AIVARS MAGAZNIEKS

Kad tiekos ar apbalvojuma Būvindustrijas lielā balva laureātu Pamatakmens saņēmēju par mūža ieguldījumu būvindustrijā, uzņēmuma Būvalts R valdes priekšsēdētāju Andreju Magaznieku, ir skaidrs, ka pasaule mainījusies, tā vairs nekad nebūs tāda kā agrāk un daudziem jāmācās dzīvot citādāk. Andrejs labi zina, ko nozīmē dzīvot citādāk, bet šoreiz šis laiks ir vēl īpašāks, jo tas skar ne tikai pašu un tuviniekus, bet visu mūsu planētu zemi, ko apņēmusi pandēmija Covid -19vīrusa izskatā.

 

Varbūt tieši tāpēc sarunu iesākām par pārmaiņām. Cik viegli vai grūti tās pieņemt? Kā pārmaiņas atšķiras ja tās iniciē pats, ja darba devējs vai kādi citi apstākļi?

 

Izdzīvošana pārmaiņu laikos

 

Andrejs Magaznieks saka, ka galvenais saprast, ko tas nozīmē. Valsts pārmaiņu laiks? Tie bija deviņdesmitie gadi, kad Padomju Latvija pārtapa par Latvijas Republiku. Tad deviņdesmito gadu vidus, kad viss bruka, notika privatizācija – prihvatizācija un nevarēja saprast kas ir, kas nav. Nākamais pārmaiņu laiks – 2008. gads. Smaga ekonomiskā krīze un atkal viss bruka. Katrs kurš mācēja runāt un turēt rokā ķelli, kļuva par celtnieku. Un pēc tam nāca periods, kad sistēma tāda, ka nevari saprast, kas tad ir un kas nav. Tas skar iepirkumus, konkursus un visu no tā izrietošo.

“Man pirmais pārmaiņu laiks sākās, kad beidzu institūtu Padomju Latvijā un sadalē un no trīsdesmit trīs cilvēkiem biju trešais. Lai gan biju specializējies ceļu satiksmes drošībā un pat vissavienības studentu darbu konkursā dabūjis godalgotu vietu, aizgāju uz pēdējo vietu sarakstā. Kļuvu par dzelzsbetona rūpnīcas maiņas meistaru, jo man bija ģimene, bērns un vajadzēja dzīvokli. Celtniecības ministrija bija vienīgā, kura deva dzīvokļus. Tas bija pirmais “noraciens” (smejas), jo savu karjeru atstāju tur uz galda, paņemot pēdējo vietu, kas vispār bija piedāvājumā,” atceras Andrejs. Un sākās darba diena viņam ar zābakiem un “pufaiku” (vatenis), ar ikdienas gaitām dzelzsbetona poligonā līdzās strādniekiem. Tā, protams, bija īpaša dzīves skola, jo strādnieki bija  stroibads, karavīri. Skaits – pāri 25 un nevis vietējie, bet no dienvidu republikām. Vēl arī notiesātie. Tā dzīves skola noderēja visai Andreja dzīvei un pietiktu vēl mazliet vairāk. Deviņdesmitajā gadā Andrejs sāka strādāt Rīgā. Viņu neizdevās pierunāt iestāties komunistiskajā partijā. Bez tās biedra kartes nopietnāka karjera, kur nu vēl augsts amats bija teju neiespējams. Taču notika pirmās tresta Rīgas ceļi pārvaldnieka vēlēšanas, vairs nevajadzēja partijas piederību un, Andrejam pašam par pārsteigumu, viņš negaidīti tika ievēlēts par tresta pārvaldnieku. Tās bija atklātas vēlēšanas, kurās piedalījās darbinieki. Sākās nākamais pārmaiņu laiks. Kad atnāca kārtējais vilnis ar pārmaiņām, ko izraisīja prihvatizācija, Andrejs mainīja profilu un kļuva par restauratoru Rīgas Restaurācijas birojā. Atkal cita pieredze, kas paplašināja viņa redzesloku. Vēl viens būtisks pagrieziens – divtūkstošie gadi, kad Andrejs izveidoja savu firmu.

