Valdis Markvarts ir SIA MARKVARTA ģeotehniskais birojs ģeotehniskās izpētes un ģeotehniskās uzraudzības būvniecībā galvenais ģeotehniķis, Atzinības krusta virsnieks un Būvindustrijas lielās balvas laureāts par mūža ieguldījumu būvindustrijā.

Kas ir jūsu panākumu pamatā?

Sava valsts, sava tauta un valoda, ģimene, mīlēta profesija un mūžiglītība.

Esat stipri patriotisks.

Kā normāls latvietis tāds var nebūt? Kā vienīgajam ģeotehniķim, kurš dabūjis Būvindustrijas lielo balvu par mūža ieguldījumu un ar Valsts prezidenta un Ordeņa kapitula lēmumu iecelts par Atzinības krusta virsnieku, man jāpārstāv visa ģeotehniķu cunfte un jāmēģina pamatot, kā tas «sastrādāts».

Cik Latvijā ir ģeotehniķu?

Ģeotehniķu savienībā ir ap četrdesmit. Vēl ir tādi, kas strādā pagrīdē bez ģeotehniskās izpētes sertifikāta ar maldinošu Valsts vides dienesta zemes dzīļu izmantošanas licenci, kam nav nekāda sakara ar ģeotehnisko izpēti.

Pirmā izjūta, saņemot apbalvojumu?

Prieks. Vēl reizi reizi nopriecājos par to, ka 1962. gadā man ļāva brīvu vaļu pirmajā darbavietā Latdorautoprojekt, tagad – Ceļuprojekts. Kad paveicu uzdoto, pārējā laikā darīju, ko gribu, un es gribēju mācīties ģeotehniku, kuru padomju laikā politisku iemeslu dēļ, lai atšķirtos no pūstošā kapitālisma, sauca par inženierģeoloģiju, kaut gan ar to reāli nodarbojās Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga) un Baltijas republikās. Redz, inženierģeoloģija ir ģeoloģiska disciplīna, bet ģeotehnika ir inženiertehniska (būvniecības) disciplīna. To apliecina arī Somervila un Paula vārdnīcas.

Kā tad mācāt jaunos kolēģus?

Viņiem vairāk jāmācās no maniem darbiem. Pašlaik manā vadībā būvniecības ģeotehniskajā uzraudzībā strādā ģeotehniķis Valērijs Šēners no Firma L4,un viņam vajadzīgas manas konsultācijas. Mani uzskata par darbaholiķi. Manā plašajā ģimenē ir aksioma: alkoholiķi var izārstēt, bet darbaholiķi – nekad. Darba sākumā 1962. gada septembrī sieva dzīvoja Madonā, es strādāju Rīgā un sākumā naktis pārlaidu darba vietā uz saliekamās gultas. Tumšajos rudens vakaros apstrādāju izpētes materiālus, lasīju tehnisko literatūru un centos pēc iespējas ātrāk tikt lauka izpētē. 56 darba gados esmu tikai divas reizes bijis normālā atvaļinājumā. Liela pateicība manai plašajai ģimenei par atbalstu iecietību un izpratni!

Gan Pamatakmeni, gan Atzinības krustu jums pasniedza Latvijas Valsts prezidents. Vai esat pazīstami ar novadnieku?

Mana tēva mājas Romasir Ļaudonā pie Ļaudonas–Mārcienas ceļa, aptuveni četrus kilometrus no centra. Vējonis ir no Sarkaņu pagasta pie Madonas. Mana tēva mājas, nopostītas kara laikā, atradās mežā, gleznainā vietā pie Krustkalna, tagad Teiču rezervāta. Padomju laikā tur bija arī pēc toreizējiem likumiem nelikumīgi ierīkota Ļaudonas pagasta izgāztuve. Kad atguvu īpašumu, 1992. gadā sēdējām tur piekalnītē ar Krustkalna rezervāta darbinieci un Vējoni, kurš tolaik arī darbojās vides aizsardzības lietās, un prātojām, kā pagasta valdīšanu piespiest izgāztuvi likvidēt. Ar Raimonda Vējoņa kā Madonas reģionālās vides komitejas priekšnieka vietnieka parakstītu «draudu vēstuli» Ļaudonas pagasta valdei un manā tiešā vadībā izgāztuve tika likvidēta un ainava atjaunota. Tur tagad ir vasaras māja, var dzīvot arī ziemā, saimnieko mana meita Gunta Jāvalde; ja kādu interesē, var iebraukt, ir ceļa rādītājs Romas un arī «ķieģelis», ko var neņemt vērā.

