JURIS MONVĪDS SKALBERGS

Latvijas Arhitektu savienība, piesakot SIA JS & Partneri, valdes priekšsēdētāju Juri Monvīdu Skalbergu Būvindustrijas lielajai balvai par mūža ieguldījumu būvindustrijā, uzsvēra, ka Juris Skalbergs vienmēr ar lielu cieņu ir izturējies pret savu profesiju un tās godu, tāpēc savā attieksmē viņš ir tiešām «labs arhitekts». Nākamgad apritēs jau 50 gadi, kopš Skalbergs ir Latvijas Arhitektu savienības biedrs, kurš daudzus gadus bijis organizācijas «stūrakmens», nealkstot atzinības. Daži minēja, ka Skalbergs ar savu augsto intelekta līmeni un inteliģenci esot nepiemērots skarbajai būvindustrijas videi, jo pārāk godīgs.

Savulaik viņš bija iniciators, lai Latvijas Arhitektu savienība iestātos pasaules arhitektu saimē. Skalbergs atzīst, ka nu jau ar smīnu var atcerēties, kā tika lenkts UIA ģenerālsekretārs Nils Karlsons. Lai ar viņu satiktos, Skalbergs brauca uz Stokholmu. Pasaules arhitektiem negribējās kašķēties ar Krievijas arhitektu saimi, tāpēc ģenerālsekretārs atzinis, ka varētu būt lielas grūtības uzņemt katru atsevišķi, viņš ierosinājis visām Baltijas valstīm apvienoties. Tā 1990. gadā radās Baltijas arhitektu savienība BAUA, kuras prezidents un viceprezidents divdesmit gadus bija Juris Skalbergs. 1993. gadā Čikāgā BAUA uzņēma Starptautiskajā Arhitektu savienībā (UIA). 2002. gadā Skalbergs aktivizēja darbību, lai Latvijas Arhitektu savienība iekļautos arī Eiropas Arhitektūras padomes (ACE) darbā, un piedalījās regulārās asamblejas sanāksmēs. No šī laika Skalbergam īpaši prātā palikusi kāda atziņa, kas izskanējusi sarunā ar bijušo ACE ģenerālsekretāru no Luksemburgas, abiem lidojot vienā lidmašīnā: «Esiet uzmanīgi ar Eiropas Savienību! Esiet pietiekami gudri, lai paši lemtu un neko neļautu uzspiest. Koriģējiet to, ko piedāvā ES! Un viss, ko viņi piedāvā, nav obligāts.»

Vai arhitektūra ietekmē cilvēka dzīvi?

Noteikti, lai gan bieži šī ietekme ir neapzināta. Daudz kas atkarīgs no cilvēka rakstura, no tā, kā tiek uztverta apkārtējā vide. Daudzi cilvēki ir gandarīti par arhitektoniski sakārtotu dzīves telpu. Šāda vide ielīksmo viņu dvēseles. Taču ir arī tādi cilvēki, kuriem tā ir vienaldzīga. Un ir tādi, kuri veic estētiskās vides deformāciju. Kaut vai fasāžu noķēpāšana ar grafiti, kas plaši izplatās Rīgā.

Dažkārt dzirdēts, ka 95% būvju būtu jābūt vienkāršām, lai īpašām ēkām būtu fons uz kā izcelties, bet Latvija esot pārāk izlutināta, jo visur prasa pamanāmu arhitektūru.

Kas ir tā īpašā arhitektūra, kā to definēt? Sava taisnība šajā viedoklī protams, ir – uz neitrāla fona kaut kas savdabīgs izceļas. Tāpat ir dzirdēts, ka skaistas meitenes draudzējoties ar neglītām, lai īpaši izceltos. Par īpašu arhitektūru Rīgā var runāt saistībā ar jūgendstilu. Pagājušā gadsimteņa sākumā šis stils attīstījās, un pasaulē, kā arī Rīgā notika intensīva būvniecība. Uzbūvēja ap 100 māju gadā! Ēkām bija bagātīgi dekori, arhitektonisko formu meklējumi, ornamenti, ieejas portāli. Darbnīcās izgatavoja fasāžu dekoru elementus, skulpturālus izstrādājumus. Ēkas bija pievilcīgas, krāšņi dekorētas.

