Austris Mailītis, Būvindustrijas lielās balvas saņēmējs kategorijā Gada jaunais arhitekts 2018, rada mākslinieciski elegantu un izsmalcinātu arhitektūru, apzinoties visaugstāko atbildību par cilvēkiem tīkamas un kultūras mantojumā balstītas vides veidošanu.

 

Tā nav vienīgā uzslava šogad, Mailītis ir iekļauts 40 labāko Eiropas jauno arhitektu un dizaineru sarakstā. Pērn par Lidojošo mūku tempļa celtni Ķīnā saņēmis Latvijas nacionālo arhitektūras balvu Zelta ananass, un pieteicēji viņu uzskata par vienu no spilgtākajiem jaunās paaudzes profesionāļiem.

Ko jums nozīmē Būvindustrijas lielā balva kategorijā Gada jaunais arhitekts pēc atzinības starptautiskā mērogā?

Starptautiskā atzinība – tas ir skaļi teikts, tomēr jebkura atzinība ir pagodinājums man un visai komandai, kas strādā ar projektiem. Tas ir pamudinājums turpināt to, ko mēs darām un kas mums patīk. Tas sakāms arī parGada jaunā arhitektatitula piešķiršanu. Man izvirzīšana Būvindustrijas lielajai balvai bija pārsteigums, un tās iegūšana ir ļoti patīkams notikums.

Kā kļuvāt par arhitektu?

Mani aizrauj šīs profesijas divējādā daba. No vienas puses, konstruktīva, pragmatiska, loģiska domāšana, kas mani īpaši interesē, piemēram, materiālā pasaule, lietu īpašības un uzbūve; no otras – mākslinieciskā puse: idejas, filozofija, radošā vīzija. Arhitektūra tās abas apvieno – var vienlaikus strādāt ar idejisko un materiālo pusi, radoši realizēt taustāmas lietas. Radošums man bijis apkārt kopš bērnības, jo augu mākslinieku ģimenē, radošām nozarēm klātesot, un arhitektūra bija viens no variantiem. Mani interesē arī citas mākslas, tomēr izlēmu, ka arhitektūra ar savu daudzpusību man patīk vislabāk.

Kas visvairāk ietekmējis jūsu profesionālo ceļu? Kāda bija pirmā praktiskā pieredze?

Impulsu izvēlēties profesionālo jomu man deva pieredze ģimenē un vecāki ar savu radošās domāšanas virzienu. Ierosmi saņēmu arī no citiem radiniekiem. Pirmo pieredzi profesijā guvu, kad tēta un mammas būvlaukumā tapa dažādas skulptūras, scenogrāfijas teātrim vai kino. Apzināti arhitektūras izpēte sākās studiju laikā Rīgas Tehniskajā universitātē, kur satiku vienaudžus, ar kuriem mums bija kopējas intereses. Apspriedām idejas, virzienus, tendences, meklējām ceļu un jēgu savai profesijai. Agri sāku strādāt arhitekta Andreja Ģelža birojā, tā bija mana pirmā praktiskā arhitektūras darbnīcas pieredze.

Jūsu darbu sarakstā ir vērienīgi projekti. Kāds ir mazākais objekts, ko esat radījis vai būvējis?

Man bijuši arī mazi projekti, mērogs nav noteicošais. Mani interesē jaunas lietas, tām var būt gan liels, gan mazs mērogs. Esmu taisījis mēbeles un citas mazākas lietas, izmēram radīšanas procesā nav nozīmes. Svarīgs ir radošā un tehniskā procesa iznākums.

Kurš objekts jums pašam profesionāli ir svarīgākais, kurš – tuvākais sirdij?

Ir vairāki nozīmīgi darbi, bet pašlaik svarīgākā ir Mežaparka Lielā estrāde. Man ir gods ilgstoši strādāt pie šā projekta kopā ar kolēģiem un partneriem. Pagrieziena punkts manā darbībā bija Latvijas paviljons EXPOizstādē Ķīnā. Tā veidošana deva lielu iedvesmu, ar to Ķīnas valstība atvēra man savas durvis. Ieraudzīju pavisam citu pasauli, atšķirīgu no Rietumu kultūras. Tur varēju taisīt Šaoliņas templi, tas ir ļoti nozīmīgs projekts.