 

Kā ilglaicīgi nebūt ķieģeļu pienesējam

 

Vēl skolēns būdams Andrejs strādāja būvbrigādē, pienesa ķieģeļus strādniekiem. Tieši tad viņš izlēma, ka nenēsās ķieģeļus visu dzīvi, bet mācīsies un būs vismaz brigadieris. Taču karjera izskatās strauja. Vai tikai izskatās?

“Biju sportists un sportistiem piemīt īpašs raksturs. Ja ir grūti, sakož zobus un dragā tālāk, jo nekad nevar padoties. Tas ir pirmais un pats galvenais,” saka Andrejs. Tā ļoti ātri nekas nenotika. Institūts. Meistars, iecirkņa priekšnieks. Andrejs ar savu darbu parādīja, ka uzticētie uzdevumi, tika paveikti. “Nedrīkst dot sev atlaides. Ja tu dod atlaides sev, tad no citiem vari gaidīt to pašu. Vienmēr jāsāk ar sevi. Galvā man nekad nav sakāpis un nesakāps. Visas karjeras kāpnes izgāju diezgan līgani, pakāpeniski. Tu nevari kļūt priekšnieks, ja neesi bijis apakšnieks. Tad kad zini, kā ir apakšā, tikai tad tu vari būt labs priekšnieks,” pārliecināts Andrejs. Viņš konstatējis, ka labākie profesionāļi ir tie, kuri bijuši arī strādnieki. Ir jāsaprot kā tā maizīte rūgst. Ja vienreiz to mīklu esi iejaucis, tad tu zini kādai tai jāiznāk. Ja neesi izgājis to skolu, varbūt vari būt priekšnieks, bet jautājums paliek – cik tu esi labs.

Vienu brīdi raisījās diskusijas par to, ka par būvuzraugu nevar strādāt, ja desmit gadus vai vismaz piecus gadus nav bristi būvlaukuma dubļi. Andrejs daļēji tam piekrīt. Lai zinātu kāda ir drēbe, tā ir jāsaprot. Andrejs saka: “Ir tāds teiciens – papīrs pacieš visu. Bet nekur pasaulē neviens dators vēl nav uzbūvējis nevienu objektu. Datori nebūvē objektus, tos būvē cilvēks. Jā, datorā var uzlikt debesskrāpi bez problēmām, bet, kad tie projekti iznāk ārā pie būvniekiem, tur ir tādi brīnumi!” Andrejs nevēlas saukt vārdā, bet viņam bija objekts, kur konstruktors projektā ielika neiespējamās misijas risinājumu. Ir pārbūve. Divas mājas blakus. Viena ir vienstāvu, griestu augstums trīs metri, bet apakšā ir sliktas gruntis. Konstruktors paredz trīsdesmitmetrīgus pāļus. Viss uz papīra izskatījās lieliski, nekādu problēmu. Jautājums tikai – kā tajos trīs metros to izdarīt? Nocelt jumtu? Ar helikopteru laist pāļus un ieurbt?

Tajā ķēdē, protams, ir arī būvuzraugs. Gadās kaut kādi talanti no skolas sola, kas ielec uzreiz iekšā, visu saprot, bet ir tomēr jāapburzās, lai saprastu elementāras lietas. Kas ir pamati? Kā tie top, kādi aizsargslāņi vajadzīgi. Tas viss ir arī jāsajūt, lai jaunais speciālists ar laiku būtu ideāls būvuzraugs.

Andrejs uzskata, ka pats galvenais tomēr ir cilvēcīgums un cilvēciskais faktors. Tāpat kā būvniekam jāsaprot būvuzraugs, būvuzraugam ir jāsaprot būvnieks. Tur ir tā smalkā robeža. Jāsaprot, kur vari uztaisīt pielaides vai atlaides. Ja to nesaprot, tad ir kašķi un tamlīdzīgi. Ja visu saprot, tad norit ideāla būvniecība. “Mazliet jāapburzās, lai izprastu kā lietas notiek. Institūtā to neiedod. Jau astoņus vai varbūt desmit gadus esmu diplomdarbu aizstāvēšanas komisijā un skatos kādi nākamie speciālisti nāk ārā. Top ļoti labi diplomdarbi un maģistra darbi. Mūsdienu students ļoti atšķiras no agrāko laiku studenta, jo lielākā daļa mūsdienu studentu paralēli mācībām strādā. Kad viņi beidz institūtu, vairumam ir darba prakse,” stāsta Andrejs.

