DĀVIS GOLDS

Apbalvojuma Būvindustrijas lielā balva 2020 laureāts kategorijā Gada jaunais inženieris Dāvis Golds uz sarunu ar Būvinženieri ierodas 2021. gada decembrī – īsi pirms gadumijas. Dāvja profesionālajā dzīvē šis ir pārmaiņu laiks – viņš steidz tikt galā ar pēdējiem darbiem Inženieru birojā Kurbada tilti, lai no jaunā gada pirmajām dienām pilnvērtīgi pievērstos jauniem pienākumiem uzņēmumā RB Rail AS.

SIA Inženieru birojs Kurbada tilti pēc studiju beigšanas bija Dāvja pirmā un līdz šim vienīgā darba vieta, kurā viņš no 2015. gada strādāja par inženieri projektētāju. Tieši šeit Dāvis ir profesionāli audzis un pilnveidojies, un tieši šajā uzņēmumā aizvadītais darba cēliens vainagojies ar godam nopelnītu Gada jaunā inženiera titulu.

Paužot gandarījumu par atzinību, Dāvis nenoliedz, ka liela loma bijusi veiksmei, kāda varbūt ne vienmēr uzsmaida jauniem inženieriem – ar kolēģu tūlītēju uzticēšanos un jaunam speciālistam doto iespēju jau no paša sākuma apliecināt savu varēšanu nozīmīgos un sarežģītos projektos.

 

Kādas bija sajūtas, saņemot tik augstu nozares vērtējumu?

– Tas bija ļoti saviļņojošs brīdis – tāds kā manu būvinženiera ievadgadu noslēdzošais notikums. Pabeidzu augstskolu, pēc tam nāca pirmie profesionālās darbības gadi līdz sertifikācijai – laiks, kad mēs krājam objektus, pieredzi –, un bija tiešām liels gandarījums par šiem pirmajiem gadiem tikt novērtētam ar būvindustrijas apbalvojumu.

Vispirms jau jāpateicas par tām iespējām, kas man tika dotas, lai varētu šo balvu iegūt. Ne visiem jaunajiem būvinženieriem lietas iegrozās tā, ka jau pirmajos profesionālajos gados var tikt pie izaicinošiem, interesantiem, tajā pašā laikā sarežģītiem un inovatīviem objektiem. Tas arī ir galvenais – gandarījums un pateicība, saņemot šo balvu.

 

Faktiski jau tas laikam ir tāds kā kolektīvs nopelns – droši vien ne jau jums pašam bija iespēja tā brīvi izvēlēties pirmos projektus?

– Jā, lielā mērā ir ļoti jāpaveicas, jāsakrīt lietām. Jau no pirmajām dienām, kad sāku strādāt inženieru birojā, mana savdabīgā loma bija uzņemties inovatīvākas lietas, kurām varbūt vēl īsti nebija iestrāžu, un neviens īsti nezināja, kā labāk darīt. Tad arī teica – varbūt uzticēsim šo Dāvim, gan jau viņš sapratīs (smejas). Tādā veidā gan komanda, gan mans interesantais amats jeb statuss, kas man bija šajā komandā, ļoti palīdzēja.

 

Sanāk, ka, no vienas puses, vecākie kolēģi jums tā kā piespēlēja to, ko paši varbūt negribēja darīt, no otras puses, tā tomēr ir tāda ļoti liela uzticēšanās jaunam darbiniekam…

– Es pat neteiktu, ka viņi negribēja to darīt, tā tiešām bija vairāk uzticēšanās – sak, paskatīsimies, kas te notiks, un, ja Dāvis netiks galā, tad mēs salabosim (smejas).

 

Tikāt galā?

– Jā! Viss savās vietās, viss turas, cilvēki apmierināti. Būvinženiera amats jau ir tāds ļoti savdabīgs. Būves top uz 50, 100 gadiem – ar tādu domu, ka tās dzīvos ilgāk par mums. Līdz ar to ne vienmēr inženieris var novērtēt būves pilnu dzīves ciklu, vēl pašam dzīvam esot. Bet iesākumi būvēm ir labi, cilvēki novērtē.

 

Atskatīsimies mazliet pagātnē. Kā nonācāt pie šādas profesijas izvēles – transportbūvju inženieris?

– Vispār grūti pateikt. Manā ģimenē vienmēr bijis ļoti daudz jūrnieku. Vismaz puse ģimenes ir saistīta ar jūrniecību. Savukārt es ļoti nevēlējos doties jūrā. Man šķiet, ka tas nāca no tēva, kurš visu manu bērnību vienmēr, kad atgriezās mājās no jūras, stāstīja, ka šī ir pēdējā reize, bet jau nākamajā ziemā atkal bija prom. Un es ļoti agri nolēmu, ka nevēlos doties jūrā. Man labi padevās matemātika, un tā, laikam ejot, sapratu, ka inženierzinātnes domātas man. Un, ja es reiz nekļūšu par jūrnieku, tad vismaz varēšu projektēt ostu būves – palikt krastā un strādāt ar tām. Šī bērnības iedvesma man nāca līdzi arī augstskolas gados, kad jau galīgi izlēmu, ka vēlos projektēt transportbūves. Tie ir gan tilti, gan ostas, ar kurām es strādāju pēdējos gadus.

