MĀRIS BRIŠKA

Principiālais būvuzraugs

Stabilitāte. Pamatīgums. Ar asprātībām nebārstās. Lieku nerunā. Noslēgts. Labs un uzmanīgs klausītājs. Tāds pirmais iespaids par Māri Brišku. Viņš – SIA “CMB” valdes loceklis, sertificēts ēku būvuzraugs. Saņēmis apbalvojumu “Būvindustrijas lielā balva” līdz ar titulu “Gada būvuzraugs 2018”. Lielo balvu Pamatakmeninovietojis plauktā mājās. Bet kolēģi par Māri saka: “Līderis,  principiāls, atbildīgs un ļoti prasīgs, gan pret sevi, gan citiem”.

 

Kas ir līderis?

Manuprāt, tas ir cilvēks, kas spēj vadīt un saturēt kopā komandu. Katram komandas dalībniekam ir arī savas intereses. Tāpēc jāsaprot katra intereses. Vai tās virzītas kopēja mērķa sasniegšanai? Nevar ignorēt individuālās intereses. Taču tās jāievirza tā, lai komanda sasniegtu kopēji izvirzīto mērķi.

Ko nozīmē būt atbildīgam?

– Katram cilvēkam dažādos dzīves periodos ir atšķirīga atbildības sajūta. Tā nāk no audzināšanas, gēniem, arī no dzīves laikā iegūtā.  Atbildības līmeni parasti palielina bērni, jo esi apņēmies rūpēties par viņu nākotni un audzināšanu.

Tev ir nācies strādāt kopā ar ļoti atbildīgiem kolēģiem, bet ir arī ne pārāk atbildīgi. Ko dari? Vai uzpasē?

-Šādu cilvēku (domā)…. Ar uzpasēšanu maz var līdzēt. Jāsaprot kā viņu izmantot mērķa sasniegšanai. Ja viņš ir vienīgais baltais zvirbulis, tad jāizslēdz vai arī viņam vienīgam jāatrod atsevišķs uzdevums, kuru viņš var izpildīt individuāli nevis komandā noslēpties aiz cita pleca. Tad rezultātu var iegūt. Ir bijuši vairāki piemēri, ka pamainot cilvēkam tiešos darba pienākumus palielinās viņa atbildības līmenis un aizrautība ar kādu cilvēks to dara.

Rīgas domes atbalsta vēstulē par tevi rakstīts, ka esi ļoti prasīgs. Kā tas izpaužas?

-Kļūdas ir jālabo. Ja es vai kāds no komandas tās pamana, jāreaģē. Savādāk nevar. Arī tad, ja tas ir tikai dokuments ar gramatiskām kļūdām. Labāk uzreiz izlabot un pie tā vairs neatgriezties. Man vecāki ir mācījuši, ja dari – izdari to kārtīgi. Un līdz ar to dažkārt, lai izdarītu kārtīgi ir jāvelta tam vairāk laika ne kā iepriekš biji plānojis.

Tu CMB izveidoji labu būvuzraugu komandu. Pēc kādiem kritērijiem skatījies? Pats pirms tam esi bridis būvlaukuma dubļus?

-Man šobrīd būvuzraugu komandā ir divu veidu būvuzraugi. Vieni, kas ir sākuši kā būvuzrauga palīgi no studiju sola un otri, kas sākuši kā būvdarbu veicēji, tālāk kā būvdarbu vadītāju palīgi un pēc tam kā būvdarbu vadītāji. Katram scenārijam ir savi plusi un mīnusi. Tas, kurš ir izgājis būvlaukuma dubļus, izprot vairāk būvdarbu veicēju un būvi. Tie, kuri ir sākuši kā būvuzraugu palīgi ir stingrāki, turas pie izvirzītām prasībām un nevērtē otras puses iespējas, reizēm pazaudējot būtību, ka tikai tiek sasniegtas prasības. Ja esi bijis būvdarbu procesā pats, tad saproti, cik konkrētā darbība aizņems laiku un ar kādām grūtībām būvdarbu veicējs saskarsies. Es sāku kā būvdarbu veicējs un tikai pēc krietna laika pārgāju uz būvuzraudzību. Man būvniecības process ir daudz izprotamāks.

