JĀZEPS PAPLAVSKIS

Inženierzinātņu doktors Jāzeps Paplavskis, AS Baurocpadomes loceklis, Atzinības krusta virsnieks, Būvindustrijas lielās balvas Pamatakmensieguvējs, pusi no 56 ražīga darba gadiem būvindustrijā veltījis zinātnei, bet otru pusi – uzņēmējdarbībai, attīstot gāzbetona bloku ražošanu Baltijā.

 

Kas būvniekus sagaida nākotnē?

Japāna, Austrālija un citas Rietumu valstis ar saviem ceļiem, tiltiem un augstceltnēm ir mums priekšā gadus piecpadsmit, bet mēs Baltijā strauji panākam viņus, jo celtniecības kvalitāte, instrumenti un tehnoloģijas mums ir pasaules līmenī. Neizbēgama prasība būs paaugstināt ēku energoefektivitāti, lai enerģija nav jāiepērk no piegādātājiem, bet pati māja var sevi apgādāt ar enerģiju no saules, vēja un zemes. Tādas ēkas ar nulles līmeņa ārējās enerģijas patēriņu vai tuvu tam Baltijā jau ir. Esmu drošs, ka gāzbetons, kas ir zināms jau gadus astoņdesmit, būs pieprasīts arī turpmāk, jo nākotnes ārsienu materiālam jābūt ekoloģiski tīram un ar labām siltumizolācijas spējām. Gāzbetons tāds ir.

 

Baurocstrādā daudzās valstīs. Kādas ir biznesa nacionālās īpatnības?

Biznesā vistuvākā garīgā saikne ir starp igauņiem un latviešiem, nevis igauņiem un somiem vai igauņiem un krieviem. Ja krievs izvāra zupu, viņš to piedāvā arī kaimiņam, kas ļoti reti notiek starp igauņiem vai latviešiem. Reiz krievu izcelsmes Igaunijas Eiroparlamenta deputāte Briselē izvārīja veselu spaini boršču, lai varētu to piedāvāt arī citiem. Redzēdama, ka pa ielu iet garām Eiroparlamenta deputāts igaunis, viņa sāka saukt: «Indrek, borščs!» Igaunis kaut ko neapmierināts nomurmināja un aizgāja tālāk. Otrā dienā viņš jautāja: «Jana, kāpēc tu mani vakar par bomžu nosauci?» Ne velti tiek stāstītas anekdotes par igauņu mazrunību un gauso domāšanu. Protams, to nevar attiecināt uz visiem. Taču raksturīgi, ka ar svešu cilvēku, īpaši, ja ir valodas barjera, igauņi pirmie sarunu neuzsāk. Krievi atšķirībā no igauņiem un latviešiem ir kopienu cilvēki, ne velti viņi savulaik dzīvoja sādžās. Starp sādžām bieži notiek kautiņi, dažkārt dēļ meitenēm, dažkārt bez iemesla. Kādā Celtniecības komitejas sanāksmē Maskavā man pretī sēdēja Boriss Jeļcins, kurš tad bija Celtniecības komitejas priekšsēdētāja vietnieks. Ievēroju Jeļcinam uz deguna rētu. Vēlāk viņa memuāros izlasīju, ka rēta radusies vienā tādā kautiņā, kad kāds viņam ar mietu iezvēlis pa degunu.

Visās valstīs, kurās strādājam, mums veicas labi. Visvairāk pārdodam Latvijā, tad Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Somijā, Polijā. Vācijā ir spēcīgi konkurenti. Somijā ir lielāka birokrātija nekā Latvijā vai Igaunijā, īpaši starp vidējā līmeņa ierēdņiem. Mums ir Igaunijā ražots materiāls ar visiem ES sertifikātiem, bet viņi tomēr prasa vēl tādus un tādus papīrus. Igauņi var lepoties ar saviem panākumiem pēdējo divdesmit piecu gadu laikā, bet nav tādas nozares, kurā Igaunija būtu izrāvusies tālu priekšā Latvijai.

