TEODORS NIGULIS

Būvindustrijas lielās balvas  saņēmējs arhitekts Teodors Nigulis  dzimis 1923. gadā un izgājis izcilā arhitekta Ernesta Štālberga skolu. Strādīgs. Punktuāls. Kā pats smejas, līdz vakardienai Latvijas Brāļu kapu komitejas valdes loceklis.

Kāds ir jūsu pirmais padoms arhitektiem?

– Nevajag baidīties no būvēm, ir jāiet uz objektiem un jāmācās būvkonstrukcijas.

Ko iemācījāties no arhitekta Ernesta  Štālberga?

– Štālbergs bija mans galvenais profesors. Pirms Otrā pasaules kara Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē bija trīs projektēšanas darbnīcas: A, B un C. Pauls Kundziņš vadīja A darbnīcu. Viņam ļoti patika vecā nacionālā arhitektūra, Pauls Kundziņš nodibināja Brīvdabas muzeju. Protams, viņa skolēni zīmēja arī klasisko arhitektūru. Pēc kara viņš devās uz ārzemēm. B darbnīcu vadīja Eižens Laube, bet C – Ernests Štālbergs. Pēc kara, kad studēju, nemainīta bija palikusi tikai Štālberga darbnīca. Kundziņa un Laubes darbnīcas bija apvienotas – to darbu koordinēja Sergejs Antonovs. Štālbergam un Antonovam bija atšķirīgas mācību metodes, dažāda pieeja arhitektūrai. Pēc trešā kursa, kad sākās mācības darbnīcās, sanācām liels bars, jo daudzi atgriezās studēt pēc pārtraukuma kara laikā. Štālberga asistenti Staņa un Ginters izmeklēja piemērotākos studentus, kuru izpratne par arhitektūru un dvēsele atbilst profesora darbnīcai. Mani ieskaitīja pie Štālberga.

Kas jums ir kopīgs ar Štālbergu?

– Pieeja arhitektūrai un uztvere. Štālbergs pārzināja arī to, ko darīja citās darbnīcās. Viņš visu varēja izanalizēt līdz pēdējam sīkumam. Štālbergs ar audzēkņiem veidoja savu arhitektūras virzienu. Viņa audzēknis Verners Vitands bija izcils pieminekļu autors, Daugavpils Vienības nama un Madonas aizsargu nama projektu autors. Aleksandrs Klinklāvs, Finanšu ministrijas ēkas un izcilu dzīvojamo māju projektu autors. Staņislavs Aloīzs Borbals, Laimas ēkas Miera ielā autors. Klinklāvs un Borbals pēc kara aizbrauca uz ārzemēm. Starp profesoriem asistentiem un studentiem bija cieša sasaiste. Pēc universitātes strādāju kopā ar Štālberga asistentu Jāni Ginteru, mums izveidojās piecu cilvēku grupa, kopā piedalījāmies konkursos. Attīstījām tā saukto ziemeļu arhitektūras virzienu. Štālbergs bija ārkārtīgi plašs speciālists. Pirmais arhitekts pirms Otrā pasaules kara, kurš sāka izmantot zviedru tipa dubultos logu rāmjus ar iestiklojumu. Cēsīs, Pipariņos, ir bērnu sanatorija, kur var redzēt šos pa divi saskrūvētos rāmjus. Cara laikā Štālbergs uzvarēja konkursā un projektēja cariskās Krievijas paviljonu pasaules sasniegumu izstādē Romā. Štālberga izcils darbs ir Latvijas Universitātes Lielās aulas projekts, kopā ar Kārli Zāli – Brīvības piemineklis. Par viņu, kad sāku studēt 1944. gada beigās, klīda runas – ja no ģimnāzijas vai vidusskolas atnāk slikts skolēns, Štālbergs viņu izmāca par normālu arhitektu, ja atnāk viduvējs – izveido par labu, ja atnāk teicams – par izcilu. Štālberga sieva bija izcila bērnu ārste, ebrejiete. Viņus nerepresēja. Acīmredzot profesors bija pietiekami spēcīgs, pie viņa neķērās.