Ideālā pasaule, ja komanda: pasūtītājs, projektētājs, būvnieks, būvuzraugs strādā vienotam  mērķim – labai, drošai, kvalitatīvai un skaistai būvei. Andrejs var lepoties, ka aptuveni 60 procentos viņam tā ir bijis, bet četrdesmit konkrētā būve atņem tik daudz, ka kādu laiku negribas ne ar vienu komunicēt, esi tik uzvilkts un stresa pilns.

 

Risku katru dienu vai pieredzes krāšanu?

 

Saka jau – jo vairāk strādā, jo vairāk kļūdu. Tikai cik tu tās savlaicīgi pamani? Cik ātri, atbildīgi un profesionāli tās labo? Andrejs kā pirmo atminas nevis kļūdu, bet drīzāk lielu risku, kas robežojās ar pārgalvību. Viņš Rīgas Domes būvniecības laikā bija projekta vadītājs. Bija jāklāj jumts ar astoņpadsmit metrus garām loksnēm. Laika apstākļi nelutināja. Brīdī, kad cilvēki strādāja uz jumta sākās pamatīgs pūtiens. Andrejs lika cilvēkiem piesieties ar virvēm, gulties virsū uz tām plāksnēm, jo, ja vējš tās būtu nopūtis, plāksnes ielidotu tikko kā ekspluatācijā nodotajā Melngalvja namā. “Rokas, kājas trīcēja. Tas bija baiss stress, tāda spriedze, bet kaut kā tos vēja pūtienus pārcietām un visu pabeidzām. Tas tornītis, kas Rīgas Domei, un kur kopā savienojās sešas plāksnes, arī bija liels izaicinājums, bet visu izdarījām,“ atceras Andrejs.

Šie notikumi tiešām bija tādi, kas ietekmēja Andreja dzīvi, sajūtas, pieredzi ne tikai šajā būvlaukumā. “Un, nedod Dievs, kaut kas būtu noticis, tās sekas būtu līdz pat cietumsodam,” nosaka Andrejs. Viņš uzskata, ka ir trīs profesijas, kurās nekad nedrīkst kļūdīties – ārsts, izmeklētājs un skolotājs. Lai arī jebkuru darbu darot būtu jābūt aicinājumam uz to, taču šo trīs profesiju pārstāvjiem ir jābūt īpašam aicinājumam, jo strādājot bez tā, šie speciālisti sabojā ļoti daudzu cilvēku dzīves.

“Katra aizejošā paaudze vēlas redzēt aiz sevis paliekošo paaudzi mazliet labāku kā bijām mēs. Jaunajai paaudzei, protams, ir ļoti daudz plusu. Pirmkārt, viņi perfekti pārvalda tehnoloģijas, bet tā kā neviens dators vēl nav uzbūvējis nevienu objektu, jābūt prasmei ieceri īstenot būvlaukumā. Un te ir nepieciešama pieredze. Būvniecībā ir tik daudzas nianses. Uz papīra uzlikts viss izskatās vienkārši, bet nianses uz tā neparādās. Tās jāizjūt. Jaunajiem ir vēlēšanās strādāt un cepuri nost to jauniešu priekšā, kuri tiešām cenšas un dara, bet pieredze nāk ar gadiem. Daļai gribās ātri. Jautājums ir vai tas izdosies ar labu rezultātu? Viņš ātri uztaisa savu firmu, kļūst par priekšnieku, sarauš pirmo naudu, tad seko dziļš kritiens. Tas ir viens no spožākajiem scenārijiem kādi notiek. Ir jābūt pakāpeniskumam dzīvē. Soli pa solītim,” konstatē Andrejs.

Viņš uzskata, ka pats svarīgākais ir cilvēciskais faktors. Viennozīmīgi ir jāveido komanda ar tiem cilvēkiem, kuriem vari uzticēties: gan pieredzes bagātiem, gan jauniešiem. Tik un tā visi jautājumi jāpārrunā, arī kontrolei jābūt, bet ja nav uzticēšanās, nav komandas.

