JURIS ANITENS

Četrdesmit trīs savas dzīves gadus Juris Anitens atdevis ceļu būvei. Viņš bijis gan inženieris projektētājs, gan darbu vadītājs, gan galvenais inženieris, SIA 8. CBR tehniskais direktors. Daudz darījis uzņēmuma ražošanas bāzes izveidē un jaunās tehnikas ieviešanā. Kolēģi viņu raksturo kā jautru un asprātīgu kompānijās, bet nopietnu darbā, kurš prasīja no citiem un vēl jo vairāk pats no sevis.

Juris Anitens apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II pakāpes Goda zīmi. Par lielo ieguldījumu uzņēmuma un Smiltenes attīstībā saņēmis Smiltenes pilsētas apbalvojumus, tostarp arī Goda medaļu. Autoritāte ne tikai uzņēmumā, bet arī visā ceļu būves nozarē. Ilgus gadus spēlējis ceļinieku pūtēju orķestrī. Kolēģus vienmēr apbūris ar savu profesionalitāti, erudīciju un pozitīvo attieksmi ikvienā dzīves situācijā. Viņam droši var lūgt gan padomu, gan palīdzību. Viņš ir cilvēks, kurš nekādos apstākļiem nenodos cilvēciskās vērtības. Ar Juri kopā var doties izlūkos vai ceļu būves pieredzes apmaiņā pat uz Ķīnu, jo smadzeņu treniņa nolūkos viņš pašmācības ceļā apgūst šo sarežģīto hieroglifu valodu. Pēc aiziešanas pensijā Juris Anitens kļuva par lektoru RTU Tālākizglītības centrā, kā eksperts piedalās VAS Latvijas Valsts ceļi izdevuma Autoceļu Avīze ikgadējā gada projektu konkursā.

Būvindustrijas lielo balvu kategorijā Mūža ieguldījums būvindustrijā Jurim Anitenam 2015. gada 3. septembrī pasniedza Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Juris Anitens ieguva ne tikai augstāko profesionāļu vērtējumu, bet arī vislielākās simpātijas interneta balsojumā.

Amatnieks pensijā

Nevienu brīdi neesmu nožēlojis, ka esmu pensijā. Man jau rit 76. gads. Jāsaprot, ka nekļūsti ne jaunāks, ne stiprāks, ne gudrāks. Kolēģiem jau krietni pirms tam teicu: ja jūtat, ka esmu vecs un ne tā darbojos, tad sakiet, neapvainošos. Mans priekšnieks un valdes priekšsēdētājs Andris Rozīts atbildēja: «Nebēdājies, ja būs tāda situācija, pateikšu.» (Smejas.) Lēmumu pieņēmu pats. Trīs dienu laikā. Par laimi, neesmu tajā sarakstā, kas bēdājas, ka jādodas pensijā. Tagad vienu otru satieku, kas saka: «Ārprāts, būs jāiet prom, ko iesākšu?» Jocīgi, pasaulē taču ir tik daudz lietu, ko aizņemtības dēļ nebija iespējams izdarīt, paskatīties, izlasīt.

Būtībā esmu amatnieks – nav tāda darba mājās, ko nevarētu izdarīt. Varu metināt, virpot, datorprogrammas rakstīt. Kad aizgāju pensijā, pirmos divus gadus metodiski sakārtoju māju. Pārtaisīju arī apkures sistēmu. Man ļoti patīk ceļot. Jebkurš ceļojums ir kā pārsteigums. Esmu Vezuva krāterim pa perimetru apkārt apgājis. Lieliski bija Tālajos Austrumos, Kamčatkā, Japāņu jūrā, kur ir fantastiska zemūdens pasaule. Tik daudz vietu, kur vēl tagad labprāt aizbrauktu, bet gadi dara savu, un, kad iedomājos, cik stundu jālido līdz Austrālijai, saprotu, ka tas tomēr jāatceļ.