Ko sakāt tiem, kuri vēlas būvēt bez ģeotehniskās izpētes?

Var būvēt, bet vienīgi gaisa pilis. Likums, būvnoteikumi un saprašana, kam viņa ir, nosaka, ka jāveic ģeotehniskā izpēte.

Kāpēc tomēr pieņemts uzskatīt, ka galvenais ir arhitekts?

Parasti būves pasūtītājs dod uzdevumu arhitekta firmai. Arhitekta joma ir zaļa zālīte un zila debestiņa, arhitekts uzzīmē, lai visi būvi redz. Savukārt būvkonstruktors sākt aprēķināt būvkonstrukcijas tad, kad pēc viņa uzdevuma un būves raksturojuma ģeotehniķis kā kurmis ir izložņājis to, kas ir zem zālītes vai asfalta, uzzīmējis un noteicis pamatnes grunšu sastāvu un stiprību.

Vai zināt par gruntīm visās vietās Latvijā?

Par visām vietām Latvijā savā mūžā visu neuzzinās neviens. Piecdesmit sešus gadus no maniem astoņdesmit esmu pavadījis šajā darbā dažādos līmeņos. Kopš 1973. gada biju galvenais ģeologs dažādās firmās, visu laiku esmu gramstījies ap gruntīm, un tas rada tādu kā brīvības sajūtu. Nē, pašam viss nav jādara, bet ir lietas, ko, man šķiet, pats varu labāk izdarīt.

Vai Latvijā ir vietas, kur nedrīkst būvēt grunts dēļ?

Par savu lielāko veikumu ģeotehnikā uzskatu plašu eksperimentālu ģeotehnisko darbu kompleksu 1976.–1990. gadā dzelzsbetona rūpnīcā Nr. 3. Lugažu ielā 2 ar dūņu un smilšu slāņojumu pamatnē līdz 30 metru dziļumam. Tolaik vissavienības būvmateriālu ražotņu projektēšanas institūta Baltijas nodaļā (Gipstrojmateriali)

sadarbībā ar Ļeņingradas Celtniecības institūta speciālistiem un studentiem, izmantojot institūta iegādātas unikālas iekārtas pārbaudēm vājām mālainām gruntīm ar organiku, ko vienkāršā valodā sauca par dūņām (angliski: organic clay), tika veiktas dažādas lauka un laboratorijas pārbaudes liela – 230–320 t uz kolonnu – formēšanas ceha projektēšanai un būvniecībai. Vēlāk šī vieta tika nokristīta par mūsu (Giprostrojmateriāli) ģeotehnisko poligonu, jo daudzas no pārbaudēm tajā laikā bija unikālas Latvijā.

Aptuveni 1977.–1990. gadā tika veikts unikāls eksperiments tolaik Eiropā (par pasauli nezinu) – dzīto astoņu metru pāļu (divi stati no sešiem smilts starpslānī virs otrā dūņu slāņa) noslogošana ar 240 t dzelzsbetona pamatu blokiem uz speciāla stinga rāmja, un līmeņošana astoņus mēnešus ilgi no speciāliem reperiem – pāļiem, kas iedzīti pāļu dziļumā, lai neitralizētu vājo grunšu sēšanos no pašsvara.

Eksperiments bija alternatīva oficiālam pāļu projektam pēc to laiku normatīva U-1-72 – 32 metrus gari pāļi. Eksperiments bija iespējams tikai pēc manis sakūdītā dzelzsbetona rūpnīcas Nr. 3 direktora vietnieka Dāboliņa racionalizācijas priekšlikuma iesniegšanas par astoņu metru pāļiem, kas dotu stipri lielu ekonomiju (ap 80 000 rubļu), ko mēs apņēmāmies pārbaudīt ar minētā eksperimenta rezultātiem. Bez tādas viltības tolaik būvniecībā šādas «ekonomijas» netika pieļautas.