Dikti jādraudzējas ar likumdošanu. Citiem patīk, citiem tas liekas apgrūtinoši.

-Ir dažādi problemātiski jautājumi, ar kuriem nākas saskaries realitātē un tad jāmeklē likumdošanā punktus, kas tavu argumentāciju vai nu apstiprina vai noliedz. Katrā jautājumā, kad meklē atbildes, neizbēgami ir jāpārliecinās likumdošanā. Vai tā ir vai nav un kā šo punktu un normatīvu tulkot vai izprast. Jo punkti dažkārt ir ne tikai divdomīgi, bet arī dažādi izprotami. Es lasu dokumentus, kurus būvuzraugi parasti nelasa. Lasu arī to, par ko tautas valodā saka – kas rakstīts ar maziem burtiņiem. Piemēram, līgumos pārsvarā visi lasa termiņu, nolīgto summu, nu varbūt vēl soda sankcijas, pārējam pārskrien pāri. Es lasu visu, lai gan patērētais laiks būtiski pieaug.

Par dažādiem būvuzraugiem ir nācies dzirdēt, ka “piekasās” pie sīkumiem, kā tu?

-Manā uztverē ir būtiskas lietas un mazāk būtiskas. Ir robeža, – jāizsver, kas ir būtisks jautājums vai mazāk būtisks, kuru var neņemt vērā vai atlikt vēlākam laikam, bet ir lietas kuras jāizpilda burts burtā ar visiem minētiem sīkumiem.

Tev 2017. un 2018. gadā bija Mežaparka estrāde, Rīgas centra humanitārās skolas stadions, tenisa centrs “Lielupe”, pirmsskolas izglītības iestāde ar baseinu Ikšķilē, laboratorijas ēka. Kā tas iespējams?

-Es nestrādāju viens. Mums ir būvuzraugu un palīgu komanda. Visu objektu būvdarbi parasti nesākas vienlaicīgi un vienlaicīgi arī nebeidzas. Piemēram, Mežaparkā mēs bijām trīs ēku būvuzraugi, papildus mums ir katras inženiertīklu sadaļas būvuzraugs. Slodzi sadalījām daudz maz vienmērīgi, lai bez maz vai nesanāktu strādāt diennakts režīmā. Protams, nācās strādāt arī naktī, it sevišķi ziemas periodā. Tad bija jāpārbauda vai vakarā iebetonētajam betonam naktī tiek nodrošināts betona kopšanas temperatūras režīms. Vai tas ir nosegts un papildus sildīts. Arī Lielupē tika veiktas šāda veida pārbaudes. Ir situācijas, kur gluži uz “jā” vārdu nevar paļauties. Būvuzraugs katru reizi satiekas ar citu būvnieku, tā teikt divas reizes vienā un tajā pašā upē neiekāpsi. Ja strādā kopā pirmo reizi nevar zināt, cik lielā mērā vari paļauties. Bet zem ģenerāluzņēmēja vēl ir citi uzņēmēji, brigadieri, strādnieki un katrā reizē ir pavisam savādāka kombinācija, atšķirībā no iepriekšējās. Sākums ir tāds, ka jāskatās diendienā, stundu stundā darbus, kas ir veikti. Vai tie ir tādā kvalitātes līmenī, kā to esam iedomājušies mēs, vai pasūtītājs nodefinējis savās prasībās. Kad nonāk pie vienotas izpratnes tad paliek vieglāk, jo katrs saprot ko no viņa sagaida. Sākotnējā periodā intensīvi pārbaudi, “skaties uz pirkstiem”. Tad iestājas tāds mirklis, ka tu vari paļauties, tad kontrole pāriet vairāk izlases veidā. Ja nomaina vai piesaista jaunu apakšuzņēmēju, kontrole atsākas atkal intensīvā režīmā. Ja nomaina būvdarbu vadītāju vai projekta vadītāju, viss sākas no jauna, jo neesam kopā strādājuši un iespējams varam neizprast viens otru. Lai mazinātu šo iespējamo savstarpējo neizpratni, sākumā definējam būvuzraudzības prasības un iestrādājam to būvuzraudzības plānā. Tajā atspoguļojam  atsauces uz standartiem, kur definētas pielaides, savu plānoto darba režīmu, būvizstrādājumu apliecinošo dokumentu sastāvu un izpilddokumentācijas noformēšanas prasības.