Trīsdesmitgadnieku komanda

Jaunībā visādi bijis. Ir lietas, par kurām runāt negribētos un varbūt arī nevajag, ieskaitot krievu armiju un vēl šo to. Faktiski tikai apmēram no 1967. gada, kad aiz muguras bija armija, Rīgas Politehniskais institūts, dzīve sāka iet taisnāk, metodiskāk. Septiņdesmito gadu sākumā sāku strādāt par galveno inženieri, tehnisko direktoru. Visiem posmiem cauri izgāju. Man palaimējās, ka nokļuvu Smiltenē. Cepuri nost tāda kolektīva priekšā! Tādu nemaz nav tik daudz. Mums bija laba komanda – ap 30 cilvēku, 25–30 gadu veci, vairākums ar augstāko izglītību, pēc institūta, erudīti. Smiltenes ceļiniekiem slava gāja pa priekšu. Jā, tā tas bija. Visādi laiki bijuši. 70. gadu beigas, 80. gadi, visas perestroikas un tehnoloģijas… Bet uz toreizējās bāzes mūsu cilvēki darīja fantastiskas lietas. 8. CBR ilgus gadus bija labākais uzņēmums, kuram nepārtraukti piešķīra karogus.

Pie mums strādāja Edgars Grunte, cienījams cilvēks, vēl Latvijas laika inženieris, bet ar paskarbu humoru. Mēs viņu par Gruntestēvu saucām. Tolaik priekšnieks mums bija Andris Veiss, ļoti akurāts, pat pedantiski precīzs cilvēks. Arī viņam tika no Gruntestēva. Kādā sapulcē viņš saka: «Kolēģi, vai jūs man varat pateikt, vai pavēles Nr. 738 punktā 17. ķ …» (Smejas.) Jā, tieši tā teica: punktā ķ… Reiz arī žurnālisti – jaunu meiteni – Grunte iznesa cauri. Ap 70. gadiem būvēja ceļu Vireši–Valka. Tas ir ceļš, kas iet no Pleskavas šosejas uz Igaunijas robežu. Gauja jāšķērso, jābūvē tilts. Tur ir tāda upes paliene. Bija paredzēts tilts arī pāri tai, kaut gan tur nekad nav ūdens. Arī tagad tur aug mežs. Tātad pavasarī šie tur strādā, atnāk žurnāliste un prasa, ko viņi dara. Grunte saka: «Meitenīt, tikai nevienam neviena vārda! Mēs te ziemā atbraucām, viss piesnidzis, ko te varēja saprast? Sākām būvēt, izrādās. upe ir blakus.» Žurnāliste nepārbaudīja informāciju un ziņoja ministrijas vadībai: «Vai jūs zināt, kas notiek republikā?!» Ai, cik toreiz daudz skarbu vārdu viņai tika!

Pārmaiņas un elastīgums

Pārmaiņām padodos viegli, esmu diezgan apaļš (smejas). Vāciešiem ir tāds teiciens… Tiesa, ne tajā vietā uzlikts – pie nāves nometnes. Bet tā ir patiesība: katram laikam savs. Kad atceros tā sauktos krievu laikus ar visām problēmām, 90. gadus un vēlākos, arī tagadējos, varu teikt, ka 80. un 90. nemaz nebija tik slikti. Dažas lietas bija labākas nekā šodien. Protams, tehnoloģijas ir citas. 80. gadu un šodienas tehnika nav salīdzināma. Bet viss atkarīgs no cilvēkiem. Tā tas ir vienmēr un visur. Mēs vieni no pirmajiem Latvijā 1967. gadā uzbūvējām asfaltbetona rūpnīcu. No nekā, no tā, kas bija pie rokas. Bet rūpnīca strādāja līdz pat 90. gadiem. Arī man tā bija lieliska skola. Savā laboratorijā ziemā gatavojām neskaitāmus paraugus, ko pārbaudījām.