Visu tehnisko darbu (pāļi, rāmis, celtņi, noslodzes bloki) veica Dāboliņa darbinieki, man atlika tikai organizēt bloku sakrāmēšanu un līmeņošanu. Galarezultāts – pāļu statu nosēšanās nepārsniedza 30 mm, un ēka tika izbūvēta uz asstoņu metru pāļiem.

Kad ēka bija uzbūvēta, pēc kolonnās iebūvētām markām veiktās līmeņošanas (veica Orgtehnstrojģeodēzista Ulda Zumenta vadībā) līdz 1990. gadam, aptuveni 12 gadu, uzrādīja marku nosēšanos 10–53 mm robežās, kas ļāva cehu normāli ekspluatēt. Tolaik normatīvi rūpniecības ēkām pieļāva vairākas reizes lielāku sēšanos. Rezultātus var izmantot arī pašlaik.

Vēl «varoņdarbu» sarakstā var minēt Rīgas Domu ar sīkām plaisām sienās, kura pamatnes ģeotehniskajā izpētē 2005.–2006. gadā tika izmantotas daudzas novitātes.

Kad 2005. gadā franču arhitekta Delondes (Deslandes) konsultāciju un slēdzienu, kā arī dažu Doma zāles kolonnu neprofesionālu butaforisku (no būvinženieru viedokļa) pastiprinājumu dēļ it kā sakarā ar priekšavārijas stāvokli slēdza daļu Doma zāles, mums bija iespēja veikt kvalitatīvus ģeotehniskās izpētes darbus, tostarp kolonnu pamatu caururbšanu un pāļu noskaidrošanu zem tiem. Kopīgi ar būvinženieri Valteru Celmiņu secinājām, ka 2006. gadā Rīgas Doma pamatu un pamatņu pastiprināšana nav aktuāla un ir bezjēdzīga, jo izpētes to neparāda un ģeodēziskā monitoringa rezultāti bez ticamiem reperiem ir nekorekti. Ieteicām ierīkot stabilu reperi ar invāru stiepli bez temperatīvas ietekmes līdz Pļaviņu svītas dolomītiem Doma dārzā un no tā veikt ģeodēzisko monitoringu. Pašlaik, 2018. gadā, šāds reperis ir ierīkots, un, iespējams, korekti ģeodēziskā monitoringa rezultāti būs būtiski lēmumam par Doma baznīcas pamatu un pamatņu pastiprināšanu.

Vēl jāpiemin spiesto cauruļpāļu statiskās pārbaudes 1994. gadā ar paškonstruēto portatīvo iekārtu – speciāli aprīkoto un Valsts standarta kalibrēto 50 tonnu domkratu – rekonstruējamajai ēkai uz vājas kūdrainas pamatnes ar enkurošanu betona grīdā Aleksandra Čaka ielā 6 (tagadējais grausts) un viesnīcai Radi un draugiVecrīgā.

Kā tehniskais vadītājs esmu piedalījies Latvijas Būvnormatīvu LBN 005-99 un LVS 437 izstrādē un kā konsultants LBN 2017 un LBN 214 izstrādē. Jaunais LBN 005-15 ir izstrādāts neprofesionāli, šķiet, ka to ir uzrakstījuši iesācēji juristi. Tāpēc ir vajadzīga tā konceptuāla radikāla pārveide pēc Eirokodeksa burta un gara. Latvijas Ģeotehniķu savienības valdei 2016. gadā iesniedzu savu variantu pirmajā redakcijā; droši vien ar pašreizējo Ekonomikas ministriju, ar kuru līdz šim savienībai faktiski nebija būtisku profesionālu kontaktu, nekas nenotiks, cerēsim uz nākamo.