 

Tātad esat specializējies tieši hidrotehniskajā būvniecībā?

– Jā. Tikko kļuvu par sertificētu hidrotehnisko būvju projektētāju, un tā ir mana galvenā specialitāte. Protams, esmu projektējis arī kādu ceļu, tiltus, bet pamatā mani objekti ir lielās ostu būves.

 

Par ģimenes sūtību runājot – vai tomēr nebija tā, ka ģimenē kāds šķībi skatījās, ka esat lauzis ģimenes tradīciju, izvēloties inženiera, nevis jūrnieka profesiju? Vai arī tradīcija, ka visiem ģimenē jābūt jūrniekiem, tomēr nebija tik spēcīgi iesakņojusies?

– Varbūt nebija tik traki, mans tēvs arī beigās vairs negāja jūrā. Vispār jau grūti atbildēt. Jūrnieka darbs nav viegls, tam ir savi mīnusi, ilgus mēnešus jābūt prom no ģimenes. Un ģimenē tomēr bija izpratne, ka šis darbs nav visiem domāts un obligāti nav jāturpina šī tradīcija, var skatīties plašāk.

 

Ko Latvijā kopumā nozīmē inženiera specializācija hidrobūvēs? Mums ir liela jūras piekraste, daudz iekšējo ūdeņu, ostu – laikam jau pasūtījumu, darba pietiek? Vai arī tirgus tomēr nav tik liels, kā šķiet, un agri vai vēlu būs jāizvēlas plašāka darbības ģeogrāfija?

– Izskatās, ka darbi nekad nebeigsies. Varbūt šķiet, ka nav daudz publisku paziņojumu par lieliem investīciju projektiem ostās, bet tie ir ļoti konstanti. Katru gadu ostās kaut ko būvē. Domāju, ka šajā jomā darbi vēl ļoti ilgi turpināsies. Īpaši tagad, 21. gadsimtā, aizvien plašākā mērogā notiek ostu modernizācija.

Studēju Glāzgovā, un tur, piemēram, lielais izaicinājums ir pārveidot par dzīvojamo zonu kādreizējās ostas teritorijas, kurās vairs nenodarbojas ar kuģu pārkraušanu. Līdzīgi, kā tas pamazām notiks arī pie mums – Andrejostā un Rīgā kopumā, pamazām virzoties tālāk uz ziemeļiem. Tā tomēr ir centrālā vieta, kas jāuzlabo, un ir svarīgi saprast, kā mēs teritorijas attīrīsim no naftas produktiem, kā pārplānosim un padarīsim piemērotas dzīvošanai.

Pat tad, ja kravu apjoms Latvijā samazināsies, ostu teritorijas tik un tā būs kaut kā jāattīsta, arī hidrobūves – kaut vai no rekreācijas skatpunkta. Līdz ar to es neredzu galu šim procesam.

Protams, jāapzinās, ka lielākā daļa lietu, ko ikdienā izmantojam, pie mums nonāk caur jūras ostām – tās kaut kā ir jāieved, kaut kur jāizkrauj. Manuprāt, cilvēkiem būtu jārada iespēja biežāk ieiet ostas teritorijā un redzēt, cik daudz no tā, ko ikdienā pērkam veikalos, te atrodas.

 

Nevar nepiekrist – piekrastes teritorijas mūsu valstī ir milzīgs neapgūts darbalauks. Eiropā un daudzviet pasaulē vecās industriālās zonas pie ūdeņiem pārtop dzīvojamos kvartālos un publiski pieejamās rekreācijas zonās, mēs šajā virzienā, šķiet, speram tikai pirmos soļus.

– Jā, šīs lietas ir jāuzlabo, jāattīsta, arī Rīgā, kas ir cieši sasaistīta ar Daugavu. Vidusmēra cilvēks te neredz piekrasti kā rekreācijas zonu. Ir kaut kādas pludmales attālāk, bet, kad esam pilsētas centrā, redzam tikai žogu un augstu piekrasti. Daugava ir tikai kaut kas, uz ko var skatīties, bet kam nevar pieskarties. Domāju, ka viss mainīsies un piekraste kļūs par nozīmīgu vietu visai Rīgai. Ir jāpadara ūdeņi tuvāki.

Līdz šim mūsu ostas pilsētām – Rīgai, Liepājai un citām – osta vienmēr bijusi noslēgta teritorija, kur neviens nedrīkst ieiet, tā ir apsargāta, nožogota, un vēl uzrakstīts, ka šaus, ja iesi tur iekšā (smejas). Daudzās Eiropas valstīs vecās ostu teritorijas pamazām tiek integrētas pilsētās, tur ir kafejnīcas, vietas, kur cilvēkiem ieiet. Arī Rīgā pamazām tā notiek. Ir neapgūtā zona, kas vienmēr bijusi daļa no pilsētas, bet reizē ir šķirta no tās, un tagad ir liels izaicinājums, kā šo industriālo teritoriju dabūt pilsētvidē.