Kādas attiecības valdīja starp Štālbergu un studentiem?

– Kamēr profesors skatīja viena studenta darbu, pārējiem bija jāstāv apkārt un jāklausās. Kad devās pie nākamā, visi gāja līdzi un atkal klausījās. Profesors ar ikvienu studentu pavadīja noteiktu stundu skaitu. Skicēm lietojām mīkstu 6B zīmuli. Ar brīvu roku vajadzēja vilkt formu, tikai tad varēja rasēt ar cietu zīmuli. Viņš bija ārkārtīgi stingrs. Tirdīja līdz pēdējam sīkumam. Atceros, students rāda skici – dārza mājiņa, kurai, kā parasti, piezīmēts cilvēciņš mērogam. Kāpēc tam cilvēciņam krekla piedurknes atšķiras, jautāja profesors. Kāds uzzīmējis krēslu. Atkal jautājumi – no kāda materiāla tas ir, vai piemērots mājai? Štālbergs nebija šablonisks, bet mums bija vienota pieeja arhitektūrai un zināšanu uzņemšanas veids. Abi daudz lasījām vāciski. Pirmos divus gadus studējām arhitektūras koka un akmens formas. Tad sākām zīmēt uzdevumus – kāds varētu izskatīties jauns tiltiņš pāri kanālam pie operas nama. Pēc tam nāca īres nami, sabiedriskās būves, pilsētbūvniecība, kas jau saskaras ar tēlniecību. Studējām piecus gadus.

Vai padomju vara ļāva Štālbergam brīvi strādāt?

– Ikviens profesors mācīja pēc saviem paņēmieniem. Universitāti beidzu vēl pēc neatkarīgās Latvijas laika mācību programmas arhitektūrā. Pēc tam bija lielas pārmaiņas, bet arī man nācās mācīties krievu valodu un marksismu. Kad Štālbergu un dažus asistentus izmeta no universitātes, mainījās mācību programma. Godājām Štālbergu par kungu, bet pēc pusgada dabūjām aizrādījumu no asistenta, ka profesors lūdzis viņu neuzrunāt par kungu pastāvošās iekārtas dēļ. Viesojāmies pie viņa Baznīcas ielas dzīvoklī. Arī es labāk dzīvoju dzīvoklī nekā mājā. Esmu zīmējis vienu otru privātmāju, par kuru esmu padomājis, ka tādā varētu arī dzīvot, bet nekad neesmu taisījies būvēt pats sev.

Esat Latvijas Arhitektu savienības biedrs kopš 1959. gada. Vai padomju laikā tā bija progresīva organizācija?

– Savienība stiprināja arhitektu kopību, dalīšanos  pieredzē. Ja liels projektēšanas institūts strādāja pie pamatīga pasūtījuma, rezultātu tas iesniedza Arhitektu savienībā apskatei. Ikviens varēja aplūkot, paklausīties, ko saka autori, ko – citi arhitekti. Ko ar dzirdēto darīja tālāk? Pēc izvēles, varēja ņemt vērā. Tās bija koleģiālas sarunas, nekas vairāk. No Padomju Savienības ieradās arhitekte latviete Birzīte un ņēmās briesmīgi, izplūda runās, ka vitrāžas ir Latvijas arhitektūras galvenais uzskates līdzeklis. Kad viņa beidza, Ernests Štālbergs vaicāja, ko tad darīt, ja kāds ar akmeni sasit to vitrāžu. Tad taču visas Latvijas arhitektūra ir iznīcināta! Vispār Arhitektu savienībā pastāvēja latviska gaisotne. Docents Pēteris Bērzkalns pastāvēja uz to, ka balkons mūsu klimatā nav vajadzīgs. Tas ir pierādījies. Cik cilvēku tad sēž uz tiem balkoniem – tur stāv vanniņas un ir savilktas šņores veļai. Jūgendstila balkoni ir citādi, tie domāti, lai viesi iznāktu viesību laikā. Bet sociālisma laikā naudu arhitektiem un būvniekiem deva valsts, vēlāk – arī kolhozi. Viņi pasūtīja un maksāja par to, ko gribēja.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ilgus gadus esat Brāļu kapu komitejas valdes loceklis. Kā ar Brāļu kapiem sadzīvoja padomju vara?