Par pasūtījumiem nesūdzos. Nav jau to ģeotehniķu tik daudz, kuri strādā tā, lai būvkonstruktoriem pēc tam nebūtu problēmu. Pasūtītāji mācas virsū kā melna nakts.

Līdz 2015. gadam veicu arī ekspertīzes par ģeotehniskās izpētes un citiem ģeotehniskajiem darbiem. 1985.–1989. gadā biju arī LPSR Valsts celtniecības komisijas ārštata eksperts, kaut gan tad vēl nebija attiecīgas oficiālas izglītības, bet laikam jau par manu kvalifikāciju runāja mani darbi.

Pēc Latvijas Ģeotehniķu savienības nodibināšanas un būvsertifikātu ieviešanas ģeotehniskajā izpētē bija jāvērtē arī sertifikātu gribētāju kvalifikācija, tāpat bija pasūtījumi atzinumiem no Ļeningradas LISIatsauksmēm par kandidātu disertācijām ģeotehnikā, 2008. gadā no Kaļiņingradas Jūras projektēšanas institūta un 000 Leutisiz – Kaliningradpar veiktās ģeotehniskās izpētes darbiem Prēgelas ielejā. Šajās iestādēs manu darbību labi zināja no Giprostrojmaterialilaikiem. Pavisam, ieskaitot Latviju, tika veiktas ap 50 ekspertīžu un eksperta atzinumu.

Laikā no 1972. līdz 2000. gadam esmu daudz publicējies – gan viens pats, gan kopā ar kolēģiem, piemēram: Autoceļu būve pār purviem, Augšdevona horizonta smilšakmeņu deformācijas īpašības zem sekliem tilta pamatiem, Grunšu stiprības noteikšana ar «vane test» instrumentiem, Grunts sānu spiediena noteikšana, Vājo mālaino grunšu izpētes metodika Rīgā u. c.

Kas jūs pamudināja pētīt noslīdeņus?

Vēl padomju laikā āķi lūpā iemeta Jakovs Tolstovs no Ļeņingradas Kalnu institūta ar Greiļu kalna noslīdeņa izpēti un aplēsi institūtā. Latdorautoprojekt,tagad Ceļuprojekts, kur 1962. gada septembrī es sāku un viņš beidza strādāt. Institūts bija nozīmīgs ar to, ka tā diplomus ņēma vērā Rietumos, jo tur tika sagatavoti augstas klases speciālisti. Noslīdeņi Latvijā bija jauna joma, ko vajadzēja plašāk apgūt, tad neviens, izņemot mani, neko nezināja; līdz pat 2010. gadam nebija nopietnu aplēšu, tikai apraksti. Viens nopietns gadījums notika Turaidā 1998. gadā. Tika tīrīta pils iekšiene un pagalms, un zeme kopā ar būvgružiem bērta ārā nogāzē. Tā kļuva arvien stāvāka, un sākās vairāki sīki noslīdeņi, kurus muzeja saimniecības daļas vadītājs sīki aprakstīja. Jau bijām nodibinājuši Latvijas Ģeotehniķu savienību. Aizbraucu, apsekoju, nosūtījām muzeja direktorei atzinumu ar savienības priekšsēdētāja Valtera Celmiņa un manu parakstu, ka noslīdeņi var progresēt. Tika piedāvāta izpētes un nostiprināšanas ieteikumu programma. Nekādas atbildes. Ar šo atzinumu mēs faktiski prognozējām nākamo plašo noslīdeni Turaidas pilskalnā 2002. gada pavasarī, kas bija viens no lielākiem noslīdeņiem Latvijā.