 

Transportbūvju inženieru asociācijas rekomendācijā, piesakot jūs Būvindustrijas lielajai balvai, esat raksturots kā dažādu būvju projektētājs. Tātad pieredze uzkrāta ar atšķirīgiem objektiem, ne tikai ostu būvēm. Kādi tie bijuši?

– Ostu būves jau pašas par sevi ir daudzveidīgas un sarežģītas, tās ir ne tikai piestātnes, bet arī citi objekti ostu teritorijās. Kaut kā sagadījās, ka joma, kurā man bija jāspecializējas, bija moli, kurus pirms gadiem trim, pieciem visiem vajadzēja pārbūvēt. Šķiet, tobrīd bija pieejams Zemkopības ministrijas finansējums. Strādāju ar moliem gan Liepājā, gan Pāvilostā, gan Ventspilī. Un bija arī piestātnes.

Mana darba vieta bija Inženieru birojs Kurbada tilti, kas pamatā specializējas tiltos, kā jau vedina domāt nosaukums. Un tā man ir sanācis palīdzēt tiltu projektētājiem veidot tiltus. Piemēram, bija vairāki nomaļāki tilti laukos, kur nevar darboties ar to pašu pieeju kā pilsētas tiltiem, kuriem jābūt dārgiem, izsmalcinātiem un skaistiem, lai cilvēkiem patiktu uz tiem skatīties. Dziļi laukos tiltiem jābūt ļoti funkcionāliem, arī ekonomiskiem, lai varētu pēc iespējas vairāk lauku tiltu atjaunot. Līdz ar to te izaicinājums ir pilnīgi cits – kā ar minimāliem resursiem panākt maksimālu rezultātu, lai tilts droši kalpo visus 30, 40 vai 50 gadus. Tas ir ļoti svarīgi, jo, tiklīdz viens tilts kādā lauku teritorijā pazūd, tas var radīt lielas problēmas, pat apdraudēt kādas apdzīvotas vietas, ciema izdzīvošanu, jo apbraucamie ceļi var būt ļoti sarežģīti vai dažos gadījumos pat neiespējami.

 

Mazie Latvijas lauku tilti ir īpaša tēma – jau gadu gadiem tiek runāts, cik sliktā stāvoklī daudzi no tiem ir…

– Jā, tā tas diemžēl ir, līdz ar to ir divtik svarīgi meklēt inovatīvus risinājumus. Viens no tiltiem, ko projektēju, bija tilts pār Lieparu Rundāles – tagad jau Bauskas – novadā. Ja nemaldos, tas bija pirmais Latvijas Valsts ceļu pasūtījums, kurā mēs eksperimentējām ar šķiedrbetonu kā alternatīvu asfalta segai. Šķiedrbetons pats par sevi jau ir nesošs, un tas tika integrēts klātnē. Tādējādi atjaunota ne tikai virskārta, vienlaikus pastiprināta pati tilta konstrukcija. Tas bija inovatīvs risinājums, nezinu, vai Latvijas Valsts ceļi tādu vēl kaut kur ir izmantojuši.

 

Zināms, ka īpašs un unikāls objekts jūsu pieredzē ir Pāvilostas mols. Varat par to pastāstīt vairāk?

– Latvijas un Baltijas mērogā šis mols ir unikāls ar to, ka tas būvēts no gremdkastēm jeb kesoniem. Faktiski tās ir lielas betona kastes, ko iestumj jūrā, novieto, kur nepieciešams, un aizber ciet. Latvijā līdz tam neviens mols šādi nebija būvēts, tuvākais kaut kas līdzīgs bija, šķiet, kaut kur Polijas piekrastē.

Moliem jābūt ļoti izturīgiem, jo viļņu iedarbība ir spēcīga, un viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc moli tik ātri degradējas, ir neatbilstoša betona kvalitāte, jo betonēšana notiek būvlaukumā. Mēs izlēmām, ka būtu vērts eksperimentēt un izgatavot gremdkastes rūpnīcā, līdz ar to arī bija jārada jauna būvniecības metodoloģija, jo Latvijā īsti nebija, kam paprasīt, kā tas jādara. Konsultējāmies ar ekspertiem Holandē, kas bija būvējuši līdzīgus molus, bet tik un tā līdz pēdējam brīdim bija liela neziņa, vai tas strādās. Ir viena svarīga nianse – šai betona kastei jāpeld. Faktiski jāizgatavo tāds kā betona kuģis, ja tas nogrims – izcelt to nevarēs. Lai arī visa matemātika aprēķinos liecināja, ka konstrukcijai vajadzētu peldēt, tik un tā līdz pēdējam brīdim, kad kaste jau tika palaista ūdenī, bija nedrošība, vai tiešām tā būs.

