JĀNIS KUĻIKOVSKIS

Pēdējo trīs gadu laikā SIA “Igate būve” projektu vadītājs Jānis Kuļikovskis saistīts ar lielizmēra liekti līmētām un arī krusteniski līmēta koka paneļu būvkonstrukcijām. Skaistā koka estrāde Dobeles novada Penkulē un  īpašu ievērību guvušas būves Pasta salā Jelgavā: publiskās slidotavas segtais jumts un unikāls amfiteātra tipa brīvdabas estrādes jumts ar īpašiem akustiskajiem paneļiem. Vairāki profesionāļi un eksperti uzskata, ka noticis pavērsiens koka būvniecībā Latvijā. Tajā nozīmīga loma ir Jānim Kuļikovskim, viņa talantam, izpratnei un drosmei. 2019. gadā Jānim Kuļikovskim tika pasniegts “Pamatakmens” –augstākais nozares apbalvojums “Būvindustrijas lielā balva”.

-Jums maģistra grāds un inženiera kvalifikācija ir transporta būvēs, bet esat nonācis līdz koka būvju būvniecībai?

Vēlējos studēt arhitektūru. Pēc Jelgavas Mākslas skolas absolvēšanas privāti mācījos pie māksliniekiem gan Jelgavā, gan Rīgā. Man bija deviņdesmit deviņu procentu pārliecība, ka tikšu uzņemts, bet zīmēšanas eksāmenā vērtē savādāk. Labi, neizplūdīsim asarās (smejas). Es to pieņēmu. Otra prioritāte bija būvniecība. Studēju ēku būvniecību. Kad Jelgavā sāku strādāt ceļu būves uzņēmumā “Igate”, maģistrantūru izvēlējos par labu ceļiem. Uzņēmuma vadība atzinīgi novērtēja manu darbu projektos, kas prasa lielu uzmanību, ir piņķerīgi vai ar īpašu estētisko devumu. Tas viss sakrita gluži kā klēpī un organiski atgriezos pie ēku būvniecības. Vadu būvkonstrukciju projektēšanas biroju. Projektējam koka konstrukcijas. Ar arhitektūru tāpat saskaros. (smaida).  Manī joprojām mīt radošais gars, kas sadzīvo ar inženierzinātni. Ar arhitektiem vienojamies par racionālām konstrukcijām.

 

-Jūsu kolēģi teica, ka jūsu vadībā tika realizētas idejas, par kurām tā īsti nevarēja pateikt vai sanāks, jo viss pirmo reizi. Vai jums patīk riskēt?

Sevi vērtēju kā pietiekami apdomīgu cilvēku. Ir vieglāk iet pa dzīvi, ja tu spēj lēmumus izsvērt un tad pieņemt. Kādreiz varbūt nonāc gala punktā ātrāk ar neveiksmīgiem lēmumiem, nekā tad, ja mēģināsi izsvērt katru lēmumu no visām pusēm, tā arī nekur nenonākot. Tādēļ ir arī spīts, ka jāiet uz priekšu. Varētu domāt, ka būves Pasta salā bija milzīga afēra. Nebija tādas pieredzes. Protams, tas bija liels risks. Man ļoti palīdzēja tas, ka vadības līmenī tika pateikts – tā ir komandas atbildība, mēs visi esam kopā, visi riski ir mūsu. Pirms realizēt jumtu Pasta salas estrādei, mūsu kolēģi izstādē Vācijā, kura  vairāk bija orientēta uz sportu, nejauši atrada itāļu jumtu pārsegumu uzņēmumu “Canobbio Textile Engineering”. Ļoti īsā laikā ieradāmies pie viņiem birojā. Rezultātā Latvijā tapa viens no unikālākajiem spriegotās membrānas jumtiem.

 

-Itāļi esot brīnījusies par latviešu trakumu. Kur un kā tas trakums izpaudās?