Vēl daži no manis izpētītiem nozīmīgākajiem noslīdzeņiem ar aplēsēm, novitātēm, piedalīšanos nostiprināšanas uzraudzībā: noslīdenis pie tilta Sakas upes krastā pie Pāvilostas, Turaidā nogāze. Tā noslīdēja pat no pils mūriem, apklājot ceļu uz Turaidu. Turaidas pils mūri noslogoja grunti ~40 t/m2, mūrī, ap to un sienā radās plaisas, pils varēja nobraukt lejā. Mums toreiz bija firma SIA CM GIB(Celmiņš, Markvarts, Ģeotehniskais inženiera birojs; no Igaunijas Maits Metss – inženierzinātņu doktors ar pieredzi noslīdeņu un to seku izpētē un nostiprināšanas projektēšanā). Piedāvājām Latvijas vides un reģionālās attīstības ministram Makarova kungam un Turaidas muzeja direktorei noslīdeņa izpētes un nostiprināšanas programmu. Laikam jau kaut kas cits bija iepriekš sarunāts, teiksim, uzticēt darbu vadīšanu valsts ģeodienestam, kam nebija nekādas pieredzes un sajēgas no šādiem darbiem. Kaut ko jau viņi izdarīja. Iztīrīja aku, noorganizēja pazemes ūdens atsūknēšanu, nostiprināja nogāzes virspusi pret eroziju. Noslīdeņa ģeotehniskais modelis netika izstrādāts, pils slodzes ietekme nav ņemta vērā, profesionāla grunšu izpēte un noturības aplēse nav veikta.

Noslīdējis ir tas, kam 2002. gadā bija jānoslīd. Tagad ieteikums: biežāk apmeklējiet Turaidas baznīcu un lūdziet, lai Dieviņš palīdz! Pašlaik gan ar šo problēmu daļēji nodarbojas arī Trīres Universitātes (Vācija) doktorants Kārlis Kukemilks.

Vēl pētīts noslīdenis Gaujas upes kreisajā krastā (ap 60×80 m) pie Lodes drenu cauruļu rūpnīcas ūdens ieņemšanas vietā, noslīdenis Siguldā pie bijušās Kaķīškalna atpūtas bāzes, veikta noslīdeņu ģeotehniskā izpēte Bauskas pilskalna ziemeļu nogāzē uz Mēmeles pusi, pētīts noslīdenis pie Ardeks ražotnes uz Cieceres upes pusi, Pēterupes krastā Saulkrastos un Līgatnē, Rīgas ielā 5a.

Ar ko MARKVARTA ģeotehniskais birojs atšķiras no citiem?

Mums ir ļoti cieša sadarbība ar konstruktoriem un izpētē tiek ievērota projektējamās būves un grunts pamatnes mijiedarbība un ietekme uz blakusbūvēm.

Vai tad citi nesadarbojas?

Tik cieši ne. Dažiem, kā gailim, nav daļas – vai rīts uzaust vai ne, nodziedāju, un viss (krievu paruna). Mums ir portatīvi instrumenti un iekārtas, varam noņemt faktiski nesajauktus monolītus paraugus no vājām, mālainām gruntīm un kūdras, noteikt grunts sastāvu un īpašības pagrabos un zem esošiem pamatiem. Ir sava ģeotehniskā laboratorija LABS4un laba vadītāja, jo sievietes ir precīzākas par vīriešiem. Laboratorijā ir gan vecās iekārtas procesu saprašanai, gan jaunās demonstrācijai, automātiskās, ir vēl pilnīgi neuzstādītās. Grunšu stiprības, deformēšanās īpašības tiek pārbaudītas, ievērojot būves iedarbību uz tām, ko mums dod būvkonstruktori, un mēs pašlaik esam vienīgā firma, kas kvalitatīvi veic būvju ģeotehnisko uzraudzību būvniecības 0 ciklā un arī ekspluatācijas laikā.

Cik darbinieku ir MARKVARTA ģeotehniskajā birojā?

Septiņi. Pieņemam arī apakšuzņēmējus un līgumdarbiniekus. Strādājam kā mikrouzņēmums, bet tagad apgrozījums sanāk lielāks, nekā likumā ir noteikts. Pārgājām uz SIA, saīsināti MGB. Uzņēmumu vada mans jaunākais dēls Juris, viņš ir priekšnieks, atbild par naudu, darbu organizāciju un zina visu darba procesu, jo Latvijas Universitātē ir ieguvis bakalaura grādu ģeologos un patlaban studē RTU būvinženieru maģistrantūrā. Esmu sertificēts galvenais ģeotehniķis, speciālists ģeotehnisko darbu kompleksa tehniskajos jautājumos.