Bija ļoti svinīga sajūta, kad agrā rītā – lai neviens neskatās – pirmā kaste tika palaista jūrā un tā peldēja! Turklāt sākotnēji bija domāts, ka gremdkastes tiks veidotas krastā turpat Pāvil-ostā, taču būvuzņēmējs izvēlējās betona rūpnīcu Liepājā, kur bija labāka pieeja ūdeņiem. Līdz ar to gremdkastes tika peldinātas pa jūru no Liepājas uz Pāvilostu. Tas bija interesanti – uzbūvēt vairākus desmitus tonnu smagu betona kasti un peldināt to atklātos ūdeņos. Bija jāizvēlas piemēroti laikapstākļi, lai nav lielu viļņu, jānogādā gremdkastes līdz Pāvilostai un jānovieto. Kopā to bija ap 40.

 

Kā šo kesonu jeb kasti pēc tam nostiprina savā vietā?

– To pamazām aizber ciet un iegremdē. Lai nebūtu jātērē papildu materiāli un no karjera jāved smiltis, mums bija savs risinājums. Kaste ir mola konstruktīvā jeb strukturālā daļa, un, kas tajā ir iekšā, vairs nav tik svarīgi. Te nav kā uzbērumam, kur centrālajai grantij jeb smiltij jābūt ļoti precīzai, normatīvai. Šajā gadījumā galvenais bija, lai pildījums kaut ko sver, līdz ar to varējām nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – novietojām kastes un aizpildījām ar to, kas tika izrakts, padziļinot kanālu ostā. Tādējādi ietaupījām daudz materiāla, kas citkārt varbūt būtu izrakts un izvests tālāk jūrā, bet gremdkastu aizpildījumam ievestu jaunu materiālu no karjera.

Pirms novietošanas gremdkastēm tiek sagatavota gabionu pamatne, uz tās arī tie stāv un nekā citādi netiek nostiprināti. Tie turas ar savu svaru, un ir ļoti precīzi izrēķināts, cik tie varētu sēsties, kustēties – ūdens tos nevar pacelt, bet reizē tie paši nav tik smagi, lai ļoti dziļi iegrimtu.

Kad gremdkastes ir nostiprinātas savās vietās, tām uzbetonē virskārtu, lai pa tām var staigāt. Tagad Pāvilostas mols kļuvis par populāru fotografēšanās vietu.

 

Vai ir palicis atmiņā pirmais projekts, ar ko strādājāt? Kāds tas bija, ar ko īpašs, cik veiksmīgs?

– Pirmais objekts, pie kura strādāju kā praktikants, bija tilts. Pie Rīgas ir tāds ciemats Vācu kalni – privātmāju rajons. Vienu gadu daļēji sabruka vienīgais tilts, kas uz to ved. Tā tiešām bija katastrofa, jo pie ciema vairs nevarēja piekļūt smagais transports, piemēram, atkritumu vedēji. Vieglie auto drīkstēja uzmanīgi braukt pa vienam, bet visi atkritumu konteineri bija jānes uz otru pusi pašiem iedzīvotājiem. Mums vajadzēja veco tiltu vispirms apsekot un saprast, kāpēc tā noticis. Bija skaidrs, ka būvniecības laikā kāds šmaucies ar materiāliem. Tas bija relatīvi jauns tilts, būvēts pēc 2000. gada, nebija pat desmit gadu noturējies. Tā bija mana pirmā pieredze ar pilnu projektēšanas ciklu, vispirms vajadzēja novērtēt stāvokli, saprast, kas kaiš, vēlāk izstrādāt projektu, pēc tam, kad darbi bija pabeigti, autoruzraudzības kārtā bija jābrauc un jāapseko. Man bija ļoti interesanti, ka es, jauns speciālists, varu piedalīties projektā no sākuma līdz beigām.

Tas varbūt arī izskaidro manu negribēšanu strādāt lielā ārvalstu uzņēmumā uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas. Visticamāk, tur mani pieliktu pie vienas ļoti specifiskas detaļas projektēšanas un es to projektētu atkal un atkal. Kas tāds mani nesaistīja. Latvijā varu piedalīties ļoti plašā būvju spektrā no agrīnas projekta stadijas līdz beigām, un tas, ka visu laiku var pieķerties kaut kam citam, man ir ļoti palīdzējis noturēt interesi.

 

Vēlējos vaicāt, kāpēc lēmāt atgriezties un strādāt Latvijā. Pēc studijām prestižā augstskolā ārzemēs laikam bija visas iespējas turpat atrast labi atalgotu darbu un palikt strādāt…

– Jā, jā! Patriotisms lika atgriezties. Studējot biju gana ilgi ārzemēs, un šķita, ka vajag atgriezties un meklēt jaunus izaicinājumus. Šeit iespēju sevi pilnveidot ir daudz vairāk, ir drošākas cerības, ka uzticēs lielāku atbildību jau no pirmajām dienām, un tas man ļoti patika. Jau pirmajā dienā, kad vēl nemāki peldēt, tevi iemet ūdenī un skatās, kā tu spirināsies (smejas).

 

Tas jau nozīmē arī to, ka tiec novērtēts.

