ASTRĪDA DUTKEVIČA

Inženiere, līdere, kurai pa spēkam itin viss, ko viņa uzsāk. Celtniecībā darbu uzsāka «no apakšas», strādājot par meistari, iecirkņa vadītāju, būvdarbu vadītāju, atbildīgo būvdarbu vadītāju, tāmētāju un projektu vadītāju. Vairākos būvobjektos viņa veic arī būvuzrauga pienākumus. SIA Jēkabpils PMK projektu vadītāja Astrīda Dutkeviča kļuva par Latvijas būvindustrijas nozīmīgākās balvas Gada inženieris 2013 laureāti. Konkursam Būvindustrijas gada balva viņu izvirzīja SIA Jēkabpils PMK. Motivācijas vēstuli parakstīja 44 būvstrādnieki, 19 administrācijas darbinieki, 13 mehanizatori, seši betona javas rūpnīcas darbinieki. Atsauksmes par Astrīdu sūtīja Jēkabpils pilsētas pašvaldības būvvalde, Pļaviņu novada dome, Jēkabpils reģionālā slimnīca, Salas novada pašvaldība, Sēlpils pagasts, Salas pagasts, SIA Jēkabpils ūdens, Līvānu pilsētas būvvalde, SIA S.A.A.V, SIA Adoniss, SIA Sēļi, SIA Demvar. Par Astrīdu balsoja visi 30 konkursa žūrijas locekļi. Internetā par viņu nobalsoja 1788 cilvēki.

Kolēģi par Astrīdu rakstīja: «Jau daudzu gadu garumā mūsu būvniecības uzņēmumā Astrīda ir vienkārši neaizvietojama darbiniece, jo visas savas darba biogrāfijas laikā parādījusi sevi kā zinoša, izdarīga, saprotoša, atsaucīga, lemt un rīkoties spējīga būvniecības speciāliste. Izgājusi smago būvniecības skolu objektos no pašiem pamatiem.
Astrīda Dutkeviča, nepieciešamības gadījumā, var pārņemt jebkura būvobjekta vadību.
Inženiere, kuras zināšanas un prasmes nesušas pievienoto vērtību ne tikai mūsu uzņēmumam, bet pie kuras pēc palīdzības griežas ļoti daudzu mūsu pilsētas un novadu uzņēmumu vadītāji, vadošie būvniecības speciālisti un privātpersonas. Būvniecības speciāliste, kurai ir autoritāte ne tikai mūsu uzņēmuma darbinieku vidū, bet arī pilsētas mērogā. Būvniecības inženiere, ar kuras viedokli rēķinās gan pasūtītāji, gan sadarbības partneri.
Viņai piemīt perfekta darba ražošanas uzdevumu pārzināšana. Astrīdas kundze ir komunikabla, izdarīga, ar savām inovatīvajām idejām aizraut spējīga un uzņēmumam lojāla darbiniece.
Astrīdai ir labas zināšanas projektu izvērtēšanā un finanšu analīzē.
Ne katra sieviete izvēlēsies uzaut gumijas zābakus, apvilkt darba apģērbu un jebkuros laika apstākļos ziemā un vasarā brist dubļus vai salt kopā ar strādnieku kolektīvu būvobjektā. Astrīdu tas nebaida… Ir gadījumi, kad uzņēmumā saslimst kāds no darbu vadītājiem, un pirmā, kas piesakās šo cilvēku aizvietot, ir Astrīda. Viņu nevajag pierunāt, kaut kādā veidā stimulēt, viņa pati saprot, ka nedrīkst apturēt būvniecības procesu, ka jāvada, jāorganizē, jārūpējas, lai darbs ietu uz priekšu.
Mums, Astrīdas kolēģiem, pārrunājot dažādas ar būvniecības procesiem saistītas lietas, nācies konstatēt, ka būvobjektos, kur vai nu atbildīgā būvdarbu vadītāja, būvdarbu vadītāja vai projekta vadītāja ir Astrīda, darba process notiek ātri, saskaņoti un kvalitatīvi.
Sievietei iekarot autoritāti vīriešu kolektīvā ir ļoti grūti, bet Astrīda to ir panākusi, un jebkurš no brigadieriem un būvniekiem ar lielāko prieku ir gatavs strādāt viņas vadībā. Astrīdai piemīt labas organizatores spējas.»
Astrīdai ir saticīga ģimene. Viņu atbalsta vīrs Staņislavs, kurš strādā Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jēkabpils brigādē, meita Elīna, kura studē Tehniskajā universitātē, un meita Sanija, kura mācās Jēkabpils 3. vidusskolas 8. klasē.
Astrīda darbojas Jēkabpils uzņēmēju biedrībā, brīvajā laikā vairāk nekā desmit gadus spēlē Krustpils novada Krustpils ciema amatieru teātrī Savējie un Krustpils novada Kūku ciema teātra draugu kopā Patapa, piedalās visos uzņēmuma rīkotajos sporta un kultūras pasākumos, ir iniciatore daudziem kolektīvā notiekošajiem kultūras pasākumiem (izbraucieniem, teātru, kino kolektīvajiem apmeklējumiem, talkām u. c.), ir darbaudzinātāja vairākiem jaunajiem speciālistiem, kuri uzsākuši darbu uzņēmumā (būvniecības ekonomistei, būvprojektu vadītājam, vairākiem būvmeistariem un būvdarbu vadītāju palīgiem), bijusi prakses vadītāja darbavietā vairākiem jaunajiem speciālistiem no Latvijas Lauksaimniecības universitātes (Būvinženieru fakultātes), no Rīgas Tehnikās universitātes (Inženierekonomikas un vadības fakultātes) un no Rīgas Celtniecības koledžas. Būvlaukumā viņa ir jau 23 gadus.