Joprojām sekoju visam līdzi kā akciju sabiedrības Baurocpadomes loceklis, lai varu dot padomus jaunajiem. Mums ir kvalitatīva iekšējās informācijas sistēma, daudz varu strādāt no mājām, bet piedalos arī sanāksmēs, braucu uz rūpnīcām, liekam prātus kopā ar mārketinga un loģistikas speciālistiem, prātojam, kā visizdevīgāk nogādāt produkciju Islandē vai Lielbritānijā. Baurocir ap 200 darbinieku dažādās valstīs, ceturto daļu no viņiem labi pazīstu.

 

Kā ar biznesu savstarpēji konfliktējošās valstīs Krievijā un Ukrainā?

Mums bija bizness Krievijā un Ukrainā. Sākām ar partneriem Sanktpēterburgā, caur kuriem gribējām ieiet Krievijas tirgū. Savukārt viņi gribēja pārņemt mūsu prasmes ražošanā, pārdošanā un būvmateriālu sertificēšanā. Kopā izveidojām rūpnīcas Krievijā un Ukrainā, bet tad nolēmām šķirties. Viņiem palika Krievijas un Ukrainas tirgus. Ukrainā man ir daudz draugu, un visi saka, ka situācija biznesā starp šīm divām valstīm ir traka. Tiek nacionalizēti pretējās puses uzņēmumi. Tāpēc mūsu bijušo partneru rūpnīcas Ukrainā ir reģistrētas kā viņu meitasuzņēmumiem Vācijā piederošas.

 

Kā jūtas latvietis Igaunijā?

Pēc Rīgas Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) beigšanas tiku norīkots darbā Valmierā. Divus gadus vēlāk apprecējāmies ar igaunieti Vīvi un pārcēlāmies uz Tallinu. Ar Vīvi iepazināmies vēl studiju laikā. Viņa studēja Tartu Universitātes Medicīnas fakultātē. Pārcelšanās uz Igauniju nāca grūti, jo Valmierā man ļoti patika, darbabiedri bija vienkārši lieliski. Tallinā nokļuvu pilnīgi svešā vidē – valodu nesapratu, draugu un radu tuvumā nebija. Kopā ar dzīvesbiedri meklējām darbu, kur es vismaz sākumā varētu iztikt ar krievu valodu. Atklājām, ka Tallinā ir Vissavienības pakļautības Silikalcīta institūts ar celtniecības konstrukciju nodaļu. Pieteicos un 26 gadu vecumā sāku tur no pašas apakšas – biju jaunākais inženieris vienā no laboratorijām. Silikalcīta institūtā mans pirmais uzdevums bija matemātiski aprakstīt silikalcīta eksperimentālo pētījumu rezultātus uz šļūdi. Tas bija individuāla rakstura teorētisks uzdevums, un citu laboratorijas darbinieku palīdzība man nebija vajadzīga. Pagāja dažas nedēļas, bet laboratorijas vadītājs ne reizi nepainteresējās, kā man veicas. Tā turpinājās, līdz es kolēģiem apjautājos, kāpēc mūsu laboratorijas vadītājs ir tik mazrunīgs. Viņi atbildēja, ka vadītājs ir mazrunīgs pat ar igauņiem, jo sācis runāt tikai septiņu gadu vecumā. Es igauņu valodu iemācījos pusotra gada laikā un nekad neesmu izjutis kaut kādu izolāciju no igauņu puses. Igauņi lepojas ar sevi, saviem sasniegumiem. Esmu bieži dzirdējis igauņus sakām: ja Latvijā kaut kas ir labāks nekā Igaunijā, tad tikai tāpēc, ka Dievs ir latvietis. Bet varbūt tieši tāpēc latviešiem ir tik lielisks Brīvības piemineklis Rīgā.

 

Kuri ir lielāki savas valsts patrioti – igauņi vai latvieši?