– Komunistiskās partijas virsotnē it kā parādījās ideja kapu vietā ierīkot parku, bet nekas vairāk par runām nesekoja. Protams, komunistu valdībai nepatika, ka cilvēki Mirušo piemiņas dienā Brāļu kapos liek svecītes. Daudzi, arī mēs ar bērniem, gājām uz turieni un pie Čakstes un Meierovica pieminekļa. Vienā tādā gājienā 60. gados redzēju, ka pāri Brāļu kapu sienai, ja iet no altāra pie Mātes tēla, pārkārts Latvijas valsts karogs. Skaidrs, ka apkārtējo vidū netrūka čekistu, bet tajā brīdī aizliegtais karogs tur karājās. Meierovica pieminekļa priekšā vienmēr tika krauti atkritumi, lai cilvēki netiek klāt, bet daudzi vienalga atnesa svecītes. Krūmos stāvēja čekisti. Teicu saviem puikām, tolaik padsmitniekiem, – tie, kuri skatās pulkstenī, ir čekisti. Viņi gaida dežūras beigas. Pie Meierovica pieminekļa pienāca viens čekists un nopūta svecītes ar aerosolu, lai nedeg. Tikko viņš aizgāja, veca sieviņa uzkāpa augšā un aizdedzināja atkal.

Vai nebaidījāties, kad gājāt uz turieni?

– Gāja tūkstošiem cilvēku. Nekādas runas neteica, tikai nolika svecītes. Nacionālā piederība bija un ir man svarīga.

Kur to nacionālās piederības sajūtu dabūjāt?

– To man ieaudzināja 41. pamatskolā Tallinas un Krāsotāju ielas stūrī. Visās apkārtnes mājās dzīvoja strādnieki. Proletāriska, bet ļoti nacionāla vide. Tāpat kā Somijā, kur Ziemas kara pirmajās līnijās karoja strādnieki.

Patlaban daudz šķēpu tiek lauzts par Lielo kapu izmantošanu. Kam tajā vietā būtu jābūt?

– Parkam! Uzturēt tik lielus kapus nevar. Mauzoleji un pieminekļi varētu palikt. Tur ir apglabāts arhitekts Felsko, daudzi rūpnieki, vācu baroni. Vietas mainās. Neatkarīgās Latvijas laikā tika nojauktas mājas Vecrīgā un izveidots Doma laukums. Ne jau tāpēc, kā tagad mēģina filozofēt, lai būtu skats uz Doma baznīcu. Tur bija tuberkulozes perēklis, 1940. gadā, kad Latvijā jau bija ienākuši krievi, kā praktikants tiku sūtīts palīgā būvtehniķim uzmērīt viduslaikos Vecrīgā sabūvētās ēkas. Uzkāpām otrajā stāvā, tur divās istabās un virtuvē dzīvoja viena žīdu ģimene. Tehniķis vaicāja, vai es spēšu pāriet pāri istabai, lai novilktu mērlenti. Aizturēju elpu un pārgāju. Tā smaka, kurā viņi dzīvoja, gāza no kājām. Arī to māju vajadzēja nojaukt vai remontēt. 1943. gadā kā būvtehniķis beidzu Rīgas Valsts tehnikumu. Iestājāmies 51, beidzām 19. Uzreiz sāku strādāt. Būvējām kara vajadzībām. Vācu karaspēks izsludināja, ka jābūvē, piemēram, garāža, mūsu vadītājs solīja darbu paveikt, un mēs darījām. Pie mums strādāja arī par spekulāciju vai citām lietām apcietinātie, kurus no Termiņcietuma atveda ar sargu.

