EDUARDS RAUBIŠKO
Būvniecībā esmu… Būvniecībā esmu pēc Rīgas Politehniskā Institūta beigšanas, bet kā būvinženieris – kopš 1960.gada oktobra mēneša, kad tiku nozīmēts par celtniecības meistaru Jelgavas celtniecības pārvaldē. Celtniecības ministrijai, kam bija pakļauta augstāk minētā pārvalde, bija līgums ar Iekšlietu ministriju, ka noteiktos objektos kā celtnieki tiks izmantoti ieslodzītie. Tā Jelgavā ar “zeku” palīdzību tika celts, piem., Veterinārās fakultātes mācību korpusa komplekss, kuras būvniecību arī vadīju.
Vispār būvniecībā sāku strādāt 3-4 gadus agrāk, jo apstākļi (materiālie) nebija spoži un, lai mācītos Elektrostaciju būvniecības nodaļā Rīgas lauksaimniecības tehnikumā, vajadzēja pelnīt.
Pirmais ieraksts darba grāmatiņā man bija “zemļekopbetonščik”, t.i. zemesracējs – betonētājs, tātad – palīgstrādnieks. Jelgavas celtniecības pārvaldē turpināju strādāt kā būvdarbu vadītājs, iecirkņa priekšnieks, galvenais inženieris līdz 1966.gadam, kad tiku norīkots doties uz Taškentu, lai piedalītos tās atjaunošanā pēc 1966.gada zemestrīces.
Savu izvēli dzīvi saistīt ar būvniecību izvēlējos… jau tehnikuma laikā, lai gan sākotnēji Žila Verna un Džeka Londona grāmatu iespaidā gribēju kļūt par jūrnieku, bet mani pēc pamatskolas beigšanas jūrasskolā nepieņēma – biju par jaunu. Tad izvēlējos būvniecību, ko nekad neesmu nožēlojis. Esmu piedalījies daudzu objektu būvniecības procesos: viesnīcas “Latvija” un “Rīdzene”, tagadējā Zemkopības ministrijas ēka, Radiotelecentrs Zaķusalā, slimnīcu komplekss “Gaiļezers”, P.Stradiņa Universitātes ēka, toreiz jaunā tehnoloģijā būvētās monolītās daudzstāvu ēkas Purvciemā un Pļavniekos. Domāju, man par to nav jākaunas. Arī mūsu neatkarības laikā esmu vadījis valstij nozīmīgas būves, sākot ar Latvijas Nacionālās Operas rekonstrukciju, Olimpiskā centra Ventspils basketbola, hokeja, vieglatlētikas haļļu un Latvijā pirmā apsildāmā futbola laukuma būvniecību, Dienvidu tilta būvniecību un Mežaparka Lielās estrādes rekonstrukciju. Mūsu neatkarības laikā par uzbūvētiem objektiem esmu vairāk lamāts nekā slavēts. Bet man ir liels prieks, ka pašreiz daudzi mūsu pilsētas viesi tiek vesti uz Nacionālo operu, lai baudītu ne tikai brīnišķīgo mūziku, bet arī, lai apbrīnotu rekonstruēto, grezno teātra ēku.
Satraucošākais brīdis manā karjerā bijis… Ja godīgi, par karjeru esmu maz domājis. Viss notika secīgi, pašsaprotami. Divus mēnešus strādāju par meistaru, tad kļuvu par būvdarbu vadītāju, iecirkņa priekšnieku, pārvaldes galveno inženieri. Tad nāca piedāvājums vadīt būvdarbus seismiskā zonā pēc zemestrīces Taškentā, es neatteicos, jo tas šķita interesanti. Bija vairāk kā 10 pretendenti, bet izvēlējās mani. Pēc darbu beigšanas Čilanzarā, Taškentā saņēmu PSRS valdības apbalvojumu. Tālāk darba gaitas būvniecībā tika pārtrauktas un man piedāvāja veikt galvenā inženiera pienākumus projektēšanas institūtā “Tirdzniecības projekts”, kurus pildīju 5 gadus. Darbs radošs, bez trakā stresa, bet tad partija un valdība teica: “Pietiek! Jāatgriežas ražošanā!” un mani iecēla par Rīgas Celtniecības tresta galveno inženieri, protams, ar manu piekrišanu. Interesants objekts bija Radiotelecentrs Zaķusalā. Radiotelecentra “TV Panorāma” arhīva būvniecības atklāšana tika demonstrēta TV, un TV darbinieks Gunārs Dūzis mani pieteica kā atbildīgo. Protams, gludi negāja un vēlāk tā laika korespondents, tagad Nacionālā teātra direktors, Ojārs Rubenis man strikti jautāja: “Kāpēc ar celtniecību telecentrā neiet kā vajag?” Es viņam atteicu: “Biedr, Rubeni! Man šķiet, ka pasaulē pašlaik vissliktākie ir 2 personāži – Čīles diktators Pinočets un es, kas slikti ceļ telecentru”. Pie tam – tas viss tika pārraidīts ēterā, neskatoties uz pastāvošo cenzūru.