Par jūsu pieminēto pamanāmo arhitektūru… Nu, tas jau ir jebkura arhitekta radošais process – radīt ēku tā, lai tā būtu interesanta, pievilcīga. Kā tas izdodas? Dažādi. Pamanāmā arhitektūra atbilst sabiedrisko ēku celtnēm. Un to mums pēdējās desmitgadēs ir bijis maz.

Ko mēs šodien būvējam tā, lai pēc gadiem rādītu un apjūsmotu, kā tagad to darām ar jūgendstila ēkām?

Mūsdienās esam orientēti uz arhitektūras ārējā veidola vienkāršību, primitīvismu. To zināmā veidā diktē būvniecības ekonomiskais uzstādījums, arī materiāli, valdošā gaume, mode. Tas ir daudzu komponentu kopums. Savulaik lasīju, kā cilvēks uztver apkārtējo vidi, ēku. Vispirms uzmanību saista kopskats, tad acis meklē detaļas. Jo vairāk detaļu, jo lielāka interese. Lai gan arī vienkāršība mēdz būt pievilcīga. Ko apjūsmos pēc gadiem, kuras ēkas priecēs? Tas jāvērtē nākamajām paaudzēm. Nav nekādas garantijas, ka apjūsmoti projektētā un uzbūvētā ēka pēc gadu desmitiem būs arhitektūras šedevrs.

Paša darbi jums visi mīļi, vai arī kādam tomēr sirds ir vairāk pieķērusies?

Tā īsti mīļš nav neviens. Esmu ļoti, ļoti kritisks pret savu un savu kolēģu darbiem, arī pret būvniecības darbu kvalitāti. Būvniecības procesā sākotnējās ieceres tiek mainītas, vienkāršotas, primitivizētas. No tā cieš galaprodukts.

Žēl, ka mums nav arhitektūras kritiķu, nav profesionālas analīzes par mūsu darbu rezultātiem. Piemēram, teātru kritika ir aktīva un plaša. Arhitektūrā tādas nav. Protams, kritika mēdz būt subjektīva, ar ļoti personīgu viedokli, tomēr no arhitektūras kritikas iegūtu ne vien autors, bet visa sabiedrība, turklāt tādējādi tā tiktu izglītota. Arhitektūras profesija ir specifiska, varbūt tāpēc sabiedrības viedoklis un spriedums ir «patīk» vai «nepatīk» līmenī. Ļoti svarīga ir ēkas iekšējā funkcija, par tās analīzi vispār nerunā. Arhitektūras fakultāti absolvēju 1960. gadā. Viens no vadošajiem profesoriem bija Osvalds Tīlmanis, arī Aleksandrs Birznieks. Viņi, vecā gvarde, uzsvēra ēkas iekšējās funkcijas nozīmi un mācīja to arī studentiem. Radošie prāti tika aktivizēti uz ēku plānojumu, loģisku telpu izkārtojumu, skaidrību un ērtībām, lai apmeklētājs viegli varētu orientēties vidē. Un lai to visu pavadītu emocionāli telpisks pārdzīvojums.

Kas jūs ietekmējis kā arhitektu, kas iespaidojis jūsu stilu un to, kā jūs strādājat?

Izglītība ir būtiska. Tā dod pašu pamatu – kā strādāt ar zīmuli, kā meklēt variantus, kā izvēlēties labāko. Kārtojot veco projektu papīrus, atradu, kā kādreiz tapuši mani uz pauzēm meklētie varianti. To ir daudz, pat ļoti daudz. Tagad datora ekrāns. Salīdzināt ieskicētos variantus tomēr ērtāk papīra formātā, ja tie atrodas cits citam blakus. Vieglāk analizēt un izvēlēties, arī turpināt attīstīt izvēlēto ideju. Esmu centies dzīvot līdzi pasaules arhitektūrai, protams, iespēju robežās. Pasūtu vairākus arhitektūras žurnālus. Maksimāli daudz ceļoju. Padomju laikos tas bija grūti, dažreiz pat neiespējami. Kad mainīju darbu un sāku strādāt Agroprojektā, visi mani centieni izbraukt uz ārzemēm tika bloķēti. Cik sapratu, tā bija savdabīga partijas sekretāra rīcība. Ārzemju braucienos fiksēju interesantāko, pievilcīgāko, skicēju bloknotā to, kas varētu būt noderīgs manā darbā.