– Visticamāk, jā, tas nozīmē, ka jauno profesionāli šeit novērtē, viņš netiek turēts vairākus gadus kaut kur ofisa stūrī, kur tikai sēž un rasē. Šeit bija iespēja jau no pirmajām dienām mācīties jaunas lietas, mācīties kļūdoties un visu ko mēģinot. Bija problēmas, kurām neviens nezināja risinājumu, nācās pētīt un argumentēt savu pozīciju. Daudzveidība un pienākumi, kas tika uzticēti, manuprāt, bija galvenais iemesls, lai turpinātu šeit strādāt.

 

Jūsu teiktais, manuprāt, ir labs arguments, lai pārliecinātu daudzus jaunos speciālistus, kas aizbraukuši, apsvērt iespējas un mudināt atgriezties Latvijā.

– Jā, noteikti! Būvniecībā Latvijā ir daudz darāmā, šajā jomā var daudz uzzināt, iemācīties. Eiropa kļūst aizvien mazāka. Iespēja strādāt ārzemēs nepazudīs. Eiropas līmenī pāriet uz jebkuru uzņēmumu, pāris gadu tur pastrādāt – tam vairs nav tik daudz un tik lielu šķēršļu kā pirms vairākiem gadiem. Ja šeit esi izmācījies, tas nenozīmē, ka te jāstrādā līdz mūža galam. Jebkurā brīdī visu var mainīt.

 

Kāpēc studijām izvēlējāties tieši Glāzgovas Universitāti, nevis kādu no pašu augstskolām?

– Grūti pateikt. Sapratu, ka angļu valodu vēlos plašāk izmantot, un nolēmu studēt kādā angliski runājošā augstskolā, redzēt citus krastus, iegūt ārvalstu pieredzi. Agrīnie 20 gadi tomēr ir labākais brīdis, kad ceļot, un kāpēc gan kaut kur neaizceļot un vienlaikus nepamācīties, neiegūt jaunu pieredzi?

Glāzgova ir pilsēta ar senām kuģniecības tradīcijām. Latvijas pirmais ledlauzis Krišjānis Valdemārs tika būvēts Glāzgovā, tā kā arī mūsu kuģniecības saknes nāk no turienes, tā vieta vienmēr bijusi cieši saistīta ar kuģniecību, tāpēc zināmā mērā man tā bija loģiska izvēle.

Mācībās liels uzsvars bija uz hidroloģiju, ģeotehniku, kas ir bijusi liela daļa no mana ikdienas darba. Līdz ar to Glāzgova šķita ļoti laba vieta, kur mācīties – gan no mācību programmas viedokļa, gan no vēsturiskā aspekta. Nenožēloju šo izvēli – esmu tur ieguvis daudz lieliskas pieredzes.

 

Esat aktīvs vairāku nevalstisko organizāciju dalībnieks. Kā nonācāt līdz tām, ar ko šajās organizācijās nodarbojaties?

– Kad tikko atgriezos no augstskolas, bija sajūta, ka šeit nevienu nepazīstu. Man ir vidusskolas draugi, bet augstskolas draugu nav, jo viņi palikuši tur, Glāzgovā. Domāju, kā labāk iepazīt cilvēkus šeit, kā veidot kontaktus, un nevalstiskais sektors parāva kā ļoti interesanta lieta. Kad absolvēju augstskolu, iestājos organizācijā Toastmasters International. Tagad tā ir lielākā publiskās runas organizācija pasaulē, tai ir vairāk nekā 350 tūkstoši biedru. Arī Rīgā ir viņu klubs, kur cilvēki sanāk kopā, trenē prezentācijas prasmes, cits citu novērtē. Tas bija mans pirmais solis. Gadiem ejot, es jau vadīju šīs organizācijas Latvijas izglītības nodaļu. Vēlāk man bija iespēja apmeklēt arī citus klubus visā Eiropā, piedalīties konkursos, un tas ļoti bagātināja manus pirmos gadus – ne tikai ar vietējiem kontaktiem. Iepazinu lieliskus cilvēkus ārpus Latvijas, ar kuriem vēl aizvien kontaktējos.

Vēlāk Pasaules Ekonomikas forums izveidoja savu organizāciju Latvijā – Global Shapers Riga. Mani uzaicināja kļūt par biedru. Šīs organizācijas mērķis ir veidot dažādus vietēja mēroga projektus Latvijā, risināt lokālas sociālas problēmas. No šīs organizācijas radās projekts Neklusē, kura mērķis ir risināt mobinga problēmas skolās, arī FinLit, kura mērķis ir uzlabot finanšu pratību jauniešu vidū. Tā bija iespēja sanākt kopā ļoti daudziem jauniem profesionāļiem no dažādām jomām, saprast, kā viņi var salikt kopā savas prasmes un kas ir tās problēmas, kuras netiek pietiekami risinātas.