Patriotiskums abās valstīs vislabāk redzams Dziesmu un deju svētku laikā. Cenšos vienmēr būt klāt šajos svētkos gan Latvijā, gan Igaunijā. Noslēguma koncertā Latvijā visi pieceļas un kopā ar kori dzied Pūt, vējiņivai Raimonda Paula Manai dzimtenei, savukārt Igaunijā visi, kājās stāvot, dzied Gustava Ernesaksa dziesmu Mana tēvzeme ir mana mīlestība. Kā to patriotismu izmērīt?!

 

Kāda ir atšķirība būvinženieru izglītošanā starp Latviju un Igauniju?

Dēls ir ieguvis tādu pašu speciālisti Igaunijas Tehniskajā universitātē kā es Rīgas Politehniskajā institūtā. Galvenie kursi abās studiju programmās bija līdzīgi: būvmehānika, būvkonstrukcijas, būvdarbu tehnoloģijas. Baurocpatlaban nav savas zinātniskās daļas, tāpēc pētījumus pasūtām Tallinas Tehniskajā universitātē vai Tartu Universitātē. Redzu, ka igauņi ir daudz investējuši augstskolās – ir jaunas ēkas, izremontētas auditorijas. Tallinā ir jauna Mākslas institūta ēka. Ķīpsalā sajūta tomēr ir drūmāka.

 

Ko jūs ieteiktu studēt jauniešiem?

Jāstudē tas, kas patīk, citādi nebūs rezultāta, bet atzīmēm noteikti jābūt tikai labām un teicamām. Viduvējībām būs grūti atrast darbu. Šaubos, vai pašreizējā divpakāpju izglītības sistēma – bakalaurs un maģistrs – ir labāka par padomju laika piecu gadu apmācības sistēmu. Daudzi jaunieši domā, ka pietiek tikai ar bakalaura grāda iegūšanu. Taču bakalaurs vēl nav būvinženieris. Bakalaurs ir nepabeigta augstākā izglītība. Maģistra grāds tomēr ir vajadzīgs. No visiem diplomiem un zinātniskajiem grādiem man vissvarīgākais ir būvinženiera diploms, ko saņēmu pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas 1962. gadā. Tu vari kļūt par labu speciālistu kādā šaurā zinātnes nozarē, bet labam būvinženierim ir plašas zināšanas. Tas ir pamats.

 

Vai kopš bērnības zinājāt, ka būsiet būvinženieris?

Vispār izvēles bija divas: ķīmija un celtniecība. Dobeles pamatskolā, kuru beidzu kā teicamnieks, mans mīļākais priekšmets bija ķīmija. Bet mani interesēja arī, kā top māja no pamatiem līdz jumtam. Turklāt pamatskola atradās blakus Dobeles pilsdrupām, kuru mūrus mēs, puikas, izložņājām krustu šķērsu. Kad, kā parasts, skolas pēdējā klasē rakstījām sacerējumu par tēmu «Par ko es gribu kļūt», uzrakstīju, ka vēlos turpināt mācības Rīgas Celtniecības tehnikumā un vēlāk augstskolā, lai kļūtu par būvinženieri. Liels bija mans pārsteigums, kad pamatskolas beigšanas svinīgajā aktā mūsu klases audzinātājs, ļoti cienījams skolotājs Voldemārs Ziemelis, novēlēdams mums panākumus turpmākajā dzīvē, teica: «Es gribētu, lai ar būvinženieri Jāzepu Paplavski mēs tiktos šeit Dobelē pēc desmit gadiem.» Tagad, pēc daudziem gadiem, saprotu, ka manam skolotājam par manu nākotni bija lielāka pārliecība kā man, 15 gadu vecam puišelim.

 

Padomju laikā augstskolās bija lieli konkursi. Vai lauku puikām bija viegli iestāties augstskolā?