Nākošā epopeja bija mana pārcelšana tresta pārvaldnieka amatā, kam es pretojos, jo, lai arī tas bija augstākais amats trestā, es – kā inženieris nevēlējos to ieņemt. Viss beidzās Latvijas Komunistiskās partijas CK pie pirmā sekretāra Augusta Vosa. Kad man pateica, ka es nevaru ilgāk palikt galvenā inženiera amatā, bet varu izvēlēties – būt pārvaldnieks, vai nekas.
Sarežģītākais objekts/situācija būvniecībā…, protams, bija Dienvidu tilts. Tas bija saistīts ar to, ka nebiju beidzis augstskolu ar specializāciju tiltu būvniecība. Palīdzēja tas, ka 3 semestrus neklātienē biju mācījies Ļeņingradas Dzelzceļa transporta inženieru institūtā (LIIŽT) – fakultātē “Tilti un tuneļi”, kuras absolventus augstā izglītības līmeņa dēļ šobrīd “izķer” ārzemju uzņēmumi. Turpināju apgūt nepieciešamās tiltu būvniecības tehnoloģijas zinības un tiku atzinīgi novērtēts no būvniecības apvienības “Dienvidu tilts” speciālistiem. Vēlāk izcēlās ažiotāža par Dienvidu tilta būvniecības izmaksām, bet vēlreiz vēlos atgādināt, ka tās nebija būvniecības izmaksas, bet gan procenti par naudu, kuru aizņēmās ar bēdīgi slavenās Parex bankas starpniecību no Deutsche Bank tilta būvniecībai.
Lielākā netaisnība karjerā (aizvainojums)… saistīta ar Latvijas Nacionālās operas rekonstrukciju. Šo darbu laikā 3 reizes mainījās vietējā valūta, tādēļ tāmju izstrāde bija ļoti sarežģīta. To ietekmēja arī toreizējās Ministru Padomes lēmums atļaut paralēlu projektēšanu un rekonstrukcijas darbus. Kad tika iesākti darbi, projekta izstrāde nebija pat sākta. Tas radīja sarežģījumus būvdarbu finansējumā, un par izpildītajiem darbiem netika laikā samaksāts. Beigās šis parāds sasniedza vairākus miljonus latu. Brīdi pirms darbu nobeiguma, kad uz Operas atklāšanu toreizējais Latvijas valsts prezidents G.Ulmanis bija ielūdzis Lietuvas prezidentu Aļģirdu Brazausku un Igaunijas prezidentu Lenartu Meri, es sasaucu kopā visu iesaistīto būvorganizāciju vadītājus un jautāju: “Vai nodosim rekonstruēto operas namu, vai gaidīsim apmaksu?” Tika nolemts operas namu nodot laikā, bet parāds tika apmaksāts ar pusgada kavēšanos. Visi prezidenti ieradās uz atklāšanas koncertu, man pat ir fotogrāfija, kurā esmu kopā ar viņiem. Tomēr tiku atzīts par vainīgu šīs situācijas radīšanā un solītā ordeņa vietā man tika uzsūtīta Valsts kontrole. Protams, es to pārdzīvoju, bet vairāk mana ģimene, kura redzēja, ko šis darbs no manis prasīja.