Kāda vācu okupācijas beigās bija Rīga?

– Tukšāka, bet daudzas lielās rūpnīcas, arī VEF, strādāja. Ikviens darīja savu darbu.

Vai padomju karaspēks ienāca mierīgi?

– Dienas trīs ap 1944. gada 13. oktobri Rīga palika bez valdības. Vācieši bija jau prom, bet krievu vēl nebija. Vācu patruļas gan staigāja. Varēja paprasīt dokumentus un pajautāt, kāpēc neesi leģionā. Uz ielas ņēma ciet un veda uz kuģiem, lai transportētu uz Vāciju. Tas gan nenotika masveidā. Un tad Latvijā ar straumi sāka plūst iekšā maišelnieki. Viņi bija priecīgi par visu. Krievija bija izlaupīta. Pie sētniekiem atradās to dzīvokļu atslēgas, kuru īpašnieki bija aizbēguši. 1944. gada nogalē man tika uzdots taisīt protokolus, cik tādos dzīvokļos ir skapju, galdu, gultu. Mazākas lietas, kā trauki, nebija jāuzskaita. Līdzi nāca čekists vai karavīrs. Bez dzīvokļiem esošie, lielākoties ienācēji, iemitinājās atstātajās vietās un visus priekšmetus lietoja kā savus vai pārdeva.

Vai tolaik ienāca prātā doma, kā Rīga varētu izskatīties pēc daudziem gadiem?

– Kara laikā par to nedomāju. Vēlāk, studiju gados, saņēmu uzdevumu izplānot tagadējā Rātslaukuma apbūvi. Vai tur uzlikt kādu pieminekli, kā organizēt satiksmi? Rātslaukums tolaik stāvēja nopostīts, nami izdeguši. Atceros, ka uzliku kaut kādu bumbu tā plača vidū, apmēram turpat, kur tagad stāv strēlnieku piemineklis.

Ko mainīja padomju arhitekti? – Bija cita uztvere. Romas viesnīcai, kas stāvēja izdegusi pretī operai, jauno projektu gatavoja arhitekts no Krievijas. Sociālistiskā reālisma garā, ar tornīšiem. Kad paši padomju varasvīri redzēja, ka nav lāga, viņa vietā ielika Rīgas pilsētas tā laika galveno arhitektu Krastiņu, kurš projektu mēģināja uzlabot. No tā laika mums ir VEF Kultūras pils, Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltne, kuru būvēja kā kolhoznieku namu, bet, kad kolhoznieki nespēja ar savām kapeikām milzu ēku uzturēt, atņēma.

Ko Latvijas arhitekti tolaik rādīja iebraucējiem, ar ko lepojās?

– Tās pašas jūgendstila mājas, Doma baznīcu. Kad atjaunoja Pētera baznīcas torni, vienmēr brauca augšā, lai skatītu Rīgu no putna lidojuma. Uzmanību izpelnījās Vanšu tilts. Pabeidza būvēt Ministru kabineta ēku. Vilis Lācis, tā laika LPSR Ministru prezidents, esot pieteicis, lai kvalitāte ir tāda pati kā neatkarīgās Latvijas laikā.

Kas nepatika padomju varai un netika akceptēts projektos?