Kā sajust, kurš būs komandā savējais? Andrejs domā, ka tā laikam ir tāda ir iekšēja jušana. Protams, ka tā atnāk ar dzīves pieredzi. Pēc pirmās tikšanās jau var pateikt kā savstarpējā sapratne nostrādā. Ir bijis, ka tiešām labs profesionālis, gudrs, bet cilvēcīgā līmenī nesapas. Tad nekas nenotiek. Kopā  nestrādā. Ja nav jūtu ķīmijas, tu vari mocīties kaut ko izdarīt. Ja nav simtprocentīgas uzticēšanas nekāda kopā strādāšana nesanāk.

 

Spīts palīdz izveidot savu firmu

 

“Kad izveidoju savu firmu, bija visādi jauninājumi. Likām kopā idejas un skatījāmies, kas no tā iznāk. Izlēmām atrast nišu, kurā strādāt. Specializējāmies sadzīves atkritumu poligonu būvniecībā, kas ir ļoti specifiska, saistīta ar vidi un daudzām citām lietām. Toreiz Latvijā šādas pieredzes nebija. Pirmais poligons Getliņi. Tad sekoja poligons ar Eiropas naudas piesaisti. Vēlāk notika konkurss Daugavpilī, milzīgs poligons. Tas bija lūzums. Kartēs izskatījās labi un skaisti, bet, kad sākām strādāt, dabā parādījās septiņpadsmit pazemes avoti. Visu vajadzēja savākt un sakārtot. Tā bija fantastiska pieredze,” atceras Andrejs. Pēc tam sekoja poligoni Rēzeknē, Litenē, Gulbenē, Alūksnē, Madonā, Piejūrā – Talsos, Tukumā, Jūrmalā, pēc tam Jelgavā, Liepājā un Ventspilī.

Andrejs atzīst, ka katra būve ir kā bērns, ko rada būvnieks. Ja tu pieņem to citādāk, ja neatstāj tur nervus un asinis, tev neiznāks tā būve. “Lūk, Alunāna… nams. Tā arī ir unikāla ēka. Uzvarējām konkursā, apskatījāmies kartes, viss lieliski. Attīrījām pamatus un atklājās, ka pamatu kā tādu nav. Nav vispār! Ņemot vērā, ka tā ir vēsturiska būve, ar domkratiem vajadzēja pacelt visu māju augšā, iebūvēt pamatus, tad nolaist ēku un strādāt tajā. Šo mūsu veikumu pamanīja arī valstī. Tāpat, Ķegumā būvējām moduļa tipa bērnudārzu. Katrs objekts dažādos apstākļos veidots, bet par visiem ir prieks,” atzīst Andrejs.

Kā radās savs uzņēmums? Andrejs bija augsta līmeņa vadītājs lielā būvniecības firmā. Tajā nomainījās visa vadība un Andrejam ar to nesaskanēja profesionālais redzējums, tādēļ viņš aizgāja no šī uzņēmuma. Tieši tobrīd radās teju mežonīgs spīts, ka paša izvēlētais ir pareizais virziens: tā jādara un tā izdarīsim. Andrejs startēja visos konkursos, kur konkurents bija arī viņa iepriekšējie darba devēji. Viņš ar savu komandu vinnēja un kā teikt – parādīja, kas ir kas.

“Ir objekti, ar kuriem ir sevišķi grūti. Tu esi vinnējis konkursu, jo citādāk nekas nenotiek un tu moki to objektu, jo ir sarežģīti un nepatīkami. Bet tas arī ir jāpaveic, tāpēc jau tu ej būvniecībā, lai to visu darītu,” secina Andrejs.

Kāpēc ir tie smagie objekti? Bieži vien pirmais iemesls ir pasūtītājs. Ja tas ir nezināms, darbs sākas pēc uzvaras konkursā. Ir pasūtītāji, kuri ir ideāli, kuri saprot, iet pussolīti pretī un rezultāts ir labs. Bet ir pasūtītāji, kuriem iecirsts akmenī un viņš neko citu negrib ne redzēt, ne dzirdēt, ne saprast. Un tad ir ļoti grūti. Pasūtītāja atbildība ir iespaidīga. Gala rezultātu, protams veido komanda: pasūtītājs, būvuzraugs, būvnieks un projektētājs. Ja kaut viens no viņiem ķeras, ja ritenītis negriežas, tad problēmas ir visiem.