Pagājušajā gadā man uzticēja vadīt šo organizāciju – uz pilnu gadu –, un tā jau bija pavisam cita pieredze no līderības skatpunkta. Ir ļoti savādi vadīt citus jaunos līderus, jo viņus nevar vadīt – viņus var tikai iedvesmot doties kādā virzienā. Tā ir ļoti interesanta pieredze. Nevalstiskais sektors lieliski papildina manu profesionālo darbību. Profesionālajā darbībā man bieži vien sanāk iegrimt pat uz vairākām dienām kaut kādos aprēķinos un ne ar vienu nesarunāties, savukārt nevalstiskajā sektorā ir pavisam citādi – te nav nekādu aprēķinu, projektu, te svarīgs komunikācijas aspekts, jārunā ar cilvēkiem, jāsaprot viņi. To, kas kaut kādā mērā trūkst profesionālajā ziņā, es atrodu nevalstiskajā sektorā. Tā līdz šim ir bijis, un es ceru, ka arī turpmāk tā būs. Faktiski no tā vairs nevar izbēgt. Tikko esi sasējies, vairs nevar tikt vaļā ne no vienas organizācijas (smejas).

 

Bet tas tiešām ir ļoti vērtīgi – tā pati komunikācijas prasme. Tā ir lieta, kas ļoti pieklibo cilvēkiem uzņēmējdarbībā. Komunikācija ir neprofesionāla, bieži pat negatīva. Vēl ir, kur augt un mācīties…

– Jā, un galvenais ir gribēt mācīties. Ļoti noderīga ir prasme apzināties savu nezināšanu, tad lietas virzās daudz raitākiem soļiem. Ja tu pasaki – es šo nezinu vēl tik labi un labprāt pamācītos no kāda, tad tas ir drošākais ceļš, kā uzlabot prasmes.

 

Latvijā būvniecībā jau ilgstoši ir aktuāls kvalificētu kadru trūkums dažādos līmeņos. Ar ko tas skaidrojams? Kāpēc, jūsuprāt, kopumā zūd inženiera profesijas popularitāte jauniešu vidū un inženierzinātnes studē aizvien mazāk cilvēku?

– Ir divi aspekti. Viens no tiem – joma, kurā inženierzinātnes, manuprāt, ir diezgan atpalikušas 21. gadsimtā, ir spēja komunicēt. Svarīgi ir plašākai publikai skaidrot, kā notiek lietas, procesi, un iedvesmot jaunus cilvēkus pievērsties inženiera profesijai – to varbūt ļoti labi dara žurnāls Būvinženieris. Vēl nesen – pagājušā gadsimta 80. – 90. gados – bija populāras dažādas izglītojošas televīzijas filmas par inženierzinātnēm – kā kas top, kā rodas. Tagad viss pāriet uz interneta platformām, un nav tādu inženierzinātņu influenceru jeb ietekmētāju, kas aktīvi stāstītu par savu darbu Latvijā. Nevaru nevienu pat iedomāties. Introvertums, kas visiem inženieriem zināmā mērā piemīt, ir nācis par sliktu mums 21. gadsimtā. Ļoti svarīgi pie katras iespējas pastāstīt par sevi, reklamēt sevi, atklāt viedokli. Atzīšos, arī man dažbrīd ir ļoti grūti paskaidrot, ar ko tad es īsti nodarbojos. Šādos brīžos ir svarīgi jau laikus sagatavot atbildi. Mēs paši labi saprotam, ko darām, bet, kad jāpaskaidro citiem, kļūst sarežģīti ar vienkāršiem vārdiem to izskaidrot.

Otrs aspekts, kas būvniecībā varbūt ir izteiktāks – pasaulē pēdējos 20–30 gadus būvniecības produkcija bijusi stagnanta. Viena cilvēka efektivitāte nozarē bijusi diezgan konstanta. Tajā pašā laikā rūpniecībā šī efektivitāte ir gandrīz divkāršojusies, arī tehnoloģijās, īpaši IT jomā, tā ir kāpusi pat vairākas reizes. Cilvēks, kas nodarbojas ar būvniecību, saražo mazāk, līdz ar to būvniecībā ļoti aktīvi jāmeklē veidi, kā padarīt sevi konkurētspējīgāku. Tas ir neizbēgami – ja būs IT nozare, kurā maksās divreiz vairāk, jo cilvēks tur var sniegt divreiz lielāku pienesumu, jaunie speciālisti aizplūdīs uz turieni un pazudīs no mums. Manuprāt, tas liks inovēt, saprast, kā mēs varam uzbūvēt efektīvāk, izmantojot mazāk cilvēku. Mani ļoti iedrošina visas jaunās tehnoloģijas, kas ienāk būvniecībā, ne tikai, piemēram, būves informācijas modelēšana (BIM), bet arī tādas izteikti tehnoloģiskākas lietas kā 3D printēšana, organiskie materiāli, ģeneratīvā projektēšana, kur mēs ļaujam mākslīgajam intelektam projektēt mūsu vietā. Tās ir ļoti interesantas nozares. Es labprāt Latvijā redzētu vairāk inženieru, sevišķi būvniecībā, kas kaut vai hobija līmenī sekotu jaunajām tehnoloģijām un domātu, kā šīs mazās lietas integrēt ikdienas darbā.