Gandrīz visi mani studiju biedri bija no laukiem. Droši vien tāpēc, ka laukos uz vietas nav lielu iespēju virzīties tālāk, tāpēc jādodas studēt. Turklāt laucinieki ir ļoti patstāvīgi. Vasarās mēs visi strādājām, bijām trenēti patstāvīgi izpildīt daudzus uzdevumus. Tas norūdīja gan atjautību, gan gribasspēku.

Pēc Celtniecības tehnikuma beigšanas kopā ar savu labāko draugu Andri Salu gatavojāmies turpināt mācības Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultātē. Abi bijām beiguši tehnikumu ar izcilību, tāpēc mums pienācās atbrīvojums no iestājeksāmeniem universitātē. Taču fakultātes dekanātā mums paziņoja, ka tomēr jākārto iestājeksāmens matemātikā, jo visi iepriekšējo gadu Celtniecības tehnikuma absolventi, kuri uzņemti bez konkursa, neesot izturējuši jau pirmā kursā eksāmenus matemātikā, fizikā un ķīmijā, tāpēc izslēgti no universitātes. Nokārtot eksāmenu šķita gandrīz neiespējami, jo tehnikumā matemātiku pēc saīsinātas programmas mācīja pirmos divus gadus, bet vidusskolā to mācīja četrus gadus. Līdz iestājeksāmenam universitātē bija atlikušas tikai divas nedēļas, ar draugu nolēmām, ka gatavosimies kopā, cik spēsim. Studijas neklātienē atkrita, jo mēs tiktu iesaukti «krievos», kā toreiz dēvēja dienestu padomju armijā. Par savu rūpi pastāstījām mūsu kursa vadītājam tehnikumā, arhitektūras pasniedzējam, vēlāk pazīstamajam dramaturgam Gunāram Priedem. Viņš mūs iedrošināja, sakot: «Tiksimies pēc iestājeksāmeniem!» Pēc sekmīgi nokārtota iestājeksāmena tikāmies ar Priedi. Viņš uzaicināja mūs savā dzīvoklī, pastāstīja par savām studijām Celtniecības fakultātes Arhitektūras nodaļā un uzaicināja pusdienās uz restorānu. Pēc pusdienām mēs ar Andri gribējām piedalīties rēķina apmaksāšanā, taču Priede tam nepiekrita: «Jūs maksāsiet, kad tiksimies pēc universitātes beigšanas.» Atkal bažījāmies, ka tas var neizdoties, bet Priede teica: «Ja ne jūs, tad kas beigs universitāti?!»

 

Vai satikāties un izmaksājāt?

Līdz šodienai ļoti nožēloju, ka nesatikāmies ar Gunāru Priedi, tāpat kā nesatikos ar savu Dobeles skolotāju Voldemāru Ziemeli. Ļoti gribēju pateikties abiem par uzticību un labiem novēlējumiem, taču dažādu iemeslu dēļ to atliku un atliku. Nu vairs nekā. Esmu ieguvis sāpīgu, bet svarīgu mācību – nekad neatlikt kaut ko svarīgu.

 

Igaunijā strādājāt vienā institūtā ar izcilu būvmateriālu pētnieku Johannesu Hintu. Ko iemācījāties no viņa?