Daži būvuzraugi atzīst, ka viņiem atsūta bildīti un viņš būvlaukumā neierodas.

-Tas ir iespējams izņēmuma gadījumos, ja būvnieku esi iepriekš pārbaudījis un kontrolējis, bet ne sākumā. Ja esi sešu stundu attālumā, bet būvlaukumā pēc stundas jāveic kādus darbus, tad uzticies tiem, par kuru darbu kvalitāti tev ir pilnīga pārliecība, jo nevajag arī kļūt par formalitāšu šķērsli un kavēkli būvuzņēmējam. Būvuzņēmējs ir galvenais projekta realizētājs un mēs tikai veicam kontroli un mums ir jāpieskaņojas ar savām pārbaudēm viņa darba ritmam un nevis otrādi.

Tev sirdī kāda būve ir īpaša?

-Šobrīd Mežaparks. Tur gan nav tik liels mūsu nopelns, bet gan projekta autoru un pasūtītāja nopelns. Novēlu mums visiem uzdrošināties projektēt un realizēt šāda mēroga un sarežģītības objektus. Man šī būve ir īpaša izcilās arhitektūras dēļ. Tā sniedz estētisku baudījumu.

Būvuzraugam esot vara. Ja varu iedod cilvēkam, kas ar to nemāk apieties, tad gadās līdz pat visu pušu iesaistei strīdos un tiesāšanās procesos.

-Ir dzirdēti tādi varianti. Bet… no vienas puses, it kā ir vara, no otras puses nemaz tā vara nav tik liela, ja strādājam kopīga mērķa sasniegšanai. Piemēram, būvdarbu apturēšana – tas ir kardināls solis, ko vajadzētu piemērot tikai ārkārtas situācijās, kā ari tālāka apzināta vai neapzināta pušu sanaidošana un iesaistīšana tiesāšanās procesos. Ja mēs visi kā dalībnieki: būvuzraugs, pasūtītājs, projektētājs, būvnieks, apakšuzņēmējs esam sākotnēji visu izrunājuši un vienojušies par kārtību, tad līdz šādiem ārkārtas mēriem nevajadzētu nonākt. Protams, pastāv šāds risks. Man ir citas metodes – brīdināšana, runāšana, pārliecināšana. Ja redzu, ka nesaprot pirmajā reizē, mēģinu skaidrot vēl. Esmu pāris reizes arī apturējis būvdarbus, bet vienmēr esmu mēģinājis no tā izvairīties. Mans galamērķis ir kvalitatīva būvprojekta realizācija, nodota būve ekspluatācijā un jaunajam īpašniekam lietojama. Līdz ko kāds būvuzraugs izvirza par mērķi apturēt būvdarbus vai savu ambīciju realizēšanu, tad tas parasti aizved līdz tiesu darbiem vai šķiršanās. Šķiršanās parasti notiek starp būvnieku un pasūtītāju, bet no tā ciešs visi, izņemot juristus kam tas ir maizes darbs. Ēkas paliek pusbūvētas un gaida savu zvaigžņu stundu, vai sliktākā gadījumā tā arī nesagaida turpinājumu.

Tās, kuru būvniecību tu apturēji, ir uzbūvētas?

-Jā, visas ir uzbūvētas.

Būvdarbu apturēšana notikusi drošības vai kādu citu apsvērumu dēļ?

-Gan drošības, gan dokumentācijas, gan arī kādu neatbilstošu materiālu pielietošanas dēļ, ja  būvuzņēmējs nejauši vai speciāli ir mēģinājis iestrādāt būvizstrādājumu, kura vietā bijis plānots kāds cits, vai kam nav atbilstošu dokumentu. Risinājums: saņemt atbilstošu dokumentāciju, izvērtēt tehniskos parametrus un dot projekta autoriem izvērtēt vai ir iespējams atstāt šo materiālu nedemontējot un nenojaucot, ja projektētāji spēj atrast risinājumu nepasliktinot būtiski ieprojektētās prasības. Taču var arī gadīties, ka nākas demontēt un nomainīt pret atbilstošu materiālu. Pirmais solis vienmēr ir mēģināt šo atbilstību sasniegt ar risinājuma maiņu.