– Daudz noteica rajona arhitekts. Tā problēma vēl joprojām ir, jo būvvaldēs ir vairāk juristu nekā arhitektu. Padomju laikā Cēsīs strādāja laba būvvaldes priekšniece Vija Caune. Kārtība bija šāda: būvvaldes priekšnieks izdeva projektēšanas uzdevumu – kanalizācija, ēkas augstums un tā tālāk, bet gadījās, ka pasūtītājam un arhitektam bija cits uzskats. Tad arhitekts aiznesa uz būvvaldi skici un izstāstīja, ko būtu lietderīgi mainīt. Ja bija pārliecinoši, Caune vecā projektēšanas uzdevuma vietā izrakstīja jaunu. It kā šmaukšanās, bet nekādas vainas. Reiz Caune man rādīja, ka viens būves saskaņotājs viņai uz galda atstājis konjaka pudeli. Teicu, lai atdod, jo, ja pieņems, rokas būs «sasietas». Tā viņa arī izdarīja. Bet kāpēc šodien daudzi ņem kukuļus, kāpēc morāle ir tik zemu kritusi, ka cilvēki neatbild par sevi.

Esat projektējis atskurbtuvi Florida. Kā padomju laika atskurbtuve tika pie tik interesanta vārda?

– Florida bija vasarnīcas ēka, būvēta pirms kara. To pārbūvēja par atskurbtuvi, bet nosaukums palika.

Kāpēc tik daudz esat projektējis privāti?

– Centos nopelnīt. Man bija divas darba grāmatiņas. Viena – oficiālajā darbā, bet otra – atkarībā no pasūtītāja. Piemēram, Dzelzceļa staciju bufešu uzņēmums man pasūtīja projektu bufešu telpām un mani noformēja par sētnieku vai dārznieku. Uzņēmumi citādi nevarēja samaksāt. Projektēju arī privātmājas. Pastāvēja dažādi ierobežojumi, cik liela drīkst būt individuālā dzīvojamā māja, cik plašs var būt pagrabs. Darīju tā, kā īpašniekam vajag. Ja bija nepieciešams lielāks pagrabs, nekā atļauts, pagrabā uztaisīja starpsienu ar durvju ailu, aizkrāva ar ķieģeļiem un apmeta. Kad māja bija nodota, sienu jauca nost un ielika durvis. Parādījās instrukcija, ka individuālai mājai pārsegumā nedrīkst likt metāla sijas. Tad īpašniekiem visbiežāk nācās kaut kur nospert dzelzceļa sliedi, jo tā atbilst 16 numura dubultsijas nestspējai, un iebetonēt. Ja bija valsts pasūtījums, lai pārliecinātos, vai visi būvmateriāli ir pieejami, projektu nesaskaņoja, pirms tas nebija apstiprināts celtniecības organizācijā, kas piegādāja būvmateriālus.

Kā izveidojās jūsu sadarbība ar tēlniekiem?

– Ilgu laiku strādāju kombināta Māksla tēlniecības sekcijā par konsultantu. Ar tēlniekiem esmu uz tu, jo mana kundze Olita ir tēlniece. Padomju laikā Olita taisīja pieminekli Jānim Akurateram pie viņa dzimtajām Jaunzemju mājām. Uz akmens pie uzraksta Šeit dzimis Jānis Akuraters un dzīves datiem partijnieki gribēja pielikt rindu no kāda viņa dzejoļa. Viena izvēle bija Ar kaujas saucieniem uz lūpām. Bet kā skanēs Ar kaujas saucieniem uz lūpām. Šeit dzimis Jānis Akuraters? Īsti nederēja arī otra izvēle Mostaties jūs, darbaļaudis. Šeit dzimis Jānis Akuraters. Pēdējā brīdī nolēma iztikt bez lozunga, vienkārši pasakot, ka Dignājas ciema Jaunzemjos dzimis Jānis Akuraters. Viss, ikviens vārds bija obligāti jāsaskaņo. Vispirms LPSR Komunistiskās partijas Centrālā komiteja atļauj taisīt, tad Kultūras ministrija pasūta, un pēc tam LPSR Mākslinieku savienības Tēlnieku sekcija var taisīt.