Vajadzēja iet uz priekšu ar straujiem soļiem, ļoti īsā laikā panākt rezultātam. Mūsu kompānijas filozofija ir: brauc un tiecies klātienē, vienojies, nevis dzenā e-pastus šurpu turpu. Tā arī darījām. Viņi ir top spēlētāji konkrētās jomas biznesā ar četrdesmit gadu pieredzi. Membrānu mēs paši samontējām divu itāļu vadībā. Realitātē montāža atšķīrās no sākotnējās ekspektācijas. Mēs bijām izvēlējušies tādas izturības membrānu, kas pie mūsu ne visai pateicīgajiem laikapstākļiem ļoti grūti padevās spriegošanai. Tika ieguldīti milzīgi resursi. Nekas netika žēlots. Varbūt tādēļ itāļiem radās tāds traks iespaids par mums.

 

-Vai bija bail kādā brīdī?

Bail… bija bail par to vai mēs iekļausimies kopējā projekta līguma cenā. Tas bija kā pokers uz aklo. Protams, ka mēs analizējām un plānojām būvniecības procesu, veidojām būvniecības scenārijus, bet tik īsā laika periodā, cik tu vari uzburt savā galvā procesu, tik tu vari un dari. Latvijā nav neviena līdzvērtīga koka būve ar sešdesmit metru koka laidumu. Viss bija minējumos. Projektēšanas laiks bija vissarežģītākais un stresainākais. Kad projekts jau bija ieguvis pozitīvu ekspertīzes slēdzienu, zinājām, ka var uzbūvēt par ieplānoto naudu.

 

-Vai būvniekiem ir vajadzīga arī veiksme vai viss ir tikai aprēķinos, loģikā un tehnikā?

Kāda mēroga būvnieks tu vēlies būt? Tas pašam ir jāsaprot jau saknē. Es veiksmei īpaši neticu. Tas tāds mītisks tēls. Vairāk ticu tam, ka vienmēr piepildās precīzi formulēti mērķi. Kāds to var saukt arī par veiksmi. Bet tas ir ceļš, ko es izvēlējos. Ir, protams, tādas blaknes: kā paveicas ar laiku vai finansiāli. Kaut kad jau tās kārtis sakrīt. Bet kopumā, tev jābūt mērķim: kur iet, kam ticēt, ko izaicināt. Tad arī veiksme nāk no muguras un seko tev. Katrs nākamais projekts šķiet kā kaut kas nebijis. Liekas, ja šo izdarīsi, būsi pirmais vecis (smejas). Tad tu pabeidz, sākas nākamais projekts, kur atkal ir jauni izaicinājumi un liekas – nu izdarīji, izdarīji. Varbūt tas tādēļ, ka tajā brīdī, kad tev būtu jāsvin, tu jau esi iekšā nākamajā projektā.

 

-Vai būvnieki var saslimt ar zvaigžņu slimību?

Būvnieki visā būvniecības piramīdā atrodas pašā apakšā. Jo tuvāk nāk objekta nodošana ekspluatācijā, jo vairāk neredzētas sejas. Un uz lentītes griešanu atbrauc cilvēki, kurus redzi pirmo reizi. Tad ļoti labi saliekas, kurš tu esi ķēdītē. Gribētos, lai būvnieku novērtē. Dažreiz ir sajūta, ka būvnieks ir tas, kurš “atraujas” par visām neizdarībām: nebija pareizie tehniskie noteikumi, projektētājs bija aizmirsis, pasūtītājs nezināja, Eiropas projekta rakstītājs bija kaut ko sajaucis, naudas devējs arī un viss saslēdzas būvniecības līgumā, kur būvniekam ir jāieliek pilnīgi viss. Jāparakstās par to, ka esi iepazinies ar visiem apstākļiem, dokumentiem, scenārijiem, būtībā jāuzņemas visas saistības un atbildības slēdzot šo līgumu. Dažkārt ir sāja sajūta, bet jāairē uz priekšu, jātiek no tā ārā.

 

-Vai strādājot jābūt aizrautībai vai pietiek ar to, ja esi tehniski spēcīgs profesionālis?