Komunikācija un inovatīvās tehnoloģijas, manuprāt, ir pareizais virziens, kurā raudzīties būvniecībai.

 

Ko jūs ieteiktu nākamajiem studentiem, kas domā, kādu mācību virzienu un profesiju izvēlēties? Kā viņus piesaistīt inženierzinātnēm?

– Inženierzinātnes vēsturiski nekad nav bijušas tik daudzveidīgas kā tagad. Un šī tendence pieaugs. Inženierzinātnes salīdzinājumā ar daudzām citām jomām dīvainā kārtā nav gājušas mazumā, lai gan vairākas profesijas nonākušas uz izmiršanas sliekšņa un to drīz vairs nebūs. Inženierzinātnes bija pirms 200 gadiem, un tās ir tagad, turklāt daudzas jaunas lietas nākušas klāt un aptver ļoti plašu spektru. Piemēram, cilvēki, kas strādā IT jomā sociālajos tīklos un pēta socioloģiju, to, kā cilvēki komunicē, – agrāk tas viss būtu ļoti tālu no inženierzinātnēm, taču tagad ar algoritmiem šīs lietas ienāk inženierzinātnēs, ar to palīdzību mēs mēģinām saprast, kā cilvēkus savest kopā, kā viņi runā. Arī valodniecība ar mašīntulkošanu agrāk bija izteikti humanitārs virziens, bet pamazām tā kļūst par inženierzinātni, kas palīdz saprast, kā vārdi liekami kopā, mēģinām iemācīt datoriem pareizi runāt, veidot teikumus. Nekad inženierzinātnes nav bijušas tik plašas, tik integrētas. Inženierzinātņu profesijas ir un būs nepieciešamas, nav pamata domāt, ka nākotnē tās izzudīs.

 

Bet vai tas neraisa paaudžu konfliktu būvniecības nozarē? Cik nav dzirdēti stāsti par iesīkstējušiem veciem bukiem, kas turas pie senām metodēm un tradīcijām, neko jaunu nepieņem, un, kad nāk jaunā paaudze ar savu viedokli un prasmēm, sākas berzēšanās…

– Tā berzēšanās, manuprāt, ir ļoti nepieciešama, es varbūt pietiekami to nenovērtēju savos pirmajos profesionālajos gados, kad arī man ļoti nepatika iesīkstējušas tradīcijas. Tagad es saskatu tajās lielāku vērtību nekā agrāk. Svarīgi būt tam integrētājam, kurš spēj uzklausīt visus viedokļus, un saprast, kāda ir labākā alternatīva, kas visu savieno, – kā izveidot to, kas ir loģisks pēc vecām tradīcijām, izmantojot pietiekami daudz inovāciju. Nozīmīgi ir saprast, ka viss attīstās ļoti strauji, bet vienlaikus svarīgas ir arī tradīcijas, lai jauno var optimāli integrēt vecajā.

Manuprāt, kaut kāda taisnība rodas tikai no berzēšanās. Varbūt vajag biežāk pastrīdēties, parunāt, argumentēt un saprast, kādēļ lietas ir tādas, kādas tās ir. Pārāk bieži mēs noraidām otra viedokli pirms laika.

Daudzos objektos, kur bijusi sadarbība starp dažādām pusēm, kur projektētājam jāsadarbojas ar būvuzņēmēju, būvuzņēmēja domāšana ir palīdzējusi uzlabot manu kā projektētāja darbu – kad es redzu būvnieka risinājumus un saprotu, kā tie uzlabo manu kā projektētāja domu gājienu. Ir bijuši tādi būvnieka risinājumi, kurus es vēl tagad izmantoju projektēšanā. Daudzveidība ir ļoti nepieciešama.

Augstskolā liela uzmanība tika pievērsta komandas sadarbībai. Katru gadu bija viens starpdisciplinārs projekts, kura laikā mēs vai nu gājām uz Glāzgovas arhitektu skolu sadarboties ar jaunajiem arhitektiem, vai arī sadarbojāmies visi inženieri. Piemēram, bija viens enerģētikas projekts, kur būvuzņēmēji, inženieri, vides zinātnieki un citi speciālisti sanāca kopā, lai saprastu, kā konkrēto lietu uzbūvēt pēc iespējas labāku, lai tā sniedz vislielāko pienesumu tai kopienai, kurai šī būve tiek būvēta, lai izvērtētu to no pilnīgi visām pusēm. Šī starpdisciplinaritāte man ļoti noderēja vēlāk kā projektētājam, un tā ir vēl līdz galam nenovērtēta lieta, kas mums jāizmanto biežāk.

 

Vai jums ir kāds sapņu projekts, kurā gribētu startēt un pamēģināt spēkus? Kaut kas tepat Latvijā, varbūt ārzemēs?

– Ļoti grūti pateikt. Mēs jau tos lielos nākotnes projektus īsti pat nezinām, nenojaušam, kur un kādi tie varētu būt.

 

Un kas ir ar Rail Baltica?