Ko nozīmē strādāt Jēkabpils PMK?
Tā ir mana izvēle strādāt darbu, kas man patīk, it sevišķi, ja blakus ir cilvēki, kuri mani saprot, pamudina un palīdz sevi pilnveidot.
Kādām īpašībām jābūt, lai kļūtu par labu būvinženieri?
Laikam galvenais ir būt zinošam, spēt saprasties ar komandu un mācēt motivēt citus sasniegt nepieciešamo mērķi.
Vai būvē arī sapņos?
(Smaida.) Gadās arī tā. Vai tad citi sapņos neceļ zelta pilis, dimanta tiltus? Manuprāt, sapnis ir tāds kā dzinējspēks. Ja cilvēks sapņo, tātad viņam ir kāda nepiepildīta vēlme. Kad savulaik mācījos ekonomiku, tās pamatlicējs Šmits tā arī bija teicis, ka ekonomiku uz priekšu dzen vēlme apmierināt savas vajadzības (smaida).
Lielo Rīgas firmu pārstāvjiem neesi kautrējusies pateikt, ka viņi ir nekorekti un lien mazpilsētu nelielajos objektos, kur viņu nopelns ir tikai tik liels, kā pēc tam savākt procentus, jo visu darbu izdara vietējie. Vai tev vienmēr liela dūša?
Vai to var saukt par lielu dūšu, nezinu, bet tas, ka mūsu valstī tā diemžēl notiek, ir absolūta patiesība. Un savu patiesību es aizstāvu vienmēr.
Kā tu izjūti taisnīgumu? Kāds tas ir? Vai tas vispār ir, un kur tas ir?
Taisnīgums ir tad, kad katrs saņem pēc nopelniem. Tas ir visaptverošs, laikam jau tā ir utopija – ja, pārnākot mājās pēc darba dienas, tevi nekas nenomāc, nesatrauc, tu saproti, ka gan pats, gan arī tavi līdzās esošie pret tevi ir izturējušies pēc nopelniem, tātad taisnīgi.
Vai dzīve ik pa brīdim apmet kūleni? Vai ir kāds kritiskais skaitlis, no kura uzmanies, piemēram, septiņu gadu cikls, kam pievērs uzmanību?
Nē, nekad neesmu pievērsusi uzmanību tam. Man nav nedz veiksmes krekla, nedz kāda cita amuleta.
Vai nav gribējies no būves tikt projām?
Šad un tad ir uznākusi tāda vēlme, bet tad mirkli apdomājies un saproti, ka jādara lietas, ko tu saproti un māki, ka aiz tevis ir cilvēki, kuri tev uzticas.
Vai darba izvēlē svarīgāks ir atalgojums vai tas, lai izdarītais sagādā prieku?
Mēdz teikt, ka naudā nav laimes, bet tā rada drošības sajūtu (smaida). Es neticu, ka ir cilvēki, kas visu savu mūžu strādā tikai prieka pēc. Dienišķā maizīte nepieciešama kaut vai tāpēc, lai nākamajā dienā atkal būtu spēks doties darbā. Protams, ja par padarīto saņem ne tikai materiālo labumu, bet arī gandarījumu, lielākas pilnības nemaz nevar būt. Rodas sava veida lepnums par savu kompāniju, komandu.
Vai nauda var samaitāt cilvēku?
Jā. Tagad es saprotu pasaku par Ansi un viņa vērdiņu. Protams, jāņem vērā katra cilvēka individuālās rakstura īpašības, bet starpība ir jūtama.
Kādas ir tavas attiecības ar naudu (gan firmā, teiksim, tāmes skatot, gan privāti)?
Labas. Tāmes ir darba materiāls, bet privāti – iespēja apmierināt kādu vajadzību.
Vai ir kaut kas tāds, ko dzīvē esi darījusi ar sakostiem zobiem?
Gadās, ka reizēm uznāk slinkums, šķiet, vajadzētu pastrādāt, bet tā negribas, ka atliec uz nākamo dienu. Attiecīgi no rīta, paskatoties uz papīru kaudzēm, nākamajā reizē slinkuma tūri padzen ar sakostiem zobiem.
Vai ir cilvēki, uz kuriem skaties ar baltu skaudību?
Jā, ir. Mūsu šefiņš Uldis Helmuts Putniņš. Manuprāt, viņš ir īsts darba rūķa paraugs, no kura var smelties pozitīvismu, darba mīlestību un enerģiju. Neraugoties uz smago darba mūžu, viņš joprojām vada uzņēmumu.