Pašlaik strādājam pie diriģenta Haralda Medņa mājas rekonstrukcijas. Ceru, pēc gada ar to būs par vienu punktu kultūras kartē vairāk. Tas ir ļoti emocionāls projekts – Medņa diriģētās Gaismas pilsaugšāmcelšanās, ko no 1985. gada Dziesmu svētkiem atceras daudzi, saistīta ar kultūras kustību Latvijā. Tur būs Dziesmu svētku ekspozīcija un Haralda Medņa skola, kurā varēs uzzināt par diriģentu un Dziesmu svētkiem. Vieta Madonas novadā ir tuvu tai pusei, no kuras nāk mani senči. Es par to varētu ilgi stāstīt. Ir daudzi projekti, kuros ļoti iedziļinos, vai tā ir arhitektūra vai scenogrāfija, un tie man ir nozīmīgi, lai cik lieli vai mazi būtu.

Ko jums nozīmē sadarbība ar māksliniekiem kultūras un mākslas projektos?

Tas ir viens no galvenajiem virzieniem, kas mani interesē. Es rodu jēgu darbiem šajā jomā. Tas man dod garīgumu caur arhitektūras mākslu un piepildījumu.

Kādu redzat arhitekta lomu būvniecības procesā?

Projektēšanas un dizaina komandā ir daudz speciālistu. Arhitekts tajā līdzinās režisoram, kurš redz kopainu, jēgu un vīziju, kas visiem kopā jāsasniedz. Tomēr katrā jomā ir speciālisti, kuri savu lietu ļoti dziļi pārzina. Arhitekts saved visus kopā vienotajā vīzijā. Telpas vispusība un dažādo aspektu veidošana vienotā tehniskā darbā ir arhitekta pienākums. Sadarbību starp arhitektu, pasūtītāju un būvnieku var salīdzināt ar simfonijas tapšanu, kur arhitekts ir komponists, būvnieku komanda – diriģents un mūziķi, pasūtītājs – koncerta rīkotājs. Katram ir neaizstājama loma, un kopā viņi veido notikumu, kas ir svarīgs sabiedrībai.

Kurš brīdis vai posms būvobjekta tapšanas gaitā jums šķiet grūtākais un kurš sagādā visvairāk gandarījuma?

Kad nākas iziet uz kompromisiem, kas saduļķo sākotnējo ieceri, ir grūti. Tāpat, kad nākas novērsties no sākotnējās vīzijas, mainīt kādu ieceres daļu. Tad ir grūti atrast īsto risinājumu. Projekta gaitā tie ir sarežģītākie brīži. Cīņā par ieceres kopējo rezultātu dažreiz ir tādi momenti, kad pasūtītājs vai cits iesaistītais nesaprot, kāpēc kāds risinājums vajadzīgs, apšauba, vai to nevar izdarīt lētāk vai citādi. Pārliecināšana ir sarežģīta. (Smaida.)

Fantastisks ir brīdis, kad sākumstadijā domā par kādu lietu, lasi, mēģini izzināt vajadzīgo potenciālajam darbam, meklē ideju un koncepciju, gadās izdzīvot radošas mokas, un tad negaidot kaut kas piešķiļas, notiek atklāsme, un ideja ir klāt! Tas ir gandarījums, kas dod lielu motivāciju, tā ir jaunas idejas atklāšana. Vēl viens brīdis, kas mani fascinē, – kad dabā parādās pirmās konstrukcijas un vari ieiet telpā, kur visu laiku esi dzīvojis savā iztēlē. Nu pēkšņi tā top īstenībā, ieceres un efekti piepildās dabā. Tad nāk sajūta – tā ir īstā ideja, tā darbojas, lai sasniegtu mērķi, un telpa materiālā parādās pa īstam. Pirmo konstrukciju izveidošanas brīdis man patīk vairāk par to laiku, kad viss ir pabeigts.