Vai Siguldā ir saglabājusies jūsu projektētā Goda plāksne?

– Nezinu. Ikvienā pilsētā vajadzēja godināt redzamākos pilsoņus. Kādai tai plāksnei jābūt, siguldieši nenoteica. Pateica tikai, cik fotogrāfiju grib salikt. Pat neatceros, ko viņiem cēlu priekšā. Goda plāksne bija arī mūsu arhitektūras un projektēšanas institūtā, vienkārši vienā plašākā telpā salika tos ģīmjus.

Toties Siguldas gaisa trošu ceļa ēkas stāv joprojām. Kāpēc to projektēšanu uzticēja jums?

– Siguldietis Aivars Janelsītis konstatēja – lai nokļūtu Krimuldā, ir jāpārvar plata ieleja, gan vietējiem, gan tūristiem noderētu trošu ceļš. Viņš gāja uz dažādiem projektēšanas institūtiem Rīgā, bet neviens šādu darbu neuzņēmās. Tolaik strādāju Cēsīs, kur pie izpildkomitejas atradās projektu tāmju birojs, pārprojektējām dzīvojamās mājas. Biroja priekšnieks Ernests Liberts izsauca mani pie sevis un vaicāja, vai es uzņemtos gaisa trošu stacijas ēku projektēšanu. Piekritu, jo man bija Štālberga skola – arhitektam nav projekta, kuru viņš nespēj projektēt. Vienalga, vai publiskā ateja vai kultūras nams. Jebkas var būt arhitekta darbs. Nāca talkā inženieris Eduards Braķis un viņa palīgs Zigurds Vilks. Janelsītis sarunāja, ka trosi var uztaisīt Gruzijā, kur ir rūpnieciskie un tūristu trošu ceļi. 1960. gadā mani un Libertu komandēja uz Gruziju iepazīt esošos ceļus. Siguldas trosei ir piecu centimetru diametrs, tā ir vairāk nekā kilometru gara. Lai to izgatavotu, bija vajadzīgs PSRS Valsts plāna komitejas lēmums. Trose bija gatava, gruzīni to uzdāvināja Latvijai, un saritināta tā gulēja, pirms mēs vēl lāpstu zemē bijām iedūruši. Vagoniņu izgatavoja Rīgā. Tas vilkās astoņus gadus, līdz 1968. gadā viss bija gatavs. Staciju mājiņas uzzīmēju pēc sava prāta, citādas nekā Gruzijā. Krimuldas stacijai ir 11 metrus dziļi pamati mālā līdz smilšakmens klintij, to rēķināja mūsu inženieris Eduards Braķis. Trose velk torni, un pamatiem jābūt tik dziļiem, lai trose tos neizceltu.

Kāpēc dažkārt izskan pārmetumi arhitektiem, ka viņi projektē gaisa pilis?

– Tāpēc, ka neiet uz būvēm un izliekas pārgudri. 1944. gadā Lienes ielas stikla fabrikā tika būvēts 60 metru augsts rūpnīcas skurstenis. Augšējais diametrs – 120 cm. Kāpnes iemūrētas gan iekšpusē, gan ārpusē, bet pa iekšpusi vilka būvmateriālus. Tāpēc kāpu pa ārpusi augšā un lejā, lai pārbaudītu, kas augšā tiek darīts. Kā var projektēt, ja nezina, kas notiek objektā?! Būvējām kolhozos kūtis, skatos, ka starp mūri un pasiju palikusi sprauga, kur kāds iebāzis skaidiņu. Aizrādīju namdarim. «Ķīlis amatnieka brālis,» viņš atbildēja. Teicu: «Tu runā par ķīli, bet esi ielicis skaidu. Nomaini!» Arhitektam ir jāzina, kā viņa darbu lietos. Var jau smuki uzzīmēt kāpnes, bet neviens pa tām netiek augšā. Mūžvecā kāpņu formula ir – divu pakāpienu augstumam plus vienam platumam jābūt no 62 līdz 64 centimetriem. Hruščova laika māju kāpnes nav pareizi konstruētas. Tas skaitlis ir tikai pāris centimetru mazāks, bet kāpnes ir neērtas, kājas slīd nost. Kad vienā individuālā mājā pārprojektēju otro stāvu, vajadzēja zināt sijas, spāres, jumta slīpumu un drempeli – vertikālo attālumu no grīdas līdz spārei. Arhitekts ar diplomu no pašas Amerikas pat nesaprata, ko tas nozīmē. Kad atbrauca mani tehnikuma biedri, kuri dzīvo ASV un strādāja būvēs, prasīju, kā tas var būt, ka nezina elementāras lietas. Viņi sacīja, ka tur daudzi tādi esot. Un daudzi tādi ir pie mums.