Vai dzimtas saknes un raduraksti tev ir svarīgi?
Jā, pat ļoti. Ja tā padomā, kur gan cilvēks var sadziedēt savas rētas, ja ne savā ģimenē. Tas tevi notur uz kājām pat lielu satricinājumu brīžos. Galu galā tikai ģimenē sapratīs, ja būsi vāja (smaida).
Vai ir nācies ielēkt «ejošā vilcienā»?
Nē, esmu diezgan liela plānotāja, neko nedaru spontāni, tāpēc, ja būs jābrauc tajā vilcienā, es jau būšu nopirkusi biļeti un desmit minūtes pirms atiešanas laika stāvēšu uz perona.
Kādos brīžos ir radusies sajūta, ka velc vezumu? Kā tiec vaļā no šīs sajūtas?
Mūsdienās neatņemams ir stress. Atbrīvoties palīdz mans hobijs – divreiz nedēļā apmeklēju amatierteātrus. Un teātrī ir iespējams viss – jūtīgiem drāma, domājošiem komēdija.
Vai tev ir bijis garlaicīgi?
Laikam jau ne. Esmu tādā vidē, kur visu laiku kaut kas notiek. Ja ne ar mani, tad man blakus. Un garlaicīgi noteikti nav.
Cik lielā mērā tevi ietekmē cilvēki tev blakus?
Diezgan lielā mērā. Kad nepieciešams impulss kaut ko paveikt, kaut ko uzņemties, bet spēka vai īsti vēlmes nav, blakus esošo cilvēku enerģija dod šo stimulu.
Vai tu vienmēr esi dzīvojusi to dzīvi, ko esi gribējusi?
Nav jau ar ko salīdzināt, jo citas dzīves man nav. Es uzskatu, ka savu dzīvi katrs veido pats, un nav ko nožēlot par to, ko būtu varējusi darīt citādi, jo tajā brīdī tas, ko darīju, likās vispareizākais.
Vai ir kāds pasaku tēls, ar ko spēj sevi asociēt?
Varbūt Pelnrušķīte. Tas tāds bērnības sapnis (smejas). Kaut gan līdzība nedaudz ir, strādāju atbilstošā daudzumā, šad un tad arī naktīs.
Vai ir kāds dzīvnieks, ko apbrīno rakstura vai kustību dēļ?
Suns. Tik pateicīgs un uzticīgs radījums vēl būtu jāpameklē.
Kam tev vienmēr pietiek laika, bet kam pietrūkst?
Tāpat kā vairākumam intensīvi strādājošiem cilvēkiem, vienmēr pietiek laika darbam, diemžēl pietrūkst ģimenei.
Vai esi spējīga uz ekstrēmu rīcību?
Nezinu. Cilvēks ekstremālos apstākļos var izdarīt pilnīgi visu. Kāpēc lai es būtu izņēmums?
Vai dali cilvēkus savējos un svešos?
Varētu tā teikt, it sevišķi izbraucot no savas vides. Manas pilsētas ietvaros savējie ir mani darba kolēģi, kurus noteikti mēģinātu izcelt citu vidū, attiecīgi valsts ietvaros nekad neaizmirstu jēkabpiliešus, bet, izbraucot uz tālākām vietām, – latviešus. Vai tad mūsu sportisti olimpiādē nav savējie? Ir, vai ne?
Izskatās, ka tu esi ļoti stipra, bet stiprajiem parasti piedurknēs ieķeras bariņš vājo? Kā ir tev?
Mēs paši izvēlamies vidi un cilvēkus, ar kuriem esam kopā. Galu galā, ja ticam, ka apkārt esošā sabiedrība veido cilvēku, tad varu secināt, ka mana sabiedrība ir stipra, ar stabilu nostāju, kas arī ļauj man būt tādai, kāda esmu.
Kas visvairāk atņem enerģiju? Kur un kā tu to atgūsti?
Lielākais enerģijas patēriņš ir pārdzīvojumu dēļ, attiecīgi vislabāk to atgūt ļauj ģimene – tā dod drošības sajūtu, ir stiprais atbalsts darbā, ārpus darba sniedz pozitīvas emocijas.
Kas vēl tev dod drošības sajūtu?
Zināšanas, ko neviens nevar atņemt. Tās neietekmē inflācija.
Kur tu labi jūties?
Protams, savās mājās, kur mani sagaida mani mīļie.
Kur pavadīsi vecumdienas?
Visdrīzāk savās lauku mājās, kur ar siltām vakariņām gaidīšu pārbraucam mājās savas meitiņas.

Mārīte Šperberga

Žurnāls „Būvinženieris” Nr.37