– Mēs pašlaik ekspertējam lielu daļu no Rail Baltica Rīgas Centrālās stacijas, un jau nākamnedēļ (saruna notiek 2021. gada pēdējā nedēļā – U. A.) es strādāšu Rail Baltica Baltijas valstu kopuzņēmuma un centrālā koordinatora RB Rail AS centrālajā birojā – tās ir lielās pārmaiņas manā karjerā 2022. gadā. Esmu pieņēmis jaunu profesionālo izaicinājumu, pārejot no izpildītāja pozīcijām uz pasūtītāja pārstāvēšanu. Paskatīsimies, kā man veiksies pilnīgi jaunā statusā.

Rail Baltica ir liels un interesants projekts, ļoti daudzsološs, sarežģīts, ar daudzām niansēm, kas varbūt pat uzreiz nav pamanāmas. Pārmaiņas, ko ieviesīs šis projekts, patiesībā iestāsies ļoti ātri, lai arī šķiet, ka vēl vairāki gadi palikuši, Rīgas centrs mainīsies ļoti strauji.

 

Mazliet atkāpjoties no profesionālās darbības – ko darāt brīvajā laikā? Saprotu, ka inženiera pienākumi paņem nenormāli daudz laika un enerģijas, arī sabiedriskais darbs. Vai izdodas kādu mazumiņu laika veltīt sev pašam?

– Pandēmija mums visiem ir iemācījusi, ka no mājām var izdarīt krietni vairāk, nekā agrāk šķita. Daudzas sapulces, kas iepriekš aizņēma stundas ofisā, īstenībā var aizstāt ar vienu e-pastu. Tādas lietas ir mainījušās. Kā jebkurš cilvēks, kam ir ilgs sēdošs darbs, arī es esmu sapratis, ka ļoti nepieciešams sportot un kustēties. Tā ir tāda kā līdzsvara meklēšana. Mans darbs ir stipri intelektuāls, var pat teikt – ir paveicies, ka ikdienā nekas smags nav jācilā. Tomēr astoņas stundas pie datora ir jānosēž, un tas nav veselīgs modelis ilgtermiņā. Līdz ar to mans lielākais vaļasprieks ir sportošana, sevis uzturēšana formā. Pēdējos gadus nodarbojos ar cīņas sportu – tā ir laba iespēja izkustēties pašam vai arī ļaut, lai kāds cits izkustina (smejas). Cīņas sports dod iespēju pilnībā atslēgt prātu, te domāšana ir pavisam citādāka. Ir jādomā par kustībām, par to, kā ķermenis uzvedas, nevis par projektiem.

 

Kas tas ir par cīņas sportu?

– Nodarbojos ar brazīliešu džiudžitsu, tas ir laušanās cīņas sports, līdzīgs džudo. Vēl viena mana kaislība ir pārgājieni, ko esmu atklājis pēdējos gados. Izeju dabā. Ir brīži, kad dodos pa meža taku un cenšos atcerēties, kas man pirmdien jādara, un nevaru – ne to, pie kāda projekta strādāju, ne to, kam jāsūta
e-pasts. Tajā brīdī ir pilnīgi tukšs prāts, un tā ir tā meditatīvā sajūta, kura, manuprāt, katram cilvēkam ik pa laikam vajadzīga. Arī tagad daudz runājam par to, ka cilvēkiem, īpaši tiem, kuri dzīvo pilsētās, nepieciešams kaut vai dažas stundas nedēļā pavadīt dabā. Zaļā vidē, kur tu nedomā ne par ko. Tas uzlabo garīgo veselību, un es to ļoti atbalstu. Katram cilvēkam vismaz reizi mēnesī jāiet uz mežu pastaigāties, vajag pabūt pavisam citā vidē un telpā.

 

Un aizmirst par e-pastiem un telefoniem…

– Jā, telefoni mūs ir sabojājuši, varbūt arī tādā ziņā, ka visi esam kļuvuši ļoti sasniedzami. Lielas problēmas te ir jaunākai paaudzei, jaunākai par mani, kas vairs nespēj būt prom no šīs konstantās saziņas. Tā ļoti ietekmē cilvēkus.

 

 

Dāvis Golds

Dzimis: 1990. gadā Tukumā

Izglītība: Glāzgovas Universitāte (2010–2015), maģistra grāds būvniecībā ar izcilību

Specialitāte: infrastruktūras un ģeotehnikas projektēšana

Darba gaitas:

 SIA Inženieru birojs Kurbada tilti – inženieris projektētājs (2015–2021);

 RB Rail AS – ģeotehnikas inženieris (no 2022. gada sākuma)

Nozīmīgākie objekti:

 Pāvilostas molu pārbūve

 Karostas molu pārbūve

 Liepājas ostas kuģu tauvošanās vietas izbūve

Sabiedriskā darbība:

 Pasaules Ekonomikas foruma organizācijas Global Shapers Rīgas nodaļas vadītājs

 biedrības Toastmasters International publiskās runas treneris

 

 

Uldis Andersons

Foto:  Būvindustrijas lielās balvas arhīvs