Bet par paveikto darbu man ir milzīgs gandarījums. Nevaru neatzīmēt to savstarpējo sapratni starp operas vadību (tā laika māksliniecisko vadītāju Kārli Zariņu, galveno režisoru Gunti Gailīti, operas direktoru Juri Savicki, viņa vietnieku Gati Stradu, Oskaru Plūmi) un tehniskajiem speciālistiem, būvniekiem un restauratoriem. Īpaši aizkustinošs bija koncerts, ko operas mākslinieki sniedza būvniekiem puspabeigtajā operas zālē. Montētāji, betonētāji, restauratori sēdēja klusi kā pelītes un dziļā pateicībā klausījās šo no sirds sniegto brīnišķīgo priekšnesumu. Arī pēc operas rekonstrukcijas pabeigšanas sadarbība ar tās māksliniekiem nebeidzās. Priekšnesumos pēc ikgadējiem LBS kongresiem piedalījās tādi pazīstami operas mākslinieki kā Inese Galante, Inga Kalna, Kristīne Gailīte, Vladimirs Okuņs, Krišjānis Norvelis, Viesturs Jansons, Miervaldis Jenčs, Nauris Puntulis.
Galvenā problēma/-as Latvijas būvniecībā… Neprofesionāla vadība sākot no augstākā līdz tiešās darbības līmenim. Zīmīgs piemērs, Būvniecības un mājokļu politikas departamenta vadītājai Ilzei Ošai LBS valdes sēdes laikā tika jautāts par jauno būvniecības likumu: “Vai departamentam ir pietiekoša kapacitāte likuma un to pavadošo dokumentu izstrādei?” uz ko viņa atbildēja, ka līdz likuma darbības sākumam 2014.gada 1.februārī “tikšot izdarīts”. Diemžēl līdz šim brīdim tas nav noticis, un Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts to grib negatavu virzīt tālāk ar apskaužamu neatlaidību.
Ja es atbildētu par būvniecības politiku valstī, es… ieviestu profesionāli vadītu sistēmu. Kā struktūra tā varētu būt no ministrijām neatkarīgs Būvniecības departaments.
Lai kļūtu par izcilu būvinženieri, nepieciešams… nepārtraukti papildināt savas zināšanas kā būvniecības tehnoloģijas jomā, tā arī konstruktīvajos risinājumos. Ļoti vēlams, lai tas notiktu “tiešā kontaktā”, veicot kāda projekta izstrādi vai vadot kāda objekta būvniecību. Nepieciešams atcerēties, ka tu esi “ierindnieks” un Tev padomu var dot katrs labs metinātājs, betonētājs, galdnieks vai montāžas darbu veicējs (montētājs).
Vēlētos, lai sabiedrība aktīvāk iesaistās… Par sabiedrības iesaistīšanos specifiskās tautsaimniecības nozarēs esmu atturīgs. Tad jau, piem., būvnieks var mācīt ķirurgu – kā operēt. Domāju, ka būvniecības procesos kā sabiedrības daļa var iesaistīties profesionālās organizācijas.
Latvijas jauno būvinženieru paaudzi redzu… atbilstošu pašreiz pastāvošajai sistēmai. Vienmēr ir talantīgi un mazāk talantīgi būvinženieri. Priecē tas, ka neesmu dzirdējis, ka kāds no jaunajiem būvinženieriem strādātu kādā citā profesijā. Un mans novēlējums viņiem ir neaizmirst, ka panākumi ir ekvivalenti ieliktā darba apjomam un pieredzei, kura nāk ar laiku.
Esmu lepns, ka… Eiropas Civilo inženieru padomes (ECCE) Inženierbūvju mantojumu gada grāmatā iekļauti gan Latvijas valstī būvētie 19. un 20.gadsimta būvobjekti (kā mūsu unikālie ūdenstorņi, loka tilts pār Gauju Siguldā), gan arī ECCE konferences dalībnieku apmeklētais Dienvidu tilts 2008.gadā.
Ja būtu iespēja, es… visu tāpat sāktu no jauna…
Inga Jākobsone, Mārīte Šperberga