 

Darbs pats tevi neatrod, darbs jāmeklē

 

Darbs ir jāmeklē. Praktiski nav iespējams, ka darbs atrod tevi, jo visur ir tikai konkursi un caur konkursu tiec pie objekta. Arī privātie organizē konkursus un tādu, kuri izvēlas vienu un to pašu projektētāju un būvnieku, ir maz.

“Esam mēģinājuši startēt arī Krievijas objektos, Kazahijā, Ukrainā, Azerbaidžānā. Pārsvarā, kad jau nonākam līdz līgumam, tas nojūk viena iemesla dēļ. Mēs piedāvājam – lai mums būtu vienādas attiecības, liekam depozītus. Mēs ieliekam depozītu, ka laikā un kvalitatīvi nodosim savu darbu, jūs liekat depozītu, ka mēs laikā saņemsim naudu. Un tad šī saikne plīst, jo viņi domā, ka to kas nāk no citas valsts varēs uzmest. Un tas viss notiek,” Andrejs dalās pieredzē.

Tādos apstākļos sanāk ne vienreiz vien “sacepties”. Arī Latvijā. Kāpēc? Andrejs visvairāk nevar ciest, ja netur vārdu. Tas izraisa veselu virkni citu gadījumu un negadījumu. Andrejs uzskata, ka

katram jābūt atbildīgam par saviem vārdiem. Pasaki, izdari. Viss ir kārtībā. Ja nepildi, tad jāiet citur…

 

Lai sistēma kļūtu labāka

 

Andrejs vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs. Sabiedriskajās aktivitātēs parasti iesaistās tie, kuriem nav kur savu enerģiju likt, vai bizness sakārtots tā, ka laiks atrodas darbam sabiedrības labā. Andrejam vienmēr bijusi vēlme palīdzēt. Lai sistēma nozarē kļūtu labāka, viņš bija gatavs dalīties ar savu pieredzi, ar lielu vēlmi ieteikt, lai procesi būvniecībā būtu sakārtotāki. Tāpēc kļuva gan Latvijas Būvinženieru savienības biedrs, arī Latvijas Būvnieku asociācijā tie bija n-tie gadi un mēģinājumi sakārtot sistēmu tādā veidā, lai visiem būtu saprotami spēles noteikumi. Taču tik daudz atkarīgs no politiķiem, kuri mainās un katru reizi sākot visu priekšlikumu skaidrošanu no jauna, pienāk brīdis, kad pacietība un spēks sāk izsīkt, tad labi, ka profesionālajās organizācijās ir šī darba turpinātāji. Andrejs pašlaik apstājies pie divām aktivitātēm: darbs Būvniecības komitejā Tirdzniecības un Rūpniecības kamerā un diplomdarbu aizstāvēšanas komisijā.

Ja viņš spētu izmainīt vienu lietu uz pasaules, tad– ieviestu godīgumu. Lai cilvēki varētu viens otram acīs paskatīties.

Vai tiešām latviešu kodā kā īpašs ierakstīts darbs? Frančiem tas kods apliecina: beidz strādāt, ej dzert vīnu.

“Latvietis tomēr ir bijis un ir vienpatis un uz tusiņu viņu izvilkt ir ļoti grūti. Rīkojām būvnieku sporta spēles. Tu apskrien visus, klauvē pie visām durvīm, bet viņš sēž savā nodabā. Francijā viņus dabūt ārā no mājas nav problēma. Latviešiem ir maz tādu, kas nav viensētnieki. Un vēl pie mūsu izpratnes par demokrātiju, tomēr nestrādā aizliegumi vēlamā formā. Atliek tā riktīgi uzsist roku uz galda un pateikt, ka būs, tā. Lai viss nostātos savās vietās, vajag nevis diktatūru, bet autoritāru gudru vadību, kur likumi tiešām uz visiem attiecas vienādi, kur tiek domāts par valsti ilgtermiņā, piemēram, izglītību, zinātni un veselību atzīstot par prioritāti. Ja tas būs, tad būs viss pārējais,”  secina Andrejs.