Aizrautība ir panākumu atslēga. Līdzīgi kā pirmajā formulā. Visi brauc ļoti labi, bet tā cīņa ir par sekundes simtdaļām un, iespējams, tās līdz ar pirmo vietu var dabūt tikai ar to mirdzumu acīs.

Ir tikai normāli, ja cilvēks strādā un audzina arī sevi. 2009. gadā man ūdens smēlās mutē. Darba dēļ bija trīs nenokārtoti semestri. Saņēmos. Gadu vēlāk pabeidzu ar tādu smaidu, ko vēl tagad atceros. Bija pārliecība, ka akadēmiskā vide paver durvis profesionālajā vidē  un tagad ir viss. Protams, katru gadu kaut ko mācos, eju uz kursiem, interesējos, skatos video, bet  tālākā izglītība vairāk saistīta ar pašizaugsmi, domu skaidrību, mērķiem, nākotnes vīziju, sevis pašmotivāciju. Protams, būvniekam ir jāzina visi normatīvie akti, regulējošās prasības. Tā ir ikdiena, kam jānotiek dabīgi un bez piespiešanās. Tu vari būt ļoti spēcīgs būvniecībā, bet ja tu esi dunduks dzīvē, tas ir ļoti bēdīgi.

 

-Vai jums kādreiz ir bijis brīdis, kad gribas no visa aizmukt?

Melotu, ja teiktu, ka nav bijis tāds iekšējais dialogs. Bet jāapzinās, kas ir pēc tevis. Puišelis varbūt var darīt brīnumus. Tagad, kad esi pieaudzis vīrietis, nevari vienkārši pateikt: “Sveiki, es tinos!” Mazliet tomēr jāapzinās, kur tu esi. Vari pakļauties mirkļa vājumam, parādīt savas vājās kārtis. Jābūt tām robežām, kuras tu pats noliec. Ja ļauj tās pārkāpt, pats esi vainīgs. Jāizdara secinājumi, kādēļ smeļas ūdens mutē, kāpēc gribas mukt prom. Jāizvērtē tas, kāpēc ir pārkāptas savas robežas un ko darīt tālāk. Esmu liels darbaholiķis, bet, paldies, ģimene noliek visu līdzsvarā. Mazie ir jāved uz dārziņiem un pulciņiem un tas visu sakārto. Ja pats neplāno savu laiku, tad kāds to saplānos tavā vietā.

 

-Kas ir nākošais posms vai projekts?

Tas varbūt ir skaļi teikts, bet mēs esam gatavi jebkam. Mūsu mērķis bija kļūt par vieniem no labākajiem koka konstrukciju projektētājiem. Tas ir izpildīts. Projektētāji mums ir, montētāji ir, rūpnīca ir. Šobrīd koncentrējamies un ļoti strādājam, lai attīstītu ārvalstu tirgu. Laiks rādīs kā būs.  Noturēt kompetences līmenī visu šo mašinēriju tikai Latvijas tirgum nav efektīvi. Ja te ir tāda līmeņa būves, kur varam iesaistīties, mēs varam to paveikt. Mēs esam atbildīgi par šīs nozares līmeņa uzturēšanu Latvijā, bet virzīt biznesu kā tādu tikai Latvijā, tas ir mecenātisms. Mūsu domāšana salīdzinājumā ar veco Eiropu, kas koku līmē jau sešdesmit gadus, ir ļoti jauna, dažreiz mati ceļas stāvus, kad dzird kā cilvēki izsakās par koku. Līdz zināšanām un sapratnei ir jāizaug, tas prasa laiku. Mums ir ļoti vienkārši ministru kabineta noteikumi par būvju ugunsdrošību. Ja tā skrupulozi lasa šo regulējumu, tur viss ir nocirsts pašā saknē.

 

-Bet šobrīd koka ēku būvniecībā ir izmaiņas ugunsdrošībā.