Zināju, ka Vissavienības Silikalcīta institūta dibinātājs un direktora vietnieks zinātniskajā darbā ir visā Padomju Savienībā pazīstams zinātnieks, Ļeņina prēmijas laureāts, tehnisko zinātņu doktors Johanness Hints. Viņam tolaik bija piecdesmit. Divus gadus strādājam vienā institūtā, bet man nebija nekādas vajadzības kontaktēties ar tik augstu vīru. Viņš visādā ziņā bija izcila personība, erudīts, kā es vēlāk pārliecinājos. Esam tikušies tikai vienu reizi, nejauši, dažus gadus pēc tam, kad viņš jau bija atbrīvots no amata institūtā. Mācījos aspirantūrā Maskavā, un reiz, kad atgriezos Tallinā, vagona kupejā ienāca Hints ar savu dzīvesbiedri. Viņš mani, protams, nepazina. Redzēdams, ka Hintam ir augšējā guļvieta, piedāvāju savu apakšā. Viņš ar pateicību tam piekrita. Vagona pavadone atnesa tēju, Hints painteresējās, ar ko es nodarbojos. Norunājām vairākas stundas gan par silikalcītu, gan kosmosu, gan medicīnu. Hints domāja ļoti plaši. Kad viņam jau bija savs institūts, viņš kādā sanāksmē paziņoja, ka viņa dzīves mērķis neesot vis izgudrot būvmateriālus, bet līdzekļus cīņai ar vēzi. Ar šo problēmu Hints savas dzīves nogalē arī nodarbojās. Ar saviem padotajiem viņš varēja būt pieklājīgs un pat draudzīgs. Tajā pašā laikā viņš ļoti asi reaģēja, ja kāds izteica atšķirīgu viedokli. Esot bijis gadījums, kad Igaunijas PSR kompartijas pirmajam sekretāram Hints visu klātbūtnē pateicis: «Jūs šajā jautājumā neko nesajēdzat!» Tāpēc Hintam radās ne tikai pretinieki, bet arī ienaidnieki. Rezultātā viņš tika notiesāts it kā par finansiālās disciplīnas pārkāpumiem. Hints nomira cietumā 71 gada vecumā. Bija 1985. gads, un viņa meitai ar lielām grūtībām izdevās panākt, lai atļauj tēvu apbedīt Tallinas Meža kapos blakus viņa dzīvesbiedrei, nevis cietuma kapsētā. Pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas Johanness Hints tika reabilitēts.

  1. gadā Silikalcīta institūts tika pārdēvēts par Vissavienības Silikātbetona institūtu. Mēs turpinājām strādāt vēl 25 gadus līdz Igaunijas neatkarības atjaunošanai.

 

Kā institūta darbiniekiem jūsu vadībā izdevās uzbūvēt jaunās paaudzes gāzbetona rūpnīcu apstākļos, kad ražošana bijušajā padomju republikā bruka un tika slēgtas daudzas rūpnīcas?

Lai biznesa projekts būtu sekmīgs, jāpiepildās vairākiem nosacījumiem. Pirmkārt, jābūt labam biznesa plānam. Otrkārt, šis biznesa plāns jārealizē īstajā laikā. Treškārt, jābūt labai komandai. Mūsu gadījumā šie nosacījumi sakrita. Un ir vēl kāds ļoti svarīgs faktors – nepieciešama veiksmei. Mums vienkārši paveicās vairākās ļoti sarežģītās situācijās. Protams, lai darbotos biznesā, ir jābūt arī iedzimtām dotībām. Mūsu izveidotā gāzbetona rūpnīca Igaunijā, Kundas pilsētas tuvumā, strādā jau septiņpadsmit gadu – sākumā ar Aeroc, tagad ar Bauroczīmolu. Ideāla vieta, jo uz vietas ir izejmateriāli: smiltis, cements un kaļķis, turklāt liela daļa patērētāju ir 500 kilometru rādiusā, ciktāl gāzbetonu atmaksājas transportēt ar automašīnu.

No kā esat mantojis savas dotības?

Mani vecāki nebija uzņēmēji, bet laukstrādnieki bez sava īpašuma, kalpi, kuriem padomju vara pēc Otrā pasaules kara iedeva nelielu zemes gabaliņu. Tad nu viņi saimniekoja līdz kolhozu laikam. Toties manam dēlam ir labas spējas biznesā. Viņš beidza Tallinas Tehnisko universitāti ar zelta medaļu kā būvinženieris, bet viņam no sākta gala patīk bizness. Man ir divi mazbērni, kuri studē biznesa vadību un finanses Holandē un Tallinā. Ceram, ka viņi strādās mūsu uzņēmumā. Tad būsim uzņēmēju dinastija trešajā paaudzē. Baurocir mūsu ģimenes uzņēmums. Esam biedri Igaunijas Ģimenes firmu asociācijā, kas ietilpst Eiropas Ģimenes firmu asociācijā. Rietumos ģimenes uzņēmumus ciena un atbalsta. Kad notiek lielās sanāksmes Vācijā, piedalās pati Merkele.