90. gadus pārdzīvoju samērā mierīgi un ne jau tāpēc, ka biju viens no nedaudzajiem vadošajiem darbiniekiem, kas nebija kompartijas biedri. Kaut kādā mērā paveicās. Varbūt bija kādas sagadīšanās, bet varbūt tāpēc, ka diezgan labi zināju vācu valodu. Skolā man tā nepatika, bet pēc institūta bija iespēja Maskavā studēt aspirantūrā, tikvien kā vācu valodu vajadzēja prast. Tā bija laba motivācija. Iemācījos. 90. gados te sāka parādīties eiropieši, arī vācieši. Tā kā zināju valodu, biju soli priekšā citiem. Nācās arī ministram blakus stāvēt, ja vajadzēja vāciski runāt. 90. gadu sākumā piedāvāja doties uz Vāciju mācīties, praktizēties. Te bija tik skarbi laiki, ka ar bažām atstāju sievu un bērnus, jo inflācija toreiz notika pa dienām. Toties trīs mēnešos iepazinu tehnoloģijas un – pats svarīgākais – cilvēkus. Atgriezos Latvijā, man zvana no Vācijas – vai gribu ar savu firmu piedalīties Rīgas lidostas skrejceļa rekonstrukcijā? Startējām kopā ar Strabag. Viņiem tas bija pirmais solis Latvijā. Uztaisījām lidostas skrejceļu. Viņu vadība, tehnoloģijas, mūsu cilvēki. Tas deva pārliecību, ka arī mēs varam, un bija ļoti svarīgi mūsu cilvēkiem. Psiholoģiski nostrādāja. Pēc tam, pateicoties kontaktiem, Vācijā iegādājāmies modernu tehniku. Daudz sapirkām. Tā dzīve aizgāja.

Kad beidzu strādāt, mani pierunāja lasīt lekcijas par tehnoloģijām, kvalitātes nodrošināšanu. Teicu, ka nekādu konspektu nebūs. Rādīju, ko varu pastāstīt. Man ir pietiekami liela pieredze un daudz materiālu, ko parādīt uz ekrāna: lūk, darījām šitā, un iznāca tā. Nu jau sešus gadus laiku pa laikam lasu lekcijas par tehnoloģijām. Jāmet jau miers, bet ir diezgan grūti atrast cilvēku, kas var pastāstīt. Ir zinoši speciālisti, bet nostāties auditorijas priekšā un stāstīt visiem nepadodas.

Paaudžu maiņa

Atšķirības ir jūtamas. Tagad ir cita paaudze. Pašam grūti novērtēt. Uzņēmumā paaudžu maiņa notika vairākas reizes. Tagad 8. CBR tikai viens cilvēks no mūsu gadagājuma palicis, bet, kad uzņēmumā ienāca 10–15 gadu jaunāki par mums, atšķirību nejutām. 90. gados privatizācijas laiks mums bija citāds nekā Latvijā kopumā, jo mums bija labs kolektīvs. Izsludinājām, ka līdz konkrētam datumam var pieteikties uzņēmuma privatizācijai. Pieteicās 150 no 600 strādājošajiem. Katram vajadzēja iemaksāt aptuveni divas mēnešalgas. No sākuma bija SIA, pēc tam – akcionāru sabiedrība ar 150 akcionāriem. Viss bija labi, kamēr visi 150 ticēja valdei. Mēs neaizrāvāmies ar dividenžu maksāšanu, maksājām simboliski, apmēram mēnešalgas apjomā. Par peļņu pirkām tehniku, daļa vēl šodien darbojas. Nopirkām arī divas jaunas asfaltrūpnīcas. Uzņēmumam raksturīga cilvēcīga attieksme, kaut ar stingru disciplīnu. Nebija problēmu kādam dzērājam pateikt: «Tu esi lāga zēns, bet tev te nav ko darīt.» Ja taisnīgi un vienādi izturies pret visiem, pret tevi naidu netur.

Pēc tā, kādas sekmes bijušas augstskolā, nevar spriest, kāds darbinieks jaunais speciālists būs. Bieži no institūta centāmies ņemt praksē, tad jau var redzēt, kas viņš ir, ko domā. Liela daļa ir ceļinieki vairākās paaudzēs. Daudz nosaka attieksme pret lietām. Jābūt atbildīgam. Tāpat kā dzīvē – ja esi norunājis rīt no rīta piecos braukt makšķerēt, tad jābūt piecos, nevis septiņos jāsaka, ka nesanāca. Runājot par profesionālām iemaņām… ja kompānijā viss ir sakārtots, cilvēki saprot, ka te nevar laist muļķi, ka te ir sava sistēma. Daudzi, izgājuši mūsu uzņēmuma skolu, strādājuši vadošos amatos visā Latvijā.