Tikko bijām konferencē Somijā. Tur būvēta pat divpadsmit stāvu koka ēka. Nodrošinājums trijās kārtās, ar reģipsi, deviņdesmit minūšu uguns noturība. Viņi tā būvē, jo tiecas uz nulles CO2 izmešu būvniecību. Viņi ir citā dimensijā. Mums vēl ir bērna šļupsti par šo tēmu. Mēs rēķinam cik ir lētākais. Dažreiz zūd enerģija koncentrēties un būt vienā līmenī ar tiem, kam interesē viduvējība. Mums nav viens ceļš ejams.

 

–Cik Latvijā ir iespējams būvfirmai vai inženieriem atsevišķi iespaidot vai līdzēt, lai par koka pielietošanu būtu aizvien profesionālākas zināšanas?

Mūsu pieredzē bijuši daudzi objekti, kuri tieši šo ugunsdrošības normatīvu dēļ ir apturēti. Ja šīs konstrukcijas ir no koka, vairums gadījumu tiek nodrošinātas ar sešdesmit minūšu noturību, bez papildus diametra audzēšanas. Tas šobrīd netiek ņemts vērā. Vērā ņem uguns reakcijas klasi. Metālu var aizdedzināt? Nē. Koku var aizdedzināt? Var. Tātad koks uzreiz ir ārā. Bet kas notiek ar lielajām metāla noliktavām ugunsgrēkā? Tās sabrūk. Mūsu komandā ir ļoti spēcīgs būvinženieris, kurš šobrīd ir veicis ļoti apjomīgu pētījumu Salaspils bērnudārzam, kuru zīmē kokā. Inženieris ir nosimulējis metodes, evakuāciju, dūmu izplatību. Viņš ir pierādījis un pamatojis VUGD atkāpes no normatīviem. Šis cilvēks ir mūsu komandā nr.1 par ugunsdrošību. Šobrīd mēs ejam uz to, lai skaņotu atkāpes no normatīviem. Bet ar to, ko mēs šodien sākam, laurus plūksim pēc desmit gadiem. Tam vajag laiku, lai cilvēkiem nogulsnējas, jo cilvēkiem ir tendence pretoties jaunajam. Mūsu uzņēmums ir ieguldījis pamatīgu kapitālu un attīstījis šo jomu, jo ir milzīga pārliecība, ka tas būs vajadzīgs. Tagad koka būvniecība pasaulē procentuāli pret visu būvniecības industriju ir ļoti maza un tai palielinoties par vienu procentu, visiem, kas nodarbojas ar koku tas ir milzīgs ieguvums. Tā ir liela perspektīva.

 

-Kāds pašam ir sapnis? Ko gribētos uzbūvēt?

Man tas nav sapnis, drīzāk diezgan konkrēts mērķis ar konkrētām lietām. Uzņēmums ir Latvijā, bet  lielākais tirgus ir ārpus Latvijas. Uzbūvēt Londonā Maserati centru. Parīzē būvēt sporta arēnu. Tu esi latvietis un dzīvo Latvijā, bet tiecies uz Eiropas līmeni.

 

-Vai ir vēl kas tāds, par ko esat sapņojis, bet neesat piepildījis?

Nē. (smejas) Kaut gan tāds nepiepildītais sapnis ir kalnu slēpošanas instruktors Alpos.

 

-Jums patiktu strādāt ar cilvēkiem un viņus mācīt? Tad jau jums ir daudz pacietības?

Nu jā, pacietība ir nepieciešama. To ļoti labi trenē bērni mājās. Viņi visu laiku mēģina sasniegt to punktu, bet man arī jāstrādā pretī. Un tas liek ļoti uzturēt morālo tīrību. Ir jāmet nost tas, ar ko tevi kāds mēģina nokaitināt. Labs rādītājs ir, ja ar diviem teikumiem novirzi visu uz citu tēmu. Tas ir treniņš. Uz to es tiecos. Bet par sapņiem runājot, – jā, kalnu slēpošanas instruktors vēlējos būt, kad nebija ģimenes. Šobrīd tas būtu ļoti sarežģīti. Taču ziemas pēc divdesmit gadiem  varbūt vairs nebūs (smejas), bet būvniecība gan jau būs.