Kolēģi pieteikumā par tevi rakstīja, ka tu seko līdzi būvniecības līgumam, tāmei, termiņiem, tehnoloģijas izvēlei, ka tu pat konsultē par labākajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, bet tas jau nav būvuzrauga uzdevums. Tā ir vēlme sevi pilnveidot vai kā inženierim ir interesanti?

-Dažādi iemesli, bet pamatā viens iemesls – pasūtītājs. Pasūtītājs nolīgstot būvuzraugu domā, ka viņš ir dabūjis visu. Ko nezina būvnieks, to zina uzraugs, ko nezina projektētājs, zina uzraugs. Visur tiek meklēta atbilde pie būvuzrauga. Par lētāko, par labāko risinājumu, utt. Līdz ko būvuzraugs šīs atbildes nesniedz, pasūtītājs nav apmierināts, nav saņēmis to, ko iedomājies saņemt no būvuzrauga. Jā, tas nav tiešais būvuzrauga pienākums. Lai pasūtītājs būtu apmierināts un gandarīts, arī saviem kolēģiem un palīgiem mēģinu ieaudzināt, ka tie tukšie laukumi arī ir jāsedz.

Bet var jau pateikt, tas nav tavs pienākums.

-Jā, bet tad nonākam pie kāda maza strupceļa. Ja pasūtītājam ir problēma, tā lielākā vai mazākā mērā tad atspoguļojas uz mums, jo mēs kā būvuzraugi taču esam pasūtītāja pārstāvji. Protams, sākotnēji pēc piederības šos jautājumus mēģinām novirzīt līdz projekta autoriem vai būvuzņēmējam. Un mēs, kā būvuzraugi arī nevaram zināt visu, tādēļ viens no iemesliem kādēļ arī CMB ir izveidots kā liels inženieru birojs, kas sedz visas sfēras, ir lai mēs varētu gan sev un citiem atbildēt uz daudziem un sarežģītiem jautājumiem būvniecības nozarē.

Vai tev ir īpaša būve, kas tevi veidoja kā speciālistu un gandarīja?

-Katrs objekts ir veidojis mani kā speciālistu un nes gandarījumu par paveikto. Patīkami pēc gada, pēc pieciem braukt garām un parādīt meitām, kuras būves tapšanā piedalījos. Meitas parasti prasa: “Tēti, kas tu tur biji, ko darīji?”, tad man tas sagādā grūtības divos vārdos to izskaidrot bērnam. Dzīvoju Mārupē un viens no maniem pirmajiem objektiem ir Mārupes ūdenstornis. Biju tur būvdarbu vadītāja palīgs un ar to viss sākās. Tagad katru rītu tam braucu garām un rodu sevī gandarījumu un spēku visai dienai.

Tev ir bijusi apjausma, ka tu daudz ko nezini, bet pateicoties kādai būvei esi audzis kā inženieris?

-Gadus parasti neskaitu. Esmu nonācis pie secinājuma, it kā jau visu zinu un ir bijuši dažādi knifi, bet dzīve atnes jaunu objektu, esi jaunā laivā un ir jauna problēma, ar ko neesi iepriekš saskāries. Sāc likt kopā to informāciju, kas tev ir un meklē likumdošanā punktus un argumentus, vai arī meklē kompromisus kā izveidot sapratni starp būvnieku, projektētāju un pasūtītāju, lai visus noturētu kopā un visi vienoti virzītos uz mērķi. Uzraugam nevajadzētu būt pātagai, kas nosoda darba darītāju, bet attiecīgos brīžos spētu parādīt pareizāko ceļu vai pieļautās kļūdas, kuras kopīgiem spēkiem tiek izlabotas. Mums ir pietiekoši daudz kompetenti būvuzņēmēji un projektētāji, kas zina, prot un var. Taču ir arī tā, ka būvobjekta sapulcē visi dalībnieki runā latviešu valodā, bet viens otru neizprot, jo katrs ir norobežojies ar sava līguma saistību izpildi un nevēlas paskatīties mazliet plašāk. Lai puses saprastos būvuzraudzībai tajā pat sapulcē ir jāizskaidro kādas no tā var būt sekas vai kas tika noklusēts.

