Sergejs Periņecs, būvkompānijas Merksspeciālists, pērn saņēma Būvindustrijas lielo balvu kategorijā Gada projektu vadītājs. Viņam ir pa spēkam panākt saliedētu un mērķtiecīgu daudzpusīgās ēku radītāju komandas darbu pat Latvijas mēroga megaprojektos.

Patlaban Sergejs Periņecs koordinē simtiem darbinieku kolektīvu ar 30 būvdarbu vadītājiem topošajā milzu komerccentrā AkropoleRīgā. Darbs nemitīgi ir Sergeja domās, jo viņam ir ļoti augsta atbildības izjūta par uzticēto mērķi un kolēģiem.

Ar kādām sajūtām saņēmāt Būvindustrijas lielo balvu?

Bija milzīgs gandarījums par to, ka ir paveikts kaut kas tāds, ko cilvēki, žūrijas, kolēģi – mēs, būvnieki, visi esam kolēģi – tik augstu novērtējuši. Biju pārsteigts, ka kolēģi mani izvirzīja balvai, jo neesmu publisks cilvēks, un viņi to zina.

Tomēr viņi zina arī to, ka cenšaties darīt savu darbu ļoti labi …

Laikam tāpēc arī izvirzīja.

Kā tikāt galā ar vēlmi nebūt publiskam?

Nācās pārvarēt to savā apziņā un iekšējā uztverē.

Kas ir grūtāk – uzkāpt uz skatuves un saņemt balvu vai vadīt lielu komandu būvobjektā?

Grūtāk, bet vienlaikus labāk ir vadīt būvnieku komandu. Projekta vadītājam jāprot visu koordinēt, viņš nevar iztikt bez labas komandas, kurā ir atbildīgi cilvēki, kas strādā vienotam mērķim. Mūsu uzņēmumā projekta sākumā vadītājam ir iespēja izvēlēties cilvēkus un pašam veidot komandu. Ir gadījumi, kad jāpabeidz kas steidzams un nākas pieaicināt cilvēkus no malas, tomēr parasti cenšamies iztikt ar saviem iekšējiem resursiem.

Pēc kādiem kritērijiem notiek komandas atlase?

Vērtēju iepriekšējo darba un pieredzi, sadarbības prasmi. Ja neesmu strādājis ar kādu no kandidātiem, vaicāju padomu kolēģiem. Man ir svarīgi zināt viņu viedokli – kā cilvēks spējīgs komunicēt ar apakšuzņēmējiem, kā viņš iekļaujas komandas struktūrā, kāds ir viņa atbildības līmenis, spēja sadarboties un lemt. Gadās, ka kādam ir vēlme darboties, bet nav pietiekamas pieredzes vai spēka tikt ar galā ar uzdevumu. Kādreiz esmu arī kļūdījies – novērtējis, ka cilvēks nevarēs iestrādāties manā komandā, bet cita kolēģa vadībā viņš atveras un labi iekļaujas kolektīvā. Varbūt neesmu saskatījis viņa potenciālu, varbūt manā komandā viņam nebija tik veiksmīgs starts.

Ko darāt, ja gadās kļūdīties?

Mēģinu kļūdas neatkārtot. Mēs visu mūžu mācāmies. Ir jauni projekti, jauni cilvēki apkārt, jauni pasūtītāji, būvuzraugi, projektētāji. Neskatoties uz to, ka esam maza valsts, katrā projektā nāk klāt arvien jauni un jauni cilvēki. Mācos ne tikai no savām, bet arī no citu cilvēku kļūdām, un tas ir labi. Tāpēc ir svarīga pieredzes apmaiņa ar kolēģiem, jo arī no tās var mācīties. Uzņēmumā ar kolēģiem nepārtraukti komunicējam.

Kā nokļuvāt celtniecībā?

Tas notika nejauši. Pēc Valmieras rajona Zilākalna pamatskolas pabeigšanas gribēju kļūt par jūrnieku, taču Padomju Savienības sabrukums neļāva iestāties Makarova Jūras akadēmijā, bet Latvijas Jūrskolā uzņemšana bija beigusies. Klasesbiedrs brauca stāties Celtniecības koledžā, aizbraucu līdzi. Viņš koledžā netika, bet es kļuvu par būvnieku.

Ne mirkli neesmu to nožēlojis. Manu draugu vidū ir jūrnieki, pat kapteiņi, un, redzot viņu dzīves ritmu, esmu laimīgs, ka neesmu jūrā. Tas bija nepiepildīts sapnis, tomēr droši vien Dieviņš mani vadīja.