 

Zinātnieki mēdzot būt atrauti no dzīves realitātes Kā jums izdevās apvienot zinātnisko darbu ar uzņēmējdarbību?

Igauņu literatūras klasiķis Tamsāre teicis: «Dari savu darbu un pārvari grūtības, tad nāks arī mīlestība.» Man patika tas, ko daru. Centos tehnisko problēmu risināšanā iesaistīt pēc iespējas plašāku speciālistu loku: tehnologus, mehāniķus, automātiķus un projektētājus. Varbūt tāpēc man tika piedāvāts Vissavienības Silikātbetona institūta direktora vietnieka amats zinātniskajā darbā. Tajā nostrādāju deviņus gadus, kaut gan amata augstums man nekad nav bijis pašmērķis. Arī pēc Silikātbetona institūta reorganizācijas vairākās akciju sabiedrībās mana darbība biznesa jomā bija veiksmīga.

Mēdz teikt, ka ikvienam sekmīgam igaunim ir draugs soms. Vai arī jums ir tāds draugs?

Biznesā draugu nav. Ir tikai konkurenti. Te vietā senais teiciens: «Katrs esam par sevi, un Dievs ir par visiem.» Cita lieta – sadarbības partneri. Esam atraduši kopsaucējus ar sauso būvmaisījumu ražotāju Sakret, ar jumta materiālu firmām, bet ar tiem, kuri ražo materiālu māju sienām, mēs konkurējam. Prieka pēc ar biznesu neviens nenodarbojas. Man patiesi patīk tas, ko daru, bet man ir nepieciešama peļņa.

 

Vai bizness ir galvenais jūsu dzīvē?

Pirmajā vietā noteikti ir ģimene. Ja ģimenē nav kārtības, pārējais neies no rokas. No sirds priecājos par dēla un mazbērnu sasniegumiem.

 

Kā pavadāt brīvo laiku?

Brīvais laiks uzradās pirms gadiem sešiem, kad 74 gadu vecumā aizgāju pensijā un uzņēmuma vadību pārņēma dēls. Ir patīkami būt pensionāram, diemžēl savos astoņdesmit gados nevaru atļauties lielu fizisko slodzi, kaut arī ir labas iespējas spēlēt golfu vai tenisu. Dēlam ir vasaras māja pašā jūras krastā ar savu tenisa laukumu. Man patīk pastaigāties pa mežu vai gar jūras krastu un pamētāt spiningu. Ja laikapstākļi atļauj, izbraucu ar ātrgaitas kuteri jūrā. Diemžēl lielu viļņu dēļ tas ne vienmēr izdodas. Vasaras aizņem dzīvesbiedres lielā aizraušanās – dārzs. Esam saņēmuši balvu par skaistāko dārzu Igaunijā no Igaunijas prezidenta, kurš ir tās balvas patrons.

 

Kādas bija sajūtas, saņemot Būvindustrijas lielo balvu Pamatakmensno Valsts prezidenta?

Tas ir liels gods. Mani izvirzīja Latvijas Būvmateriālu ražotāju asociācija. Negaidīju, ka žūrija tik augstu novērtēs manu ieguldījumu, jo esmu darbojies galvenokārt ārpus Latvijas. Apbalvošanas ceremonija patiesi aizrāva – visi tie interesantie videostāsti par jauno un pieredzējušo būvinženieru sasniegumiem, sirsnīgās uzrunas. Bija ļoti patīkami tikties ar saviem studiju biedriem Silviju Štrausu un Albertu Krolu, kuri arī ir saņēmuši Pamatakmeni.

 

Andris Pētersons