Tev ir nācies būt par zibensnovedēju?

Pārsvarā. Bieži nākas uzņemt caur sevi vienu pusi. Novadu caur sevi “elektrību” (smaida) un tad vedu kopā, lai abpusēji puses komunicē.

Kad to “elektrību” novadi, kā atgūsties lai atkal var strādāt, lai ir spēks?

-Nezinu. Neesmu vēl atradis šo burvju līdzekli. Mēdz ik pa laikam gadīties objekti, kur pēc sapulces jūties kā pēc vampīru saieta, enerģija tiek izsūkta līdz pēdējai pilītei.

Kas atgriež enerģiju?

-Uzbūvētie objekti, atmiņas par pozitīvām emocijām, ģimene, meitas, sieva. Viss, kas sniedz pozitīvās emocijas. Tur rodas spēks.

Kura vieta uz zemes ir tavējā?

-Tur, kur ir mana ģimene.

Ko tu dari, ja kāds no dalībniekiem nepārtraukti velk uz kašķi?

-Mēģinu atrast līdzekļus, lai šo pusi novērstu no šīm domām un ievestu pareizās sliedēs. Kašķīgā puse parasti nav par kaut ko apmierināta, vai nauda nav samaksāta, vai objekts nepatīk, vai pasūtītājam būvnieks nepatīk. Runāju ar otru pusi. Meklēju risinājumus.

Vai tev ir gribējies aizbēgt no būvlaukuma?

-Šāda sajūta vēl nav atnākusi. Kad man jautā: “Kur tu strādā?”,  saku: “Es nestrādāju, es nodarbojos ar hobiju.” (smaida) Darbu uz mājām nenesu, bet grēkoju ar to, ka bieži birojā pavadu ilgākas stundas nekā vajadzētu.

Ko tu varētu darīt, ja nebūtu celtnieks, inženieris? Kas tev vēl padodas?

-Domāju, ka nu jau vairs nekas. Esmu vairāk kā 20 gadus strādājis būvniecībā un neko citu neesmu darījis. Ar savu hobiju nodarbojos diendienā.

Bērnībā nekas cits negribēji būt?

-Gribēju būt kosmonauts, jo iespaidojos no Gagarina uzlidošanas kosmosā, tad par milici. Tās bija manas bērnības pirmās vēlamās profesijas.

Kā var izaugt no tādiem sapņiem līdz būvniecībai?

-Ar skaudību skatos ja no paaudzes paaudzē nodod savu amatu, profesiju. Tas ir pareizākais ceļš. Tas ir izaugsmes un stabilitātes ceļš būvniecības jomai. Mans ceļš gan ir sācies no nulles un cik atceros sevi, es pats nezināju, par ko gribēju kļūt. Beidzu 9. klasi un man nebija ne jausmas. Tajā brīdī šo izvēli izdarīja mani vecāki, par to varu viņiem tikai pateikties. Tagad jauniešiem ir ēnu dienas kurās vismaz ir iespēja kaut kādā līmenī iepazīt kādu no profesijām.

Tu gribētu, lai meitas strādā būvniecībā, lai tu varētu nodot savas zināšanas?

-Jā, ja tas nebūs pret viņu gribu. Ja es spēšu ieinteresēt, tad noteikti būšu priecīgs. Emu šad tad viņas aizvedis uz kādu objektu. Kaut gan nezinu vai jau neesmu izsaucis pretreakciju, jo nesen vecākā meita jautāja: “Tēti kāpēc tev tik ilgi jāstrādā?” un šobrīd nav vairs moderni daudz strādāt. Tā ka jāparūpējas par precīzāku savas darba dienas saplānošanu un viss jātur līdzsvarā.

Ko tu pēdējā laikā esi darījis ar vislielāko aizrautību?

-Nodarbojos ar hobiju (smaida). Ak, jā, man ir vēl viens hobijs, regulāri uzspēlēju volejbolu. Pēc būtības esmu cēlājs, kas tiem uzbrucējiem piespēlē bumbu un jo precīzāk piespēlēsi, jo labāks uzbrukums sanāks.

Vai tev ir kāds praktisks ieteikums jauniņajiem, kurus iemet lielā objektā bez pieredzes?