 

-Kas jūs iedvesmo?

Pēc smagas darba dienas vai darba nedēļas ir treniņš, vai sportiska pastaiga. Pēc tam dzīvot ir viegli.

Pašlaik prioritāte ir ģimene un karjera. Ļoti gaidu to brīdi, kad bērni būs tādā vecumā, lai mēs kopā varētu sportot, protams, ja viņiem interesēs manas lietas: slēpošana, velo braukšana. Man ļoti mīļš ir bmx. Ilgus gadus ar to nodarbojos. Mājās vienmēr bijuši riteņi. Man ir vairāki slēpju pārīši dažādām sezonām, veikborda dēlis, pūķis ar visu aprīkojumu, daudzi riteņi. Viss stāv un gaida. Meitai tikko palika seši gadi, iepriekšējās divas sezonas jau slēpoja. Puiku arī drīz liksim uz slēpēm, bet vasarā būs vēl viens jaunpienācējs.

 

-Kura loma pašam patīk labāk?

Tā loma – mājās, darbā… Tad ir vēl kāda mācība – esi šeit un tagad. Viegli teikt, bet ir vērts par to padomāt, noskaņoties. Lielākais dzinulis ir pašiniciatīva un darbība. Panākumi nes atpakaļ enerģiju, ir vieglāk darīt. Ir gaišākas domas, gan darbā, gan mājās. Ja mājās tev nebūs labs garastāvoklis, tad nevienam nebūs. Tādēļ tās nezāles jārauj ārā. Ja mēs braucam kaut kur ar ģimeni, vislabākā kompānija esam tikai mēs. Tāpat arī darbā. Pie tā ir jāstrādā, jāiedarbina tas apziņas līmenis, jānoskaņo sevi. Dažiem zemapziņas līmenī jau tas notiek. Viņi iet ar smaidu pa dzīvi un tāpēc ir veiksmīgi. To ietekmē daudzi aspekti – ģenētiskie, vide, audzināšana. Tas vairāk ir par to, ja kāds cits to var, tu arī vari, tikai kādi būs tavi paņēmieni.

 

-Kas Jūsu vērtību skalā ir augstākajā punktā?

Viennozīmīgi – ģimene. Vērtības ir interesanta lieta. Ģimene, tas ir pats par sevi saprotams, veselība, varbūt pēc tam finansiālā labklājība. To trešo var iegūt, ja tev ir pirmās divas vērtības. Bet vērtības var ļoti strauji mainīties. Kāpēc? (simboliski nospļaujas pār plecu) Tev šodien vairs nav veselība, izņemam ārā to lapiņu, kas paliek? Paliek ģimene un…? Rodas citas? Jā, šodien  man ir šīs – ģimene, veselība un finansiāla stabilitāte.

 

-Jūs esat tāds patīkami pareizs cilvēks, vai tas pamats nāk no vecākiem?

Mēs esam trīs brāļi un vienmēr esam turējušies kopā. Ja gājām ar vienaudžiem un kāds teica, ka “mēs ar brāļiem Kuļikovskiem”, tad vecākiem bija miers, zināja, ka viss būs labi. Vecākais brālis ir gaisa satiksmes dispečers lidostā Rīga, sēž tornī, es esmu inženieris un jaunākais brālis ir augusta līmeņa vadītājs privātā uzņēmumā. Vecāki vienmēr ļoti rūpējušies par mūsu – bērnu vienlīdzību un saskaņu.

 

-Vai jūs no kaut kā piekūstat?