Runājot par stilu… Man nekad nav patikušas stikla kastes. Tās šķita pārlieku primitīvas, vienkāršas, trulas. Reiz bibliotēkā kādā žurnālā atradu rakstu, kā Valters Gropiuss projektē savas stikla kastes un fasāžu stiklojuma rūtojumu. Tur bija vairākas lappuses ar matemātiskām formulām. Iespaidīgi un satriecoši. Prātoju, ka tas man nebūs sasniedzams un saprotams. Un nebija arī. Man iepaticies šo stikla kastu vizuālais vērtējums – mājas rēgi. Patiesi, šīs fasādes atspoguļo apkārtējo ēku fasādes. Pašām fasādes nav.

Savulaik aizrāvos ar postmodernismu. Jaunās arhitektūras meklējumos izmantoju vēsturiskās arhitektūras stila elementus, dekoru. Parādījās kolonnas, kapiteļi. Tā nebija kopija, bet radoša elementu izmantošana, arī kā deformācija. Likās simpātiski izmantot vēsturisko arhitektūru, kas gadsimtiem kopta un attīstīta. Lieliski šo stilistisko novirzienu demonstrēja Čarlzs Dženks (Charles Jencks), Maikls Greivs (Michael Graves), Roberts Venturi un daudzi citi, arī igauņu arhitekts Vilens Kinnapu. Tomēr šis stilistiskais novirziens nepastāvēja ilgi. Notika atgriešanās pie modernisma.

Vai arhitekta instruments laika gaitā ir mainījies?

Mana pārliecība ir tāda, ka zīmulim ir ļoti liela vērtība. Es nāku no tās paaudzes, kurai zīmulis bija galvenais arhitekta instruments. Kad darba procesā gadījās būt kopā ar objekta pasūtītāju, bija ļoti labi, ja roka ar zīmuli sniedza idejisko piedāvājumu, prata ģenerēt iespējamos variantus un to modifikācijas. Datorā zīmētais izskatās kā pabeigts. Tas ir līdzīgi, kā lasīt romānu un iztēlē redzēt tā saturu, bet pēc tam skatīties šā paša romāna ekranizējumu. Iztēle nekad nesakrīt ar vizualizāciju ekrānā. Kad jāstrādā pie darba zīmējumiem jeb tehniskā projekta, datoram ir fantastiskas priekšrocības.

Tātad zīmēšana rosina domāšanu?

Protams! Zīmē, skicē, rasē, meklē, analizē, attīsti ideju. Tas bija ķēķis, kā agrāk strādāja: no vienas pauzītes uz otru, uz trešo, līdz sasniedza derīgo.

Jaunajiem būtu ko brīnīties.

Jā gan, bet ar smīnu. Kad pirms dažiem gadiem biju arhitektu kongresā Pekinā, mēs apmeklējām augstskolu. Topošajiem arhitektiem tur līdz trešajam kursam neļauj strādāt ar datoru. Latvijā arī mēģināja, bet aizliegt jau nevar. Studenti agri sāk strādāt projektēšanas birojos, un tur ir datori, programmas, konsultanti, padomdevēji.

Varbūt viņi steidzas kaut ko sasniegt. Ir pat tāds viedoklis – ja līdz 30 gadiem vīrietis nav nostabilizējies, tad no viņa nekas īsti nesanāks.

Tas nu gan ir interesants vērtējums! Kaut kāda loģika jau tur ir. Pasaulē ir daudzas valstis, kur arhitekta prakse ir strikti ierobežota. Pie lielākiem objektiem tiek tikai ar 10 līdz 15 gadu reālu praksi un pieredzi. Arhitekta profesija ir ļoti sarežģīta. Jāpārzina daudzas blakusspecialitātes. Vajadzīga personīga pieredze, informācijas uzkrājums, vadības prasme. Nepārtraukta pašizglītošanās. Jauni materiāli, jaunas tehnoloģijas. Amerikāņu žurnālā Architectura Record aptuveni 1/3 publikāciju saistītas ar pašizglītošanos.

Jaunajiem arhitektiem jau drosmes pietiek un kļūdu arī, es domāju, profesionālu kļūdu. Ja pēc studijām un trīs prakses gadiem jau saņem sertifikātu arhitekta profesijas prakses tiesībām, tas šķiet tā kā par ātru. Varbūt prakses sertifikātiem vajadzīga gradācija?

Jums ir gribējies taisīt revolūciju?