Spriežot pēc mūsu komunikācijas, jūs ļoti daudz laika pavadāt darbā…

Tā ir, tomēr sestdienas un svētdienas es veltu tikai un vienīgi ģimenei. Darba telefonu gan izslēgt nedrīkstu nekad, pa telefonu esmu atbildīgs visu laiku. Arī domas man nemitīgi ir darbā. Gadās, ka nevaru atrisināt kādu problēmu, tad naktī pamostos, saprotu, kas darāms, ceļos un pierakstu risinājumu. (Smejas.) Pie gultas man ir blociņš un pildspalva, lai neko neaizmirstu.

Draugs, ar kuru aizbraucu uz koledžu, arī vēlāk kļuva par būvnieku, tikai viņš nestrādā vadošā amatā, bet būvlaukumā. Viņš man teica: ne visiem jābūt vadītājiem, kādam jābūt arī vadāmam. Viņš to ir sapratis un jūtas laimīgs – nostrādā savas stundas, noliek instrumentus un iet mājās brīvs. Katram savs.

Kuriem kolēģiem jūsu profesionālajā ceļā bijusi svarīga loma?

Daudz man iemācīja bijušais Merkakolēģis Ivars Vulis, izcils meistars un padomdevējs. Viņš man neticami daudz palīdzēja un deva, burtiski stāvēja blakus, kad sāku krāt pieredzi. Kad viņam piezvanīju, zināju, ka saņemšu labu padomu. Līdzīgs balsts bija Jānis Šperbergs. Uzskatu, ka viņi ir divi augstākās pakāpes vadītāji manā praksē.

Vai arī jūs atbalstāt jaunos kolēģus?

Es vienmēr aicinu visus kolēģus uzreiz nākt runāt ar mani, ja nevar atrisināt kādu jautājumu darba procesā. Man visvairāk nepatīk, ja cilvēks klusē, jo tā viņš iedzen problēmu vēl dziļāk, un tad pienāk brīdis, kad vairs nevar atgriezties un to atrisināt. Labas sadarbības pamatā ir atklāta komunikācija.

Kā komandas sadarbību maina darbs ar BIM sistēmām?

Mums Latvijā vēl ir ļoti tālu līdz BIM izmantošanas ideālam, tomēr neapšaubāms ir fakts, ka programmas atvieglo dzīvi. Cilvēkam ir iespēja ieskatīties 3D modelī, jo ne visi to redz savā galvā. Māksliniekiem tā ir, bet es to nevaru. Datorā tas ir izdarāms – tu «pastaigā» pa modeli, iepriekš detalizēti izplāno, kas un kā darāms. Tas ir nenovērtējami pozitīvs jaunums. Daudzas kļūdas var pamanīt un novērst, pirms tās radušās fiziskā izpildījumā. Arī tur gan ir cilvēka faktors – mēs kaut ko pamanām, kaut ko ne, tad rodas kļūda dabā.

Akropoleir mans trešais projekts ar BIM. Pirmais bija primitīvā programmas izmantošanas līmenī, otrais jau labāks, šis ir augstākais, ko esmu redzējis savā praksē. BIM iespējas ir neizmērojamas, tikai visu laiku jāmācās. Pasniedzējs Andris Stankevičs mums aprakstīja, ko spēj BIM. Manā skatījumā tas bija kosmoss! Mēs vēl esam ļoti tālu no tā. Mēs to darām vēl tikai pamatlīmenī. Iespējams, pēc gada, diviem, trijiem būsim daudz tālāk, jo notiek ļoti daudz kursu un apmācību.

Projektētāji ļoti grib ar BIM strādāt, jo tas viņiem atvieglo darbu. Būvnieki arī, bet nezinu, vai pasūtītāji tik drīz būs gatavi izmantot BIM. Tur jāiegulda finanses, zināšanas, citi resursi, tas nav tik vienkārši. Daudz būs atkarīgs no valsts politikas un attieksmes.

Kurš jūsu praksē ir svarīgākais objekts?