No muļļāšanās. Tā ir lieta, kas tracina visvairāk. Divi soļi uz priekšu, trīs atpakaļ, tādēļ ļoti vaktēju lai tā nebūtu. Svarīgi pieņemt lēmumu un iet tālāk. Pēc laika varbūt liksies, ka lēmums bija apšaubāms, bet tu tos pieņēmi un gāji tālāk. Ja būtu mēģinājis meklēt visizdevīgāko variantu, tu neko nebūtu izdarījis summā, būtu tikai nočakarējies. Tāpēc ir jāizsver katrs jautājums, bet ātrāk jāiet uz priekšu. Tā enerģija, kas tiek patērēta atgriežoties pie lietām, ļoti tracina.

 

-Ko darītu tagad, ja jums būtu 15 gadi?

Man nav tāda dzīves posma, kurā es gribētu atgriezties. Ne jau nepatikas dēļ, bet gan tādēļ, ka man patīk tas, kas man ir šodien. Mani mājās gaida, man ir darbs, man ir draugi, es jūtos labi, vesels, laimīgs. Man ir viss ko es vēlos. Vienmēr var vēl uzburt mega putukrējumu, bet ir labi.

 

–Kas pašam dod drošības sajūtu?

–Ja esi komforta zonā, jūties ļoti labi, bet tas ir bez izaugsmes. Ja domāsi par to, kā būt drošībā, tu tur arī apstāsies. Jābūt pārliecinātam, ir jāgatavojas. Drošības sajūtu man dod tāda apziņa, ka ir vēl uz ko augt. Visu laiku jātur pulss, bet tas ir vērsts uz pozitīvu enerģiju. Tu dari, tev sanāk, tas viens otru baro.

 

-Vai patīk, ja paslavē?

– Savā ziņā, esmu intraverts. Kad mani sāk slavēt, nezinu kā uzvesties. Tas iekšējais dialogs ir ar daudziem jautājumiem. Laikam, jau ir labi, ka uzslavē. Jāiemācās svinēt pašam arī.

 

-Ko vēlētos?

Mans novēlējums ir Latvijā sasniegt skandināvu sešu stundu darba dienu. Uzskatu, ka to var izdarīt Latvijā, strādājot efektīvāk. Lūk, reāls piemērs, par ko gruzdēju iekšēji – 2016. gadā kādā pašvaldībā bija izsludināts iepirkums par projektēšanu. Uzvarēja kompānija par 120 tūkstošiem, gadu projektēja. Pašvaldība, projektētāji darbojas, pēc tam pieslēdz būvekspertīzi par 20 tūkstošiem. Gads aizritējis, sākas nākamais, bet rezultāta nav, saprot, ka projekts par dārgu. Atsakās. Sludina nākamo konkursu, atkal nākamo iepirkumu, viss noraujas. Mēs varētu strādāt sešas stundas dienā, ja laiku izmantotu lietderīgāk un efektīvāk. Darbs dara darītāju, jo tu sliktāk uztaisīsi, jo ilgāk strādāsi.

 

***

 

SIA “IKTK” izpilddirektors Gatis Eglītis:

“Jānis Kuļikovskis ir pierādījis, ka  spēj ne vien sekmīgi, bet pat izcili risināt tādus uzdevumus ar kādiem vēl neviens nebija saskāries. Viņā neparastā līdzsvarā apvienots praktisks pragmatisms ar erudīciju un drosmi mesties vēl nepieredzētos izaicinājumos – īpašības, kas nepieciešamas būvniecības vēstures veidotājiem. Un tas pamanīts pat starptautiski.”

 

SIA “Kvadrum” valdes priekšsēdētājs Didzis Pētersons: “Jānis Kuļikovskis ir kas vairāk par būvinženieri, jo ar savu uzņēmību, drosmi, atbildības sajūtu un erudīciju ir spējīgs uz progresīvu revolūciju būvniecībā. Esam pārliecinājušies, ka viņam var uzticēties pat vissarežģītākajās situācijās, kur konkrētais risinājums tiek pielietots pirmo reizi.”

 

Autore: Mārīte Šperberga

Foto:  apbalvojuma “Būvindustrijas lielā balva” un SIA “Igate Būve” arhīvs

Publicēts žurnālā “Būvinženieris” nr. 73,  20120. gada aprīlī