Kāda ir atšķirība starp arhitekta darbu Latvijā un ārzemēs?

Nekāda. Ir nelielas atšķirības darba organizācijā, piemēram, Ķīnā, Itālijā, Amerikā, Somijā vajadzīgi vietējie partneri, kas pārzina vietējo likumdošanu un ir tiesīgi parakstīt projektus. Tiesa, katrā zemē ir savas kultūras īpatnības, likumdošana un klimatiskā specifika. Tomēr vairāk esmu strādājis ar projektiem Latvijā, pēc vajadzības uz neilgu laiku aizbraucot uz kādu konkrētu vietu pasaulē. Tas vienlaikus dod gan pamatu, gan dažādību un pasaules elpu, kas man patīk.

Vai pēdējās desmitgadēs radītajā arhitektūrā redzat valsts neatkarības simtgades cienīgas būves?

Viens no skaistākajiem pēdējā laika arhitektūras darbiem ir Mākslas muzeja rekonstrukcija. Labi jaunie objekti ir lidostas pārbūve un paplašināšana, Latvijas Bankas krātuve.

Kāds ir jūsu nākotnes sapņu projekts?

Mani sapņu projekti ir tie, ar kuriem strādāju. (Smejas.) Pašlaik tā ir Mežaparka estrāde, kur sākas autoruzraudzības atbildīgākais posms koristu tribīnei ar jumta konstrukciju un skaņu vairogiem. Tā ir estrādes pārbūves kulminācija, pēc diviem gadiem tai jābūt gatavai. Patlaban autoruzraudzībā ir viens no atbildīgākajiem brīžiem, lai iecerētā vīzija izdotos. Es vienmēr sapņoju par tiem projektiem, kas ir uz mana galda.

Ko gūstat, piedaloties arhitektu konkursa žūrijas darbā?

Tā man bija pirmā reize tik augsta līmeņa žūrijā, nozīmīga pieredze vērtēšanas procesā un visaptveroša Latvijas arhitektūras situācijas novērtēšana. Man bija gods pavadīt laiku kopā ar citiem arhitektiem, māksliniekiem un kultūras profesionāļiem, kuru viedokli es ļoti cienu. Bija ļoti interesantas sarunas par arhitektūru, vidi, kurā dzīvojam, un objektiem, kurus vērtējam. Tas nav viegls darbs, ļoti atbildīgs un sarežģīts, tas man bija atklājums. Redzēju daudzas rekonstrukcijas, kas ir patīkami, jo mums ir liels mantojums un ar to strādā diezgan labā līmenī. Tomēr gribētos vairāk jaunbūvju, vairāk jaunu ideju un veiksmīgu jauno projektu. Daudz ko nosaka tirgus un situācija, tomēr ceru, ka arhitekti kļūs arvien drošāki, izstrādās skaidrākas un spilgtākas jaunās koncepcijas. Mums ir kur augt jauno objektu attīstībā.

Ko jūs vēlētos mainīt būvniecības procesā vai nozarē?

Arhitektūras nozarei ir jāattīstās un jāiet Rietumu pasaulē pieņemtās prakses virzienā, proti, ka arhitektūras izglītība ir gan tehniskajās, gan mākslas skolās un augstskolās. Tā tiek aptverti daudzie arhitektūras aspekti, speciālistu kopiena ir vispusīgāka, spēj plašāk aptvert lauku. Tā ir viena iespēja, uz ko mums iet. Pašlaik ļoti svarīga ir Arhitektūras likuma pieņemšana, process, kas nostabilizē un noteic arhitektūras kvalitātes kritērijus un veidu, kā tos īstenot, aizsargājot mūsu vides kvalitāti no arhitektoniskās, mākslas, kultūras, tehniskā viedokļa.