Kā nokļuvāt Latvijas Ģeotehniķu savienības vadībā?

Ievēlēja. Esmu viens no Latvijas Ģeotehniķu savienības dibināšanas iniciatoriem un dibinātājiem 1993. gadā. Gandrīz 14 gadu, līdz 2007. gadam, biju tās sekretārs. Tad atteicos par labu jaunākiem un angļu valodu zinošiem. Sākumā pat plānojām veidot kopīgu savienību visām Baltijas valstīm, jo mēs, trīs Baltijas valstu ģeotehniķi, ar kopīgu ģeotehnikas ideoloģiju labi sadzīvojam kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Kopīgu savienību nenodibinājām, bet intensīvi sadarbojamies joprojām, jo ir vienota tā sauktā ģeotehniskā ideoloģija.

Mēs bijām lieli entuziasti, strādājām un mācījāmies. Okupācijas laikā, atceros, kā izgriezu rakstu anotācijas no žurnāliem par ģeotehniku, līmēju uz kartītēm. Pēc tam tās izmantoju, apmeklējot bibliotēkas un mūžmācībā. Savācu gandrīz septiņus tūkstošus kartīšu. Lielu daļu atdevu Latvijas Universitātes Zemes zinātņu fakultātei. Ģeologs Māris Krievāns saka, ka noderot.

Vai ņemat vērā āderes?

Tikai lauka izpētēs urbēji ņemas ar drātiņām, kam tās «griežas», lai netrāpītu apakšzemes komunikācijās. Man pašam negriežas.

Ja būtu iespēja studēt vēlreiz, ko jūs izvēlētos?

Ģeotehniku.

Kas palicis prātā no saviem skolotājiem?

Pirmkārt, nekad neapgalvo to, ko nevari pierādīt, izņemot varbūt dažas gadu un citu skaitļu neprecizitātes, par ko iepriekš atvainojos. Otrkārt, nekad nepadodies. Ja kāds vēl vēlas mācīties no manis, tad manus mūža ģeotehniskos darbus racionālāk izpētīt pieminētajās publikācijās un noslīdeņos.

Liriskai atkāpei varu pastāstīt par pašlaik moderno jautājumu par čekas maisiem. Mani čeka vervēja divas reizes – ap 60. gadu vidu un beigām. Uz pārrunām Stūra mājāneriskēju neiet, pēc otrās reizes bija sajūta, ka nebūs labi, kaut kas jāizdomā. Un izdomāju: publiski apspriedīšu šo lietu ar vienā telpā strādājošajiem «darba kolektīvā» (tolaik tas bija topā: apsprieda prēmijas, rājienus, atlaišanu un tā tālāk). Apspriedu «darba kolektīvā» ar ļoti nopietnu ģīmi. Prasīju padomu: sak’, tā un tā, aicina strādāt čekā, iet vai neiet? Kolēģis Antons Bernāns, liels humorists, bilda: pēc tevis, Valdi, Magadana raud. Ar to vervēšana beidzās (kāds laikam bija noziņojis). Uz Magadanu arī neaizsūtīja. Bet varbūt «maisā» ierakstīja? Tad jau redzēs.

Bet par šo it kā ņirgāšanos par čeku, ko gan nevarēja pierādīt, jo no manas puses viss notika ļoti nopietni, es esot zaudējis galvenā ģeologa amatu, kad tas kļuva vakants. Tā vismaz uzskatīja daži darba kolēģi. Šajā amatā iecēla stulbu partijnieci no Krievijas. Es pēc tam aizgāju uz citu institūtu, bet beigās labi vien bija; partijniece arī ilgi nenoturējās.

Lai profesionāli izkoriģētu manu droši vien nedaudz haotisko stāstījumu, man, tāpat kā studentiem pirms eksāmena, pietrūka tieši vienas dienas. Paldies intervētājam, ka atkal jūtos kā students! Lūk, kāds jautrs noslēgumsintervijai!

Andris Pētersons