 

Līdzsvara meklējumi dabā

 

Dažādos laika posmos Andrejam bijuši dažādi līdzsvara meklējumi, dažkārt arī vienlaicīgi vairāki, bet visi tie saistīti ar dabu. Sportā – biatlons. Mežā medības. “Pats svarīgākais esi dabā. Sēdi tornī, gaidi savu zvēru un dzirdi visu līdz pēdējam sīkumiņam, krakšķītim. To nevar izstāstīt, tas ir jāsajūt. Tā saikne ar dabu, kad tu esi pilnībā dabā. Un kad tu esi medībās, tu ne par ko citu nedomā. Visas ikdienas rūpes esi atstājis aiz šo medību sliekšņa. Kur vēl var tā realizēties? Nu sportā. Ej uz sporta zāli, ņemies un daries,” saka Andrejs.

Kad viņš strādāja Ropažos, dziedāja korī. Tagad pieķer sevi šo un to dungojam, tas vairāk sava prieka pēc. Un ceļošana. Tā ir īpaša vēlme redzēt citu zemi. Savulaik kopā ar kolēģiem no Būvnieku asociācijas un Būvinženieru savienības pabūts Ķīnā, Japānā, Honkongā, Malaizijā, Indijā, ASV, Kanādā, Kostarikā, Meksikā, Peru, Kubā, Gambijā, Tanzānijā, Zanzibārā, Marokā, Tunisijā, kur nu vēl Eiropas valstīs. Ceļošana ir lieliska relaksācija, pieredze, sapratne par dzīvi. Un tad precīzāk pats jūti, ko vēlies, ko ne, ko ieviest Latvijā un ko nē,” saka Andrejs.

 

Pēcvārds sarunai

 

Kāda tev būtu labākā dāvana?

Esmu pašpietiekams. (domā) Vislabākā dāvana ir veselība. Skatos uz dzīvi. Jābūt pozitīvam. Tas laiks, kas tev ir atvēlēts, tas jānodzīvo.

Kā sevī visu laiku uzturēt pozitīvo?

Aiziet uz mežu, relaksēties sportojot, braucot ar riteni. Man ir rančo Skultē, ar riteni aizbraucu uz jūru un atpakaļ. Ļoti svarīga ir pirts. Katru sestdienu cenšos. Nav būtiski ziema vai vasara, ar dīķi vai āliņģi. Nekas tā neatbrīvo kā pirts.

Ja būtu jāuzraksta viens palīgteikums par sevi, ko tālāk rakstītu? Vīrietis kurš…

… iet tikai uz priekšu.

Vīrietis nav vīrietis, ja…

…viņam nav stingrs rokas spiediens un drošs skats.

Kam ir pirmā vieta jūsu dzīvē?

Ģimenei. Tad darbam. Esmu darbaholiķis. Taču vairs tā neturos pie darba kā agrāk. Tagad dēls  strādā. Es mazāk. Man medības. Pasēdēt tornī, paklausīties, ieraudzīt dzīvnieku, dabūt vai nedabūt, tas ir cits jautājums. Pastaigāt gar jūru.

Vai esi sevi pieķēris kādu dziesmu dungojam visbiežāk?

Latvijas repertuārs! Jā, man ļoti patīk dziedāt un tās dziesmas ir ļoti daudz.

Kas ir tas nepieciešamais minimums, lai tu justos labi?

Plinte, telts, guļammaiss, pārējo visu dabūs.

Ja piedāvātu lekt  ar izpletni, gumiju vai nirt ar akvalangu, kam dotu priekšroku?

Tas viss ir darīts. Viss ir izmēģināts.

 

***

Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors Leonīds Jākobsons Andreju salīdzina ar lielu kuģi. Kuģim visdrošākā vieta ir osta, bet ne jau tāpēc tos kuģus būvē. Un Andrejs nestāv ostā.

Bet SIA Sakret valdes priekšsēdētājs Andris Vanags saka: “Esmu Andreju iepazinis gan priekos, gan uzņēmējdarbībā, kas arī ir sava veida prieks. Visos šajos veidos viņu var raksturot ar diviem vārdiem: vīrs un vārds. Kas solīts, tas izpildīts! Liela uzticamība. Godīgums.”

 

 

Autore: Mārīte Šperberga

Foto: Apbalvojuma “Būvindustrijas lielā balva” arhīvs

Publicēts žurnālā “Būvinženieris” nr. 73,  20120. gada aprīlī