Laikam jau ne. Ir dažādas revolūcijas: politiskās, ekonomiskās, arī mākslinieciskās un arhitektūras. Neesmu revolucionārs, bet, ja ideja aizrauj, varu pievienoties. Gaume, mode un skaistā uztvere ir mainīgi lielumi, tomēr visā pasaulē attīstās līdzīgi. Pašreiz pasaules arhitektūras stilistikā vērojams mērens haoss. Lielie pasaules gari trako katrs pēc saviem, individuāli izkoptiem postulātiem. Teorētiķi mēģina izveidot kaut kādu klasifikāciju, kaut kā sagrupēt šo daudzveidību, bet pagaidām nesekmīgi. Būvniecības tehniskās iespējas un datorizācija sniedz iespēju radīt jebko. Ir naudīgi pasūtītāji, kuri vēlas demonstrēt naudas varu, un ir arī ekspresīvi arhitekti, kuri spēj to sniegt. Tādu haotiski deformētu arhitektonisku formu meistari kā Daniels Lībeskinds, Zaha Hadida, Frenks Gerijs (Frank Gehry) pārsteidz ar izdomu, dramatiskumu, ekspresīvu formu kompozīcijām, šokējoši deformētiem interjeriem un, protams, arī ar būvniekiem, kuri to visu realizē.

Vai jums pašam gadījies būt nesaprastam?

Gadās. Reti gaumes vai stila jautājumos, vairāk būvniecības izmaksu aspektos. Ziemeļblāzmas rekonstrukcijā parka skatu tornis bija projektā paredzēts akmens plātņu apdarē. Pasūtītājs to noraidīja finansiālu apsvērumu dēļ. Noraidīja arī torņa krāsojumu. Nepatīkami.

Kāda ir jūsu attieksme pret apbalvojumiem?

Kad biju jauns, ļoti alku. Biju Vissavienības jauno arhitektu, Latvijas Ministru padomes prēmiju laureāts. Ar laiku to visu uztver citādi. Būvindustrijas lielā balva par mūža ieguldījumu nozarē man bija patīkams pārsteigums un arī gandarījums. Pārsteigums, ka tiku izvirzīts šai balvai un ka 39 cilvēku komisija mani atbalstīja. Balva ir visai neparasta. Pasniegšanas ceremonija svinīga, jauka un aizkustinoša.

Ko jums nozīmē bagātība, un kāda ir jūsējā?

Pati lielākā bagātība ir prāta spējas un laba atmiņa. Tās nu gan ieprogrammējas ģenētiski. Protams, ar darbu var daudz ko panākt. Es daudz esmu sasniedzis, tikai pateicoties ļoti lielam darbam. No mammas man laikam ir vēlme izteikties uz papīra. Viņai patika zīmēt. Varbūt tāpēc izlēmu mācīties kaut ko no mākslas. Mani intriģēja arī elektrība. Tēvs Saulkrastos uzbūvēja vasarnīcu. Atceros, ka biju ievērojis elektriķus ar kasti un instrumentiem. Arī es sataisīju kasti, saliku dažādus vadus, instrumentus. Biju elektriķis. Iegāju istabā, paņēmu vada vienu galu un iebāzu rozetes vienā caurumā, kad vada otru galu iebāzu otrā, atskanēja tāds kā sprādziens, dzirksteles, ugunis. Nobijos. Kad vakarā pārbrauca tēvs, viņš konstatēja, ka nav elektrības. Labojot korķus, skaļi brīnījās, kā tik resnas stieples korķos tā varēja sakust. Vēlāk izlasīju Viļa Lāča Akmeņaino ceļu. Grāmata tik ļoti iespaidoja, ka izvēlējos arhitektūru.

Ar kādu dabas parādību jūs sevi saistītu?

Man ļoti patīk stāvēt pie loga, kad ārā trako negaiss, gāž lietus. Man patīk dabas anomālijas, neparastas parādības. Ikdienā var priecāties par mežu, par ainavām, par ziedošu pļavu. Skaists ir ūdens: jūra, ezers, upe. Taču vēl skaistāk, kad tuvojas negaiss, jūra trako, mākoņi ir draudīgi, zibens, pērkons, un tad izlaužas kāds saules stars. Pievakarē īpaši skaista ir jūras mala ar krāsainiem mākoņiem. Neparasti un mainīgi. Dažas sekundes, un tu nepaspēj pat nofotografēt. Kādreiz daudz fotografēju un līdz vēlai naktij mazā ūķītī taisīju bildes. Daudz bilžu, kastēm, arī diapozitīvi. Taču viss noveco, zūd krāsas. Vienīgi melnbaltās saglabājas, ja rūpīgi taisītas.