Ir svarīgi pievērst uzmanību un arhitektūras un būvniecības praksē īstenot dzīvē deklarāciju par augstas kvalitātes būvkultūru, kas tika pieņemta Šveicē šā gada janvārī, par ko vienojās Eiropas valstu kultūras ministri. Deklarācija noteic, ka dzīves vides tapšana ir kulturāls akts, telpas veidošanai un lietošanai ir kultūras, ne tikai tehnisks vai komerciāls aspekts. Deklarācija bija vajadzīga, lai pievērstu uzmanību tam, ka nevar ražot tikai bezpersoniskus kvadrātmetrus, jāveido vide, jārūpējas par vēsturisko mantojumu, jo tas ietekmē cilvēku dzīvi garīgā plāksnē. Svarīgi, lai nepadarām mūsu vidi nehumāni plakanu. Tur ir jautājumi par jauno telpisko attīstību, kam jābūt kultūrorientētai, jāpievērš uzmanība kvalitatīvai dzīvojamai videi ar respektu pret vēsturi, reģionālajām kultūras īpatnībām. Jāstrādā ar idejām par to, kā vide mūs ietekmē psiholoģiski, par ilgtspējības mērķi un citām smalkām niansēm. Jāveido vide, kas var integrēt cilvēkus, vairot piederības sajūtu vietai un kopienai, padarīt viņu dzīvi labklājīgāku un tīkamāku. Deklarācija aicina arhitektus, būvniekus, valsti un pašvaldības, sabiedrību kopumā pievērst uzmanību tam, kāda ir mūsu vide, kā to veidojam nākotnei, lai neaizbūvējam visu ar lētām, īslaicīgām kastītēm. Man vēl kādu laiku šajā vidē jāstrādā, tāpēc ir kur augt, lai vide būtu sakārtota un varam domāt par augstākām lietām.

 

Profesionālā darbība

2012. gadā ieguvis arhitekta kvalifikāciju Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē.

Kopš 2007. gada biroja Mailitis Architects vadītājs.

2018. gada Latvijas arhitektūras Gada balvas nacionālās atlases žūrijas dalībnieks.

2015.–2017. gadā RTU Arhitektūras vasaras skolas un RISEBA Dizaina studijas pasniedzējs, vieslektors Umea arhitektūras skolā Zviedrijā.

2004.–2007. gadā sadarbība ar māksliniekiem Inesi un Ivaru Mailīšiem, citiem radošo profesiju pārstāvjiem kultūras, mākslas, arhitektūras projektos.

2002.–2004. gadā arhitekta palīgs Andreja Ģelža Brīnišķīgo projektu birojā.

 

Nozīmīgākie projekti

Mežaparka Lielās estrādes pārbūve

Mākslas un zinātnes centrs Cēsu vecajā brūzī – pārbūve

Šaoliņas Lidojošo mūku tempļa jaunbūve Henaņas provincē Ķīnā

Latvijas paviljoni 55. un 56. Venēcijas mākslas biennālē – kinētiska instalācija, ekspozīcijas dizains

Rīga 2014paviljons Esplanādē

Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskā centra projekts konkursam

Latvijas paviljons Expo 2010Šanhajā, Ķīnā

Kultūras telpa Meta-KafeRīgā

Koka dzīvojamās un biroju ēkas rekonstrukcija Kalnciema ielā 35, Rīgā

Berģu baznīcas jaunbūves projekts konkursam

 

Atzinības

Iekļauts 40 labāko Eiropas jauno arhitektu un dizaineru sarakstā Europe 40 under 40 2018

Latvijas arhitektūras gada balva Zelta ananass 2017, jauno arhitektu biennāles Grand Prixbalva Leonardo 2017par Šaoliņas Lidojošo mūku templi

Nominants Eiropas laikmetīgās arhitektūras gada balvai Mies van der Rohe 2015par paviljonu Rīga 2014Esplanādē

2012. gada konkursa No Latvijas uz pasaulilaureāts dizaina kategorijā

Latvijas arhitektūras balvas Arhitekta pēda 2011laureāts par nacionālo paviljonu Expo 2010Šanhajā

 

Avots: Latvijas Arhitektu savienības pieteikums BLB žūrijai

 

Antra Ērgle