Visi ir tuvu sirdij, katrs ir unikāls. Vienā iet vieglāk, citā smagāk. Man ir bijuši ļoti dažādi projekti: koncertzāles, skolas, bērnudārzi, infrastruktūra, tilts, attīrīšanas ietaises, dzīvojamās mājas, biroji, tagad daudzfunkcionālais centrs. Akropolesobjektā strādā 850 cilvēku, vadības komandā esam 30 cilvēki, neskaitot apakšuzņēmējus. Tie ir ļoti lieli cilvēku resursi, tāpēc svarīgs komandas kopdarbs un uzticēšanās. Dažkārt gadās, ka viena posma vadītājs apsola kaut ko paveikt, tu uz to paļaujies un nodod tālāk, bet tas nenotiek. Tad ir nepatīkami – tu savu darbu esi izdarījis, bet citi ne, taču izrādies vainīgs.

Katrā objektā ir mirklis, kad nodomāju – nevajadzēja man šim piekrist! Vēlāk, kad tieku tam pāri un atskatos, izrādās – nebija nemaz tik traki. Domāju, krīzes brīži ir visiem, bet, kad saproti, kas jāizdara, un saliec visu pa plauktiem, mašīna aiziet.

Kurš ir grūtākais un kurš – priecīgākais brīdis projekta gaitā?

Katram projektam ir trīs stadijas, un grūtākais ir starts, tad noslēdz visus līgumus un iedod nepieciešamo inerci, lai «vilciens aizietu». Pēc tam tas kustas, un tev visu laiku jāpiemet oglītes, lai tas nonāktu tur, kur jānonāk. Katra diena ir svarīga. Objekts ir kā smags vilciena sastāvs ar daudziem vagoniem un savienojumiem, un visiem jāstrādā saskanīgi. Priecīgākais brīdis ir fināls, kad sasniegts galamērķis un vari uzelpot – viss beidzies! Līdz nākamajam objektam. (Smejas.)

Vai var būt vēl sarežģītāki projekti par tiem, ko esat būvējis?

Jā, pilnīgi noteikti. Varbūt vienā projektā grūtāk iet nulles cikls, citā – horizontālā vai vertikālā būve. Katrs ir unikāls. Tagad vairs nav kā padomju laikos – te standarta projekts, ej un būvē kastes. Vadītāji – vecie buki – stāstījuši, ka no galvas zināja tipveida projektus, atlika tikai štancēt. Tagad visi ir atšķirīgi – paiet laiks, kamēr iedziļinies arhitekta un konstruktora idejās un risinājumos, saliec visu pa plauktiem. Viens to nevar izdarīt, tāpēc strādā liela plānošanas komanda: pasūtītājs, mēs, būvnieki, būvuzraugi, projekta autori… Būvobjekts ir liels un komplicēts kopdarbs, kas jādara līdzsvaroti un saskaņoti, katrs komandas dalībnieks – vai tas būtu konstruktors vai betonētājs – ir svarīgs. Jābūt spēcīgam katram posmam; ja ķēde kādā vietā kļūst vāja, viss izjūk. Būvobjektā katra diena ir ar pārsteigumiem. Tomēr neviens nenāk pie manis, kad ir labi. Nāk runāt tikai tad, kad ir slikti. (Smejas.) Arī labs laiks būvlaukumā ir laba ziņa!

Kādi ir jūsu vaļasprieki?

Pilnībā atslēdzos no darba un ļoti labi atpūšos, kad ar draugiem aizbraucu copēt. Man svarīgs process – cīnies ar zivi, tad izvelc to ārā. Es pats zivis arī tīru un vāru garšīgu zupu uz ugunskura. Esot dabā, galva pilnīgi atpūšas, un vislabāk tas notiek kalnos slēpojot. Patīk sēņot, pa mežu pastaigāt. Man nekad nav slikts sēņu gads, ka tikai tieku mežā. Labi pazīstu sēnes, zinu, kuras ir garšīgākās. Reizēm izdodas palasīt grāmatas – man patīk fantastika. Ja paņemu, izlasu līdz beigām, bet sen tas nav izdevies.

Projektu vadītājs Sergejs Periņecs

Izglītība:1998. gadā absolvējis Rīgas Celtniecības koledžu ar celtniecības darbu vadītāja kvalifikāciju.

Karjera:

2002.–2005. gads – SIA Raineridarbu vadītājs, projektu vadītājs;

no 2005. gada līdz šim brīdim – SIA Merksbūvdarbu vadītājs, inženierbūvju celtniecības pamatdarbības struktūrvienības vadītājs, projektu vadītājs.

Galvenie pienākumi:būvniecības projekta sagatavošana, projekta vadīšanas un nodošanas ekspluatācijā organizēšana, darbu izpildes grafika, budžeta sastādīšana, projekta vadības komandas darbu organizēšana.

Antra Ērgle