Viens pret vienu

Krieviem ir labs teiciens: perežiļi voinu, pereživjom izobiļije tože (pārcietām karu, pārdzīvosim arī pārbagātību). Tas pats tagad. Esmu optimists – jā, ar visu to, ka daudz kas neiet labi. Var jau no rīta līdz vakaram kritizēt mūsu politiķus, premjerus un visus citus, bet no tā nekas nemainīsies. Tikai tad, kad katrs cilvēks tiks pats ar sevi galā, sapratīs vai pieņems to, ka tas, ko dara, ir jādara absolūti atbildīgi, būs cerības, ka viss sakārtosies. Cilvēks, ģimene, uzņēmums, valsts, Eiropa, visa pasaule. Atšķirība ir tikai izmēros, viss pārējais un atbildība ir viens pret vienu. Kad 90. gados Latvijā viss katastrofāli sabruka, mēs itin labi savācāmies. Pārorientējāmies uz mežu izstrādi, asfaltbrigāde strādāja mežā. Katlumāju, kas bija paredzēta mazutam, pārtaisījām uz malku. Kā tas izdevās? Uz ielas satiku studiju biedru Aleksandru Caru no siltumenerģētiķiem. Viņš ieteica risinājumu katlumājai. Tā satikšanās bija veiksme. Uzbūvējām tādu priekškurtuvi, kurā kurinājām ugunskuru, un ventilators pūta iekšā liesmas tur, kur iepriekš bija mazuta degļi. Pēc tam turpināja ar šķeldu, un tā katlumāja darbojas vēl šodien.

Kas attiecas uz mūsu lielajiem vadoņiem… nu, skumji. Pazīstu vairākus deputātus. Pēc tam, kad viņi pāris gadu pabijuši deputāta godā, mums pat īsti nav par ko runāt. Tik tālu atrāvušies no dzīves. Kāpēc tādas izmaiņas? Varbūt tie 700 gadi ir atstājuši iespaidu uz genofondu un mentalitāti. Tur jau tie kungi, es te kaut kā. Ja kaut ko var nozagt, nu, kāpēc neņemt?

Vai mēs varam cerēt, ka pārskatāmā nākotnē, kas mainīsies? Nē. Nedomāju, ka, atlaižot Saeimu un ieceļot nākamos, būs kas cits. Ministri arī ir tajā «mašīnā». Naudas nekad nebūs tik, cik vajag. Bet skaidrs, ka var izdarīt labāk.

Ja valstī nav plāna…

Būtiska lieta ir plānošana ilgtermiņā. Savulaik satiksmes ministrs Vilis Krištopans pieķērās virsmām. Ar virsmas apstrādi daudz var izdarīt, arī esošos vecos ceļus cik necik sakārtot. Dubultās virsmas vai trīskāršās, kāda starpība. Bija tāds uzrāviens ar virsmām – Šlokenbeka nopirka virsmas kombainu, mēs sapirkām tehniku. Pirmajā gadā 1500 km virsmas, nākamajā gadā 10 reižu mazāk. Bet nopirkta tehnika, ieguldīta nauda. Ko tālāk? Ceļinieki nevar plānot, ja valsts neplāno. Otra lieta – konkursi. Nu, nevar tā darboties, kā te notiek! Zemākās cenas princips! Visi apakš…, apakšuzņēmēji… ir pasaulē labāki piemēri. Demokrātija nav visatļautība. Bet mums ir konkurss, nauda ir vai nav, laiks ir aizgājis. Lūk, piemērs – Rankas pievedceļš. Pirms vairākiem gadiem bija konkurss. Izrēķinājām cenu, esam turpat blakus, viss zināms. Taču atnāca kāds gudrais, izveidoja apvienību un nosauca par padsmit procentiem zemāku cenu. Bija skaidrs, ka par tādu cenu uzbūvēt nevarēs, un tā arī notika. Tikai neviens nevarēja pateikt: jūs nebūvēsiet! Pēc tam sākās tiesu procesi. IUB jau arī var saprast, viņiem nav argumentu. Un visa tā jezga, kā tagad notiek ar tiem apakš…, apakš…, apakšuzņēmējiem… nevajag tautu smīdināt, bet tā notiek.

