu savienības (LAS) biedrs, ilgstoši bijis LAS valdes loceklis, no 1989. līdz 1992. gadam – priekšsēdētājs

 Rīgas Tehniskās universitātes Padomnieku konventa loceklis

 Saņēmis 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi

 2010. gadā iecelts par Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku – par nozīmīgo devumu Latvijas
kultūrvides veidošanā par koptu un latviskām vērtībām piepildītu sociālo telpu, ieguldījumu Latvijas tautai svarīgu vēsturisku notikumu iemūžināšanā memoriālos un pieminekļos

 2018. gadā ieguvis Jāņa Frīdriha Baumaņa prēmiju par augstu profesionālismu, aktīvu sabiedrisko darbību un ievērojamu ieguldījumu valstiski nozīmīgu memoriālu radīšanā

 Paralēli arhitektūrai nodarbojas ar akvareļglezniecību, izstādēs piedalās kopš 1958. gada

Avots: SIA Arhitektu birojs Vecumnieks & Bērziņi, biedrība Latvijas Arhitektu savienība

Žanna Zālīte

Foto – Sarmīte Livdāne, no Edvīna Vecumnieka personīgā arhīva un LU fotoarhīva