-Vajag tik ķepuroties, nevajag slīkt. Novēlu būt ziņkārīgiem, izzinošiem. Ar pašiniciatīvu. Sākotnēji jau neviens neprasa visu zināt, mācēt un nekļūdīties. Cilvēkam ir jāvēlas darboties un darboties nepārtrauktā komunikācijā ar pieredzējušu kolēģi.

Kāds katram topošam būvspeciālistam pašam sev jautājums jāuzdod, pirms sākt mācīties vai strādāt būvniecībā?

-Studiju vai skolas gados reti kurš zina, ko grib un kas viņam patīk, ja tas nekad nav darīts un tikai sākot darīt iepazīsti, saproti vai patīk vai ne. Novēlu kaut kādā veidā iepazīt ikdienas darba pienākumus un tad uzdot sev jautājumu: Vai tev ir zināmas lietas, kas šajā ikdienas darbā Tev nepatīk? Tad, ja šādu lietu nav, tas nozīmē, ka šī profesija ir ideāli piemērota tev. Un nākamais svarīgākais ir atrast labus kolēģus ar ko var izveidot spēcīgu komandu.

Vai tev ir nācies ielēkt ejošā vilcienā?

-Nemitīgi.

Zinu kādu uzņēmumu, kur puisis vienmēr iesāka būvdarbus un dāma pabeidza, jo viņam kaut kā nesanāca.

-Tur ir labs starteris un laba finišētāja. Saliekot kopā ir laba komanda. Nav darbu pārņēmējam obligāti jāzina viss, kas ir bijis pirms tam. Jāiepazīstas ar aktuālo informāciju, tas ir jāpieņem un jāvirzās uz priekšu. Iespējams, ka dāmai nemaz tik labi nesanāktu iesākt objektu, jo tur ir jāliek uzsvari uz citām lietām.

Darba izvēlē ir svarīgāks atalgojums vai tas, ka darbs sagādā prieku?

-Tas ir Iņ un Jaņ. Visam jābūt līdzsvarā.

Kam tu vairāk uzticies – prātam vai sirdij?

-Sākotnēji prātam, kad prāts netiek galā, tiek pieslēgta sirds.

Ko tu darītu, ja tev iedotu miljonu un būtu jāpasaka dienas laikā, kādam mērķim tas varētu tikt lietots?

– Kad man tas miljons būs, tad dienu padomāšu (smaida).

Vai ir kāda rakstura īpašība, ko gribētu sevī mainīt?

-Visticamāk, ka ne, jo mums katru dienu ir iespēja sevi veidot un mainīt un tādi, kādi mēs esam šobrīd, tādu mēs katrs sevi esam izveidojuši. Protams, arī apkārtējā vide iespaido. Bet tas ir mūsu rezultāts. Lai tagad teiktu, ka tagad visi šie gadi ir bijuši “kaķim zem astes” un sevi mainītu, varbūt pat kardināli? … Tad var zust arī kas vērtīgs.

Kā tu komentētu teicienu “ar zagtu maizi nepaēdīsi un lienētām drēbēm cienīts netiksi”?

-Nevajag zagt! Tam otram negribētu simtprocentīgi piekrist. Manuprāt, cilvēka izskats nav svarīgākais. Man svarīgs ir cilvēka iekšējais saturs. Protams, ir galējības, bet esmu kompromisa cilvēks un diezgan lielās robežās pieņemu gan izskatu, gan dažādas cilvēka īpašības un īpatnības. Ja ir kāda nepieņemama galējība, tad pieņemu lēmumu izvairīties un nekomunicēt ar šo cilvēku.

Vai tev balva “Pamatakmens” pašam ko nozīmē?

-Tāpat, kā rodu gandarījumu objektos, kuru būvniecībā esmu iesaistījies, tāpat skatoties uz šo balvu rodu iekšēji pozitīvas emocijas un uzlādēju sevi. Tā man mājās stāv redzamā vietā, lai varētu ik pa brīdim sevi uzlādēt.

 

Mārīte Šperberga

Foto: apbalvojuma Būvindustrijas lielā balva arhīvs

Publicēts žurnālā “Būvinženieris” 2020. gada augustā, nr 75.