Ķīniešu valoda krustvārdu mīklu vietā

Valodas ir forša lieta. Tagad gan vajadzētu mācīties arābu valodu (smejas), bet Bībelē tomēr rakstīts, ka nāks dzeltenā rase (smejas). Veciem cilvēkiem jāmin krustvārdu mīklas. Smadzenes jākustina. Krustvārdu mīklu vietā man ir divas nodarbes. Viena – ķīniešu valoda. Tur viss ir citādi. Lūk, hieroglifs – izrunā tā, raksta tā. Pieliec otru hieroglifu blakus, un atklājas pavisam cita nozīme. Skaidrs, ka neiemācīšos to valodu, neloloju nekādas ilūzijas, bet tik un tā interesanti. Kad tekstu klausos, kādus vārdus varu saprast. Sarunāties gan nevaru. Kad aizgāju no darba, internetā nopirku vācu–ķīniešu mācību grāmatas. Man ir ķīniešu–latviešu vārdnīca. Vienā ziemā uz Smilteni apmaiņas programmā atbrauca divi ķīniešu skolotāji, savācāmies grupiņa un vakaros mācījāmies. Šoziem ķīniešu tekstus klausos un izmantoju Google tulkotāju, tur ērti klausīties izrunu.

Otrs smadzeņu trenēšanas vieds ir pētīt radurakstus. Savos rados Anitenos esmu aizracies līdz 1743. gadam. Alūksnes pusē bijušas mājas Anniten, un no turienes visi nākuši. 1834. gadā Vidzemē uzvārdus dalīja pēc māju vārdiem. Otrs atzars ir Līcīši. Mans vevecvectēvs iestādījis trīs liepas, jo bijušas trīs meitas: Maija, Ilze un Anna, bet dēlam Jakobam otrā ceļa pusē ozols.

Pētot radurakstus, atradu tēva piezīmes par Raini. Pats gan neko nerakstu, man nav bijušas nekādas piezīmes. Kāds kolēģis teica, ka vajag uzrakstīt grāmatu par ceļu būvi. Kad braucu pa ceļu, uz to skatos citādi nekā citi, jo lielā daļā esmu ņēmis dalību un atceros dažādus mirkļus. Taču grāmatu rakstīt – nē…

Man šķiet, ka svarīgāk ir jaunai paaudzei piepalīdzēt. Man ir četras mazmeitiņas. Smiltenē dzīvo vecākā un jaunākā, vidējās Rīgā. Dzimtas vēsture viņas interesē tāpat kā ķīniešu valoda. Lielākā, trīspadsmitgadīgā, brīvi runā angliski, tur viņa man skolotāja, tāpat kā pati jaunākā, septiņgadīgā, bet es viņām pamācu vācu valodu.

Melodija un instruments dzīvei

Mana dzīve ir mažorā. Instruments – lāpsta (smejas). Faktiski esmu tālu no mūzikas, jo man nav izglītības, bet mans tēvs bija ļoti inteliģents cilvēks ar absolūto dzirdi un spēlēja vijoli. Manā dzimtajā pagastā Jaunlaicenē 1916. gadā bija simfoniskais orķestris. Tēva vijole ir saglabājusies. Kad mācījos Veclaicenes skolā, kaimiņš orķestrī spēlēja trompeti un nedaudz arī man ierādīja. Padomju armijā sapratu, ka orķestrī laba dzīve. Teicu, ka varu spēlēt. Daļa muzikantu tur bija tādi paši gudrinieki kā es. Mums nevajadzēja iet uz tām trakajām nodarbībām, spēlējām maršus. Mācībās biju dežurējošais signālists, kas no rīta spēlēja padjom. Smiltenē astotajiem bija orķestris. Tur kādus 20 gadus nospēlēju – sākumā trompeti, vēlāk altu. Nesen orķestrim bija 55 gadu jubileja, tagad tas ir Smiltenes kultūras nama orķestris. Kādā līmenī viņi tagad spēlē! Man patīk mūzika, un simfonisko mūziku mīļuprāt paklausos.

Mārīte Šperberga, Zigmārs Brunavs

Žurnāls “Būvinženieris” 2016.gada jūnijs (Nr.50)