Ar kolēģiem esat saņēmis otro godalgu par Dailes teātra ēkas projektu. Kāda būtu izskatījusies jūsu ēka? – Skatuves daļa bija krietni citādāka. Apspriedē Arhitektu savienībā piedalījās arī režisors Eduards Smiļģis, un viņš teica, ka ar šo skatuves daļu ir ļoti apmierināts. Tas bija vienīgais konkursa darbs ar tāda veida skatuvi, un to skatuvi biju projektējis es.

Par ko esat apbalvots ar Somijas Lauvas ordeni?

– Kombināts Māksla, kurā strādāju, saņēma uzdevumu atjaunot somu jēgeru pieminekli Klapkalnciemā. Mana kundze taisīja somu jēgeru krustu, bet man uzticēja zīmēt pieminekli. Pēc četriem gadiem no Somijas sūtniecības pienāca ziņa, ka jāsaņem ordenis.

Un par ko saņēmāt Barikāžu piemiņas zīmi?

– Padomju laikā darbojos organizācijā, kuru vadīja Juris Dobelis. Rīkojām sapulces ar bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem. Vēlāk Tautas frontē biju viens no Rīgas centra rajona vadītājiem. 1991. gada janvārī pusseptiņos no rīta pienāca zvans, ka jāiet uz barikādēm. Mani norīkoja uz Jēkaba un Smilšu ielas stūra gaidīt, kad nāks Rubiks ar savu bandu. Smilšu ielai pāri stāvēja milzīga automašīna, nokarājās tīkli. Pirmā dežūra bez miega ilga 29 stundas, līdz no Mārupes atbrauca maiņa.

Kuri no jūsu projektiem pašam ir vistuvākie?

– Tie ir Baltie krusti Brāļu kapos, kur guldīti čekas upuri. Vēl rakstnieka Birzes māja Cēsīs pie Raiskuma, Tīnūžu skola un Smiltenes Centra vidusskolas piebūve, septītās dienas adventistu lūgšanu nams Cēsīs. Esmu arhitekts četrus metrus augstajam Ernesta Brastiņa piemineklim. Pēc mana projekta ir būvēts jumts pār Meinarda baznīcas un pils drupām Ikšķilē. Projektēju Cēsu vecās vendu pils sienu atjaunošanu virs zemes pils parkā. Esmu autors atjaunotajam piemineklim kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem Alūksnē. Pēc mana zīmējuma atjaunots ģerbonis virs Brāļu kapu vārtiem, kuru krievi bija nokaluši.

Kā izdevies tik daudz paveikt?

– Jāstrādā, nevajag filozofēt un čammāties! Jāsporto! Savulaik vingroju, gāju medībās. Slēpojām tepat Gaiziņkalnā un Siguldā.  1948. gadā Latvijas Republikas kalnu slēpošanas sacensībās ieņēmu astoto vietu, un tā piecus gadus pēc kārtas.

 

Andris Pētersons

Publicēts žurnālā “Būvinženieris” nr.68,  2019. gada jūnijs