Daba ir fantastiska. Atceros profesora Tīlmaņa lekcijas par dārziem un parkiem. Viņa sniegtās gudrības izmantoju savā darbā. Ziemeļblāzmas rekonstrukcijas procesā mani tracināja būvvaldes aizliegums normāli veidot parku. Viss parks bija nekopts kopš kara laika. Koki paši sasējušies, blīvi saauguši, saule cauri nespīd. Mežs. Bet nedrīkst izzāģēt. Aicināju vairākas komisijas, lai palīdz. Parkā taču jāveido ainava! Komisijas cilvēks glauda koku un saka: nu, kā tādu var nocirst. Tur nebija runa par kādiem īpašas sugas vai izcilas formas kokiem. Ar tādu mērauklu vērtējot, līdzināmies Indijai, kur sastopami cilvēki, kuri pārvietojoties ar slotu sev priekšā slauka taku, lai neuzkāptu kādam kukainītim. Līdzīga mentalitāte.

Kurā laikmetā gribētu dzīvot, ja būtu izvēles iespējas?

Laikam jau šodienā. Vieglāk pateikt, kādā laikmetā negribētu dzīvot. Tas ir «attīstītais sociālisms». Nekad. Tie bija murgaini gadi. Apspiestība, divkosība, stulbums, bailes, prāta aprobežotība. Tas bija ārprāts!

Ar ko cilvēkam nekad nevajadzētu riskēt?

Par veselības riskiem nerunāsim. Finansiāli nevajadzētu riskēt. Vai arī darīt to saprāta robežās. Tagad atkal pa labi un pa kreisi piedāvā kredītus ar intriģējoši simpātiskiem noteikumiem. Un atkal aktualizējas dilemma: aizņemties, lai pirktu vai būvētu, vai arī krāt, lai pēc tam pirktu vai būvētu. Šis pēdējais viedoklis bija populārs attīstītā sociālisma laikā: visu mūžu krāj, lai mūža nogalē «uzdzīvotu», iegādājoties auto, vai būvētu māju. Bet… var pietrūkt laika. Tāpēc saprātīgs risks, manuprāt, ir tas pareizākais.

Ja jums būtu iespēja nokļūt pagātnē, kuru dienu, laiku, gadu atkal gribētu?

Tas ir sarežģīts un ietilpīgs jautājums. Ja būtu tāda diena, tad varētu īpaši svinēt. Pati svarīgākā bija diena, kurā piedzimu. To tad arī svinu.

Kurā laikmetā, kura persona jūs vēlētos būt?

Karalis nekad nevēlētos būt. Viņu dīvainības, garīgās novirzes, stulbums, dažādu iegribu realizācijas vēsturē. Nē. Bet labs un populārs arhitekts… tāds gan.

Bet gudrs karalis?

Intriģējoša doma. Diez vai tāds spētu būt. Gudrs – pēc savas būtības tas ir relatīvs jēdziens. Man gan ir paticis savā profesijā riskēt un sniegt ko jaunu, neparastu, protams, ekonomisko iespēju robežās. Par savu diplomdarba tēmu senā pagātnē izvēlējos sapulču halli tieši tajā vietā, kur tagad ir Nacionālā bibliotēka. Izplānoju ēku ar daudzām telpām un apjomīgu sanāksmju zāli. Vizuāli objekta telpiskais apjoms atgādināja milzu laivu, būvētu iekārtās konstrukcijās. Skatītāju vietas paceltas laivas galos. Šķita oriģināli! Esmu atradis un izdomājis kaut ko ārkārtēju! Un tad, bibliotēkā šķirstot žurnālus, ieraudzīju… savu ideju, savu milzu laivu ar nelielām modifikācijām. Tas bija trieciens. Mans oriģinālais risinājums jau atrasts un nopublicēts! Sapratu, ka neko jaunu vairs nevar izdomāt. Tā atziņa palikusi uz visu mūžu. Pasaulē taču ir vairāk nekā pusotrs miljons arhitektu!

Mārīte Šperberga

Žurnāls “Būvinženieris” nr. 41, 2014. gada decembris